Pirmās instances tiesas spriedums (piektā palāta) 2008. gada 8.oktobrī. Schunk GmbH un Schunk Kohlenstoff

PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2008. gada 8. oktobrī ( *1 )

“Konkurence — Aizliegtas vienošanās — Tādu oglekļa un grafīta izstrādājumu, kas izmantojami elektriskās un mehāniskās ierīcēs, tirgus — Iebilde par prettiesiskumu — Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts — Pārkāpjošo darbību attiecināmība — Pamatnostādnes naudas sodu apmēra aprēķināšanai — Pārkāpuma smagums un sekas — Preventīva ietekme — Sadarbība administratīvajā procedūrā — Samērīguma princips — Vienlīdzīgas attieksmes princips — Pretprasība par naudas soda palielināšanu”

Lieta T-69/04

Schunk GmbH , Tāle [Thale] (Vācija),

Schunk Kohlenstoff-Technik GmbH , Hoihelhaima [Heuchelheim] (Vācija),

ko pārstāv R. Behtolds [R. Bechtold] un S. Hirsbrunners [S. Hirsbrunner], vēlāk R. Behtolds, S. Hirsbrunners un A. Šedle [A. Schädle] advokāti,

prasītājas,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja F. Kastiljo de la Tore [F. Castillo de la Torre] un H. Gedinga [H. Gading], pēc tam Kastiljo de la Tore un M. Kellerbauers [M. Kellerbauer], pārstāvji,

atbildētāja,

pirmkārt, par prasību atcelt Komisijas 2003. gada 3. decembra Lēmumu 2004/420/EK par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta C.38.359 — Oglekļa un grafīta izstrādājumi, kas izmantojami elektriskās un mehāniskās ierīcēs), kā arī, pakārtoti, samazināt prasītājām ar šo lēmumu uzliktā naudas soda apmēru, un, otrkārt, par Komisijas pretprasību par minētā naudas soda palielināšanu.

EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Vilars [M. Vilaras] (referents), tiesneši M. Preks [M. Prek] un V. Čuke [V. Ciucă],

sekretāre K. Andova [K. Andová], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2008. gada 27. februāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

Prāvas rašanās fakti

1

Schunk Kohlenstoff-Technik GmbH (turpmāk tekstā — “SKT”) ir Vācijas uzņēmums, kas ražo oglekļa un grafīta izstrādājumus, kuri izmantojami elektriskās un mehāniskās ierīcēs. SKT ir Schunk GmbH (turpmāk tekstā abas kopā — “Schunk” vai “prasītājas”) meitas sabiedrība.

2

2001. gada 18. septembrīMorgan Crucible Company plc (turpmāk tekstā — “Morgan”) pārstāvji tikās ar Komisijas pārstāvjiem, lai piedāvātu savu sadarbību aizliegtas vienošanās esamības konstatēšanai tādu oglekļa izstrādājumu Eiropas tirgū, kas izmantojami elektriskās un mehāniskās ierīcēs, un lūgtu piemērot iecietības režīmu, kāds paredzēts Komisijas Paziņojumā 96/C207/04 par naudas sodu nepiemērošanu vai to samazināšanu lietās par aizliegtajām vienošanās (OV 1996, C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā — “Paziņojums par sadarbību”).

3

2002. gada 2. augustā Komisija, piemērojot Padomes 1962. gada 6. februāra Pirmās regulas Nr. 17 par [EKL 81.] panta un [EKL 82.] panta piemērošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.) 11. pantu, nosūtīja C. Conradty Nürnberg GmbH (turpmāk tekstā — “Conradty”), Carbone-Lorraine (turpmāk tekstā — “LCL”), SGL Carbon AG (turpmāk tekstā — “SGL”), SKT, Eurocarbo SpA, Luckerath BV un Gerken Europe SA lūgumus sniegt informāciju par to rīcību konkrētajā tirgū. Vēstule, kas tika nosūtīta SKT, attiecās arī uz Hoffmann & Co. Elektrokohle AG (turpmāk tekstā — “Hoffmann”), ko Schunk nopirka 1999. gada 28. oktobrī, darbībām.

4

Ar 2002. gada 2. septembra vēstuli SKT informēja Komisiju par savu nodomu sadarboties ar to administratīvajā procesā un pārbaudīt, vai papildus atbildēm uz lūgumu sniegt informāciju tā varēja paziņot Komisijai citu noderīgu informāciju, ņemot vērā šīs iestādes rīcībā jau esošos pierādījumus.

5

2002. gada 5. oktobrī saņēmusi lūguma sniegt informāciju vācu valodas versiju, SKT ar 2002. gada 25. oktobra vēstuli atbildēja uz šo lūgumu.

6

2003. gada 23. maijā Komisija, pamatojoties uz tai iesniegto informāciju, nosūtīja prasītājām un pārējiem iesaistītajiem uzņēmumiem, proti, Morgan, Conradty, LCL, SGL un Hoffmann, paziņojumu par iebildumiem.

7

Pēc visu attiecīgo uzņēmumu, izņemot Morgan un Conradty, uzklausīšanas Komisija pieņēma 2003. gada 3. decembra Lēmumu 2004/420/EK par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta C.38.359 — Oglekļa un grafīta izstrādājumi, kas izmantojami elektriskās un mehāniskās ierīcēs) (turpmāk tekstā — “Lēmums”). Lēmuma kopsavilkums tika publicēts 2004. gada 28. aprīļaOficiālajā Vēstnesī (OV L 125, 45. lpp.).

8

Lēmumā Komisija norādīja, ka šī lēmuma adresāti uzņēmumi ir piedalījušies vienā un nepārtrauktā EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumā un no 1994. gada 1. janvāra arī Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) līguma 53. panta 1. punkta pārkāpumā, ko veidoja klientiem tieši vai netieši piemērotās pārdošanas cenas un citu darījuma nosacījumu noteikšana, tirgus sadale, it īpaši veicot klientu sadali un saskaņotas darbības (kvantitātes ierobežojumi, cenas paaugstinājumi un boikoti) pret tiem konkurentiem, kas nebija aizliegtās vienošanās dalībnieki (Lēmuma 2. apsvērums).

9

Lēmums ietver šādus noteikumus:

“1. pants

Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši [EKL] 81. panta 1. punktu un no 1994. gada 1. janvāra arī EEZ līguma 53. panta 1. punktu, jo tie norādītajos laika posmos piedalījās vairāku vienošanos ietvaros un saskaņotās darbībās tādu oglekļa un grafīta izstrādājumu nozarē, kas izmantojami elektriskās un mehāniskās ierīcēs:

—

[Conradty] no 1988. gada oktobra līdz 1999. gada decembrim;

—

[Hoffmann] no 1994. gada septembra līdz 1999. gada oktobrim;

—

[LCL] no 1988. gada oktobra līdz 1999. gada jūnijam;

—

[Morgan] no 1988. gada oktobra līdz 1999. gada decembrim;

—

[Schunk] no 1988. gada oktobra līdz 1999. gada decembrim;

—

[SGL] no 1988. gada oktobra līdz 1999. gada decembrim.

2. pants

Par 1. pantā norādītajiem pārkāpumiem tiek noteikti šādi naudas sodi:

—

[Conradty] — EUR 1060000;

—

[Hoffmann] — EUR 2820000;

—

[LCL] — EUR 43050000;

—

[Morgan] — EUR 0;

—

[Schunk] — EUR 30870000;

—

[SGL] — EUR 23640000.

Naudas sodi ir jāsamaksā trīs mēnešu laikā no šī lēmuma paziņošanas [..]

Pēc šī termiņa beigām automātiski tiek aprēķināti procenti pēc Eiropas Centrālās bankas noteiktās procentu likmes tās galvenajām refinansēšanas operācijām tā mēneša pirmajā dienā, kura laikā tika pieņemts šis lēmums, kam pieskaita 3,5 procenta punktus.”

10

Naudas sodu apmēru aprēķinā Komisija kvalificēja pārkāpumu par sevišķi smagu, ņemot vērā tā raksturu, tā ietekmi uz attiecīgo izstrādājumu EEZ tirgu, pat ja to nebija iespējams precīzi noteikt, un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus plašumu (Lēmuma 288. apsvērums).

11

Lai ņemtu vērā katra šīs vienošanās ietvaros iesaistītā uzņēmuma prettiesiskās rīcības nozīmīgumu un tās faktisko ietekmi uz konkurenci, Komisija iedalīja attiecīgos uzņēmumus trijās kategorijās atkarībā no to attiecīgā svarīguma šajā tirgū, ko noteica pēc to tirgus daļām (Lēmuma 289.–297. apsvērums).

12

Līdz ar to LCL un Morgan tika uzskatīti par diviem lielākajiem tirgus dalībniekiem ar tirgus daļām virs 20 % un tie tika iekļauti pirmajā kategorijā. Schunk un SGL, kas ir vidēja lieluma tirgus dalībnieki ar tirgus daļām no 10 līdz 20 %, tika iekļauti otrajā kategorijā. Hoffmann un Conradty tika uzskatīti par nelieliem tirgus dalībniekiem, jo to tirgus daļas bija zem 10 %, un tie tika iekļauti trešajā kategorijā (Lēmuma 37. un 297. apsvērums).

13

Komisija, ņemot vērā minētos apsvērumus un pamatojoties uz pārkāpuma smagumu, noteica LCL un Morgan naudas soda sākumsummu EUR 35 miljonu apmērā, SGL un prasītājām EUR 21 miljona apmērā, bet Hoffmann un Conradty — EUR 6 miljonu apmērā (Lēmuma 298. apsvērums).

14

Attiecībā uz pārkāpuma ilgumu Komisija uzskatīja, ka visi uzņēmumi ir izdarījuši ilgtermiņa pārkāpumu. Tā kā pārkāpums ilga vienpadsmit gadus un divus mēnešus, Komisija palielināja Schunk, Morgan, SGL un Conradty naudas soda sākumsummu par 110 %. Attiecībā uz LCL Komisija atzina pārkāpumu desmit gadu un astoņu mēnešu garumā un palielināja naudas soda sākumsummu par 105 %. Attiecībā uz Hoffmann naudas soda sākumsumma tika palielināta par 50 %, jo tā pārkāpums bija piecus gadus un vienu mēnesi ilgs (Lēmuma 299. un 300. apsvērums).

15

Morgan naudas soda pamatsumma atkarībā no pārkāpuma smaguma un ilguma tika noteikta EUR 73,5 miljoni, LCL EUR 71,75 miljoni, prasītājām un SGL EUR 44,1 miljons, Conradty EUR 12,6 miljoni un Hoffmann EUR 9 miljoni (Lēmuma 301. apsvērums).

16

Komisija neņēma vērā nevienu attiecīgo uzņēmumu atbildību pastiprinošu vai mīkstinošu apstākli (Lēmuma 316. apsvērums) un noraidīja prasītāju lūgumu ierobežot naudas sodu 10 % apmērā no SKT apgrozījuma pasaulē saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu (Lēmuma 318. apsvērums).

17

Piemērojot Paziņojumu par sadarbību, Morgan tika atbrīvots no naudas soda, jo tas bija pirmais uzņēmums, kurš Komisijai bija paziņojis par aizliegtās vienošanās esamību (Lēmuma 319.–321. apsvērums).

18

Atbilstoši minētā paziņojuma D punktam Komisija LCL piešķīra naudas soda, kas tam tika uzlikts nesadarbošanās dēļ, samazinājumu par 40 %, Schunk un Hoffmann par 30 % un SGL — par 20 %, jo prasītāja bija pēdējais sadarbību uzsākušais uzņēmums (Lēmuma 322.–338. apsvērums).

