Lieta T‑391/02
Bundesverband der Nahrungsmittel- und Speiseresteverwertung eV un Josef Kloh
pret
Eiropas Parlamentu un Eiropas Savienības Padomi
Prasība atcelt tiesību aktu – Regula (EK) Nr. 1774/2002 – Veselības aizsardzības noteikumi attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kuri nav paredzēti cilvēku uzturam – Acīmredzama nepieņemamība
Pirmās instances tiesas rīkojums (otrā palāta) 2004. gada 10. maijā ?I
Rīkojuma kopsavilkums
1. Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli – Prasība, ko cēlusi uzņēmumu apvienība, kas piedalījusies akta pieņemšanas procesā – Pieņemamība – Nosacījumi
(EKL 230. panta 4. daļa)
2. Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli – Prasība, ko iesnieguši uzņēmumi, kurus īpaši skar apstrīdētais tiesiskais regulējums – Nepieņemamība
(EKL 230. panta 4. daļa)
1. Uzņēmumu apvienības celta prasība par tiesību akta atcelšanu, ja šī apvienība ir piedalījusies apstrīdētā akta pieņemšanas procesā, var būt pieņemama vismaz trīs gadījumos: kad tiesību akts tieši piešķir apvienībai vairākas procesuāla rakstura tiesības; kad apvienība pati tiek individualizēta, jo ir skartas viņas pašas kā apvienības intereses, it īpaši, ja akts, kura atcelšana tiek prasīta, ir ietekmējis viņas kā sarunu dalībnieka stāvokli; vai kad apvienība pārstāv tādu uzņēmumu intereses, kuriem pašiem ir tiesības celt prasību.
Šajā sakarā apvienības kā sarunu dalībnieka statusa apdraudējums gadījumā, kad šī apvienība piedalījusies procesā, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais tiesību akts, var skart šīs apvienības konkrētās intereses tikai tad, ja tās sarunu dalībnieka statuss ir skaidri noteikts un ir cieši saistīts ar attiecīgā tiesību akta priekšmetu. Tādējādi tikai apvienības sniegtā informācija Kopienas, kā arī attiecīgajām valsts iestādēm likumdošanas procesa laikā, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais tiesību akts, nav pietiekama, lai konstatētu, ka tas var negatīvi ietekmēt apvienības skaidri noteikto sarunu dalībnieka statusu.
(sal. ar 44., 47., 49. punktu)
2. Fakts, ka tiesību akts dažus uzņēmumus ekonomiski skar vairāk nekā citus, nav pietiekams, lai uzskatītu, ka šis akts skar viņus individuāli EKL 230. panta 4. daļas izpratnē. Turklāt viņus neindividualizē arī tas, ka viņi būs spiesti pārtraukt neatkarīgo ekonomisko darbību, ko tie veic saskaņā ar valsts iestādes piešķirtu atļauju.
(sal. ar 53.–54. punktu)
PIRMĀS INSTANCES TIESAS RĪKOJUMS (otrā palāta)
2004. gada 10. maijā (*)
Prasība atcelt tiesību aktu – Regula (EK) Nr. 1774/2002 – Veselības aizsardzības noteikumi attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kuri nav paredzēti cilvēku uzturam – Acīmredzama nepieņemamība
Lieta T‑391/02
Bundesverband der Nahrungsmittel- und Speiseresteverwertung eV, Bohuma [Bochum] (Vācija),
Josef Kloh, ar dzīvesvietu Eihenrīdā [Eichenried] (Vācija),
ko pārstāv R. Šteilings [R. Steiling] un S. Fon Cimmermans-Vīnhūss [S. von Zimmermann-Wienhues], advokāti,
prasītāji,
pret
Eiropas Parlamentu, ko pārstāv H. Dauntjers Tebenss [H. Duintjer Tebbens] un U. Resleins [U. Rösslein], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
un
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv Ž. P. Ikss [J.-P. Hix] un F. Rudžēri Laderki [F. Ruggeri Laderchi], pārstāvji,
atbildētāji,
ko atbalsta
Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv G. Brauns [G. Braun], pārstāvis, kas norādīja adresi Luksemburgā,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību daļēji atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 3. oktobra Regulu (EK) Nr. 1774/2002, ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kuri nav paredzēti cilvēku uzturam (OV L 273, 1. lpp).
EIROPAS KOPIENU
PIRMĀS INSTANCES TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Pirungs [J. Pirrung], tiesneši A. V. H. Meijs [A. W. H. Meij] un N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood],
sekretārs H. Jungs [H. Jung],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Prāvas rašanās fakti un atbilstošās tiesību normas
1 Bundesverband der Nahrungmitte- undSpeiseresteverwertung eV (turpmāk tekstā – BNS) ir saskaņā ar Vācijas tiesībām izveidota apvienība, kuras mērķis ir aizstāvēt un veicināt sabiedrības ekonomiskās un veselības aizsardzības intereses attiecībā uz pārtikas atkritumu pārstrādāšanu dzīvnieku barībā. Pēc BNS apgalvojuma tā apvieno ap simt uzņēmumu, kuri galvenokārt savāc ēdināšanas uzņēmumu pārtikas atkritumus un ražo no tiem cūku barību. BNS uzskata, ka tā pārstāv tās biedru intereses gan attiecībās ar dažādām valsts un Kopienas iestādēm, gan attiecībā uz sabiedrisko domu.
