Apvienotās lietas T‑314/03 un T‑378/03
Musée Grévin SA
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
PHARE/JOP programma – Kopuzņēmuma projekts Polijā – Kopienas finansējums – Lūgums atlīdzināt visus izmaksātos līdzekļus – Šķīrējklauzula – Prasība atcelt tiesību aktu – Nepieņemamība
Pirmās instances tiesas rīkojums (trešā palāta) 2004. gada 10. maijā ?I
Rīkojuma kopsavilkums
1. Prasība atcelt tiesību aktu – Prasība, kas faktiski attiecas uz līgumiska rakstura strīdu – Kopienu tiesas kompetences neesamība – Nepieņemamība
(EKL 225., 230., 238., 240. un 249. pants)
2. Prasība atcelt tiesību aktu – Prasība, kas faktiski attiecas uz līgumiska rakstura strīdu – Prasības pārkvalificēšana – Izslēgšana
(EKL 230. un 238. pants; Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkts)
1. Prasība atcelt tiesību aktu, kas iesniegta par Komisijas vēstulēm, kuras attiecas uz to līdzekļu atgūšanu, kas izmaksāti kā subsīdijas atbilstoši JOP programmai, kura tika īstenota PHARE programmas ietvaros, ir nepieņemama, jo šīm vēstulēm nenoliedzami ir vienīgi līgumisks raksturs un būtībā tās nevar uzskatīt par EKL 249. pantā paredzētiem tiesību aktiem, ko Kopienu tiesā var lūgt atcelt saskaņā ar EKL 230. panta noteikumiem.
(sal. ar 85. un 87. punktu)
2. Tā kā Pirmās instances tiesā izskatīšanai tika iesniegta prasība atcelt tiesību aktu, kaut arī prāvai nenoliedzami ir līgumisks raksturs, tai prasību nevajadzēja pārkvalificēt, jo, pirmkārt, prasītāja pati savos rakstiskajos dokumentos skaidri ir norādījusi, ka šī prasība nav balstīta uz EKL 238. pantu, un, otrkārt, pretēji tam, kas paredzēts Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktā, minētā prasītāja pat ne kopsavilkuma veidā nav norādījusi nevienu pamatu, argumentu vai iebildi, kas attiecas uz to dalībvalsts tiesību pārkāpumu, kuras ir piemērojamas konkrētajam nolīgumam saskaņā ar minētajā nolīgumā paredzēto šķīrējklauzulu.
(sal. ar 88. punktu)
PIRMĀS INSTANCES TIESAS RĪKOJUMS (trešā palāta)(*)
PHARE/JOP programma – Kopuzņēmuma projekts Polijā – Kopienas finansējums – Lūgums atlīdzināt visus izmaksātos līdzekļus – Šķīrējklauzula – Prasība atcelt tiesību aktu – Nepieņemamība
Apvienotās lietas T‑314/03 un T‑378/03
Musée Grévin SA, Parīze (Francija), ko pārstāv advokāti B. Ženests [B. Geneste] un O. Deividsons [O. Davidson],
prasītāja,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv Dž. Saks [J. Sack] un Ž. Budo [G. Boudot], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2003. gada 8. jūlija un 30. septembra vēstules, kas nosūtītas Crédit Lyonnais, par to līdzekļu atmaksāšanu, kas prasītājai izmaksāti kā subsīdijas, kuras piešķirtas atbilstoši JOP – Facilité 2 programmai.
EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Azizi [J. Azizi], tiesneši M. Jēgers [M. Jaeger] un F. Deuss [F. Dehousse],
sekretārs H. Jungs [H. Jung],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Atbilstošais tiesiskais regulējums
1 Kopienas PHARE programma, kas balstīta uz Padomes 1989. gada 18. decembra Regulu (EEK) Nr. 3906/89 par ekonomisku palīdzību Ungārijas Republikai un Polijas Tautas Republikai (OV L 375, 11. lpp.), kurā izdarīti grozījumi, lai ekonomisko palīdzību piešķirtu arī citām Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm, veido sistēmu, ar kuras starpniecību Eiropas Kopiena piešķir ekonomisko palīdzību Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm, lai veiktu pasākumus, kas paredzēti šajās valstīs notiekošo ekonomiskās un sociālās reformas procesu atbalstam.
2 Ar 1991. gada 22. februārī “Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī” publicēto paziņojumu ar nosaukumu “Programma kopuzņēmumu izveides veicināšanai Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs – lūgums finanšu iestādēm izrādīt savu ieinteresētību” (OV C 46, 11. lpp.), turpmāk tekstā – “1991. gada 22. februāra paziņojums”, Komisija paziņoja, ka tā nolēmusi PHARE programmas ietvaros īstenot programmu privāto ieguldījumu veicināšanai Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, izveidojot un attīstot Eiropas Kopienas un vietējo partneru uzņēmumu izveidotus kopuzņēmumus, priekšroku dodot maziem un vidējiem uzņēmumiem (turpmāk tekstā – “JOP programma”).
3 Saskaņā ar šo paziņojumu JOP programmu pārvalda tādu finanšu starpnieku tīkls, ko Komisija izraudzījusies, pamatojoties uz minētajā paziņojumā norādītiem kritērijiem (1. punkts). Šī tīkla uzdevums ir veicināt minētās programmas darbību, atklāt iespējamos ieguldītājus, novērtēt iesniegtos projektus un pārvaldīt Kopienas piešķirtos līdzekļus (3. punkts). Šajā nolūkā Komisija un katrs izraudzītais finanšu starpnieks ir parakstījis vienošanos, lai noteiktu starpnieka pilnvaru izmantošanas kārtību (4. punkts).
Attiecīgie līgumi
4 1996. gada 1. februārī Komisija un Crédit Lyonnais (turpmāk tekstā – “CL”) JOP programmas ietvaros noslēdza ietvarlīgumu, kas nosaka to sadarbības kārtību, lai veicinātu ieguldījumus Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, izveidojot kopuzņēmumus.