Process un lietas dalībnieku prasījumi

19

Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2004. gada 20. februārī, prasītājas cēla šo prasību.

20

Tā kā tika mainīts Pirmās instances tiesas palātu sastāvs, tiesnesis referents kā priekšsēdētājs darbojas piektajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

21

Pēc tiesneša referenta ziņojuma Pirmās instances tiesa (piektā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu. Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Pirmās instances tiesa uzdeva 2008. gada 27. februāra tiesas sēdē.

22

Prasītāju prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

—

atcelt Lēmumu;

—

pakārtoti, samazināt uzliktā naudas soda apmēru;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

23

Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

—

prasību noraidīt;

—

palielināt prasītājām uzlikto naudas sodu;

—

piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Juridiskais pamatojums

Par prasību atcelt Lēmumu

24

Kaut arī prasītāju celtajai prasībai ir divējāds priekšmets, proti, primāri, prasība atcelt Lēmumu, un, pakārtoti, prasība samazināt naudas soda apmēru, tomēr rakstveida apsvērumos prasītājas izvirzīja dažādus iebildumus, nenošķirot šos priekšmetus. Kad Pirmās instances tiesa tiesas sēdē aicināja prasītājas iesniegt apsvērumus par to argumentu precīzu apmēru, tās būtībā paziņoja, ka paļaujas uz Pirmās instances tiesas vērtējumu.

25

Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka uz prasību atcelt Lēmumu nepārprotami attiecas Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā minētā iebilde par prettiesiskumu un Schunk GmbH un SKT solidārās atbildības apstrīdēšana.

26

Tāpat prasītājas pārmet Komisijai, ka tā, nosakot naudas soda apmēru, ir pārkāpusi samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principus, kas a priori attiecas uz prasību samazināt naudas sodu. Tomēr ar argumentiem, kas izvirzīti minētā pārmetuma pamatošanai, netieši tiek apstrīdēts arī Komisijas konstatētais pārkāpums un līdz ar to apšaubīta attiecīgo uzņēmumu atbildība, kā tā ir definēta Lēmuma 1. pantā. Šī pārkāpuma apstrīdēšana ir jāizvērtē prasības atcelt visu Lēmumu, tai skaitā tā 1. pantu, ietvaros.

Par Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā minēto iebildi par prettiesiskumu

27

Prasītājas apgalvo, ka Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā Komisijai ir piešķirta gandrīz neierobežota rīcības brīvība naudas soda noteikšanā, kas esot pretēji tiesiskuma principam, kāds ir definēts 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECTK) 7. panta 1. punktā un kā to ir interpretējušas Eiropas tiesas.

28

No Tiesas judikatūras izriet, ka soda likumības princips ir cieši saistīts ar tiesiskās drošības principu, kurš ir Kopienu tiesību vispārējs princips un saskaņā ar kuru jebkuram Kopienu tiesiskajam regulējumam, it īpaši ja tajā ir noteikts vai ļauts noteikt sodu, ir jābūt skaidram un precīzam, lai attiecīgajām personām nepārprotami būtu zināmas no tā izrietošās tiesības un pienākumi un lai tās varētu veikt atbilstošus pasākumus (šajā sakarā skat. Tiesas 1981. gada 9. jūlija spriedumu lietā 169/80 Gondrand Frères un Garancini, Recueil, 1931. lpp., 17. punkts; 1987. gada 18. novembra spriedumu lietā 137/85 Maizena, Recueil, 4587. lpp., 15. punkts; 1996. gada 13. februāra spriedumu lietā C-143/93 van Es Douane Agenten, Recueil, I-431. lpp., 27. punkts, un 1996. gada 12. decembra spriedumu apvienotajās lietās C-74/95 un C-129/95 X, Recueil, I-6609. lpp., 25. punkts).

29

Šis princips, kas ir daļa no dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām un kas ir nostiprināts vairākos starptautiskos līgumos, piemēram, ECTK 7. pantā, attiecas gan uz krimināltiesiska rakstura normām, gan īpašiem administratīviem dokumentiem, kas nosaka vai ļauj noteikt administratīvus sodus (šajā sakarā skat. iepriekš 28. punktā minēto spriedumu lietā Maizena, 14. un 15. punkts un tajos minētā judikatūra). Tas attiecas ne tikai uz normām, kas nosaka pārkāpuma sastāvu, bet arī uz normām, kuras definē sekas, ko rada pirmo minēto normu pārkāpums (šajā sakarā skat. iepriekš 28. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās X, 22. un 25. punkts).

30

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamattiesības ir neatņemama vispārīgo tiesību principu — kuru ievērošanu nodrošina Kopienu tiesa — sastāvdaļa (Tiesas 1996. gada 28. marta atzinums 2/94, Krājums, I-1759. lpp., 33. punkts, un Tiesas 1997. gada 29. maija spriedums lietā C-299/95 Kremzow, Recueil, I-2629. lpp., 14. punkts). Šajā nolūkā Tiesa un Pirmās instances tiesa ievēro dalībvalstīm kopīgās konstitucionālās tradīcijas, kā arī norādes, ko sniedz cilvēktiesību aizsardzības jomā noslēgtie starptautiskie nolīgumi, kuru izstrādē dalībvalstis ir piedalījušās vai kuriem tās ir pievienojušās. Šajā sakarā ECTK ir īpaša nozīme (Tiesas 1986. gada 15. maija spriedums lietā 222/84 Johnston, Recueil, 1651. lpp., 18. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Kremzow, 14. punkts). Turklāt atbilstoši LES 6. panta 2. punktam “Savienība kā Kopienu tiesību vispārējo principu ievēro pamattiesības, ko nodrošina [ECTK] un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām” (Tiesas 2002. gada 22. oktobra spriedums lietā C-94/00 Roquette Frères, Recueil, I-9011. lpp., 23. un 24. punkts, un Pirmās instances tiesas 2001. gada 20. februāra spriedums lietā T-112/98 Mannesmannröhren-Werke/Komisija, Recueil, II-729. lpp., 60. punkts).

31

Šajā sakarā jāatgādina, ka ECTK 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Nevienu nedrīkst atzīt par vainīgu noziedzīgā nodarījumā tādas darbības vai bezdarbības dēļ, kas saskaņā ar izdarīšanas brīdī spēkā esošajām nacionālajām vai starptautiskajām tiesību normām netika atzīta par noziedzīgu nodarījumu. Tāpat nedrīkst piespriest smagāku sodu nekā tas, kas bija piemērojams noziedzīgā nodarījuma brīdī.”

32

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk tekstā — “ECT”) uzskata, ka no šīs tiesību normas izriet, ka likumam ir skaidri jādefinē pārkāpumi un par tiem paredzētie sodi. Šis nosacījums ir izpildīts tad, ja attiecīgā persona no atbilstošās tiesību normas formulējuma un vajadzības gadījumā izmantojot tiesu sniegto normas interpretāciju, var zināt, par kādām darbībām vai bezdarbību tai iestāsies tās kriminālatbildība (skat. ECT 2000. gada 22. jūnija spriedumu lietā Coëme u.c. pret Beļģiju, Recueil des arrêts et décisions, 2000-VII, 1. lpp., 145. punkts).

33

Turklāt ECTK 7. panta 1. punktā nav prasīts, ka tiesību normām, saskaņā ar kurām ir uzlikti šie sodi, būtu jābūt tik precīzām, lai sekas, kas varētu rasties šo tiesību normu pārkāpuma rezultātā, būtu absolūti precīzi paredzamas. Saskaņā ar ECT judikatūru neskaidru terminu lietošana tiesību normā ne vienmēr rada ECTK 7. panta pārkāpumu un tas, ka likums piešķir rīcības brīvību, pats par sevi nav pretrunā prasībai par paredzamību, ja vien šādas brīvības izmantošanas apjoms un kārtība, ņemot vērā attiecīgo leģitīmo mērķi, ir pietiekami skaidri definēti, lai indivīdam nodrošinātu atbilstošu aizsardzību pret patvaļu (skat. ECT 1992. gada 25. februāra spriedumu lietā Margareta un Roger Andersson pret Zviedriju, A sērija, Nr. 226., 75. punkts). Šajā sakarā papildus paša likuma tekstam ECT ņem vērā to, vai izmantotie neskaidrie jēdzieni nav precizēti pastāvīgajā un publicētajā judikatūrā (skat. ECT 1995. gada 27. septembra spriedumu lietā G pret Franciju, A sērija, Nr. 325-B, 25. punkts).

34

Attiecībā uz dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām — nekas neļauj Pirmās instances tiesai interpretēt Kopienu tiesību vispārējo principu — sodu likumības principu — citādāk, nekā tas izriet no iepriekš minētajiem apsvērumiem. Prasītājas, nepaskaidrojot sīkāk, apgalvo vien to, ka valsts līmenī iestādei nav tādu pilnvaru, kas tai ļautu uzlikt naudas sodu gandrīz neierobežoti.

35

Šajā gadījumā, ņemot vērā sodu likumības principu, ko ir atzinusi Kopienu tiesa atbilstoši ECTK sniegtajām norādēm un dalībvalstu konstitucionālajām tradīcijām, attiecībā uz Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta likumīgumu ir jāsecina, ka — pretēji prasītāju apgalvotajam — Komisijai nav neierobežotas rīcības brīvības, lai noteiktu naudas sodus par konkurences tiesību normu pārkāpumu.

36

Pats Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts ierobežo Komisijas rīcības brīvību. Pirmkārt, nosakot, ka “Komisija ar lēmumu var uzlikt uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām soda naudu no [EUR 1000] līdz [EUR 1000000] vai lielākā apmērā, nepārsniedzot 10 % no iepriekšējā finanšu gada apgrozījuma, ko realizējis katrs uzņēmums, kurš piedalījies pārkāpumā”, šajā noteikumā ir paredzēts naudas soda maksimālais apmērs atkarībā no attiecīgo uzņēmumu apgrozījuma, proti, atkarībā no objektīva kritērija. Līdz ar to, kaut arī nepastāv absolūts maksimālais apmērs, kas piemērojams visiem konkurences tiesību normu pārkāpumiem, uzliekamajam naudas sodam tomēr ir paredzēts skaitļos izsakāms un absolūts maksimālais apmērs, kas aprēķināms katram atsevišķam uzņēmumam katrā pārkāpuma gadījumā, tādējādi dodot iespēju iepriekš noteikt konkrētajam uzņēmumam piemērojamā naudas soda maksimālo apmēru. Otrkārt, šajā tiesību normā ir paredzēts, ka Komisija katrā konkrētā gadījumā naudas sodu nosaka, ņemot “vērā ne tikai pārkāpuma smagumu, bet arī tā ilgumu”.

37

Kaut arī šie divi kritēriji patiešām piešķir Komisijai plašu rīcības brīvību, tie tomēr ir kritēriji, kurus ir noteikuši citi likumdevēji līdzīgās normās, kuras ļauj Komisijai noteikt sodus, ņemot vērā attiecīgās rīcības prettiesiskuma pakāpi.

38

Ir jākonstatē, ka, konkurences noteikumu pārkāpšanas gadījumā paredzot naudas sodu summu no EUR 1000 līdz 10 % no attiecīgā uzņēmuma apgrozījuma, Padome nav piešķīrusi Komisijai pārmērīgu rīcības brīvību. It īpaši ir jāuzskata, ka naudas soda maksimālā robeža 10 % apmērā no attiecīgā uzņēmuma apgrozījuma ir saprātīgs lielums, ņemot vērā intereses, kuras aizsargā Komisija, izmeklējot un sodot par šādiem pārkāpumiem.

