Lieta T‑206/02
Kurdistan National Congress (KNK)
pret
Eiropas Savienības Padomi
Prasība atcelt tiesību aktu – Īpaši ierobežojoši pasākumi, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām – Tiesības celt prasību – Apvienība – Pieņemamība
Pirmās instances tiesas rīkojums (otrā palāta) 2005. gada 15. februārī
Kopsavilkums
Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli – Prasība, ko ceļ apvienība, kura sekmē kādas fizisku vai juridisku personu kategorijas vispārējās intereses – Nosacījums – Tās biedru tiesības celt prasību individuālā kārtā – Bijušo biedru tiesību celt prasību ņemšana vērā – Izslēgšana
(EKL 230. panta ceturtā daļa)
Apvienību, kas izveidota kādas personu kategorijas kolektīvo interešu sekmēšanai, nevar uzskatīt par individuāli skartu EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē ar tiesību aktu, kas ietekmē šīs kategorijas [personu] vispārējas intereses, un tādēļ tā nevar celt prasību par tiesību akta atcelšanu, ja tās biedri nevar to darīt individuālā kārtā. Šajā ziņā nevar uzskatīt, ka personas agrākā dalība apvienībā ļauj šai apvienībai paļauties uz iespējamu šīs personas rīcību. Šāda uzskata pieļaušana novestu pie tā, ka apvienībai tiktu dotas pastāvīgas tiesības celt prasību, lai gan šī apvienība vairs nevar pārstāvēt sava agrākā locekļa intereses.
(sal. ar 27., 32. punktu)
PIRMĀS INSTANCES TIESAS RĪKOJUMS (otrā palāta)
2005. gada 15. februārī (*)
Prasība atcelt tiesību aktu – Īpaši ierobežojoši pasākumi, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām – Tiesības celt prasību – Apvienība – Pieņemamība
Lieta T‑206/02
Congrès national du Kurdistan (KNK), Brisele (Beļģija), ko pārstāv Ž. Buaso [J. Boisseau], advokāts,
prasītājs,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv M. Vicendzats [M. Vitsentzatos]
un
S. Markuarts
[S. Marquardt], pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Kopienu Komisija, ko sākotnēji pārstāvēja G. Curhausens [G. zur Hausen]
un
Ž. Budo
[G. Boudot], pēc tam J. Enegrens [J. Enegren]
un
Ž. Budo
[G. Boudot], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
un
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko sākotnēji pārstāvēja Dž. Kolinss [J. Collins], pēc tam R. Kodvela [R. Caudwell], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
personas, kas iestājušās lietā,
par prasību atcelt Padomes 2002. gada 2. maija Lēmumu 2002/334/EK, ar ko īsteno Regulas (EK) Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktu par īpašu ierobežojošu pasākumu piemērošanu, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un atceļ Lēmumu 2001/927/EK (OV L 116, 33. lpp.).
EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Pirungs [J. Pirrung], tiesneši N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood] un S. Papasavs [S. Papasavvas],
sekretārs H. Jungs [H. Jung],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Prāvas priekšvēsture
1 No lietas materiāliem izriet, ka Kurdistānas Strādnieku partija (KSP) tika izveidota 1978. gadā un tā izvērsa bruņotu cīņu pret Turcijas valdību, lai tiktu atzītas kurdu pašnoteikšanās tiesības. 1999. gada jūlijā KSP vienpusējā kārtā pasludināja pamieru, paturot sev pašaizsardzības tiesības. 2002. gada aprīlī KSP kongress pasludināja partijas likvidēšanu.
2 Congrès national du Kurdistan [Kurdistānas Nacionālais kongress] (KNK), kas izveidots 1999. gadā, ir apvienība, kuras sastāvā ir apmēram 30 organizāciju. KNK mērķis ir “stiprināt kurdu vienotību un sadarbību visās Kurdistānas daļās un atbalstīt viņu cīņu par kurdu tautas augstākajām interesēm” (KNK dibināšanas hartas 7. panta A daļa). KSP bija KNK locekle laikā, kad tas tika dibināts.