5 Lai atbilstoši ietvarlīgumam atsevišķam projektam piešķirtu finansējumu, finanšu starpnieks saskaņā ar tā 1.1 pantu iepriekš Komisijai nosūta “pieteikumu”, lai saņemtu Komisijas piekrišanu, un pēc tam, attiecīgi, tiek noslēgts īpašs līgums starp Komisiju un finanšu starpnieku, kurā paredzēta projekta finansēšanas kārtība, un “finansēšanas līgums” starp finanšu starpnieku un finansējuma saņēmēju, kurā paredzēta kārtība, kādā finanšu starpnieks kā Komisijas pilnvarnieks nodod ar konkrēto projektu saistītos Kopienas līdzekļus.
6 Saskaņā ar minētā līguma 3.2. panta noteikumiem, sadarbība programmas Facilité 2 ietvaros notiek, finansējot iepriekšējas iespējamības vai iespējamības pētījumus līdz pat etapam, kurā sākas sagatavošanas darbi, kas saistīti ar kopuzņēmumu projekta izpildi.
7 Ietvarlīguma 6.3.1 un 6.3.2 pantā, ievērojot dažus maksimālos ierobežojumus, paredzēts atlīdzināt 50 % no attaisnotiem izdevumiem, kas saistīti ar iepriekšējas iespējamības pētījumiem, un izmaksāt avansa maksājumu bez procentiem 50 % apmērā no attaisnotiem izdevumiem, kas saistīti ar iespējamības pētījumiem. Ietvarlīguma 6.3.3 pantā noteikts, ka gadījumā, ja projekts tiešām ir izpildīts, Komisija, ievērojot dažus maksimālos ierobežojumus, sedz visus attaisnotos izdevumus, kas saistīti ar iespējamības pētījumiem. Attaisnotie izdevumi definēti ietvarlīguma 10.2 pantā.
8 Saskaņā ar ietvarlīguma 7.1 pantu, CL kā finanšu starpniekam ir pienākums pārvaldīt konkrētos līdzekļus Kopienas vārdā. Attiecībās ar finansējuma saņēmējiem CL ir atbildīga par visiem maksājumiem, kas tiem izmaksāti vai kas no tiem saņemti.
9 Ietvarlīguma 18.3 pants paredz – gadījumā, ja finansējuma saņēmējs neiesniedz atbilstošu attaisnojošu dokumentu par līdzekļu izmantošanu atbilstīgiem mērķiem, finanšu starpnieks uzsāk Komisijas izmaksāto līdzekļu piedziņu no finansējuma saņēmēja.
10 Ietvarlīguma 20.1 pants paredz, ka minētajam līgumam un citiem noteikumiem, kas jebkurā brīdī reglamentē attiecības starp Komisiju un CL, piemēro Luksemburgas tiesības. Atbilstoši šā līguma 20.2 pantam, lietas dalībnieki saskaņā ar EKL 238. pantu apņemas strīdus, kas saistīti ar ietvarlīguma spēkā esamību, interpretāciju vai izpildi, nodot izskatīšanai attiecīgi tikai Tiesai vai Pirmās instances tiesai.
11 1996. gada 25. jūnijā CL nosūtīja Komisijai prasītājas pieteikumu, kurā lūgts piešķirt Kopienas finansējumu JOP programmas Facilité 2 ietvaros, lai Polijā izveidotu kultūras tūrisma kopuzņēmumu. Prasītāja šajā pieteikumā norādīta kā projekta finansējuma saņēmēja.
12 Pēc šī pieteikuma apstiprināšanas Komisija 1996. gada 12. novembrī nosūtīja CL īpašā līguma projektu, lai precizētu pušu tiesības un pienākumus atbilstoši ietvarlīgumā iekļautajiem noteikumiem. 1996. gada 19. novembrī CL parakstīja īpašo līgumu.
13 Īpašā līguma 8. pants paredz, ka finansējuma saņēmējam var uzlikt par pienākumu atmaksāt Kopienas līdzekļus atbilstoši ietvarlīguma 18.3 pantam.
14 Saskaņā ar īpašā līguma 11. pantu, minētajam līgumam tiek piemērotas Luksemburgas tiesības un lietas dalībnieki atbilstoši EKL 238. pantam apņemas ar minētā līguma spēkā esamību, interpretāciju vai izpildi saistītos strīdus nodot izskatīšanai attiecīgi tikai Tiesai vai Pirmās instances tiesai.
15 1996. gada 26. novembrī CL un prasītāja noslēdza finansēšanas līgumu.
16 Ar šo finansēšanas līgumu CL kā Komisijas pilnvarnieks saskaņā ar minētā līguma 2. pantu piešķir prasītājai avansa maksājumu bez procentiem, nepārsniedzot EUR 53 362, kas ir 50 % no attaisnotajiem izdevumiem, kuri radušies, īstenojot ar konkrēto projektu saistītu iespējamības pētījumu. Šā līguma 3.1 pantā precizēts, ka konkrētais avansa maksājums prasītājai tiks izmaksāts secīgi divās daļās, nepārsniedzot EUR 32 017 un EUR 21 345, ievērojot minētā līguma noteikumus un nosacījumus.
17 Atbilstoši finansējuma līguma 4. pantam, attaisnotie izdevumi ir ārējās un iekšējās ekspertīzes izdevumi, ko apņēmusies segt vai ko segusi prasītāja, īstenojot iespējamības pētījumu.
18 Finansēšanas līguma 6.2.3 pants paredz – gadījumā, ja CL neapstiprina tam nosūtītos attaisnojošos dokumentus, kā arī ja to neizdara Komisija, vai ja izrādās, ka kādi no attaisnotajiem izdevumiem ir pārmērīgi, salīdzinot ar iespējamības pētījuma kvalitāti un apjomu, CL Komisijas vārdā var pieprasīt atmaksāt visus prasītājas rīcībā nodotos līdzekļus vai daļu no tiem.