39

Šajā sakarā jāatgādina, ka Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā paredzētie sodi par EKL 81. un 82. panta pārkāpumu ir galvenais Komisijas rīcībā esošais instruments, lai Kopienā izveidotu “sistēmu, kas nodrošina to, ka iekšējā tirgū nav izkropļota konkurence” (EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunkts). Šī sistēma ļauj Kopienai izpildīt savu uzdevumu, kas ietver, nodibinot kopējo tirgu, it īpaši harmoniskas, līdzsvarotas un stabilas saimnieciskās darbības attīstības un augstas konkurētspējas pakāpes veicināšanu visā Kopienā (EKL 2. pants). Turklāt šī sistēma ir nepieciešama, lai Kopienā izstrādātu ekonomisko politiku, kuru īsteno saskaņā ar principu, kas paredz atvērta tirgus ekonomiku, kurā pastāv brīva konkurence (EKL 4. panta 1. un 2. punkts). Tādējādi Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts ļauj izveidot sistēmu, kas atbilst Kopienas pamatuzdevumiem.

40

Tādējādi ir jāuzskata, ka Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts, kurā Komisijai tomēr ir paredzēta zināma rīcības brīvība, definē kritērijus un robežas, kuras tai ir jāievēro, īstenojot savas pilnvaras saistībā ar naudas sodu uzlikšanu.

41

Turklāt ir jānorāda, ka, lai noteiktu naudas sodus saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu, Komisijai ir jāievēro vispārējie tiesību principi, it īpaši vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principi, kā tie ir interpretēti Tiesas un Pirmās instances tiesas judikatūrā. Tāpat jāpiebilst, ka saskaņā ar EKL 229. pantu un Regulas Nr. 17 17. pantu šīm abām tiesām ir neierobežota kompetence lemt par prasībām, kas celtas par lēmumiem, ar kuriem Komisija nosaka naudas sodus, un tādējādi tās var ne tikai atcelt Komisijas pieņemtos lēmumus, bet arī atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu. Līdz ar to Komisijas administratīvo praksi pilnībā kontrolē Kopienu tiesa. Pretēji prasītāju apgalvotajam — šīs kontroles īstenošana nenozīmē, ka Kopienu tiesa, kurai esot deleģēts likumdevēja uzdevums, pārsniedz savu kompetenci un tādējādi nepārkāpj EKL 7. panta 1. punktu, ņemot vērā to, ka, pirmkārt, šāda kontrole ir tieši paredzēta minētajās tiesību normās, kuru spēkā esamība nav apstrīdēta, un, otrkārt, Kopienu tiesa to īsteno, ievērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā paredzētos kritērijus.

42

Turklāt, pamatojoties uz kritērijiem, kas noteikti Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un precizēti Tiesas un Pirmās instances tiesas judikatūrā, Komisija pati ir radījusi lēmumu pieņemšanas praksi, kas ir publiski zināma un pieejama. Kaut arī Komisijas iepriekšējo lēmumu pieņemšanas prakse kā tāda nav uzskatāma par tiesību normām attiecībā uz naudas sodu konkurences jomā (Tiesas 2006. gada 21. septembra spriedums lietā C-167/04 P JCB Service/Komisija, Krājums, I-8935. lpp., 201. un 205. punkts, un 2007. gada 7. jūnija spriedums lietā C-76/06 P Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, Krājums, I-4405. lpp., 60. punkts), tomēr saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes principu, kas ir vispārējs tiesību princips un kas ir jāievēro Komisijai, pēdējā minētā nevar līdzīgās situācijās piemērot atšķirīgu attieksmi un atšķirīgās situācijās — līdzīgu attieksmi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (Tiesas 1984. gada 13. decembra spriedums lietā 106/83 Sermide, Recueil, 4209. lpp., 28. punkts, un Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T-311/94 BPB de Eendracht/Komisija, Recueil, II-1129. lpp., 309. punkts).

43

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisija, protams, var jebkurā brīdī koriģēt naudas sodu apmēru, ja, piemērojot Kopienu konkurences tiesību normas, tas ir nepieciešams (Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 109. punkts, un Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedums lietā T-23/99 LR AF 1998/Komisija, Recueil, II-1705. lpp., 237. punkts), un tādējādi var uzskatīt, ka šādas izmaiņas administratīvajā praksē objektīvi attaisno mērķis vispārīgi novērst Kopienu konkurences tiesību normu pārkāpumus. Līdz ar to neseno naudas sodu apmēra paaugstināšanu, uz ko norāda un ko apstrīd prasītājas, pašu par sevi nevar uzskatīt par prettiesisku, ņemot vērā soda tiesiskuma principu, jo nav pārkāptas Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā noteiktās robežas, kā tās ir interpretējušas Kopienu tiesas.

44

Tāpat ir jāņem vērā, ka, lai nodrošinātu pārredzamību un palielinātu attiecīgo uzņēmumu tiesisko drošību, Komisija publicēja Pamatnostādnes sodanaudas noteikšanai [naudas sodu aprēķināšanai], piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTKL] 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā — “Pamatnostādnes”), kurās tā izklāstīja katrā attiecīgā gadījumā izmantojamo aprēķināšanas metodi. Šajā sakarā Tiesa ir atzinusi, ka, pieņemot šādus uzvedības noteikumus un ar to publikāciju paziņojot, ka turpmāk tā tos piemēros gadījumos, uz kuriem tie attiecas, Komisija pati ierobežo savas rīcības brīvības īstenošanu un nedrīkst atkāpties no šiem noteikumiem, citādi to tādā gadījumā varētu sodīt par tādu tiesību vispārējo principu kā vienlīdzīgas attieksmes principa un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu. Turklāt Pamatnostādnes, kaut arī tās nav Lēmuma juridiskais pamats, vispārīgi un abstrakti nosaka metodoloģiju, ko Komisija sev noteikusi, lai noteiktu ar minēto Lēmumu uzlikto naudas sodu apmēru, un līdz ar to nodrošina uzņēmumu tiesisko drošību (Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C-189/02 P, C-202/02 P, no C-205/02 P līdz C-208/02 P un C-213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I-5425. lpp., 211. un 213. punkts). No tā izriet, ka Pamatnostādņu pieņemšana tiktāl, ciktāl Komisija tās ir pieņēmusi saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā paredzētajiem noteikumiem, tikai precizēja Komisijas rīcības brīvības īstenošanas robežas, ko jau paredz minētais noteikums, un no to pieņemšanas nevar secināt, ka Kopienas likumdevējs sākotnēji nebija pietiekami noteicis Komisijas kompetences robežas attiecīgajā jomā.

45

Tādējādi, ņemot vērā dažādos iepriekš minētos apstākļus, saprātīgs uzņēmējs, vajadzības gadījumā saņemot juridisku konsultāciju, var pietiekami precīzi paredzēt metodi un kārtību, kādā nosaka naudas sodu lielumu par tā attiecīgu rīcību. Tas, ka šim saimnieciskās darbības subjektam iepriekš nav precīzi zināms naudas sodu apmērs, ko Komisija uzliks katrā atsevišķā gadījumā, nav uzskatāms par soda tiesiskuma principa pārkāpumu, jo pārkāpumu smaguma dēļ, par kuriem Komisija ir spiesta uzlikt sodu, mērķis apkarot un novērst pārkāpumus attaisno to, ka uzņēmumiem netiek dota iespēja novērtēt peļņu, ko tie gūs, piedaloties pārkāpumā, jau iepriekš ņemot vērā naudas soda apmēru, kurš tiem tiktu uzlikts par šo prettiesisko rīcību.

46

Tādējādi, kaut arī uzņēmumi iepriekš nevar precīzi zināt naudas sodu apmēru, kādu Komisija noteiks katrā atsevišķā gadījumā, ir jānorāda, ka — atbilstoši EKL 253. pantam — lēmumā, ar kuru tiek uzlikts naudas sods, Komisijai, neraugoties uz vispārzināmo situāciju, kurā pieņemts lēmums, ir jānorāda pamatojums it īpaši attiecībā uz uzliktā naudas soda apmēru un šajā nolūkā izvēlēto metodi. Šajā pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jāizklāsta Komisijas argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu zināt iemeslus, kuru dēļ tika veikti pasākumi, un tādējādi izvērtēt iespēju vērsties Kopienu tiesā, un lai pēdējā minētā vajadzības gadījumā varētu īstenot kontroli.

47

Visbeidzot, arguments, ka Padome, paredzējusi naudas soda tiesisko regulējumu, pieņemot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta noteikumus, neesot izpildījusi pienākumu skaidri norādīt Komisijai piešķirtās kompetences robežas, un, pārkāpjot EKL 83. un 229. pantu, faktiski Komisijai nodevusi kompetenci, kas tai ir piešķirta saskaņā ar Līgumu, ir nepamatots.

48

Pirmkārt, kā tika izklāstīts iepriekš, kaut arī Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts piešķir Komisijai plašu rīcības brīvību, šis punkts tomēr ierobežo tās īstenošanu, paredzot objektīvus kritērijus, kuri Komisijai ir jāņem vērā. Otrkārt, ir jāatgādina, ka Regula Nr. 17 tika pieņemta, pamatojoties uz EKL 83. panta 1. punktu, kas paredz, ka “attiecīgās regulas vai direktīvas, kas vajadzīgas, lai īstenotu [EKL] 81. un [EKL] 82. pantā izklāstītos principus, pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, [..] pieņem Padome”. Šīs regulas vai direktīvas saskaņā ar EKL 83. panta 2. punkta a) un d) apakšpunktu ir īpaši paredzētas, “lai nodrošinātu [EKL] 81. panta 1. punktā un 82. pantā noteikto aizliegumu ievērošanu, paredzot sodanaudu un kavējuma naudu”, un “lai noteiktu Komisijas un Tiesas funkcijas, piemērojot šajā punktā izklāstītos noteikumus”. Turklāt jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 211. panta pirmo ievilkumu Komisija “nodrošina to, ka piemēro šo Līgumu un īsteno pasākumus, ko saskaņā ar šo Līgumu ir noteikušas iestādes,” un ka saskaņā ar šī paša panta trešo ievilkumu tā “īsteno pastāvīgas lēmējtiesības”.

49

No minētā izriet — nevar uzskatīt, ka pilnvaras uzlikt naudas sodus par EKL 81. un 82. panta pārkāpumu jau sākotnēji ir tikušas piešķirtas Padomei, kas tās nodevusi vai kuru īstenošanu tā deleģējusi Komisijai EKL 202. panta trešā ievilkuma izpratnē. Saskaņā ar citētajiem Līguma noteikumiem šīs pilnvaras ir saistītas ar attiecīgajām Komisijas funkcijām nodrošināt Kopienu tiesību piemērošanu, un šīs funkcijas attiecībā uz EKL 81. un 82. panta piemērošanu ir precizētas, nostiprinātas un formāli izklāstītas Regulā Nr. 17. Pilnvaras uzlikt naudas sodus, ko šī regula piešķir Komisijai, tādējādi izriet no paša Līguma noteikumiem, un to mērķis ir ļaut efektīvi īstenot minētajos pantos paredzētos aizliegumus (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2001. gada 12. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T-202/98, T-204/98 un T-207/98 Tate & Lyle u.c./Komisija, Recueil, II-2035. lpp., 133. punkts). Tādējādi prasītāju arguments ir jānoraida.

50

No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka iebilde par prettiesiskumu, kas izvirzīta attiecībā uz Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu, ir jānoraida kā nepamatota (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T-43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II-3435. lpp., 69.–92. punkts, un 2006. gada 5. aprīļa spriedumu lietā T-279/02 Degussa/Komisija, Krājums, II-897. lpp., 66.–88. punkts).

