11.11.2019
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 383/66
Prasība, kas celta 2019. gada 20. septembrī – Shindler u.c./Komisija
(Lieta T-627/19)
(2019/C 383/75)
Tiesvedības valoda – franču
Lietas dalībnieki
Prasītāji: Harry Shindler (Porto d’Ascoli, Itālija) un pieci citi prasītāji (pārstāvis: J. Fouchet, advokāts)
Atbildētāja: Eiropas Komisija
Prasījumi
Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
—
atcelt Eiropas Komisijas 2019. gada 13. septembrī tieši izteikto atteikumu atzīt pieļautu bezdarbību;
—
atzīt un nospriest, ka Eiropas Komisija ir prettiesiski atturējusies:
—
pirmkārt, pieņemt lēmumu par Eiropas Savienības pilsonības saglabāšanu britu prasītājiem, kuriem privātā un ģimenes dzīve norit citās Eiropas Savienības dalībvalstīs un kuriem nav bijušas balsstiesības lemt par viņu izcelsmes valsts izstāšanos no Eiropas Savienības tikai tā iemesla dēļ, ka viņi izmantojuši pārvietošanās brīvību (“15 year rule” [15 gadu noteikums]) – neatkarīgi no tā, vai tiks noslēgts līgums par Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības;
—
otrkārt, pieņemt pārējās 27 Savienības dalībvalstīs, kurās dzīvo briti, vienveidīgi piemērojamu saistošu lēmumu par dažādiem pasākumiem attiecībā uz ieceļošanu, uzturēšanos, sociālajām tiesībām un profesionālo darbību, kas būtu piemērojami, ja netiks noslēgts līgums par Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības;
līdz ar to:
—
konstatēt šo bezdarbību;
—
piespriest Eiropas Komisijai samaksāt katram no prasītājiem naudas summu 1 500 euro apmērā viņu tiesāšanās izdevumu segšanai.
Pamati un galvenie argumenti
Prasības pamatošanai prasītāji izvirza trīs pamatus.
1.
Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka nav ievērotas prasītāju tiesības, kas izriet no Eiropas Savienības pilsonības statusa – nedz gadījumā, ja tiktu noslēgts izstāšanās līgums, nedz gadījumā, ja tas netiktu noslēgts. Konkrētāk, šis prasītāju izvirzītais pamats ietver šādus aspektus:
—
tā kā ES Līgumos nav paredzēts, ka gadījumā, kad kāda dalībvalsts izstājas no Savienības, tiktu zaudēta Eiropas Savienības pilsonība, nav ievērots tiesiskās drošības princips;
—
nav ievērots samērīguma princips;
—
nav ievērotas tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi.
2.
Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir prettiesiski atturējusies noteikt saistošus pasākumus, bet pieņēmusi tikai ieteikumus.
3.
Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka 15 gadu noteikums ir pretrunā sacīkstes principam, pārvietošanās brīvības principam un balsstiesību vienlīdzības principam. Prasītāji šajā ziņā uzskata, ka šis 15 gadu noteikums ir valsts tiesību norma, kura konkrētus vienas dalībvalsts valstspiederīgos nostāda nelabvēlīgā stāvoklī tikai tā iemesla dēļ, ka viņi ir izmantojuši savu brīvību pārvietoties vai uzturēties citā dalībvalstī, un ka tas ir uzskatāms par LESD 21. panta 1. punktā atzīto brīvību ierobežojumu.
Full & Egal Universal Law Academy