19 Finanšu līguma 6.3 pantā norādīts – gadījumā, ja prasītāja projektu faktiski nevar īstenot līdz noteiktajai projekta izpildes dienai, prasītāja tomēr var saņemt subsīdijas avansa maksājumu bez procentiem, nododot Komisijas rīcībā iespējamības pētījumus, kura šādā gadījumā tos var izmantot pēc saviem ieskatiem.
20 Finanšu līguma 9.1.1 pants nosaka, ka prasītāja apņemas tās rīcībā nodotos līdzekļus izmantot tikai attaisnotu izdevumu segšanai. Minētā līguma 9.1.5 pants paredz, ka prasītāja apņemas ļaut Komisijas dienestiem veikt visas pārbaudes, kontroli un novērtēšanas darbus, ko tā uzskata par vajadzīgiem, un atvieglot Komisijas dienestu darbu, veicot minētās funkcijas, kā arī nodot to rīcībā visus pieprasītos dokumentus un informāciju.
21 Atbilstoši finansēšanas līguma 14. pantam, minētā līguma spēkā esamību, interpretāciju un izpildi reglamentē Luksemburgas tiesības.
22 Saskaņā ar minētā līguma 15. panta noteikumiem, “visus strīdus, kas rodas saistībā ar finansēšanas [līgumu] vai tā radītām sekām, risina tikai Tiesa”.
Prāvas rašanās fakti
23 Atbilstoši finansēšanas līgumam Komisija 1997. gada 20. janvārī pārskaitīja CL EUR 8 710 lielu summu kā atlīdzību par attaisnotajiem izdevumiem, kas saistīti ar projekta iepriekšējas iespējamības pētījumu. Turklāt tajā pašā dienā Komisija kā avansa maksājumu bez procentiem CL pārskaitīja EUR 32 017, kas atbilst 60 % no tās ar iespējamības pētījumu saistīto attaisnoto izdevumu daļas, ko tā apņēmusies segt.
24 1998. gada 16. martā ar konkrēto projektu saistītais iespējamības pētījums tika nodots Komisijai.
25 1998. gada 15. decembrī Komisija atbilstoši finansējuma līgumam CL pārskaitīja EUR 16 871, kas kā avansa maksājums veidoja atlikušos 40 % no tās ar iespējamības pētījumu saistīto attaisnoto izdevumu daļas, ko tā uzņēmusies segt.
26 2000. gada 14. janvāra vēstulē, kas CL nosūtīta 7. aprīlī, Komisija, uzzinot, ka nav izveidots kopuzņēmums, kā tas bija paredzēts finansēšanas līgumā, norādīja, ka tā piekrīt ar iespējamības pētījumu saistītos avansa maksājumus bez procentiem pārveidot par subsīdiju EUR 48 888 apmērā.
27 2002. gada 13. septembrī nosūtot faksu, Komisija informēja CL, ka tā plāno veikt pārbaudi prasītājas telpās, lai jo īpaši pārbaudītu, vai prasītāja patiešām uzņēmusies segt un segusi izdevumus, ko tā norādījusi kā saistītus ar iespējamības pētījumu. Šajā sakarā Komisija lūdza CL nodrošināt, lai prasītāja ļauj tai piekļūt attiecīgo attaisnojošo dokumentu oriģināliem. Komisija turklāt precizēja – gadījumā, ja šīs prasības netiks izpildītas, tā būs tiesīga pieprasīt, lai tiktu atmaksāti pārskaitītie līdzekļi.
28 2002. gada 8. novembrī Komisija uzsāka minēto pārbaudi prasītājas telpās.
29 2002. gada 13. novembrī nosūtot faksu, Komisija nodeva CL sarakstu, norādot oriģinālos attaisnojošos dokumentus, kas netika sniegti pārbaudes laikā, pieprasot tos iesniegt līdz 2002. gada 15. decembrim. Komisija precizēja – gadījumā, ja šie dokumenti netiks iesniegti noteiktajā termiņā, tai būs tiesības pieprasīt atmaksāt visus līdzekļus, ko prasītāja saņēmusi saistībā ar konkrēto projektu.
30 Nosūtot vēstules 2002. gada 19. decembrī un 2003. gada 30. janvārī, prasītāja iesniedza Komisijai dažus tās pieprasītos dokumentus.
31 2003. gada 8. jūlija vēstulē, kas nosūtīta CL (turpmāk tekstā – “2003. gada 8. jūlija vēstule”), Komisija norādīja, ka, pirmkārt, prasītāja nav iesniegusi visus pieprasītos attaisnojošos dokumentus un, otrkārt, tā kā ar iepriekšējas iespējamības un iespējamības pētījumiem saistītos attaisnotos izdevumus neapstiprina atbilstoši dokumentāri pierādījumi, prasītāja nav pierādījusi, ka konkrētais Kopienas finansējums izlietots atbilstoši finansējuma pieteikumā norādītajiem mērķiem. Tāpat arī Komisija informēja CL, ka visas atbilstoši Facilité 2 prasītājai pārskaitītās summas konkrētā projekta ietvaros, proti, EUR 57 598 un ar to saistītie procenti, kas kopsummā veido EUR 77 680,97, ir jāatmaksā. Šajā nolūkā Komisija lūdza CL informēt prasītāju par šo pasākumu un par tā iemesliem, tai norādot, ka Komisija darīs zināmus savus norādījumus atgūstamo summu pārskaitīšanai Kopienas finanšu kontos, ja CL būs apstiprinājis to saņemšanu. Komisija turklāt precizēja – gadījumā, ja atmaksāšana netiek veikta divu mēnešu laikā pēc šīs vēstules saņemšanas, CL informē to par pasākumiem, kas veicami, lai panāktu maksājuma izpildi.