2 Kloha [Kloh] kungs (turpmāk tekstā – "otrais prasītājs") ir lauksaimnieks, cūku audzētājs, kurš savā uzņēmumā pārstrādā pārtikas atkritumus. Viņš ir BNS biedrs.
3 2002. gada 3. oktobrī Eiropas Parlaments un Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 1774/2002, ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kuri nav paredzēti cilvēku uzturam (OV L 273, 1. lpp.). Šīs regulas 22. panta 1. punkta b) apakšpunkts nosaka, ka "lauksaimniecības dzīvnieku, izņemot kažokzvērus, barošana ar ēdināšanas uzņēmumu pārtikas atkritumiem vai ar barības sastāvdaļām, kas satur ēdināšanas uzņēmumu pārtikas atkritumus vai ir iegūtas no tiem, [ir aizliegta]".
4 Regulas Nr. 1774/2002 32. pants nosaka:
"1. Pēc apspriešanās ar attiecīgo zinātnisko komiteju par visiem jautājumiem, kas varētu ietekmēt dzīvnieku vai sabiedrības veselības aizsardzību, var grozīt vai papildināt pielikumus un pieņemt attiecīgos pārejas pasākumus saskaņā ar 33. panta 2. punktā minēto procedūru.
2. Ievērojot 22. pantā minēto aizliegumu izbarot ēdināšanas uzņēmumu pārtikas atkritumus, ja dalībvalstīs pirms šīs regulas piemērošanas pastāv pienācīgas kontroles sistēmas, pieņem pārejas pasākumus saskaņā ar 1. punktu, lai ļautu turpināt izmantot barībā atsevišķu veidu pārtikas atkritumus stingri kontrolētos apstākļos tādu laika periodu, kas nav ilgāks par četriem gadiem, sākot no 2002. gada 1. novembra. Šie pasākumi nodrošina to, lai pārejas periodā nerastos nevajadzīgs risks dzīvnieku vai sabiedrības veselībai."
5 No Regulas Nr. 1774/2002 38. panta 2. daļas izriet, ka šīs regulas 22. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 32. pantu piemēro no 2002. gada 1. novembra.
6 Pēc šīs prasības celšanas Komisija 2003. gada 12. maijā pieņēma Lēmumu 2003/328/EK par pārejas pasākumiem saskaņā ar Regulu Nr. 1774/2002 attiecībā uz ēdināšanas uzņēmumu 3. kategorijas pārtikas atkritumu izmantošanu cūku barībā un uz starpsugu pārstrādes aizliegumu izmantot samazgas cūku barībā (OV L 117, 46. lpp.). Šis lēmums būtībā atļauj Vācijai un Austrijai saskaņā ar noteiktiem nosacījumiem un vēlākais līdz 2006. gada 31. oktobrim piešķirt individuālu atļauju uzņēmumu un iekārtu īpašniekiem izmantot ēdināšanas uzņēmumu pārtikas atkritumus cūku barībā.
Process un lietas dalībnieku prasījumi
7 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2002. gada 24. decembrī, prasītāji cēla šo prasību.
8 Prasītāju prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atcelt Regulas Nr. 1774/2002 32. panta 2. punktu daļā, kas 32. panta 1. punkta izpratnē paredz pārejas pasākumu piemērošanu laika periodam, kas nav ilgāks par četriem gadiem, sākot no 2002. gada 1. novembra (turpmāk tekstā – "apstrīdētais noteikums");
– piespriest Parlamentam un Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
9 Ar atsevišķu dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2003. gada 10. martā, Komisija iesniedza pieteikumu par iestāšanos lietā, lai atbalstītu Parlamenta un Padomes prasījumus. Ar 2003. gada 9. jūlija rīkojumu Pirmās instances tiesas otrās palātas priekšsēdētājs atļāva šo iestāšanos. Persona, kas iestājusies lietā, noteiktajā termiņā iesniedza iestāšanās rakstu, kurā aprobežojās ar jautājumu par pieņemamību.
10 Ar atsevišķiem dokumentiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti, attiecīgi, 2003. gada 21. un 24. martā, gan Parlaments, gan Padome iesniedza iebildes par nepieņemamību atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktam.
11 Iebildē par nepieņemamību Parlamenta prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– izskatīt un izlemt jautājumu par tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem.
12 Iebildē par nepieņemamību Padomes prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā acīmredzami nepieņemamu;
– piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
13 Prasītāji savus apsvērumus attiecībā uz abām iebildēm par nepieņemamību iesniedza 2003. gada 19. maijā.
14 Ar dokumentiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti, attiecīgi, 2003. gada 4. un 24. aprīlī, J. Taferners [J. Taferner], no vienas puses, un Landwirtschaftskammer Vorarlberg (Forarlbergas federālās zemes Lauksaimniecības kamera) un Volgenanta [Wohlgenannt] kungs, no otras puses, iesniedza pieteikumus par iestāšanos lietā, lai atbalstītu prasītāju prasījumus.