3 Uzskatot, ka bija nepieciešama Kopienas rīcība, lai īstenotu Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1373 (2001), 2001. gada 27. decembrī Padome pieņēma Kopējo nostāju 2001/930/KĀDP par terorisma apkarošanu (OV L 344, 90. lpp.) un Kopējo nostāju 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu (OV L 344, 93. lpp.).
4 Kopējās nostājas 2001/931/KĀDP 2. pantā ir paredzēts:
“Eiropas Kopiena, nepārsniedzot pilnvaras, kas tai piešķirtas ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, pieprasa iesaldēt līdzekļus, finanšu aktīvus vai ekonomiskos resursus, kas pieder pielikumā uzskaitītajām personām, grupām un organizācijām.”
5 2001. gada 27. decembrī Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām (OV L 344, 70. lpp.).
6 Regulas Nr. 2580/2001 2. pantā ir paredzēts:
“1. Ja vien tas nav atļauts saskaņā ar 5. un 6. pantu, tad:
a) visi līdzekļi, citi finanšu aktīvi un saimnieciskie resursi, kas pieder 3. punktā minētajā sarakstā ietvertai juridiskai personai, grupai vai organizācijai, tiek iesaldēti;
b) nekādi līdzekļi, citi finanšu aktīvi un saimnieciskie resursi netiek darīti tieši vai netieši pieejami 3. punktā minētajā sarakstā ietvertai fiziskai vai juridiskai personai, grupai vai organizācijai vai šādas fiziskas vai juridiskas personas, grupas vai organizācijas labā.
2. Tiek aizliegts sniegt finanšu pakalpojumus 3. punktā minētajā sarakstā ietvertai fiziskai vai juridiskai personai, grupai vai organizācijai vai šādas fiziskas vai juridiskas personas, grupas vai organizācijas labā, ja vien tas nav atļauts saskaņā ar 5. un 6. pantu.
3. Pieņemot lēmumu vienbalsīgi, Padome saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931/KĀDP 1. panta 4., 5. un 6. punkta noteikumiem izveido, pārskata un groza to personu, grupu un organizāciju sarakstu, uz kurām attiecas šī regula; šajā sarakstā iekļauj:
i) fiziskās personas, kas veic vai gatavojas veikt jebkādus terorisma aktus, piedalās tajos vai veicina terorisma aktu veikšanu;
ii) juridiskās personas, grupas vai organizācijas, kas veic vai gatavojas veikt jebkādus terorisma aktus, piedalās tajos vai veicina terorisma aktu veikšanu;
iii) juridiskās personas, grupas vai organizācijas, kuras pieder vai kuras kontrolē viena vai vairākas i) un ii) apakšpunktā minētās fiziskās vai juridiskās personas, grupas vai organizācijas; vai
iv) fiziskās vai juridiskās personas, grupas vai organizācijas, kas darbojas viena vai vairāku i) un ii) apakšpunktā minēto fizisko vai juridisko personu, grupu vai organizāciju interesēs vai pēc to rīkojuma.”
7 2002. gada 2. maijā Padome pieņēma Lēmumu 2002/334/EK, ar ko īsteno Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktu un atceļ Lēmumu 2001/927/EK (OV L 116, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Ar šo lēmumu KSP tika iekļauta Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā paredzētajā sarakstā (turpmāk tekstā – “apstrīdētais saraksts”).
8 2002. gada 17. jūnijā Padome pieņēma Lēmumu 2002/460/EK, ar ko īsteno Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktu un atceļ Lēmumu 2002/334 (OV L 160, 26. lpp.). KSP nosaukums tika saglabāts apstrīdētajā sarakstā. Šo sarakstu vēlāk regulāri atjaunināja ar Padomes lēmumiem.