51

Visbeidzot jāuzsver — prasītājas “pakārtoti” apgalvo, ka Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu varētu uzskatīt par saderīgu ar tiesiskuma principu, ja Komisija to interpretētu šauri, ko tā nav gatava darīt.

52

Šajā sakarā ir jākonstatē, ka prasītājas ir formulējušas tikai vispārīgus apsvērumus attiecībā uz veidu, kādā Komisijai vajadzētu, vispārīgi runājot, mainīt savu politiku attiecībā uz sodiem, attīstot pārskatāmu un viendabīgu lēmumu pieņemšanas praksi, bet nav izvirzījušas nekādus konkrētus iebildumus attiecībā uz Lēmumu.

Par Schunk GmbH un SKT kopīgo un solidāro atbildību

53

Vispirms jāatzīmē, ka — pretēji prasītāju apgalvotajam — nosacījumi, kuru dēļ Schunk GmbH kļuva par Lēmuma adresātu, ir skaidri norādīti šajā lēmumā.

54

No Lēmuma 257. apsvēruma izriet — Komisija uzskata, ka “kaut arī [SKT] bija juridiska persona, kas ir bijusi aizliegtās vienošanās dalībniece, Schunk GmbH kā mātes sabiedrība 100 % apmērā varēja izšķiroši ietekmēt [SKT] komercdarbības politiku pārkāpuma brīdī, un var pieņemt, ka tā patiešām ietekmēja to, ka [SKT] bija aizliegtās vienošanās dalībniece”. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka šie abi uzņēmumi “veido[ja] ekonomisku vienību, kura ražo[ja] un pārd[eva] EEZ oglekļa un grafīta izstrādājumus, kas izmantojami elektriskās un mehāniskās ierīcēs, un kura piedalījās aizliegtās vienošanās ietvaros”, un ka līdz ar to tie bija kopīgi un solidāri atbildīgi par izdarīto pārkāpumu.

55

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka viena uzņēmuma konkurenci deformējošā rīcībā var vainot citu uzņēmumu, ja pirmais no minētajiem savu rīcību tirgū nav noteicis pats, bet galvenokārt izpildījis otra uzņēmuma dotos norādījumus, it īpaši ņemot vērā starp tiem pastāvošo ekonomisko un juridisko saikni (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C-294/98 P Metsä-Serla u.c./Komisija, Recueil, I-10065. lpp., 27. punkts, un iepriekš 44. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 117. punkts). Tādējādi par meitas sabiedrības rīcību var tikt vainota mātes sabiedrība, ja meitas sabiedrība pati nenosaka savu rīcību tirgū, bet galvenokārt piemēro mātes sabiedrības noteiktos norādījumus, ņemot vērā, ka abi uzņēmumi veido ekonomisku vienību (Tiesas 1972. gada 14. jūlija spriedums lietā 48/69 ICI/Komisija, Recueil, 619. lpp., 133. un 134. punkts).

56

Īpašā gadījumā, kad mātes sabiedrībai 100 % apmērā pieder meitas sabiedrības, kura ir veikusi prettiesisko rīcību, kapitāldaļas, pastāv vienkāršs pieņēmums, proti, ka šī mātes sabiedrība izšķiroši ietekmē meitas sabiedrības rīcību (šajā sakarā skat. Tiesas 1983. gada 25. oktobra spriedumu lietā 107/82 AEG/Komisija, Recueil, 3151. lpp., 50. punkts, un Pirmās instances tiesas 1999. gada 20. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no T-305/94 līdz T-307/94, no T-313/94 līdz T-316/94, T-318/94, T-325/94, T-328/94, T-329/94 un T-335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, tā dēvētais “spriedums lietā PVC II”, Recueil, II-931. lpp., 961. un 984. punkts), un ka tās līdz ar to ir viens uzņēmums EKL 81. panta izpratnē (Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedums apvienotajās lietās T-71/03, T-74/03, T-87/03 un T-91/03 Tokai Carbon u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, turpmāk tekstā — “spriedums lietā Tokai II”, 59. punkts). Tādējādi mātes sabiedrībai, kura Kopienu tiesā apstrīd Komisijas lēmumu tai noteikt naudas sodu par meitas sabiedrības rīcību, ir jāatspēko šis pieņēmums ar pierādījumiem, kuri var apstiprināt pēdējās minētās patstāvīgumu (Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T-314/01 Avebe/Komisija, Krājums, II-3085. lpp., 136. punkts; tāpat šajā sakarā skat. Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C-286/98 P Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, Recueil, I-9925. lpp., turpmāk tekstā — “spriedums lietā Stora”, 29. punkts).

57

Šajā sakarā ir jāuzsver, ka, kaut arī iepriekš 56. punktā minētā sprieduma lietā Stora 28. un 29. punktā Tiesa papildus tam, ka mātes sabiedrībai 100 % apmērā pieder meitas sabiedrības kapitāldaļas, ir izvirzījusi arī citus nosacījumus, piemēram, mātes sabiedrības ietekmes pār meitas sabiedrības komercdarbības politiku neapstrīdēšana un divu sabiedrību kopīga pārstāvēšana administratīvajā procesā, tomēr šos nosacījumus Tiesa izvirzīja tikai ar mērķi norādīt visus faktus, uz kuriem Pirmās instances tiesa balstīja savu argumentāciju, lai secinātu, ka šī argumentācija nebija balstīta tikai uz to, ka mātes sabiedrībai piederēja visas meitas sabiedrības kapitāldaļas. Tāpēc tas, ka Tiesa šajā lietā apstiprināja Pirmās instances tiesas vērtējumu, nevar novest pie iepriekš 56. punktā minētā sprieduma lietā AEG/Komisija 50. punktā ietvertā principa grozīšanas. Jāpiebilst, ka iepriekš 56. punktā minētā sprieduma lietā Stora 29. punktā Tiesa ir skaidri norādījusi, ka, “tā kā [mātes sabiedrībai] piederēja visas [meitas sabiedrības] kapitāldaļas, Pirmās instances tiesa varēja likumīgi pieņemt, kā norādīja Komisija, ka mātes sabiedrība patiešām izšķiroši ietekmēja meitas sabiedrības rīcību” un ka šādos apstākļos prasītājai bija jāatspēko šis “pieņēmums” ar pietiekamiem pierādījumiem.

58

Šajā lietā Schunk GmbH, tiesas sēdē atbildot uz Pirmās instances tiesas jautājumu, skaidri apstiprināja, ka pārkāpuma izdarīšanas brīdī SKT atradās tās 100 % kontrolē. Līdz ar to ir jāpieņem, ka Schunk GmbH patiešām izšķiroši ietekmēja meitas sabiedrības rīcību. Schunk GmbH var atspēkot šo pieņēmumu ar pierādījumiem, kuri var apstiprināt SKT patstāvīgumu.

59

No Schunk GmbH rakstveida apsvērumiem izriet, ka tās argumenti par SKT patstāvīgumu galvenokārt ir pamatoti tikai ar apgalvojumu par tās īpašo statusu, proti, ka tā ir holdinga sabiedrība. No minētā Schunk GmbH secina, ka SKT ir gan funkcionāli, gan arī struktūras ziņā neatkarīga, kas ir pretrunā Komisijas apgalvojumam, saskaņā ar kuru Schunk GmbH un SKT bija ekonomiska vienība un šajā gadījumā rīkojās kā uzņēmums EKL 81. panta izpratnē.

60

Holdinga jēdziens ietver dažādas situācijas, bet vispārīgā nozīmē to var definēt kā sabiedrību, kurai pieder vienas vai vairāku sabiedrību kapitāldaļas, lai šīs sabiedrības kontrolētu.

61

Lēmuma 260. apsvērumā Komisija atsaucas uz Schunk GmbH statūtu 3. panta formulējumu, saskaņā ar kuru “uzņēmuma darbības mērķis ir kapitāldaļu iegūšana, pārdošana, administrēšana un it īpaši stratēģiska pārvaldība rūpniecības nozarē”.

62

Kaut arī šī Schunk GmbH uzņēmuma darbības mērķa definīcija apstiprina tās apgalvojumu, saskaņā ar kuru tā ir tikai finansiāls holdings, kas neveic nekādu rūpniecisku vai komerciālu darbību, formulējums “kapitāldaļu stratēģiska pārvaldība rūpniecības nozarē” ir pietiekami plašs, lai tas ietvertu un praksē ļautu veikt meitas sabiedrību pārvaldību un faktisku vadību. Jāatzīmē, ka šajā pašā Schunk GmbH statūtu 3. pantā ir arī paredzēts, ka “sabiedrības kompetencē ir veikt visus atbilstošos pasākumus, kas tiešā vai netiešā veidā ļauj sasniegt mērķi”, kas definēts iepriekšējā punktā.

63

Turklāt sabiedrību grupu kontekstā, kā tas ir šajā gadījumā, holdings ir sabiedrība, kuras mērķis ir apvienot kapitāldaļas dažādās sabiedrībās un kuras uzdevums ir nodrošināt šo sabiedrību vienotu vadību. No Lēmuma 30. apsvēruma izriet, ka Schunk GmbH ir Schunk grupas galvenā mātes sabiedrība, kas ietver vairāk nekā 80 meitas sabiedrības un kas “cita starpā ir atbildīga par grupas “grafīta un keramikas daļu”, kuras kompetencē ietilpst oglekļa un grafīta izstrādājumi, kas izmantojami elektriskās un mehāniskās ierīcēs”.

64

Vienotas vadības un koordinēšanas pastāvēšanu apliecina nosacījumi, ar kādiem SKT definēja un prezentēja Komisijai savu 1998. gada apgrozījumu, apgalvojot, ka tā bija tiesīga izslēgt no sava apgrozījuma elektrosuku turētājos nostiprināto elektrosuku vērtību.

65

Lēmuma 262. apsvērumā Komisija apgalvo šādi:

“Šos elektrosuku turētājus ražo Schunk Metall— un Kunststofftechnik GmbH, kas ir cita Schunk grupas meitas sabiedrība. Ja [SKT] patiešām būtu īstenojusi autonomu komercdarbības politiku, tā būtu sistemātiski iekļāvusi šīs elektrosukas, kas tika pārdotas Schunk Metall-und Kunststofftechnik GmbH, datos par apgrozījumu. Tas, ka [SKT] piedāvāja tā nedarīt, pierāda, ka, pēc tās domām, runa bija par iekšēju pārdošanu citai grupas sabiedrībai, kas ir pakļauta augstāku juridisku personu Schunk grupā kontrolei, nevis autonomu pārdošanu neatkarīgam pircējam. [SKT] kvalificēja šo pārdošanu Schunk Metall- und Kunststofftechnik GmbH kā “iekšējo apgrozījumu” un “savām vajadzībām”.”

66

Šādi raksturotā situācija parāda, ka nenoliedzami tika ņemtas vērā grupas intereses, un ir pretrunā apgalvojumam par SKT pilnīgu neatkarību. Tāpat ir jāuzsver meitas sabiedrības SKT nozīme Schunk grupā un it īpaši Schunk GmbH, kam piederēja 100 % SKT kapitāla. Tā, kamēr grupas konsolidētais apgrozījums 2002. gadā bija EUR 584 miljoni, SKT kopējais apgrozījums tajā pašā gadā bija EUR 113,6 miljoni.