Par pieņemamību
15 Atbildētāji, kurus atbalsta Komisija, norāda trīs nepieņemamības pamatus. Pirmkārt, prasības priekšmets prasībās par tiesību aktu atcelšanu pārsniedz Kopienu tiesas kompetenci. Otrais pamats tiek minēts tikai tiktāl, ciktāl prasība vērsta uz to, lai atceltu beznosacījuma aizliegumu pēc pārejas perioda beigām barot noteiktus mājdzīvniekus ar ēdināšanas uzņēmumu pārtikas atkritumiem. Tā mērķis ir tikai apstiprināt šo aizliegumu. Treškārt, prasītājiem neesot tiesību celt prasību, jo apstrīdētais noteikums neskar tos ne tieši, ne individuāli.
16 Šajos apstākļos vispirms ir jāpārbauda iebilde par nepieņemamību, saskaņā ar kuru prasītājiem nav tiesību celt prasību, jo apstrīdētais noteikums tos neskar individuāli.
Lietas dalībnieku argumenti
17 Atbildētāji, kurus atbalsta Komisija, vispirms norāda, ka Regula Nr. 1774/2002 ir vispārēja un abstrakta rakstura tiesību akts, kam pēc tās dabas un piemērošanas jomas ir normatīvs raksturs, un tādējādi tas nav lēmums EKL 249. panta izpratnē. Atbildētāji tomēr atzīst, ka fiziskas vai juridiskas personas var celt prasības par šāda tiesību akta atcelšanu, ja šīs personas pierāda, ka minētais tiesību akts to ietekmē dažu tās specifisko īpašību dēļ vai tādas faktiskas situācijas dēļ, kas to atšķir no jebkuras citas personas, un tādēļ to individuāli izceļ analogi šī tiesību akta adresātam (Tiesas 2002. gada 25. jūlija spriedums lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Recueil 2002, I‑6677. lpp., 36. punkts).
18 Atbildētāji norāda, ka ne BNS, ne otrais prasītājs nav individuāli izcelts iepriekšējā punktā minētās judikatūras izpratnē.
19 Attiecībā uz BNS Padome norāda, ka atbilstoši tiesas judikatūrai apvienību celtas prasības atcelt tiesību aktu ir pieņemamas tikai trīs gadījumos, proti, kad tiesību akts tieši paredz apvienībai noteiktas procesuāla rakstura tiesības, kad apvienība pārstāv biedru intereses, kuri paši ir tiesīgi celt prasību, vai kad apvienība ir individuāli izcelta, jo tiek ietekmētas tās kā apvienības intereses, it īpaši, ja akts, kura atcelšana tiek prasīta, ietekmē tās kā sarunu dalībnieka situāciju (Pirmās instances tiesas 1997. gada 30. septembra spriedums lietā T‑122/96 Federolio/Komisija, Recueil 1997, II‑1559. lpp.). Padome uzskata, ka uz konkrēto lietu neattiecas neviens no šiem trim gadījumiem.
20 Vispirms ne EKL 152. pants, kas, kā norāda Padome, ir Regulas Nr. 1774/2002 tiesiskais pamats, ne EKL 251. pants, kas nosaka koplēmuma pieņemšanas procedūru, atbilstoši kurai tika pieņemta Regula Nr. 1774/2002, neparedz tādu apvienību kā BNS procesuāla rakstura tiesības.
21 Tikai tas vien, ka BNS ir sniegusi savu viedokli dažiem Parlamenta locekļiem, Komisijas ierēdņiem un valsts pārvaldes iestādēm, nenozīmē, ka BNS ir sarunu dalībnieka loma. Šajā sakarā Padome norāda, ka BNS stāvoklis neatšķiras no to apvienību stāvokļa, kuras cēlušas prasības lietās, kas, no vienas puses, tika izspriestas ar Pirmās instances tiesas 1999. gada 23. novembra spriedumu lietā Unión de Pequeños Agricultores/Padome (T‑173/98, Recueil 1999, II‑3357. lpp.), iepriekš minēto spriedumu Unión de Pequeños Agricultores/Padome, un, no otras puses, ar Pirmās instances tiesas 1994. gada 20. oktobra rīkojumu lietā Asocarne/Padome (T‑99/94, Recueil 1994, II‑871. lpp.) un Tiesas 1995. gada 23. novembra rīkojumu lietā Asocarne/Padome (C‑10/95 P, Recueil 1995, I‑4149. lpp.), kuros Kopienu tiesas atzina, ka attiecīgās apvienības nav individuāli izceltas saskaņā ne ar vienu no judikatūrā noteiktajiem kritērijiem attiecībā uz apvienības celtas prasības par tiesību akta atcelšanu pieņemamību.
22 Visbeidzot, Padome uzskata, ka BNS nevar atsaukties uz uzņēmumu, kuru intereses tas pārstāv, tai skaitā otrā prasītāja, tiesībām celt prasību, jo tiem nav šādu tiesību.