Process un lietas dalībnieku prasījumi
9 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2002. gada 2. jūlijā, KNK, ko pārstāvēja tā prezidents Serifs Vanlijs [Serif Vanly], cēla šo prasību atcelt tiesību aktu.
10 Ar 2003. gada 24. februāra rīkojumu Komisijai un Apvienotajai Karalistei tika atļauts iestāties lietā Padomes atbalstam.
11 Ar atsevišķu dokumentu Padome cēla iebildi par nepieņemamību šajā lietā, pamatojoties uz Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktu. Prasītājs un Komisija noteiktajos termiņos iesniedza savus apsvērumus par šo iebildi. Apvienotā Karaliste atteicās iesniegt savus apsvērumus.
12 Padomes, ko atbalsta Komisija, prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atzīt prasību par nepieņemamu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
13 Prasītāja prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– norīkot ģenerāladvokātu;
– izdot rīkojumu Eiropas Parlamentam iesniegt skaņu ierakstu no 2002. gada 17. un 18. jūnija ES un Turcijas apvienotās parlamentārās komitejas sanāksmes;
– atzīt prasību par pieņemamu;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā procesā.
Par pieņemamību
Lietas dalībnieku argumenti
14 Padome, ko atbalsta Komisija, apgalvo, ka apstrīdētais lēmums KNK neskar tieši un individuāli.
15 Pirmkārt, tās apgalvo, ka lēmums nav adresēts KNK un ka KNK tajā nav ne tieši, ne netieši minēts. Tās norāda, ka intereses, kuras KNK uzskata par aizskartām – tā diplomātiskās aktivitātes, reputācija un uzticamība – nav pietiekamas, lai to individualizētu.
16 Otrkārt, Padome un Komisija apgalvo, ka KNK nav arī tiesības celt prasību tā locekļu vārdā. No vienas puses, KSP vairs nav KNK locekle. No otras puses, Padome pakārtoti min, ka KNK nav apvienība, kas nodibināta, lai aizstāvētu tās locekļu kolektīvās intereses judikatūras nozīmē, ņemot vērā tās locekļu dažādību.
17 Treškārt, prasītāja arguments, ka prasība ir pieņemama efektīva tiesību aizsardzības līdzekļa trūkuma dēļ, ir noraidāms, ņemot vērā Tiesas 2002. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/ Padome, Recueil, I‑6677. lpp., 43. punkts.
18 Ceturtkārt, Padome un Komisija uzskata, ka KNK trūkst tiesības celt prasību šajā procesā, jo tas neapgalvo, ka būtu skartas tā finanses, saskaņā ar apstrīdēto lēmumu iesaldējot līdzekļus.
19 KNK vispirms apgalvo, ka tas nevis cenšas aizsargāt savas paša intereses, bet atjaunot vēsturisko patiesību, proti, ka KSP ir likvidēta un izbeigusi jebkādu vardarbīgu rīcību. Tādējādi KNK savā prasībā nevēršas pret Regulas Nr. 2580/2001 sekām un negatavojas nākotnē apstrīdēt finansiālas sankcijas, kuras tam nekad nebūs jāizcieš.
20 Ar savu prasību KNK tiecas panākt apstrīdētā lēmuma atcelšanu, jo tas nodara būtisku kaitējumu tā politiskās darbības likumībai. Nepamatota KSP iekļaušana apstrīdētajā sarakstā ievērojami diskreditē KNK uzsākto cīņu. Šajā ziņā KNK uzsver, ka saskaņā ar tās hartas 7. panta A punktu tās locekļi tam ir uzticējuši “atbalstīt viņu cīņu par kurdu tautas augstākajām interesēm”.
21 KNK atgādina, ka KSP tika likvidēta 2002. gada aprīlī, tādējādi liedzot sev iespēju jebkad apstrīdēt tai adresēto lēmumu. Šī likvidācija uzliek KNK pienākumu celt prasību par tiesību akta atcelšanu. KNK norāda – Padome ir atzinusi, ka, ja KSP būtu palikusi KNK locekle, apstrīdētais lēmums uz to attiektos individuāli.