67

Papildus Schunk GmbH statūtu 3. panta formulējumam Komisija atsaucas uz SKT īpašo juridisko statusu, proti, ka tā tika nodibināta kā sabiedrība ar ierobežotu atbildību (Gesellschaft mit beschränkter Haftung, GmbH). Schunk GmbH nav apstrīdējusi Lēmuma 259. apsvēruma saturu, kas ir šāds:

“Saskaņā ar Vācijas sabiedrību tiesībām [..] sabiedrības ar ierobežotu atbildību (GmbH) [dalībnieki] stingri kontrolē GmbH vadību. Tie cita starpā ieceļ un atbrīvo no amata GmbH ģenerāldirektorus. Tāpat tie veic arī vajadzīgos pasākumus, lai pārbaudītu un kontrolētu veidu, kādā GmbH tiek vadīta. Turklāt GmbH ģenerāldirektoriem ir pienākums pēc jebkura [dalībnieka] lūguma nekavējoties sniegt informāciju par sabiedrības darbību un ļaut pieeju tās pārskatiem un dokumentiem.”

68

Attiecībā uz organizatorisko pusi Schunk GmbH apgalvo, ka nav notikusi sabiedrību personāla pārklāšanās tādā nozīmē, ka “vairākām sabiedrībām ir kopīgas personāla struktūrvienības, piemēram, viena un tā pati persona veic valdes locekļa funkcijas vairākās sabiedrībās vienlaikus un salīdzinoši ilgā laika periodā, vai arī notiek savstarpēja iecelšana izpildvaldē vai valdē”.

69

Tomēr ir jākonstatē, ka Schunk GmbH savu apgalvojumu pamatošanai nav iesniegusi nevienu dokumentālu pierādījumu, kaut gan šādus pierādījumus ir iespējams iesniegt, it īpaši iesniedzot sarakstu, kurā ir norādīts divu uzņēmumu struktūrvienību sastāvs pārkāpuma izdarīšanas brīdī.

70

Šādos apstākļos ar to vien, ka Schunk GmbH darbības mērķis ļauj secināt, ka pēdējā minētā patiešām bija holdings, kura mērķis saskaņā ar statūtiem bija pārvaldīt tai piederošās citu sabiedrību kapitāldaļas, nav pietiekami, lai atspēkotu pieņēmumu, kas tika izsecināts no tā, ka Schunk GmbH pieder viss sabiedrības SKT kapitāls.

71

Pēc šāda secinājuma vairs nav lietderīgi izvērtēt pierādījuma spēku Lēmuma 261. apsvērumā minētajam faktam, kas, kā tiek apgalvots, pierāda, ka Schunk GmbH vadība nevarēja nezināt par SKT dalību konkurenci ierobežojošās vienošanās, proti, F. rīcību, kura vārds bija Morgan pārstāvja adrešu grāmatiņā un kurš vēlāk kļuva par Schunk GmbH ģenerāldirektoru.

72

Turklāt ir jāatzīmē, ka paralēles, kādas Schunk GmbH velk ar Hoffmann situāciju un Komisijas individuālo pieeju tai, nav svarīgas tiktāl, ciktāl Komisija uzskatīja, ka šī sabiedrība ir īpaši atbildīga par laika periodu no 1994. gada septembra līdz 1999. gada oktobrim, t.i., pirms to nopirka Schunk GmbH.

73

Visbeidzot, Schunk GmbH apgalvo, ka, lai varētu uzskatīt, ka mātes sabiedrība ir atbildīga par meitas sabiedrības izdarīto pārkāpumu, ir jāpierāda, ka pati mātes sabiedrība nav ievērojusi konkurences noteikumus un ka, apsūdzot vienu personu citas personas izdarītā pārkāpumā, tika pārkāpts individuālās atbildības princips, saskaņā ar kuru tiesību subjektu var sodīt tikai tad, ja pārkāpumā var vainot to personīgi.

74

Pietiek konstatēt, ka Schunk GmbH argumenti ir pamatoti ar kļūdainu pieņēmumu, saskaņā ar kuru nav konstatēts, ka tā būtu izdarījusi kādu pārkāpumu. Gluži pretēji, no Lēmuma 257. apsvēruma un 1. panta izriet, ka pati Schunk GmbH tika atzīta par vainīgu pārkāpumā, kuru, kā tiek uzskatīts, šī sabiedrība bija izdarījusi pati personīgi, jo tai bija ekonomiskas un juridiskas saiknes ar SKT, kuras tai ļāva noteikt SKT rīcību tirgū (šajā sakarā skat. iepriekš 55. punktā minēto spriedumu lietā Metsä-Serla u.c./Komisija, 34. punkts).

75

No minētajiem apsvērumiem izriet, ka Schunk GmbH nav pierādījusi, ka Komisija kļūdījās, atzīstot to un SKT par kopīgi un solidāri atbildīgām attiecībā uz EUR 30,87 miljonu naudas soda samaksu.

76

Līdz ar to apgalvojums, saskaņā ar kuru Komisija kļūdaini piemēroja Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu, ņemot vērā Schunk GmbH, kas kopā ar SKT tika kļūdaini uzskatītas par kopīgi un solidāri atbildīgām, apgrozījumu pasaulē, ir jānoraida kā pamatots ar kļūdainu pieņēmumu.

Par pārkāpuma apstrīdēšanu

— Ievada apsvērumi

77

Kā tika izklāstīts iepriekš — ar prasītājas argumentiem, kas tika izvirzīti, lai pamatotu iebildumu par to, ka Komisija, nosakot naudas soda apmēru, pārkāpa samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principus, netieši tiek apstrīdēts arī Komisijas konstatētais pārkāpums un līdz ar to apšaubīta attiecīgo uzņēmumu atbildība.

78

Tādējādi prasītājas apgalvo, ka Komisija kļūdaini uzskatīja:

—

ka aizliegtās vienošanās ietvaros iesaistītie uzņēmumi vienojās atteikties no reklāmas un dalības izstādēs;

—

ka SKT piedalījās vienošanās par aizliegumu piegādāt oglekļa blokus slīpētājiem;

—

ka konkurenci deformējošas vienošanās attiecās uz precēm un klientiem automobiļu piederumu un patēriņa preču nozarēs;

—

ka attiecīgie uzņēmumi ievēroja “vispārēju plānu, kura mērķis bija pastāvīgi izmainīt konkurences struktūru tirgū, nopērkot uzņēmumus”, jo šāds plāns nekad neesot eksistējis, vai to bez prasītāju ziņas varēja izstrādāt un īstenot tikai SGL un Morgan;

—

ka attiecīgie uzņēmumi izmantoja īpaši sarežģītu mehānismu, lai kontrolētu un izpildītu savas vienošanās.

79

Atbildē uz šiem apgalvojumiem Komisija apgalvo, ka prasītājas, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, neapstrīdēja noteiktus šajā paziņojumā minētos faktus, kuri pirmo reizi tika apstrīdēti Pirmās instances tiesā celtajā prasībā atcelt tiesību aktu. Saskaņā ar judikatūru administratīvajā procesā konstatētie fakti ir jāuzskata par atzītiem un tos vairs nevar apstrīdēt tiesā.

80

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka ar paziņojumu par iebildumiem, kura mērķis ir nodrošināt uzņēmumiem, kuriem tas ir adresēts, tiesību uz aizstāvību efektīvu īstenošanu, tiek ierobežots pret uzņēmumu uzsāktā procesa priekšmets tiktāl, ciktāl šajā paziņojumā ir noteikta Komisijas nostāja attiecībā pret minēto uzņēmumu, un ka iestāde nav tiesīga savā lēmumā izklāstīt iebildumus, kuri nav minēti paziņojumā (šajā sakarā skat. Tiesas 1972. gada 14. jūlija spriedumu lietā 54/69 Francolor/Komisija, Recueil, 851. lpp., 12. punkts, un 2002. gada 15. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C-238/99 P, C-244/99 P, C-245/99 P, C-247/99 P, no C-250/99 P līdz C-252/99 P un C-254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I-8375. lpp., 86. punkts).

81

Komisijai lēmums par administratīvā procesa rezultātu ir jāpieņem, pamatojoties tostarp uz atbildēm, kuras uzņēmumi, kuriem ir adresēts paziņojums par iebildumiem, ir snieguši uz šo paziņojumu.

82

Pirmkārt, iestādei ir tiesības vai vajadzības gadījumā pienākums sākt jaunu izmeklēšanu, ja administratīvā procesa laikā atklājas, ka ir jāveic papildu pārbaude (Tiesas 1972. gada 14. jūlija spriedums lietā 52/69 Geigy/Komisija, Recueil, 787. lpp., 14. punkts), kuras veikšanai Komisijai var būt jānosūta attiecīgajiem uzņēmumiem papildu paziņojums par iebildumiem.

83

Otrkārt, Komisija, ņemot vērā atbildes uz paziņojumu par iebildumiem un it īpaši to, ka uzņēmumi ir atzinuši tiem pārmestos faktus, kā arī izmeklēšanas laikā iegūto informāciju, var pieņemt galīgu lēmumu, ar kuru tiek pabeigts administratīvais process un tās uzdevums noteikt un pierādīt attiecīgo pārkāpumu izraisījušos faktus. Šajā lēmumā Komisija definē attiecīgo uzņēmumu atbildību un nepieciešamības gadījumā nosaka tiem uzliekamo naudas sodu apmēru.

84

Šādos apstākļos Tiesa 2000. gada 16. novembra sprieduma lietā C-297/98 P SCA Holding/Komisija (Recueil, I-10101. lpp.) 37. punktā uzskatīja, ka gadījumā, ja apsūdzētais uzņēmums nav skaidri atzinis faktus, Komisijai šie fakti vēl būtu jāpierāda, un uzņēmums jebkurā brīdī un it īpaši tiesas procesa laikā savai aizstāvībai var izvirzīt jebkādus pamatus, kuri tam šķiet atbilstoši. Taču no minētā izriet, ka tas tā nav gadījumā, kad attiecīgais uzņēmums ir atzinis faktus (Pirmās instances tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedums lietā T-224/00 Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Recueil, II-2597. lpp., 227. punkts; 2004. gada 29. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T-236/01, T-239/01, no T-244/01 līdz T-246/01, T-251/01 un T-252/01 Tokai Carbon u.c./Komisija, Recueil, II-1181. lpp., turpmāk tekstā — “spriedums lietā Tokai I”, 108. punkts; šajā sakarā skat. arī iepriekš 56. punktā minēto spriedumu lietā Tokai II, 324. un 326. punkts).

85

Šādas judikatūras mērķis nav ierobežot uzņēmuma, kuram Komisija ir uzlikusi sodu, strīdīgās prasības celšanu tiesā, bet precizēt, cik lielā mērā tas var apstrīdēt tiesā faktus, lai izvairītos no tā, ka attiecīgā pārkāpuma pamatā esošo faktu konstatēšanas pienākums no Komisijas jebkādā veidā tiek nodots Pirmās instances tiesai, vienlaikus atgādinot, ka Pirmās instances tiesas, ja tajā ir celta prasība uz EKL 230. panta pamata, kompetencē ir kontrolēt lēmuma, ar kuru tiek uzlikts sods, likumību un vajadzības gadījumā grozīt to saskaņā ar tās neierobežoto kompetenci (Pirmās instances tiesas 2004. gada 9. novembra rīkojums lietā T-252/03 FNICGV/Komisija, Krājums, II-3795. lpp., 24. punkts).

86

Šajā gadījumā Komisija 2003. gada 23. maijā nosūtīja prasītājām paziņojumu par iebildumiem, dodot tām astoņas nedēļas laika, lai ar to iepazītos un sniegtu atbildi. Šajā laika periodā prasītājas kopā ar padomdevējiem varēja analizēt iebildumus, kurus pret tām bija izvirzījusi Komisija, un formulēt, zinot faktus, kā arī, ņemot vērā Paziņojumu par sadarbību, savu nostāju, kādu tām vajadzētu ieņemt.