23 Šajā sakarā atbildētāji būtībā norāda, ka BNS biedrus, ieskaitot otro prasītāju, apstrīdētais noteikums individuāli neskar, jo šis noteikums viņus skar tikai to objektīvajā statusā kā dzīvnieku barības no ēdināšanas uzņēmumu pārtikas atkritumiem ražotājus, un tādējādi viņi atrodas objektīvi nosakāmā situācijā, kas ir salīdzināma ar jebkura cita uzņēmuma situāciju, kurš šobrīd vai nākotnē var ienākt tirgū. Tādējādi BNS biedrus apstrīdētais noteikums individuāli neskar.
24 Parlaments, kuru atbalsta Komisija, uzskata – pat tad, ja BNS biedri, kas specializējas ēdināšanas uzņēmumu pārtikas atkritumu pārstrādāšanā, atrodas īpašā tirgus situācijā un tāpēc apstrīdētais noteikums tos skar īpaši smagi, ar to nepietiek, lai tie būtu uzskatāmi par individuāli izceltiem salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem (Pirmās instances tiesas 1999. gada 15. septembra spriedums lietā T‑11/99 Van Parys u.c./Komisija, Recueil 1999, II‑2653. lpp., 50. punkts). Veids, kādā BNS biedri tiek ekonomiski skarti, nav salīdzināms ar prasītāja situāciju Tiesas 1994. gada 18. maija spriedumā lietā Codorniu/Padome (C‑309/89, Recueil 1994, I‑1853. lpp.), kurā prasītājs patiešām atradās situācijā, kas attiecībā uz apstrīdēto noteikumu izcēla to visu pārējo uzņēmumu vidū.
25 Parlaments tāpat norāda – ja, kā apgalvo prasītāji, Parlaments, Padome un Komisija patiešām pārzināja BNS biedru situāciju, arī šis apstāklis nevar individuāli izcelt BNS biedrus (Tiesas 1980. gada 17. jūnija spriedums apvienotajās lietās 789/79 un 790/79 Calpak un Società Emiliana Lavorazione Frutta/ Komisija, Recueil 1980, 1949. lpp., 9. punkts).
26 Prasītāji apgalvo, ka gan BNS, gan otro prasītāju apstrīdētais noteikums skar individuāli.
27 Pirmkārt, prasītāji uzskata, ka, neskatoties uz Regulas Nr. 1774/2002, kas saturēja apstrīdēto noteikumu, normatīvo raksturu, nevar izslēgt, ka šis noteikums skar viņus individuāli (iepriekš minētais spriedums Codorniu/Padome, 19. punkts).
28 Attiecībā uz BNS prasītāji vispirms apgalvo, ka viņi ir individuāli skarti sakarā ar viņu kā sarunu dalībnieku piedalīšanos likumdošanas procesā, kura rezultātā tika pieņemta Regula Nr. 1774/2002.
29 BNS sarunu dalībnieka statuss izriet no tā, ka BNS piedalījās dažādās informatīvās diskusijās ar Parlamenta pārstāvjiem un iesniedza vairākus rakstveida atzinumus saistībā ar veselības aizsardzības noteikumiem, kas piemērojami dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kuri nav paredzēti cilvēku uzturam. BNS tikās arī ar Komisijas pārstāvjiem un šo tikšanos laikā izklāstīja BNS biedru situāciju, detalizēti informēja par ēdināšanas uzņēmumu atkritumu pārstrādes situāciju Vācijā un sniedza informāciju par jaunākajiem zinātniskajiem sasniegumiem, kā arī par ekonomiskajām un vides sekām, kādas radītu pilnīgs aizliegums dzīvnieku barībā izmantot ēdināšanas uzņēmumu pārtikas atkritumus. Daži no šajās tikšanās reizēs izskatītajiem jautājumiem tika iesniegti Komisijai arī rakstveidā.
30 BNS sarunu dalībnieka statuss izriet arī no dalības vairākās apspriedēs ar Vācijas Federālo ministriju, kas ir atbildīga par patērētāju aizsardzību, pārtikas rūpniecību un lauksaimniecību. BNS iesniedza ministrijai vairākus rakstveida atzinumus par jautājumiem saistībā ar aizliegumiem attiecībā uz dzīvnieku barību. Ministrija arī lūdza BNS viedokli par izņēmuma un pārejas noteikumiem, kas jāpieņem saistībā ar Regulu Nr. 1774/2002. Rakstveida atbilde ministrijai tika sniegta 2002. gada 1. jūlijā. Bez tam BNS bija privileģēts Vācijas iestāžu sarunu partneris to pārejas noteikumu pieņemšanā, kas bija Lēmuma 2003/328 priekšmets.
31 Otrkārt, prasītāji apgalvo, ka BNS ir tiesības iesniegt prasību pret apstrīdēto noteikumu, jo BNS pārstāv tādu uzņēmumu, tostarp otrā prasītāja, intereses, kuri paši varētu celt prasības pret šo noteikumu, un tās būtu pieņemamas (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1995. gada 6. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑447/93 līdz T‑449/93 AITEC u.c./Komisija, Recueil 1995, II‑1971. lpp., 60.–62. punkts, un 2002. gada 5. decembra spriedumu lietā T‑114/00 Aktionsgemeinschaft Recht un Eigentum/Komisija, Recueil 2002, II‑5121. lpp., 63. un turpmākie punkti).