22 Eiropas Padomē tikai dažas dienas pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas atgadījās vairāki incidenti. Proti, diviem tās ievērojamiem locekļiem tika liegtas tiesības apmeklēt 2002. gada 17. un 18. jūnija ES un Turcijas apvienotās parlamentārās komitejas sanāksmi, apgalvojot, ka viņi ir teroristi.
23 Turklāt neviens cits tiesību aizsardzības līdzeklis neļauj apstrīdēt apstrīdētā lēmuma likumību. Tādējādi, lai novērstu Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantā un 13. pantā paredzēto vispārējo principu pārkāpumus, prasība esot jāatzīst par pieņemamu. Šajā ziņā iepriekš 17. punktā minētais spriedums lietā Unión de Pequeños Agricultores/Padome neesot šķērslis tāpēc, ka šajā gadījumā neesot jāizvērtē valsts procesuālās tiesības, jo tieši konkrētā apstrīdētā lēmuma pieņemšana ietekmē KNK.
Pirmās instances tiesas vērtējums
24 Atbilstīgi Reglamenta 114. panta 1. punktam, ja kāds lietas dalībnieks to lūdz, Pirmās instances tiesa var pieņemt lēmumu par nepieņemamību, neaplūkojot lietu pēc būtības. Saskaņā ar tā paša panta 3. punktu pārējā procesa daļa notiek mutvārdos, ja vien Pirmās instances tiesa nelemj citādi.
25 Šajā gadījumā Pirmās instances tiesa uzskata, ka tā no lietas materiāliem guvusi pietiekamu informāciju un ka mutvārdu process nav jāuzsāk. Īpaši, ņemot vērā judikatūras skaidrību, nav jānorīko ģenerāladvokāts. Tāpat prasība pieprasīt no Eiropas Parlamenta dokumentu ir noraidāma, jo, pat ja šāds dokuments apliecinātu prasītāja teikto, tas nemainītu prasības pieņemamību.
26 Ir skaidrs, ka prasītāju nevar uzskatīt par apstrīdētā lēmuma adresātu, jo tā vārds neparādās apstrīdētajā sarakstā.
27 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru apvienību, kas izveidota kādas personu kategorijas kolektīvo interešu sekmēšanai, nevar uzskatīt par individuāli skartu EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē ar tiesību aktu, kas ietekmē šīs kategorijas [personu] vispārējas intereses, un tādēļ tā nevar celt prasību par tiesību akta atcelšanu, ja tās biedri nevar to darīt individuālā kārtā (Tiesas 1962. gada 14. decembra spriedums apvienotajās lietās 19/62 un 22/62 Fédération nationale de la boucherie en gros et du commerce en gros des viandes u.c./Padome, Recueil, 943., 960. lpp.; un Pirmās instances tiesas 2001. gada 21. marta spriedums lietā T‑69/96 Hamburger Hafen- und Lagerhaus u.c./Komisija, Recueil, II‑1037. lpp., 49. punkts).
28 Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka saskaņā ar prasītāja dibināšanas hartas 7. panta A punktu KNK mērķis ir stiprināt kurdu vienotību un sadarbību visās Kurdistānas daļās un atbalstīt viņu cīņu par kurdu tautas augstākajām interesēm. Tādējādi tā ir uzskatāma par apvienību, kas izveidota attiecīgo personu kategorijas kolektīvo interešu sekmēšanai.
29 Šo secinājumu uzskatāmi parāda prasītāja pirmais arguments, ka KSP iekļaušana sarakstā rada nopietnu kaitējumu tā politiskās darbības likumībai un īstenošanai. Izvirzot šo argumentu, prasītājs atsaucās uz tā locekļu kolektīvo interešu aizstāvību. Saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru uz šāda pamata tas nevar būt skarts individuāli.
30 Turpinājumā ir jāpārbauda, vai prasītājs var pamatoties uz to, ka viens vai vairāki tā locekļi ir tiesīgi celt prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu.