32 2003. gada 11. jūlija vēstulē CL lūdza prasītāju konkrētās summas atmaksāt līdz 2003. gada 8. septembrim.
33 Ar 2003. gada 8. septembra vēstuli prasītāja nosūtīja Komisijai papildu attaisnojošos dokumentus un, ņemot vērā šos dokumentus, tā lūdza atkārtoti pārskatīt 2003. gada 8. jūlija vēstuli.
34 2003. gada 30. septembra vēstulē (turpmāk tekstā – “2003. gada 30. septembra vēstule”) Komisija norādīja CL, ka tā saglabā savu 2003. gada 8. jūlija vēstulē pausto nostāju, jo īpaši atgādinot, ka nav iesniegti vairāku svarīgu dokumentu oriģināli. Tādējādi Komisija lūdza CL uzsākt atmaksājamo summu piedziņu un gadījumā, ja atmaksāšana netiek veikta divu mēnešu laikā no šīs vēstules saņemšanas dienas, informēt to par pasākumiem, kas veicami, lai panāktu maksājumu izpildi.
35 2003. gada 6. oktobra vēstulē CL lūdza prasītāju līdz 2003. gada 30. oktobrim atmaksāt konkrētās summas.
36 2003. gada 5. novembra vēstulē CL informēja Komisiju, ka tās rīcībā ir visas no prasītājas piedzītās summas.
Process un prasījumi
37 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2003. gada 15. septembrī, prasītāja cēla prasību par 2003. gada 8. jūlija vēstuli. Šī prasība tika reģistrēta ar numuru T‑314/03.
38 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2003. gada 18. novembrī, prasītāja cēla prasību par 2003. gada 30. septembra vēstuli. Šī prasība tika reģistrēta ar numuru T‑378/03.
39 Savu prasību pamatojumam prasītāja izvirza kopīgus pamatus, kas saistīti attiecīgi ar Padomes 1958. gada 15. aprīļa Regulas Nr. 1, ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienā lietojamās valodas (OV B 17, 385. lpp.), 1. panta pārkāpumu, Padomes 1995. gada 18. decembra Regulā (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (OV L 312, 1. lpp.) paredzētā noilguma termiņa neievērošanu, koleģialitātes principa neievērošanu un 2003. gada 8. jūlija un 30. septembra vēstuļu parakstītāja kompetences trūkumu, acīmredzamu vērtējuma kļūdu pastāvēšanu, tiesiskā pamata trūkumu, EKL 253. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un samērīguma principa pārkāpumu. Prasībā lietā T‑314/03 prasītāja turklāt atsaucas uz pamatu, kas saistīts ar tiesību tikt uzklausītam un aizstāvības tiesību pārkāpumu.
40 Ar atsevišķu dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2003. gada 18. decembrī, Komisija lietā T‑314/03 izvirzīja iebildi par nepieņemamību saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktu.
41 2003. gada 19. decembrī ar atsevišķu dokumentu Komisija lietā T‑378/03 izvirzīja iebildi par nepieņemamību saskaņā ar Reglamenta 114. panta 1. punktu.
42 Ar Pirmās instances tiesas trešās palātas priekšsēdētāja 2004. gada 20. janvāra rīkojumu lietas T‑314/03 un T‑378/03 rakstveida un mutvārdu procesā tika apvienotas.
43 Prasītāja savus apsvērumus par iebildi par nepieņemamību iesniedza 2004. gada 1. martā – dienā, kurā beidzās rakstveida process saistībā ar pieņemamību.
44 Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atcelt 2003. gada 8. jūlija un 30. septembra vēstulēs paredzētos pasākumus (turpmāk tekstā – “apstrīdētās vēstules”);
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
45 Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt kā nepieņemamu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
46 Saskaņā ar Reglamenta 114. panta 1. punktu, gadījumā, ja viens lietas dalībnieks to lūdz, Pirmās instances tiesa var pieņemt lēmumu par nepieņemamību, neuzsākot izskatīt lietu pēc būtības. Atbilstoši tā paša panta 3. punktam, pārējā procesa daļa notiek mutvārdos, ja vien Pirmās instances tiesa nelemj citādi.
47 Šajā gadījumā Pirmās instances tiesa uzskata, ka tā no lietas materiāliem guvusi pietiekamu informāciju, lai pieņemtu lēmumu par Komisijas iesniegto pieteikumu, neuzsākot mutvārdu procesu.
Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti
48 Komisija atsaucas uz šo lietu nepieņemamību tāpēc, ka prasītāja, pamatojot savus prasības pieteikumus ar EKL 230. pantu, ir nepareizi izmantojusi procesu, jo tai savas prasības bija jāiesniedz, balstoties uz EKL 238. pantu.
49 Komisija pēc būtības uzsver, ka apstrīdētās vēstules saistītas ar līgumiskām attiecībām, no kurām tās nekādā gadījumā nav nodalāmas, un ka tādējādi tās nevajadzētu uzskatīt par administratīviem lēmumiem, kas saistīti ar EKL 249. pantā paredzētajiem pasākumiem, ko Kopienas tiesās var pieprasīt atcelt saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu (Pirmās instances tiesas 1997. gada 3. oktobra rīkojums lietā T‑186/96 Mutual Aid Administration, Recueil 1997, II‑1633. lpp., 50. un 51. punkts; 2001. gada 9. janvāra rīkojums lietā T‑149/00 Innova/Komisija, Recueil 2001, II‑1. lpp., 28. punkts, un 2003. gada 25. novembra rīkojums lietā T‑85/01 Consulting/Komisija, Krājumā vēl nav publicēts, 53. punkts).