32 Otrajam prasītājam, kā arī pārējiem BNS biedriem ir tiesības celt prasību, jo apstrīdēto noteikumu saturošā Regula Nr. 1774/2002 skar viņus individuāli un tieši.
33 BNS biedrus, ieskaitot otro prasītāju, apstrīdētais noteikums skar noteiktu, viņiem raksturīgu personisku īpašību dēļ vai īpašas, viņus raksturojošas situācijas dēļ, salīdzinot ar citām personām, un tādējādi individualizē viņus līdzīgi kā noteikumu adresātu (Tiesas 1963. gada 15. jūlija spriedums lietā 25/62 Plaumann/Komisija EEK, Recueil 1963, 197., 223. lpp).
34 Prasītāji apgalvo, ka viņi ir individuāli izcelti tāpēc, ka Regula Nr. 1774/2002 tika pieņemta pēc tam, kad Komisijas vārdā 2001. gada 7. septembrī tika veiktas BNS biedru pārbaudes. Prasītāji norāda, ka saskaņā ar judikatūru individualizācija var rasties no tā, ka attiecīgo uzņēmumu skāra pārbaudes, uz kurām balstīts apstrīdētais tiesību akts (Tiesas 1984. gada 21. februāra spriedums apvienotajās lietās 239/82 un 275/82 Allied Corporation u.c./Komisija, Recueil 1984, 1005. lpp., 12. punkts, un 1987. gada 7. maija spriedums lietā 240/84 NTN Toyo Bearing/Padome, Recueil 1987, 1809. lpp., 5. punkts).
35 Turklāt Regula Nr. 1774/2002 BNS biedrus skar individuāli tāpēc, ka viņus šī regula ietekmē īpaši smagi. Šajā sakarā prasītāji norāda, ka saskaņā ar judikatūru tirgus dalībnieks tiek individuāli skarts līdzīgi kā adresāts, ja apstrīdētie pasākumi viņa īpašās situācijas tirgū dēļ un šo pasākumu radīto seku dēļ uzņēmumu ietekmē īpaši smagi (Tiesas 1991. gada 16. maija spriedums lietā C‑358/89 Extramet Industrie/Padome, Recueil 1991, I‑2501. lpp., 16. un turpmākie punkti; ģenerāladvokāta Lenca [Lenz] secinājumi iepriekš minētajā spriedumā Codorniu/Padome, Recueil 1991, I‑1856. lpp., 52. punkts). No judikatūras izriet, ka persona tiek individuāli skarta, ja apstrīdētais noteikums būtiski kaitē vai var kaitēt tās interesēm (Pirmās instances tiesas 2002. gada 3. maija spriedums lietā T‑177/01 Jégo-Quéré/Komisija, Recueil 2002, II‑2365. lpp., 51. punkts, un ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] secinājumi iepriekš minētajā spriedumā Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Recueil 2002, I‑6681. lpp., 102. punkta 4. daļa).
36 Šajā gadījumā Regula BNS biedrus skartu īpaši smagi, jo tie būtu spiesti pilnībā pārtraukt savu darbību, kuru tie veic uz ārkārtas atļaujas pamata atbilstoši valsts tiesību aktiem.
37 BNS biedri ar šo aizliegumu tiek skarti īpašā veidā, jo pretēji ēdināšanas uzņēmumu pārtikas atkritumu pārstrādāšanai citās dalībvalstīs Regulā aizliegtā pārstrādāšanas metode Vācijā ir neatkarīga saimnieciska darbība, kurā BNS biedri ir specializējušies un ieguldījuši nepieciešamās investīcijas, lai nodrošinātu atkritumu apstrādi un pārstrādi dzīvnieku un cilvēku veselībai drošā veidā.
38 Prasītāji piebilst – ņemot vērā dažādās BNS darbības, situācijas, kurā atradās BNS biedri, īpašais raksturs bija zināms Regulas Nr. 1774/2002 izstrādātājiem, kas tādējādi individualizē BNS biedrus.
39 Bez tam BNS biedri ir īpašā situācijā, ņemot vērā to, ka ar apstrīdēto noteikumu ieviestie pārejas noteikumi attiecas tieši uz viņiem. Šajā sakarā prasītāji norāda – ja pārejas noteikumus vajadzēja un varēja pieņemt, tad tieši attiecībā uz BNS biedriem, kas ir pakļauti stingrai pārbaudei un uzraudzībai no Vācijas iestāžu puses. Tāpat prasītāji uzskata – par to, ka šie pārejas noteikumi ir paredzēti tieši viņiem, liecina tas, ka Komisijas "Veselības un patērētāju aizsardzības" ģenerāldirektorāta darbinieki laikposmā no 2002. gada 28. līdz 31. oktobrim informatīvā nolūkā apmeklēja vairākus BNS biedru uzņēmumus saistībā ar ēdināšanas uzņēmumu pārtikas atkritumu izmantošanu dzīvnieku barībā. Bez tam prasītāju īpašo situāciju apstiprina Lēmuma 2003/328 pieņemšana. Šis lēmums pierāda, ka Kopienas likumdevējs un kompetentā zinātnieku kolēģija uzskata, ka lēmumā noteiktos izņēmumus pamato juridiski un uz faktiem balstīti apsvērumi attiecībā uz pārtikas atkritumu izmantošanu Vācijā, un tādējādi – BNS biedru īpašo situāciju.