31 Prasītājs atsaucas uz to, ka KSP bija viena no tā locekļiem un ka tai būtu tiesības iesniegt prasību pret apstrīdēto lēmumu.
32 Ar šo argumentu prasītājs apliecina, ka KSP vairs nav tā locekle, un nav iemesla šo apgalvojumu apstrīdēt. Šajā ziņā nevar uzskatīt, ka personas agrākā dalība apvienībā ļauj šai apvienībai paļauties uz iespējamu šīs personas rīcību. Šāda uzskata pieļaušana novestu pie tā, ka apvienībai tiktu dotas pastāvīgas tiesības celt prasību, lai gan šī apvienība vairs nevar pārstāvēt sava agrākā locekļa intereses.
33 Tas, ka, kā apgalvo prasītājs, KSP ir likvidēta un ka prasītājs tāpēc tagad ir vienīgā persona, kas var iesniegt prasību, nemaina šo secinājumu. Pat, ja tā ir taisnība, no šī apgalvojuma var tikai secināt to, ka KSP vairs nav tiesīga celt prasību. Tādējādi arī prasītājs nevar pamatoties uz to, ka viens no tā locekļiem bija tiesīgs individuāli celt prasību, lai pats iesniegtu šādu prasību.
34 Tāpat prasītājs atsaucas uz to, ka dažiem no tā locekļiem tika liegts piedalīties Eiropas Parlamentā un Eiropas Padomē neilgu laiku pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.
35 Pat, ja tas tiktu pierādīts, prasītājs nepaskaidro, uz kāda pamata tā locekļi paši būtu tiesīgi celt prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Katrā ziņā nevar uzskatīt, ka šos incidentus izraisīja apstrīdētā lēmuma tiesiskās sekas.
36 Visbeidzot, prasītājs apgalvo, ka neviens tiesību aizsardzības līdzeklis, izņemot šo prasību, neļauj apstrīdēt apstrīdētā lēmuma likumību attiecībā uz KSP iekļaušanu tajā.
37 Jāatzīst, ka šis apgalvojums ir kļūdains. Tas, ka prasītājs pats nav tiesīgs celt prasību par tiesību akta atcelšanu, nebūt nenozīmē to, ka arī neviena cita persona, kurai ir adresēts minētais lēmums vai kuru tas skar tieši vai individuāli, nevar celt šādu prasību.
38 Šajā ziņā ir vispārzināms, ka Padome ar tās 2004. gada 2. aprīļa Lēmumu 2004/306/EK, ar ko īsteno Regulas (EK) Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktu un atceļ Lēmumu 2003/902/EK (OV L 99, 28. lpp.), iekļāva apstrīdētajā sarakstā KADEK un Kongra‑Gel, kas ir dažādi KSP nosaukumi. Ar 2004. gada 25. jūnijā celto prasību, kas reģistrēta ar numuru T‑253/04 (OV C 262, 28. lpp.), Kongra‑Gel prasīja atcelt minēto lēmumu.
39 Tā kā prasītājs nevar pamatoties uz to, ka viens no tā locekļiem ir tiesīgs celt prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu, ir jāsecina, ka lēmums neskar prasītāju individuāli.
40 No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība ir noraidāma kā nepieņemama.
Par tiesāšanās izdevumiem
41 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs, tam ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Padomes prasījumiem.
42 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai dalībvalstis un iestādes, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Apvienotajai Karalistei un Komisijai tāpēc pašām ir jāsedz savi tiesāšanās izdevumi.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (otrā palāta)
izdod rīkojumu:
1) prasību noraidīt;
2) prasītājs sedz savus, kā arī atlīdzina Padomes tiesāšanās izdevumus;
3) Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste un Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Luksemburgā 2005. gada 15. februārī.
Sekretārs
Priekšsēdētājs
H. Jung
J. Pirrung
* Tiesvedības valoda – franču.
Top