50 Prasītāja apgalvo, ka tai ir tiesības pieprasīt atcelt apstrīdētās vēstules, pamatojoties uz EKL 230. pantu.
51 Šajā sakarā prasītāja uzsver – gadījumā, ja katrā no trim konkrētajiem līgumiem ir iekļauta šķīrējklauzula, neviens līgums to tieši nesaista ar Komisiju. Tā kā Tiesas un Pirmās instances tiesas kompetence, kas balstīta uz šķīrējklauzulu, ir atkāpe no vispārējām tiesībām un tādējādi interpretējama sašaurināti (Tiesas 1986. gada 18. decembra spriedums lietā 426/85 Komisija/Zoubek, Recueil 1986, 4057. lpp., 11. punkts.), šķīrējklauzulas var izmantot tikai pret pusēm, kas noslēgušas attiecīgos līgumus, un nevar izmantot pret trešām personām.
52 Tā kā Komisija un prasītāja nav viena un tā paša līguma puses, Komisija šajā gadījumā pret prasītāju nevar izmantot vienu no paredzētajām šķīrējklauzulām. Arī situācija, kāda pastāv šajā gadījumā, atšķiras no tās, kuru ņemot vērā izdots iepriekš sprieduma 49. punktā minētais rīkojums IAMA Consulting/Komisija un kurā šķīrējklauzula bija iekļauta līgumā, kas noslēgts starp prasītāju un Komisiju.
53 Šajā sakarā prasītāja uzskata, ka iepriekš sprieduma 49. punktā minētajā rīkojumā Mutual Aid AdministrationServices/Komisija tika apskatīti fakti, kas pilnīgi atšķiras no konkrētiem faktiem šajā gadījumā, jo minētajā lietā prasību bija iesniegusi viena līgumslēdzēja puse pret otru līgumslēdzēju pusi, proti, Komisiju, kurā tā pieprasīja, lai Pirmās instances tiesa uzliek Komisijai par pienākumu izpildīt savas līgumsaistības. Gan atbilstoši ar līgumattiecībām saistīta strīda piesaistošajam raksturam, gan izņēmumam, ko sauc par “paralēlo prasību”, prasība par tiesību akta atcelšanu, ko iesniegusi viena līgumslēdzēja puse, pamatoti tika atzīta par nepieņemamu.
54 Attiecībā uz iepriekš sprieduma 49. punktā minēto rīkojumu Innova/Komisija prasītāja norāda – tajā tikai konstatēts, ka gadījumā, ja līgumā nav iekļauta šķīrējklauzula, Pirmās instances tiesa nevar izskatīt strīdu par Komisijas pieņemtu lēmumu lauzt līgumu ar otru līgumslēdzēju pusi, kura nevar saskaņā ar tiesību aktiem lūgt atcelt konkrēto lēmumu, pamatojoties uz EKL 230. pantu, atbilstoši izņēmumam, ko sauc par “paralēlo prasību”.
55 Šajos apstākļos prasītāja uzskata, ka šī prasība atcelt tiesību aktu būtu jāatzīst par pieņemamu, jo tai nav līgumisku attiecību ar Komisiju. Šajā sakarā prasītāja vērš uzmanību uz to, ka Komisijai nevajadzētu uzreiz pārmest prasītājai, ka tā nav iesniegusi šo prasību, pamatojoties uz EKL 238. pantu, un secināt, ka tai nav līgumisku attiecību ar Komisiju.
56 Prasītāja apgalvo – saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu, katram prasītājam ir tiesības iesniegt prasību pret lēmumu, kas rada “saistošas tiesiskas sekas, kuras var ietekmēt prasītāja intereses, grozot viņa tiesisko stāvokli” (Tiesas 1981. gada 11. novembra spriedums lietā 60/81 IBM/Komisija, Recueil 1981, 2639. lpp.). Šajā sakarā judikatūrā atzīts, ka vēstule, kas ir precīza un nav apšaubāma un ar ko Komisija noraidījusi Kopienas finanšu atbalsta pieteikumu, ir tāds dokuments, par kuru var iesniegt prasību (Pirmās instances tiesas 1994. gada 28. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T‑452/93 un T‑453/93 Pevasa un Inpesca/Komisija, Recueil 1994, II‑229. lpp.). Kopienu tiesa atzinusi par pieņemamu pieteikumu, kurā lūgts atcelt lēmumu, ar ko paredz samazināt kopējo Kopienas finansiālā atbalsta summu (Pirmās instances tiesas 1995. gada 7. marta spriedums apvienotajās lietās T‑432/93 līdz T‑434/93 Socurte u. c./Komisija, Recueil 1995, II‑503. lpp.).
57 Prasītāja atgādina, ka apstrīdētajās vēstulēs paredzēts atgūt visu Kopienas finansējumu, kas tai pārskaitīts, un skaidri norādīts, ka kopējā atmaksājamo līdzekļu summā ieskaitīti procenti, kas aprēķināti, pamatojoties uz šo summu. Šajās vēstulēs Komisija turklāt nosaka prasītājai ierobežotu laika posmu maksājumu veikšanai.
58 Prasītāja apgalvo – no iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētās vēstules ir saistoši dokumenti, kas tai rada saistošas tiesiskās sekas, pirmkārt, paredzot atmaksāt saņemtos līdzekļus, otrkārt, uzliekot par pienākumu maksāt procentus un, treškārt, paredzot, ka tai maksājumi jāveic noteiktā termiņā, kuram beidzoties, pret to tiks uzsākta piespiedu piedzīšanas procedūra.
59 Prasītāja turklāt vērš uzmanību uz to, ka, ņemot vērā līgumsaistību pilnīgu izpildi, konkrētais lūgums par atmaksāšanu attiecas uz iegūtām tiesībām. Izsakot šo lūgumu, no prasītājas paredzēts atgūt avansa maksājumu, kas tai piešķirts kā reģionālās attīstības projekta finansējums un ko 2000. gada 14. janvārī Komisija pārveidoja par galīgu subsīdiju.