40 Visbeidzot, prasītāji norāda – ja minētajos apstākļos tiktu uzskatīts, ka prasība nav pieņemama, balstoties tikai uz minētā Kopienas akta normatīvo raksturu, viņiem tiktu liegta tiesiskā aizsardzība tā vienīgā iemesla dēļ, ka iepriekš minētā regula attiecas arī uz citām personām, kas neatrodas tādā pašā īpašā situācijā kā viņi. Tāds atteikums būtu pretrunā EKL 230. panta 4. daļas tekstam un mērķim (šajā sakarā skat. ģenerāladvokāta Lenca secinājumus iepriekš minētajā spriedumā Codorniu/Padome, 25. un turpmākie punkti).
Pirmās instances tiesas vērtējums
41 Saskaņā ar Reglamenta 111. pantu gadījumos, kad prasība ir acīmredzami nepieņemama, Pirmās instances tiesa, neveicot turpmākas procesuālās darbības, var lemt, izdodot attiecīgu motivētu rīkojumu.
42 Šajos apstākļos Pirmās instances tiesa no lietas materiāliem ir ieguvusi pietiekami daudz informācijas un saskaņā ar šo pantu izlemj pieņemt lēmumu bez mutvārdu procesa uzsākšanas.
43 Vairākkārt ir ticis atzīts, ka vispārpiemērojams normatīvs akts, kā, piemēram, regula, noteiktos apstākļos var individuāli skart noteiktas fiziskas vai juridiskas personas un tādējādi tam ir lēmuma iezīmes attiecībā uz šīm personām. Tā tas ir, ja apstrīdētais akts ietekmē fizisku vai juridisku personu dažu tām specifisku īpašību dēļ vai faktiskas situācijas dēļ, kas to raksturo attiecībā pret jebkuru citu personu un tādēļ to individuāli izceļ analogi šī akta adresātam (skat. iepriekš minēto spriedumu Unión de Pequeños Agricultores/Padome, 36. punkts un tur minētā judikatūra).
44 Šajā sakarā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru apvienības celta prasība, kā šajā gadījumā, ja tā piedalījusies apstrīdētā akta pieņemšanas procesā, ir pieņemama vismaz trīs gadījumos: kad tiesību akts tieši piešķir apvienībai vairākas procesuāla rakstura tiesības; kad apvienība pati tiek individualizēta, jo ir skartas viņas pašas kā apvienības intereses, it īpaši, ja akts, kura atcelšana tiek prasīta, ir ietekmējis viņas kā sarunu dalībnieka stāvokli; vai kad apvienība pārstāv tādu uzņēmumu intereses, kuriem pašiem ir tiesības celt prasību (Pirmās instances tiesas rīkojums iepriekš minētajā lietā Federolio/Komisija, 61. punkts; 1998. gada 8. decembra rīkojums lietā T‑38/98 ANB u.c./Padome, Recueil 1998, II‑4191. lpp., 25. punkts, un iepriekš minētais rīkojums lietā Unión de Pequeños Agricultores/Padome, 47. punkts).
45 Šajā lietā BNS savas tiesības celt prasību par apstrīdētā noteikuma atcelšanu nevar pamatot ne ar vienu no šiem trim gadījumiem.
46 Vispirms ir jāatzīst, ka prasītāji nevar atsaukties uz procesuāla rakstura tiesībām, kas Kopienu tiesībās būtu paredzētas BNS un ko turklāt ietekmētu apstrīdētais noteikums.
47 Attiecībā uz lomu, kāda BNS bija attiecībā uz Parlamentu un Komisiju, ir taisnība, ka apvienības kā sarunu dalībnieka statusa apdraudējums, ja šī apvienība ir piedalījusies likumdošanas procesā, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais tiesību akts, var nozīmēt, ka ir skartas šīs apvienības konkrētās intereses (šajā sakarā skat. Tiesas 1988. gada 2. februāra spriedumu apvienotajās lietās 67/85, 68/85 un 70/85 Van der Kooy u.c./Komisija, Recueil 1988, 219. lpp., 21.–24. punkts, un 1993. gada 24. marta spriedumu lietā C‑313/90 CIRFS u.c./Komisija, Recueil 1993, I‑1125. lpp., 28.–30. punkts), tomēr sarunu dalībnieka statusam ir jābūt skaidri noteiktam un cieši saistītam ar attiecīgā tiesību akta priekšmetu (Tiesas 2000. gada 23. maija spriedums lietā C‑106/98 P Comité d’entreprise de la Société française de production u.c./Komisija, Recueil 2000, I‑3659. lpp., 45. punkts).
48 Taču šajā gadījumā prasītāji nav pierādījuši, ka BNS bija skaidri noteikts un ar apstrīdētā noteikuma priekšmetu cieši saistīts sarunu dalībnieka statuss un ka šo statusu negatīvi ietekmēja iepriekš minētā noteikuma pieņemšana.