87

Savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Schunk GmbH norāda, ka tā neapstrīd ne faktus, ne arī to, ka šie fakti juridiski ir kvalificēti kā aizliegta vienošanās un/vai saskaņota darbība, taču iebilst pret to, ka tā tiek apsūdzēta SKT izdarītā konkurences tiesību pārkāpumā. Līdz ar to Schunk GmbH atbilde ir vērsta uz tās un SKT kopīgās un solidārās atbildības apstrīdēšanu.

88

SKT atbilde ir formulēta īpašā veidā, ietverot ievaddaļu, kurā vispārīgā veidā ir norādīts:

“[SKT] neapstrīd faktus [..]. Tā neapstrīd arī to, ka šie fakti juridiski ir kvalificēti kā aizliegta vienošanās un/vai saskaņota darbība. [SKT] šajos apsvērumos iebilst tikai pret noteiktu faktu vērtējumu un Komisijas juridiskajiem secinājumiem. Tāpēc mēs dažos punktos papildināsim faktu izklāstu.”

89

Izvēlētais formulējums liecina ne tikai par konstatēto faktu, bet arī to paziņojumā par iebildumiem veiktās juridiskās kvalifikācijas skaidru un pilnīgu atzīšanu, tomēr izņemot noteiktus faktus un juridiskus secinājumus, ko Komisija varēja izsecināt no šajā paziņojumā par iebildumiem minētajiem faktiem.

90

Šajā sakarā ir jāuzsver, ka Komisija par 10 % samazināja Schunk naudas sodu, tā apmēru precizējot tiesas sēdē, saskaņā ar Paziņojuma par sadarbību D punkta 2) apakšpunka otro ievilkumu, kur ir paredzēts, ka šādu samazinājumu var saņemt tad, ja “uzņēmums pēc paziņojuma par iebildumiem saņemšanas informē Komisiju, ka tas neapstrīd faktus, ar kuriem Komisija ir pamatojusi apsūdzību”.

91

Līdz ar to ir jāpārbauda, vai iepriekš 78. punktā minētie apstrīdētie fakti attiecas uz iebildumiem, kurus izteica SKT savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem.

— Par reklāmas aizliegšanu

92

Komisija apgalvo, ka prasības pieteikumā par lietas ierosināšanu prasītājas pirmo reizi apstrīd vienošanās par reklāmu un dalību izstādēs pastāvēšanu, kas ir skaidri minēta paziņojumā par iebildumiem, savukārt pēdējās minētās apgalvo, ka administratīvā procesa laikā tās neatzina šī fakta patiesumu.

93

Jākonstatē, ka jautājums par reklāmas aizliegšanu ir skaidri izvirzīts paziņojuma par iebildumiem 106. un 107. punktā. Komisija norāda, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki vienojās neveikt reklāmu un nepiedalīties gadatirgos un izstādēs (106. punkts) un atsaucas uz faktu, ka 1998. gada 3. aprīļa sanāksmes laikā Tehniskā komiteja sadaļā ar nosaukumu “Noteikumi attiecībā uz reklāmu” konstatēja, ka “Morgan Cupex un Pantrak reklamēja oglekļa elektrosukas, ko nebija atļauts darīt” (107. punkts).

94

Jāatgādina, ka, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, SKT un Schunk GmbH norādīja, ka tās neapstrīd ne faktus, ne arī to, ka šie fakti juridiski bija kvalificēti kā aizliegta vienošanās un/vai saskaņota darbība, izņemot SKT apstrīd noteiktus Komisijas vērtējumus un secinājumus, ko tā ir norādījusi savas atbildes 3.–33. punktā. Tomēr šajos punktos nav minēta nekāda norāde uz Komisijas vērtējumiem un secinājumiem attiecībā uz reklāmas aizliegšanu.

95

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka prasītājas ir skaidri atzinušas konkurenci deformējošas vienošanās par reklāmas aizliegšanu pastāvēšanu, ko nevar pirmo reizi apstrīdēt Pirmās instances tiesā.

— Par oglekļa bloku piegādi

96

SKT apgalvo, ka pretēji Komisijas apgalvojumiem tā nepiedalījās vienošanās par aizliegumu piegādāt oglekļa blokus slīpētājiem.

97

No Lēmuma izriet, ka šis iebildums ir radies no minētā lēmuma nepilnīgas un kļūdainas interpretācijas un tādējādi nevar tikt analizēts kā patiess, novēlots iebildums attiecībā uz apgalvotajiem faktiem.

98

Lēmuma 154. apsvērumā Komisija paskaidro, ka bez tādu oglekļa gala izstrādājumu kā oglekļa elektrosuku pārdošanas aizliegtās vienošanās dalībnieki pārdeva arī presētus oglekļa blokus, kas vēl nebija ne noslīpēti, ne apstrādāti, lai ražotu elektrosukas vai citus izstrādājumus. Noteikts skaits slīpētāju, kuri nav vienošanās dalībnieki, pērk šos oglekļa blokus, tos slīpē un no tiem izgatavo gala izstrādājumus, ko pēc tam pārdod klientiem. Šie slīpētāji, kaut arī tie ir aizliegtās vienošanās dalībnieku klienti, vienlaikus ir arī to konkurenti attiecībā uz gala izstrādājumiem.

99

No Lēmuma 154.–166. apsvēruma izriet, ka aizliegtās vienošanās politika bija vērsta uz to, lai ierobežotu konkurenci, kuru varēja radīt slīpētāji attiecībā uz gala izstrādājumiem, kas tika ražoti no minētajiem blokiem, atsakoties šos blokus tiem piegādāt vai, ja piegāde jau bija notikusi, nosakot piegādātajiem oglekļa blokiem augstas cenas.

100

Lēmuma 161. apsvērumā Komisija skaidri pārmet Schunk, ka tā ir veikusi piegādi slīpētājiem, piemērojot ar citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem iepriekš noteiktu cenu, un prasītājas šo faktu savos rakstveida apsvērumos neapstrīd. Līdz ar to prasītāju apgalvojums par to, ka tās nepiedalījās vienošanās par aizliegumu piegādāt oglekļa blokus ietvaros, nav atbilstošs.

101

No minētā izriet, ka Komisija pamatoti uzskatīja, ka prasītājas pārkāpa EKL 81. pantu, esot vairāku konkurenci deformējošu vienošanās dalībnieces, tai skaitā vienošanās par cenu slīpētājiem pārdodamajiem oglekļa blokiem.

— Par konkurenci deformējošu praksi attiecībā pret automobiļu elektronisko iekārtu ražotājiem un patēriņa preču ražotājiem

102

Pēc prasītāju teiktā — no lietas materiāliem un paša Lēmuma izriet, ka konkurenci deformējošas vienošanās neskāra preces un klientus automobiļu elektronisko iekārtu ražotāju un patēriņa preču ražotāju nozarēs. Turklāt administratīvā procesa laikā tās neesot atzinušas šādu vienošanās pastāvēšanu attiecīgajās nozarēs.

103

Komisija apgalvo, ka abas attiecīgās nozares tika skaidri raksturotas paziņojuma par iebildumiem 11. punktā un ka pārkāpums attiecībā uz šīm nozarēm ietver, kā izrietēja jau no paziņojuma par iebildumiem 91. un 94. punkta, nevis mērķa cenas sistēmas piemērošanu, bet gan aizliegtās vienošanās dalībnieku apspriedes, lai vienotos par argumentiem, kāpēc atteikties samazināt cenas, ko prasa attiecīgo nozaru tirgus dalībnieki.

104

Komisija piebilst, ka SKT šos faktus atzina savas atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 24. punktā, kas ir šāda:

“Jomā, kurā oglekļa elektrosukas un izstrādājumus izmanto gan autorūpniecības nozarē, gan mājsaimniecības un sadzīves tehnikas un darbmašīnu ražotāji, ražotājiem bija jāsaskaras ar lieliem klientiem, kuriem ir pirktspēja un kuri varēja konfrontēt ražotājus. Attiecībā uz šiem klientiem nekad netika noslēgtas vispārējas vienošanās, kad notika aizliegtās vienošanās sanāksmes Eiropas līmenī. Pārrunas, protams, notika. Taču tās notika tikai un vienīgi ar mērķi apmainīties ar argumentiem ražotāju vidū, lai varētu iebilst pret lielo klientu, kas prasīja zemākas cenas, argumentiem.”

105

Līdz ar to šķiet, ka, kaut arī SKT noliedz vienošanās par cenu pastāvēšanu, tā turpretim atzīst prettiesisku saskaņotu darbību to uzņēmumu vidū, kas bija iesaistīti aizliegtā vienošanās par cenas noteikšanu automobiļu elektronisko iekārtu ražotājiem un patēriņa preču ražotājiem paredzētām precēm ietvaros. Arī šo faktu nevar pirmo reizi apstrīdēt Pirmās instances tiesā.

106

Taču prasītājas apstrīd to, ka SKT atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 24. punktā minētie paziņojumi var tikt saprasti un kvalificēti kā skaidra EKL 81. panta pārkāpuma atzīšana.

107

Pieņemot, ka, ņemot vērā noteiktu neprecizitāti paziņojumā par iebildumiem attiecībā uz apgalvotās prettiesiskās rīcības raksturu un precīzu juridisko kvalifikāciju, minētos paziņojumus var neuzskatīt par skaidru pārmesto faktu atzīšanu, prasītāju iebildums, kas ir pamatots ar pārkāpuma neesamību automobiļu elektronisko iekārtu ražotāju un patēriņa preču ražotāju nozarēs, būtu jāuzskata par pieņemamu, bet katrā ziņā būtu jānoraida kā nepamatots.

108

Jāatzīmē, ka no Lēmuma izriet, ka Komisija uzskatīja, ka dažādo aizliegtās vienošanās ietvaros iesaistīto uzņēmumu rīcība ir uzskatāma par vienu un ilgstošu pārkāpumu, kas tika pakāpeniski konkretizēts ar nolīgumiem un/vai saskaņotām darbībām.

109

Tā Lēmuma 1. pantā ir paredzēts, ka attiecīgie uzņēmumi, tai skaitā arī prasītājas, ir pārkāpuši EKL 81. panta 1. punktu, piedaloties “vairāku vienošanos ietvaros un/vai saskaņotās darbībās” tādu oglekļa un grafīta izstrādājumu nozarē, kas izmantojami elektriskās un mehāniskās ierīcēs. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka kompleksa pārkāpuma gadījumā, kad vairāki ražotāji vairāku gadu garumā mēģina kopīgi regulēt tirgu, nevar prasīt, lai Komisija attiecībā uz katru uzņēmumu un katrā konkrētā brīdī precīzi kvalificētu pārkāpumu kā aizliegtu vienošanos vai saskaņotu darbību, jo jebkurā gadījumā uz abiem minētajiem pārkāpuma veidiem attiecas EKL 81. pants (iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā PVC II, 696. punkts).

110

Attiecībā uz pretlikumīgo rīcību saistībā ar automobiļu elektronisko iekārtu ražotājiem un patēriņa preču ražotājiem Komisija Lēmuma 40. apsvērumā precizē, ka šie piegādātāji un ražotāji ir daļa no pirmās kategorijas “lielajiem klientiem” attiecībā uz elektriskām ierīcēm paredzētiem izstrādājumiem, kurus raksturo to nelielais skaits, liela apjoma pirkumi un ietekmīga sarunu vešanas pozīcija.