60 Minēto iemeslu dēļ prasītāja uzskata, ka tai ir tiesības iesniegt prasību par apstrīdēto vēstuļu atcelšanu.
Pirmās instances tiesas vērtējums
61 Iebildē par nepieņemamību Komisija apgalvo, ka pašreizējās prasības ir kļūdaini balstītas uz EKL 230. pantu.
62 Jāatgādina, ka, saskaņā ar EKL 230. pantu, Kopienu tiesas kontrolē tādu iestāžu pieņemto tiesību aktu likumīgumu, ar ko paredzēts radīt tiesiskas sekas trešām personām.
63 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, šī kompetence attiecas tikai uz EKL 249. pantā paredzētiem tiesību aktiem, ko iestādes pieņem saskaņā ar Līgumā paredzētiem noteikumiem (iepriekš sprieduma 49. punktā minētais rīkojums Innova/Komisija, 28. punkts, un Pirmās instances tiesas 2002. gada 10. jūlija rīkojums lietā T‑387/00 Comitato organizzatore del convegnointernazionale/Komisija, Recueil 2002, II‑3031. lpp., 39. punkts).
64 Savukārt iestāžu pieņemtie tiesību akti, kam nenoliedzami ir vienīgi līgumisks raksturs, šā iemesla dēļ nav pieskaitāmi EKL 249. pantā paredzētiem tiesību aktiem, ko Kopienu tiesā var lūgt atcelt saskaņā ar EKL 230. panta noteikumiem (iepriekš sprieduma 49. punktā minētais rīkojums Mutual Aid Administration Services/Komisija, 50. un 51. punkts, iepriekš sprieduma 49. punktā minētais rīkojums Innova/Komisija, 28. punkts, iepriekš sprieduma 63. punktā minētais rīkojums Comitato organizzatore del convegnointernazionale/Komisija, 39. punkts, un iepriekš sprieduma 49. punktā minētais rīkojums IAMAConsulting/Komisija, 53. punkts).
65 Judikatūrā paredzēts, ka, saskaņā ar EKL 225. panta un EKL 238. panta noteikumiem, Pirmās instances tiesa ir kompetenta vienīgi saskaņā ar šķīrējklauzulu lemt par strīdiem, kuri saistīti ar līgumiskām attiecībām un par kuriem prasības iesniegušas fiziskas vai juridiskas personas. Pretējā gadījumā tā paplašinātu savu tiesas kompetenci lemt tikai par tiem strīdiem, kas ar dažiem ierobežojumiem ir tās kompetencē saskaņā ar EKL 240. pantu, kurš valstu tiesām piešķir vispārēju kompetenci izšķirt citus strīdus, kuros viens lietas dalībnieks ir Kopiena (iepriekš sprieduma 49. punktā minētais rīkojums Mutual Aid Administration Services/Komisija, 47. punkts; iepriekš sprieduma 49. punktā minētais rīkojums Innova/Komisija, 25. punkts, un iepriekš sprieduma 63. punktā minētais rīkojums Comitato organizzatore del convegnointernazionale/Komisija, 37. punkts).
66 Šajā gadījumā jānoskaidro, vai apstrīdētās vēstules ir uzskatāmas par EKL 249. pantā paredzētiem tiesību aktiem, ko var lūgt atcelt vienīgi Kopienu tiesā saskaņā ar EKL 230. pantu, vai arī – tieši pretēji – tām piemīt līgumisks raksturs.
67 Šajā sakarā sākumā jāsecina, ka tiesiskās attiecības, par kurām pastāv šis strīds, ir līgumattiecības.
68 Grozītajā Regulā Nr. 3906/89, uz ko balstīta PHARE programma, definēti tikai vispārēji nosacījumi, ar kādiem Kopiena piešķir ekonomisko palīdzību attiecīgām valstīm, jo īpaši jomas, kurās jāveic kādi pasākumi, un šīs palīdzības veids. Šajā regulā, savukārt, nav paredzēti nekādi vispārēji vai īpaši noteikumi, saskaņā ar kuriem Kopiena finansē katru īpašo pasākumu.
69 1991. gada 22. februāra paziņojumā tieši paredzēts, ka Kopienas finansējumu, kas piešķirts JOP programmas ietvaros, pārvalda finanšu starpnieku tīkls, kurš šajā nolūkā panācis “vienošanos” ar Komisiju. Saskaņā ar minēto paziņojumu, šī vienošanās ietver “noteikumus, kas saistīti ar pilnvarām”, kas piešķirtas finanšu starpniekiem.
70 Šajā gadījumā Komisija un CL kā finanšu starpnieks noslēdza ietvarlīgumu, kurā bija paredzēti to sadarbības vispārīgi noteikumi, lai veicinātu ieguldījumus Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, izveidojot kopuzņēmumus. Atbilstoši ietvarlīguma noteikumiem, šā līguma izpildi atbilstoši konkrētam projektam nodrošina, pirmkārt, īpašs līgums, kas noslēgts starp Komisiju un finanšu starpnieku un kas paredz īpašus minētā projekta finansēšanas noteikumus, un, otrkārt, finansēšanas līgums, kurš noslēgts starp finanšu starpnieku un finansējuma saņēmēju, kas šajā gadījumā ir prasītāja, un kurš paredz noteikumus, saskaņā ar kuriem finanšu starpnieks kā Komisijas pilnvarnieks nodod Kopienas līdzekļus, kas paredzēti, lai finansētu daļu no konkrētā projekta attaisnotajiem izdevumiem. Saskaņā ar šo finansēšanas līgumu, prasītāja apņemas piešķirtos Kopienas līdzekļus izmantot vienīgi attaisnojamo izdevumu segšanai.