49 Ir jāatzīst, ka vienkārša informācijas sniegšana Kopienas iestādēm likumdošanas procesa, kura rezultātā tika pieņemta Regula Nr. 1774/2002, laikā, it īpaši tikšanos laikā starp BNS un šīm iestādēm, nav pietiekama, lai konstatētu, ka apstrīdētais noteikums negatīvi ietekmē BNS skaidri noteikto sarunu dalībnieka statusu. Minētā informācijas sniegšana labākajā gadījumā ļauj konstatēt BNS piedalīšanos Regulas, kas satur apstrīdēto noteikumu, izstrādāšanas procesā. Tomēr no pastāvīgās judikatūras izriet – tas, ka persona, kura vienā vai otrā veidā ir iesaistīta Kopienu tiesību akta pieņemšanas procesā, neindividualizē šo personu attiecībā pret apstrīdēto aktu, ja vien piemērojamie Kopienu tiesību akti tai nepiešķir noteiktas procesuālas garantijas (Pirmās instances tiesas 1995. gada 9. augusta rīkojums lietā T‑585/93 Greenpeace u.c./Komisija, Recueil 1995, II‑2205. lpp., 56. punkts, un Pirmās instances tiesas 2002. gada 17. janvāra spriedums lietā T‑47/00 Rica Foods/Komisija, Recueil 2002, II‑113. lpp., 55. punkts). Šajā lietā tā tas nav.
50 Neapstrīdētais fakts, ka BNS bija Vācijas iestāžu sarunu partneris, tāpat nepiešķir tam sarunu dalībnieka statusu. BNS sarunu partnera statuss, it īpaši, kad viņam tika lūgts izteikt viedokli par pārejas noteikumiem Regulā Nr. 1774/2002, tikai apstiprina, ka Vācijas iestādes uzskatīja par nepieciešamu nenoteiktā apmērā informēt BNS par savu viedokli, kas tika pausts Padomē laikā, kad pieņēma apstrīdēto noteikumu saturošo Regulu. Attiecīgi, nav pierādīts, ka apstrīdētais noteikums ietekmēja BNS kā sarunu dalībnieka stāvokli (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2000. gada 11. jūlija rīkojumu lietā T‑268/99 Fédération nationale d’agriculture biologique des régions de France u.c./Padome, Recueil 2000, II‑2893. lpp., 55. punkts).
51 Prasītāju minētie argumenti nepierāda ne otrā prasītāja, ne pārējo BNS biedru tiesības celt prasību.
52 Pirmkārt, attiecībā uz argumentu, ka apstrīdētais noteikums individuāli skar BNS biedrus, jo Regula Nr. 1774/2002 tika pieņemta pēc tam, kad daži BNS biedri 2001. gada septembrī bija pakļauti Komisijas pārbaudēm, ir pietiekami atgriezties pie tā, kas jau minēts iepriekš 48. punktā. Šajā lietā neviens Kopienu tiesību noteikums neparedz, ka Parlamentam un Padomei, pieņemot Regulu Nr. 1774/2002, bija jāievēro procedūra, kuras ietvaros BNS biedri baudītu procesuālas garantijas. Šajos apstākļos Komisijas vārdā veiktās dažu BNS biedru pārbaudes neindividualizē šos biedrus attiecībā uz apstrīdēto noteikumu.
53 Attiecībā uz argumentu, ka apstrīdētais noteikums individuāli skar BNS biedrus, jo viņi ar šo noteikumu tiek skarti īpaši smagi, ir jāatzīmē, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru fakts, ka tiesību akts dažus uzņēmumus ekonomiski skar vairāk nekā citus, nav pietiekams, lai uzskatītu, ka šis akts skar viņus individuāli (Pirmās instances tiesas rīkojums iepriekš minētajā lietā Van Parys u.c./Komisija, 50. punkts, un 2001. gada 24. janvāra rīkojums apvienotajās lietās T‑112/00 un T‑122/00 Iberotam u.c./Komisija, Recueil 2001, II‑97. lpp., 70. punkts).
54 Arī tas, ka pēc BNS biedru domām viņi būs spiesti pārtraukt neatkarīgu ekonomisko darbību, ko tie veic saskaņā ar valsts piešķirtām atļaujām, neindividualizē tos EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē. Prasītāji nedz pierāda, nedz apgalvo, ka tikai pašreizējie BNS biedri Vācijā var saņemt šādas atļaujas. Bez tam prasītāji nedz pierāda, nedz apgalvo, ka šādu autonomu saimniecisku darbību uzņēmums nevar veikt citā dalībvalstī. Šajos apstākļos BNS biedri atrodas situācijā, kas ir salīdzināma ar jebkura cita uzņēmuma situāciju, kurš pašlaik vai nākotnē varētu veikt līdzīgu darbību (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 6. maija rīkojumu lietā T‑45/02 DOW AgroSciences/Parlaments un Padome, Krājumā vēl nav publicēts, 43. punkts, un tur minēto judikatūru).