111

Atsaucoties it īpaši uz LCL paziņojumiem, Komisija norāda, ka “vienīgie klienti, uz kuriem, šķiet, neattiecas cenas noteikšana atbilstoši cenrādim, ir automobiļu elektronisko iekārtu ražotāji un, iespējams, arī patēriņa preču ražotāji” (Lēmuma 120. apsvērums), bet ka tieša sazināšanās starp potenciālajiem piegādātājiem notika pirms ikgadējām pārrunām ar attiecīgajiem tirgus dalībniekiem. Šīs sazināšanās mērķis bija ne tik daudz vienoties par cenu, kā vienoties par argumentiem, kādus izvirzīt pret šo lielo klientu prasībām samazināt cenu (Lēmuma 124. apsvērums).

112

Prasītājas apgalvo, ka LCL dokuments, uz kā pamata Komisija izdarīja secinājumus, neietver norādi, kas ļautu secināt, ka attiecīgo argumentu apmaiņa attiecās uz automobiļu piederumu un patēriņa preču nozarēm un ka minētā apmaiņa nav uzskatāma par rīcību, kas ir aizliegta ar EKL 81. pantu.

113

Vispirms ir jākonstatē, ka attiecīgais dokuments attiecās uz “cenas aprēķināšanas metodi elektrodzinēju elektrosukām” un ka pirmā daļa ir veltīta “automobiļu elektrosukām” un “FHP elektrosukām”. Aprakstījusi kontekstu pieprasījumam pēc šiem diviem izstrādājumiem, LCL, formulējot līdzīgi kā minēts iepriekš 110. punktā, norāda:

“Šādos apstākļos saskaņoto darbību, kuras konkurenti īstenoja pārkāpuma laikā, mērķis bija mēģināt pretoties ļoti nelīdzsvarotajam ietekmes samēram, kāds bija par labu klientiem.

[..]

[Eiropas Oglekļa un grafīta asociācijas] tehniskajās sanāksmēs nekad netika pārrunātas “automobiļu elektrosuku” un “FHP elektrosuku” cenas. Tās nekad netika noteiktas, pamatojoties uz dažādiem konkurentiem kopīgām metodēm vai cenrāžiem.

Aizliegtās vienošanās laikā, kas beidza pastāvēt 1999. gadā, konkurenti ikgadējo pārrunu laikā apspriedās ar klientiem, lai apmainītos ar informāciju un argumentiem, kurus pēc tam katrs konkurents mēģināja izmantot, lai pretotos klientu spiedienam un pastāvīgajām prasībām samazināt cenas.

[..]

Secinājums

Pārkāpuma laikā konkurentu vidū tika īstenotas saskaņotas darbības attiecībā uz “automobiļu elektrosukām” un “FHP elektrosukām” ar mērķi palīdzēt konkurentiem labāk pretoties klientu lielajam spiedienam un atkārtotām prasībām samazināt cenu.”

114

Ņemot vērā attiecīgajā dokumentā apskatīto izstrādājumu raksturu, nav šaubu, ka minētā saskaņotā darbība attiecās uz automobiļu piederumu un patēriņa preču nozarēm. Ir skaidrs, ka elektriskās ierīcēs izmantojamie oglekļa un grafīta izstrādājumi kalpo galvenokārt elektrības vadīšanai. Šo izstrādājumu vidū ir arī grafīta elektrosukas, kas ietver “automobiļu elektrosukas”, kuras tiek izmantotas elektrodzinējos, kas paredzēti automobiļiem, un “FHP elektrosukas”, kuras tiek izmantotas mājsaimniecības un sadzīves elektrotehnikas un rokas instrumentu elektrodzinējos.

115

Turklāt SKT savas atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 24. punktā skaidri norādīja, ka attiecīgā saskaņotā darbība ietilpst “jomā, kurā oglekļa elektrosukas un izstrādājumus izmanto gan autorūpniecības nozarē, gan mājsaimniecības un sadzīves tehnikas un darbmašīnu ražotāji”.

116

Otrkārt, ir jāatgādina, ka jēdziens “saskaņota darbība” nozīmē koordinācijas veidu uzņēmumu vidū, kas, nesasniedzot stadiju, kad to vidū tiek noslēgts nolīgums vārda tiešā nozīmē, apzināti aizstāj praktisko sadarbību starp tiem, apdraudot konkurenci (iepriekš 55. punktā minētais spriedums lietā ICI/Komisija, 64. punkts). Attiecīgie koordinācijas un sadarbības kritēriji, lai gan nebūt neprasa īsta “plāna” izstrādi, ir jāaplūko, ņemot vērā koncepciju, kas ir raksturīga Līguma normām par konkurenci un saskaņā ar kuru katram saimnieciskās darbības subjektam ir autonomi jānosaka politika, kuru tas vēlas īstenot kopējā tirgū. Kaut arī ir taisnība, ka šī prasība par autonomiju neizslēdz uzņēmēju tiesības saprātīgi pielāgoties pastāvošajai vai plānotajai konkurentu rīcībai, tā tomēr stingri aizliedz dibināt tādus tiešus vai netiešus kontaktus šo uzņēmēju vidū, kuru mērķis vai sekas ir vai nu ietekmēt pastāvošā vai potenciālā konkurenta rīcību tirgū, vai arī informēt šo konkurentu par rīcību, ko tas pats ir nolēmis īstenot vai plāno īstenot tirgū (Tiesas 1975. gada 16. decembra spriedums apvienotajās lietās no 40/73 līdz 48/73, 50/73, no 54/73 līdz 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73 Suiker Unie u.c./Komisija, Recueil, 1663. lpp., 173. un 174. punkts; iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā PVC II, 720. punkts).

117

Ir acīmredzami, ka tiešu kontaktu, kas notika aizliegtās vienošanās dalībnieku vidū, kā informēja LCL un SKT, objekts norāda uz nelikumīgu saskaņotu darbību minētās judikatūras izpratnē. Apmainoties ar informāciju, lai saglabātu noteiktu cenu līmeni automobiļu elektronisko iekārtu ražotājiem un patēriņa preču ražotājiem paredzētām precēm, attiecīgie uzņēmumi veica saskaņotas darbības, kas atviegloja to komercdarbības koordinēšanu un līdz ar to bija acīmredzami pretrunā prasībai, saskaņā ar kuru katram uzņēmējam ir autonomi jānosaka politika, kuru tas vēlas īstenot tirgū.

118

1999. gada 8. jūlija spriedumā lietā C-49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni (Recueil, I-4125. lpp.) Tiesa ir precizējusi, — kā tas izriet no EKL 81. panta 1. punkta noteikumiem — ka saskaņotas darbības jēdziens nozīmē ne tikai vienošanos uzņēmumu starpā, bet arī rīcību tirgū, kas seko pēc šīs vienošanās, un cēloņsakarību starp šiem abiem elementiem (118. punkts). Tiesa tāpat ir nospriedusi, ka, nepastāvot pierādījumiem par pretējo, kas ir jāiesniedz attiecīgajiem uzņēmējiem, ir jāpieņem, ka uzņēmumi, kas piedalās saskaņotā darbībā un kas turpina darboties tirgū, ņem vērā informāciju, kas iegūta, apmainoties ar to konkurentiem, lai noteiktu savu rīcību tirgū (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 121. punkts).

119

Šajā gadījumā, tā kā nepastāv pierādījumi par pretējo, kas SKT bija jāiesniedz, ir jāuzskata, ka tā, turpinot darboties konkrētajā tirgū visu pārkāpuma laiku, ir ņēmusi vērā nelikumīgo saskaņoto darbību, kurā tā piedalījās, lai noteiktu savu rīcību minētajā tirgū (šajā sakarā skat. iepriekš 118. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 121. punkts).

120

No minētā izriet, ka Komisija pamatoti uzskatīja, ka prasītājas bija pārkāpušas EKL 81. pantu, piedaloties aizliegtu vienošanos ietvaros un saskaņotās darbībās, kuras cita starpā attiecās uz automobiļu elektronisko iekārtu ražotājiem un patēriņa preču ražotājiem paredzētām precēm, un ka līdz ar to ir jānoraida prasītāju apgalvojumi par to, ka nav jāņem vērā attiecīgajās nozarēs īstenotais apgrozījums, jo šie apgalvojumi ir pamatoti ar kļūdainu pieņēmumu, saskaņā ar kuru aizliegtās vienošanās neattiecās uz minētajām precēm.

— Par aizliegtās vienošanās dalībnieku vispārēja plāna, kura mērķis bija pastāvīgi izmainīt konkurences struktūru tirgū, nopērkot uzņēmumus, neeksistēšanu

121

Apsvērumos par pārkāpuma smagumu prasītājas atzīmē, ka attiecībā uz agrāk notikušo uzņēmumu pirkšanu Komisija Lēmuma 173. apsvērumā, vismaz vācu valodas versijā, konstatē, ka “šie dažādie pasākumi aizliegtās vienošanās [dalībniekiem] ļāva gandrīz pilnībā atbrīvoties no “autsaideriem” EEZ tirgū”.

122

Schunk uzsver, ka, apgalvojot iepriekš minēto, Komisija pieņem, ka attiecīgajiem uzņēmumiem bija vispārējs plāns, kura mērķis bija pastāvīgi izmainīt konkurences struktūru tirgū, nopērkot uzņēmumus, un norāda, ka šāds plāns nekad neesot pastāvējis, vai to bez tā ziņas varēja izstrādāt un īstenot tikai SGL un Morgan.

123

Tiktāl, ciktāl šie apgalvojumi var tikt saprasti tādējādi, ka prasītājas apstrīd pārkāpumu, par kuru, kā norādīts Lēmuma 2. apsvērumā, tās tika uzskatītas atbildīgas, ir jākonstatē, ka tie ir pamatoti ar acīmredzami kļūdainu Lēmuma interpretāciju un ir jānoraida kā neatbilstoši.

124

Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka Lēmuma 173. apsvērums ir noslēdzošs teikums, kurš attiecas ne tikai uz konkurentu uzņēmumu pirkšanu, ko veica noteikti aizliegtās vienošanās dalībnieki.

125

Izteiciens “šie dažādie pasākumi” attiecas uz visām konkurenci deformējošām aktivitātēm, kas minētas Lēmuma 167. apsvērumā un kuru mērķis ir pārliecināt konkurentus sadarboties, piespiest tos sadarboties, piespiest ar saskaņotām darbībām konkurentus aiziet no tirgus vai vismaz tiem skaidri norādīt, ka to interesēs nav likt šķēršļus aizliegtas vienošanās pastāvēšanai, un nopirkt konkurentus. Tādējādi minētajā apsvērumā nav minēts neviens Komisijas apgalvojums vai pieņēmums, kas attiektos uz “aizliegtās vienošanās dalībnieku vispārēja plāna, kura mērķis bija pastāvīgi izmainīt konkurences struktūru tirgū, nopērkot uzņēmumus”, eksistēšanu.

126

Turklāt ir jāatzīmē, ka ne paziņojumā par iebildumiem, ne Lēmumā Komisija neapsūdz prasītājas konkurentu uzņēmumu pirkšanā un ka prasītājas neapstrīd to, ka attiecībā uz konkurentu uzņēmumiem tika veiktas konkurenci deformējošas aktivitātes, izņemot uzņēmumu pirkšanu, kurās tiek apsūdzēti aizliegtās vienošanās dalībnieki, kā tas ir minēts Lēmuma 168.–171. apsvērumā.

— Par īpaši sarežģīta mehānisma, lai kontrolētu un izpildītu attiecīgās vienošanās, pastāvēšanu

127

No Lēmuma 2. un 219. apsvēruma izriet, ka Komisija uzskatīja, ka šī lēmuma adresāti uzņēmumi ir piedalījušies vienā un nepārtrauktā EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumā un no 1994. gada 1. janvāra arī EEZ līguma 53. panta 1. punkta pārkāpumā, kura laikā tie cita starpā “izmantoja īpaši sarežģītu mehānismu, lai kontrolētu un izpildītu savas vienošanās”.