71 No iepriekš minētā izriet, ka attiecības starp Komisiju un CL, no vienas puses, un CL un prasītāju, no otras puses, var uzskatīt par līgumiskām attiecībām, jo visi konkrētā projekta finansēšanas noteikumi ir paredzēti konkrētos līgumos, kas noslēgti starp Komisiju un CL, no vienas puses, un CL kā Komisijas pilnvarnieku un prasītāju, no otras puses (šajā sakarā skat. Tiesas 1993. gada 11. februāra spriedumu lietā C‑142/91 Cebag/Komisija, Recueil 1993, I‑553. lpp., 11.-13. punkts, un Pirmās instances tiesas 2002. gada 9. oktobra spriedumu lietā T‑134/01 Hans Fuchs/Komisija, Recueil 2002, II‑3909. lpp., 51.-53. punkts).
72 Līgumisko attiecību pastāvēšanu papildus apstiprina arī tas, ka katrā konkrētajā līgumā ir iekļauts noteikums, saskaņā ar kuru tikai Pirmās instances tiesa ir kompetenta pieņemt lēmumu par strīdiem, kas saistīti ar šo līgumu spēkā esamību, interpretāciju un izpildi. Šim noteikumam ir nozīme tikai tad, ja starp lietas dalībniekiem pastāv līgumiskas attiecības (šajā sakarā skat. iepriekš sprieduma 71. punktā minēto spriedumu Hans Fuchs/Komisija, 54. punkts).
73 Jāsecina, ka strīda priekšmetam šajā gadījumā ir tieša saistība ar konkrētajos līgumos iekļautiem noteikumiem, jo minētais strīds attiecas uz apstrīdētajās vēstulēs paredzētā Kopienas finansējuma atmaksāšanu, kas, kā tas izriet no ietvarlīguma 18.3 panta, īpašā līguma 8. panta un finansēšanas līguma 6.2.3 panta, ir sankcija par to, ka prasītāja nav izpildījusi savu pienākumu izmantot tās rīcībā nodotos līdzekļus attaisnoto izdevumu segšanai un iesniegt attaisnojošus dokumentus saistībā ar šādu izmantošanu (šajā sakarā skat. iepriekš sprieduma 49. punktā minēto rīkojumu Innova/Komisija, 27. punkts, un iepriekš sprieduma 49. punktā minēto rīkojumu IAMA Consulting/Komisija, 44. punkts).
74 Lai gan tiesiskās attiecības, kas ir strīda priekšmets, ir līgumiskas attiecības, tomēr jāsecina, ka saistībā ar šīm prasībām pieteikums Pirmās instances tiesā ir iesniegts, nevis pamatojoties uz EKL 238. pantu, bet gan atbilstoši EKL 230. pantam.
75 Pie šāda secinājuma noteikti var nonākt, izpētot prasības pieteikumus, ar ko tiek ierosinātas lietas.
76 Prasītāja savas prasības raksturo kā “prasības atcelt tiesību aktu”, šo prasību pieņemamību pamato ar EKL 230. pantu un prasījumus pēc būtības vērš uz to, lai Pirmās instances tiesa atzītu par prettiesiskiem un atceltu tiesību aktus, kas, iespējams, iekļauti 2003. gada 8. jūlija un 30. septembra vēstulēs, ar kurām Komisija ar CL starpniecību informējusi prasītāju par pienākumu atmaksāt visu Kopienas finansējumu, kas tai pārskaitīts saistībā ar konkrēto projektu.
77 Šajā sakarā jāatgādina, ka sava pieteikuma pamatojumam prasītāja neatsaucas uz EKL 238. pantu vai konkrētajos līgumos iekļautām šķīrējklauzulām un neizvirza nevienu pamatu, iebildi vai argumentu saistībā ar Luksemburgas tiesībām, kas tomēr ir vienīgās tiesības, kuras, saskaņā ar minētajām šķīrējklauzulām, ir piemērojamas konkrētajiem līgumiem, tomēr, kā jau tas izriet no šā rīkojuma 39. punkta, izvirza “pamatus par atcelšanu”, kas attiecas uz Kopienu tiesību normu pārkāpumu, lai liktu nospriest, ka tiesību akti, kuri, iespējams, ir iekļauti apstrīdētajās vēstulēs, nav spēkā, jo tiem nepiemīt administratīviem aktiem raksturīgās īpašības, proti, nav pamatojuma, nav tiesiskā pamata vai pastāv acīmredzama kļūda vērtējumā.
78 Savos apsvērumos par iebildi par nepieņemamību prasītāja turklāt skaidri apstiprināja, ka šīs prasības nav balstītas uz EKL 238. pantu, bet gan tikai uz EKL 230. pantu. Prasītāja šajā sakarā arī uzsvēra, ka šīs prasības, viņasprāt, nevarēja balstīties uz EKL 238. pantu. Prasītāja uzskata, ka konkrētajos līgumos iekļautās šķīrējklauzulas var izmantot tikai pret pusēm, kas noslēgušas attiecīgos līgumus. Prasītāja uzskata, ka šajā gadījumā tai ar Komisiju nav nekādu līgumisku attiecību.
79 Ir redzams, ka prasītāja saskaņā ar EKL 230. pantu lūdz Pirmās instances tiesu atcelt Kopienu iestādes pieņemtus tiesību aktus, ko prasītāja uzskata par administratīviem aktiem, kaut arī tiem piemīt līgumtiesību raksturs.
80 2003. gada 8. jūlija un 30. septembra vēstules nekādā ziņā nav administratīvi akti.