55 Bez tam, pretēji prasītāju apgalvotajam, ir jānorāda – tas, ka Parlaments, Padome un Komisija, pārzināja konkrēto BNS biedru situāciju sakarā ar BNS darbību šajās iestādēs, šos biedrus individualizētu tikai tad, ja pastāvētu tāds Kopienu tiesību noteikums, kas liktu Regulas Nr. 1774/2002 izstrādātājiem ņemt vērā šo konkrēto situāciju (šajā sakarā skat. Tiesas 1985. gada 17. janvāra spriedumu lietā 11/82 Piraiki-Patraiki u.c./Komisija, Recueil 1985, 207. lpp., 21. un 28. punkts). Tomēr šajā lietā šāds noteikums nepastāv. Ne EKL 152. panta 4. daļas b) apakšpunkts, uz kura pamata tika pieņemta Regula Nr. 1774/2002, ne arī kāds cits Kopienu tiesību noteikums neparedz regulas izstrādātāju pienākumu, pieņemot regulas attiecībā uz sabiedrības veselību, ņemt vērā tādu uzņēmumu kā BNS biedru konkrēto situāciju. Šajos apstākļos tas, ka iestādes, kas piedalījās apstrīdēto noteikumu saturošās Regulas izstrādāšanā, pārzināja BNS biedru situāciju, nevar tos individualizēt attiecībā uz apstrīdēto noteikumu.
56 Attiecībā uz apgalvojumu, saskaņā ar kuru BNS biedru īpašā situācija rodas no tā, ka apstrīdētajā noteikumā paredzētie pārejas pasākumi ir paredzēti tieši viņiem, pietiek norādīt, ka apstrīdētajā noteikumā ir paredzēts, ka pārejas pasākumi tiek pieņemti, kad dalībvalstīs pirms Regulas Nr. 1774/2002 piemērošanas ir izveidotas atbilstošas kontroles sistēmas. No paša apstrīdētā noteikuma formulējuma izriet, ka pārejas pasākumu pieņemšanas kritērijs ir objektīvs un BNS biedrus tas skar tikai kā uzņēmumus, kas pakļauti atbilstošai kontroles sistēmai. Nekas šī noteikuma formulējumā neliecina par to, ka pārejas noteikumi ir vērsti tieši pret BNS biedriem (Pirmās instances tiesas 2000. gada 22. februāra spriedums lietā T‑138/98 ACAV u.c./Padome, Recueil 2000, II‑341. lpp., 64. punkts, un minētā judikatūra). Šajos apstākļos tam, ka Komisijas departamenta darbinieki neilgi pēc apstrīdētā noteikuma pieņemšanas informācijas iegūšanas nolūkos saistībā ar pārtikas atkritumu izmantošanu dzīvnieku barības pagatavošanai apmeklēja vairākus BNS biedrus, nav nekādas nozīmes.
57 Visbeidzot, lai gan ir tiesa, ka nosacījums būt individuāli skartam saskaņā ar efektīvas tiesiskās aizsardzības principu ir jāinterpretē, ņemot vērā dažādus apstākļus, kas var individualizēt prasītāju, šāda interpretācija nevar atcelt attiecīgo noteikumu, kas skaidri paredzēts EK līgumā, tādējādi nepārsniedzot ar to noteikto Kopienu tiesu kompetenci (iepriekš minētais spriedums Unión de Pequeños Agricultores/Padome, 44. punkts).
58 No visa iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētais noteikums individuāli neskar nevienu no prasītājiem EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē.
59 Līdz ar to prasība ir noraidāma kā acīmredzami nepieņemama, bez nepieciešamības izskatīt citus pamatus attiecībā uz nepieņemamību.
Par iestāšanās lūgumiem
60 Tā kā šī prasība ir jāpasludina par acīmredzami nepieņemamu, nav nepieciešams lemt par Forarlbergas federālās zemes Lauksaimniecības kameras, kā arī Volgenanta un Tafernera kungu iestāšanās lūgumiem, lai atbalstītu prasītāju prasījumus.
Par tiesāšanās izdevumiem
61 Saskaņā ar Reglamenta 87. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja tas ir prasīts tā lietas dalībnieka pieteikumā, kuram spriedums ir labvēlīgs. Prasītājiem, kuriem spriedums ir nelabvēlīgs, papildus saviem tiesāšanās izdevumiem jāatlīdzina tiesāšanās izdevumi, kas radušies atbildētājiem, saskaņā ar to prasījumiem.
62 Saskaņā ar Reglamenta 87. panta 4. un 6. daļu Komisija, Forarlbergas federālās zemes Lauksaimniecības kamera, kā arī Volgenanta un Tafernera kungi sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (otrā palāta)
izdod rīkojumu:
1) prasību noraidīt kā acīmredzami nepieņemamu;
2) nav nepieciešams lemt par Forarlbergas federālās zemes Lauksaimniecības kameras, kā arī Volgenanta un Tafernera kungu pieteikumiem par iestāšanos lietā;
3) prasītāji sedz katrs savus, kā arī atlīdzina Parlamenta un Padomes tiesāšanās izdevumus;
4) Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati;
5) Forarlbergas federālās zemes Lauksaimniecības kamera, kā arī Volgenanta un Tafernera kungi, kas iesniedza pieteikumu par iestāšanos lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
Pasludināts Luksemburgā 2004. gada 10. maijā.
Sekretārs
Priekšsēdētājs
H. Jung
J. Pirrung
* Tiesvedības valoda – vācu.
Top