81 No šīm vēstulēm nevar secināt, ka Komisija konkrētajā gadījumā rīkojusies, izmantojot savas publiskās varas prerogatīvas. Nosūtot minētās vēstules, Komisija būtībā, pamatojoties uz faktu interpretāciju un konkrēto līgumu attiecīgiem nosacījumiem, tikai ar CL starpniecību informēja prasītāju par tās pienākumu atmaksāt Kopienas līdzekļus, kas tai nodoti konkrētā projekta ietvaros. Tādējādi Komisija rīkojusies vienīgi saskaņā ar tiesībām un pienākumiem, ko radījuši konkrētie līgumi un kas, kā jau tas konstatēts iepriekš šā sprieduma 73. punktā, izriet no ietvarlīguma 183. panta, īpašā līguma 8. panta un finansēšanas līguma 6.2.3 panta, paredzot iespēju, ka Komisija var no finansējuma saņēmēja atgūt Kopienas finansējumu, ja tas neiesniedz attaisnojošus dokumentus, kas vajadzīgi, lai pierādītu minēto līdzekļu izmantošanu.
82 Šo secinājumu nekādā ziņā nevajadzētu apšaubīt tikai tāpēc, ka mērķi, ko Komisija cenšas sasniegt, noslēdzot šajā gadījumā paredzētos līgumus, ir saistīti ar vispārējo interešu aizsardzību, par ko tai jārūpējas JOP programmas ietvaros (šajā sakarā skat. iepriekš šā sprieduma 49. punktā minēto rīkojumu IAMA Consulting/Komisija, 51. punkts).
83 Šajā sakarā jāuzsver – pretēji tam, kas tiek ņemts par pamatu, piešķirot finanšu atbalstu no EKL 159. panta 1. daļā paredzētajiem struktūrfondiem, Kopienas iesniegtais lūgums šajā gadījumā ir balstīts nevis uz Kopienas regulas noteikumiem EKL 249. panta nozīmē, bet gan, kā jau tas konstatēts iepriekš šā sprieduma 73. un 81. punktā, uz līgumiskiem noteikumiem, kas paredzēti konkrētajos līgumos. Tādējādi prasītāja nepamatoti cenšas pierādīt, ka šī prasība ir pieņemama, pamatojoties uz principiem, ko Pirmās instances tiesa izklāstījusi saistībā ar prasībām atcelt tiesību aktu, kas iesniegtas pret lēmumiem, ko pieņēmusi Komisija attiecībā uz līdzekļu piešķiršanu no struktūrfondiem.
84 Apstrīdētās vēstules nekādā veidā nav saistītas ar Komisijas rīcībā esošās publiskās varas prerogatīvu izmantošanu, tāpēc šīs vēstules nevarētu būt izpildāmas (šajā sakarā skat. iepriekš šā sprieduma 49. punktā minēto rīkojumu IAMA Consulting/Komisija, 52. punkts). Šajā sakarā arī jānorāda, ka katrā no minētajām vēstulēm Komisija skaidri lūdz finanšu starpnieku to informēt par pasākumiem, kas veicami, lai panāktu maksājuma izpildi gadījumā, ja prasītāja neatmaksās līdzekļus noteiktajā termiņā.
85 No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētajām vēstulēm nenoliedzami ir vienīgi līgumisks raksturs un ka tās nevar uzskatīt par EKL 249. pantā paredzētiem tiesību aktiem, ko Kopienu tiesā var lūgt atcelt saskaņā ar EKL 230. panta noteikumiem.
86 Šo secinājumu nevarētu apšaubīt prasītājas norādītais apstāklis, saskaņā ar kuru, nolūkā saglabāt labas attiecības ar CL, tā vēlējās, lai CL neatrastos nedrošā situācijā attiecībā pret Komisiju. Pamatojoties uz šo apstākli, ko prasītāja pilnīgi brīvi izvēlējusies, ņemot vērā tai doto iespēju izdarīt izvēli atkarībā no atbilstošām interesēm, acīmredzot, nevajadzētu apšaubīt faktu, ka apstrīdētie tiesību akti nenoliedzami pieder līgumiskām attiecībām, un grozīt to raksturu, lai Pirmās instances tiesa būtu kompetenta tās atcelt saskaņā ar EKL 230. pantu.
87 Šīs prasības nav pieņemamas, jo tajās, pamatojoties uz EKL 230. pantu, lūgts atcelt tiesību aktus, kam ir vienīgi līgumisks raksturs.
88 Tā kā Pirmās instances tiesā tika celta prasība atcelt tiesību aktu, kaut arī patiesībā strīdam bija līgumisks raksturs, tā, protams, ir jau piekritusi prasības pārkvalificēt (Pirmās instances tiesas 2001. gada 19. septembra spriedums lietā T‑26/00 Lecureur/Komisija, Recueil 2001, II‑2623. lpp., 38. punkts). Šajā gadījumā tomēr Pirmās instances tiesai nevajadzēja veikt šādu pārkvalificēšanu, jo, pirmkārt, prasītāja pati savos rakstiskajos dokumentos skaidri norādījusi, ka šīs prasības nav balstītas uz EKL 238. pantu, un, otrkārt, pretēji tam, kas paredzēts Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktā, minētā prasītāja pat ne kopsavilkuma veidā nav norādījusi nevienu pamatu, argumentu vai iebildi, kas attiecas uz Luksemburgas tiesību pārkāpumu, kuras ir vienīgās tiesības, kas piemērojamas konkrētajiem līgumiem saskaņā ar minētajos līgumos paredzētajām šķīrējklauzulām.
89 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, šīs prasības jānoraida kā nepieņemamas.
Par tiesāšanās izdevumiem
90 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kam spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs un Komisija šajā sakarā ir izvirzījusi prasījumus, prasītājai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (trešā palāta)
izdod rīkojumu:
1) prasības noraidīt kā nepieņemamas;
2) prasītāja atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts Luksemburgā 2004. gada 10. maijā.
Sekretārs
Priekšsēdētājs
H. Jung
J. Azizi
* Tiesvedības valoda – franču.
Top