128

Prasītājas apgalvo, ka tāds mehānisms nekad nav pastāvējis un ka Lēmumā nav precizēts, kas šajā mehānismā ietilpa.

129

Tomēr ir jāatzīmē, ka Lēmumā ir divi apsvērumi attiecībā uz “aizliegtās vienošanās noteikumu ievērošanu”.

130

89. apsvērums ir formulēts šādi:

“1937. gada vienošanās, ar kuru tika nodibināta Eiropas Oglekļa elektrosuku ražotāju asociācija, ir paredzēts, ka domstarpības starp aizliegtas vienošanās dalībniekiem aizliegtās vienošanās noteikumu neievērošanas gadījumā tiek risinātas oficiālā šķīrējtiesā. Šīs formālās procedūras, kas bija paredzētas aizliegtas vienošanās noteikumu ievērošanas nodrošināšanai, vairs nebija iespējams īstenot pēc tam, kad stājās spēkā Kopienas konkurences noteikumi. Tā vietā aizliegtas vienošanās dalībnieki strikti uzraudzīja cenas, kādas katrs no tiem piedāvāja klientiem, un sanāksmēs vai cita veida kontaktu gadījumā uzstāja, ka jāievēro ar aizliegto vienošanos noteiktie noteikumi un cenas. Piemēri:

 

No Tehniskās komisijas 1993. gada 16. aprīļa sanāksmes:

“G [Schunk] prasa:

1.

Atsaukt rakstiski cenu, kāda tika piedāvāta Burgmann [klientam] un kas ir par 25–30 % zemāka nekā cenrādī paredzētā.

2.

Turpmāk nepiedāvāt šādas cenas.”

 

No vietējās sanāksmes, kas notika 1994. gada 27. oktobrī Nīderlandē:

“Morganite — Belgique problēmas ar kolēģiem. Vasarā cenas netika paaugstinātas.””

131

Atsaucoties uz vairākiem dokumentiem, Komisija Lēmuma 90. apsvērumā piebilst, ka “gadījumi, kad uzņēmumi piedāvā pārāk zemas cenas, tika izskatīti aizliegtās vienošanās sanāksmēs, un par tiem varēja iesniegt kompensācijas lūgumus”.

132

Rakstveida apsvērumos Komisija apgalvo, ka prasītājas pirmo reizi Pirmās instances tiesā apstrīd minētos faktus, kas faktiski bija norādīti paziņojuma par iebildumiem 62. punktā.

133

Ir jāuzsver, ka iebildumi un kritiskie apsvērumi, kurus izvirzīja SKT atbildē uz paziņojumu par iebildumiem un kuru mērķis bija relativizēt sākotnējā principiālā paziņojuma par faktu un to juridiskās kvalifikācijas atzīšanu apmēru, neattiecas uz jautājumu par vienošanās izpildes uzraudzību, kuru prasītājas līdz ar to nevar pirmo reizi apstrīdēt Pirmās instances tiesā.

134

Pat ja prasītāju izvirzīto iebildumu tomēr varētu uzskatīt par pieņemamu, ņemot vērā, ka Komisija izteicienu “īpaši sarežģīts mehānisms” pirmo reizi izmanto Lēmumā, tas katrā ziņā ir jānoraida kā nepamatots. Pietiek konstatēt, ka prasītājas nav iesniegušas nevienu pierādījumu, kas ļautu apstrīdēt Lēmuma 89. un 90. apsvērumā izklāstītos Komisijas secinājumus, it īpaši tos, kas attiecās uz aizliegtās vienošanās dalībnieku cenu politikas uzraudzības mehānismu, tai skaitā uz kompensācijām no uzņēmumiem, kuri piedāvāja pārāk zemas cenas.

135

Visbeidzot ir jāatzīmē, ka prasības pieteikuma daļā, kas ir veltīta “Schunk līdzdalībai pārkāpumā” un tam, ka Komisija šo līdzdalību, iespējams, pārvērtēja, prasītājas kritizē nostāju, kuru Komisija izteica Lēmuma 178. apsvērumā, kvalificējot kā “neparastu” faktu, ka kopš European Carbon and Graphite Association (EOGA, Eiropas Oglekļa un grafīta asociācija) dibināšanas sanāksmes 1995. gada 1. martā noteikti dalībnieki izteica vēlēšanos izveidot īpašu grafīta komiteju, tajā brīdī vēl nespējot norādīt, kādi leģitīmi jautājumi šai komitejai būtu jāizskata.

136

Kaut arī prasītāju argumenti ir īsi un neskaidri, šķiet, ka minētie Komisijas paziņojumi ietilpst vērtējumā par to, kāda loma aizliegtās vienošanās ietvaros bija profesionālām asociācijām un it īpaši EOGA. Šādos apstākļos šķiet, ka ar minētajiem prasītāju argumentiem nav iespējams apstrīdēt Komisijas vērtējumu ne attiecībā uz prasītāju atbildību, ne, starp citu, arī attiecībā uz pārkāpuma smagumu.

137

No visiem minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisija pamatoti uzskatīja, ka prasītājas, kā minēts Lēmuma 2. apsvērumā, ir pārkāpušas EKL 81. pantu, piedaloties vairāku vienošanos ietvaros un saskaņotās darbībās tādu oglekļa un grafīta izstrādājumu nozarē, kas izmantojami elektriskās un mehāniskās ierīcēs.

Par prasību samazināt naudas sodu

138

Prasītājas pārmet Komisijai, ka tā, nosakot naudas soda apmēru, ir pārkāpusi samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principus.

139

No Lēmuma izriet, ka naudas sodi tika uzlikti saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un ka Komisija — kaut arī Lēmumā nav tiešas norādes uz Pamatnostādnēm — ir noteikusi naudas sodu apmēru, piemērojot Pamatnostādnēs paredzēto metodi.

Par to, ka Komisija, iespējams, pārvērtēja pārkāpuma smagumu, ņemot vērā tā raksturu un sekas

140

Saskaņā ar Pamatnostādnēs paredzēto metodi Komisija, aprēķinot attiecīgajiem uzņēmumiem uzliekamo naudas sodu apmēru, kā sākumpunktu ņem vērā summu, kas noteikta atkarībā no pārkāpuma smaguma. Novērtējot pārkāpuma smagumu, jāņem vērā attiecīgais pārkāpuma raksturs, tā konkrētā ietekme uz tirgu, ja to ir iespējams noteikt, un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus lielums (1.A punkta pirmā daļa). Šādos apstākļos pārkāpumi tiek iedalīti trīs kategorijās, proti: “sīkākos pārkāpumos”, par kuriem iespējamais naudas sodu apmērs ir paredzēts no EUR 1000 līdz EUR 1 miljonam, “smagos pārkāpumos”, par kuriem iespējamais naudas sodu apmērs var būt no 1 miljona līdz EUR 20 miljoniem, un “sevišķi smagos pārkāpumos”, attiecībā uz kuriem iespējamais naudas sodu apmērs pārsniedz EUR 20 miljonus (1.A punkta otrās daļas pirmais, otrais un trešais ievilkums).

141

Lēmumā Komisija ir norādījusi šādus trīs faktus:

—

būtībā konkrēto pārkāpumu veidoja tieša vai netieša pārdošanas cenu un citu klientiem piemērojamu darījuma nosacījumu noteikšana, tirgu sadale, it īpaši klientu piešķiršana, saskaņotu darbību veikšana pret konkurentiem, kuri nebija aizliegtās vienošanās dalībnieki, kas ir vissmagākais EKL 81. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta 1. punkta pārkāpums (Lēmuma 278. apsvērums);

—

slepenās vienošanās tika izpildītas un ietekmēja attiecīgo izstrādājumu EEZ tirgu, bet šo ietekmi nebija iespējams precīzi noteikt (Lēmuma 286. apsvērums);

—

aizliegtā vienošanās attiecās uz visu kopējo tirgu un pēc EEZ izveidošanas — uz visu EEZ (Lēmuma 287. apsvērums).

142

Komisijas secinājums Lēmuma 288. apsvērumā ir formulēts šādi:

“Ņemot vērā visus šos apstākļus, Komisija uzskata, ka uzņēmumi, uz kuriem attiecas šis lēmums, ir izdarījuši sevišķi smagu pārkāpumu. Pēc Komisijas domām, pārkāpuma raksturs un ģeogrāfiskais plašums ir tāds, ka pārkāpums ir jākvalificē kā sevišķi smags neatkarīgi no tā, ir vai nav iespējams noteikt tā ietekmi uz tirgu. Katrā ziņā ir skaidrs, ka konkurenci deformējošās aizliegtās vienošanās tika izpildītas un ietekmēja tirgu, pat ja šo ietekmi nevar precīzi noteikt.”

143

Prasītājas apgalvo, ka Komisija pārvērtēja pārkāpuma smagumu, un šajā sakarā izvirza dažādus argumentus, kas būtībā ir saistīti ar pārkāpuma rakstura analīzi. Tāpat tās kritizē arī Komisijas vērtējumu attiecībā uz minētā pārkāpuma sekām.

— Par pārkāpuma raksturu

144

Vispirms ir jāatzīmē, ka Komisijas pamatojums attiecībā uz pārkāpuma raksturu ir sadalīts divās daļās, no kurām vienā tiek ņemta vērā attiecīgās konkurenci deformējošās rīcības būtība (Lēmuma 278. apsvērums), bet otra attiecas uz tādiem elementiem, kas nav būtiski, taču ir saistīti ar pārkāpuma rakstura vērtējumu (Lēmuma 279. apsvērums).

145

Pirmajā daļā Komisija ir norādījusi, ka “būtībā” konkrēto pārkāpumu veidoja tieša vai netieša pārdošanas cenu un citu klientiem piemērojamu darījuma nosacījumu noteikšana, tirgus sadale, it īpaši piešķirot klientus, un saskaņotu darbību veikšana pret tiem konkurentiem, kas nebija aizliegtās vienošanās dalībnieki.

146

Jāatgādina, ka prasītāju apgalvojumi attiecībā uz to, ka nepastāvēja konkurenci deformējoša vienošanās par reklāmas aizliegšanu, neeksistēja aizliegtās vienošanās dalībnieku vispārējs plāns, kura mērķis bija pastāvīgi izmainīt konkurences struktūru tirgū, nopērkot uzņēmumus, un netika izmantots īpaši sarežģīts mehānisms, prasītājas kontrolētu un izpildītu savas vienošanās, kas minētas tajā rakstveida apsvērumu daļā, kura formāli ir veltīta Komisijas vērtējuma attiecībā uz pārkāpuma smagumu apstrīdēšanai, tika noraidīti iepriekš minētu iemeslu dēļ.

147

Turklāt no Lēmuma 278. apsvēruma formulējuma izriet, ka, novērtējot pārkāpuma smagumu, Komisija atšķirīgi izsvēra aizliegtās vienošanās ietvaros iesaistīto uzņēmumu konkurenci deformējošās rīcības, un ka tā pat neminēja reklāmas aizliegšanu un īpaši sarežģīta mehānisma, lai šie uzņēmumi varētu kontrolēt un izpildīt savas vienošanās, izmantošanu, ņemot vērā, ka šai praksei nepārprotami ir mazāk nozīmīgs un tikai papildu raksturs.

148

Šādos apstākļos, pat pieņemot, ka prasītāju iebildumi attiecībā uz reklāmas aizliegšanu un minēto mehānismu varētu tikt uzskatīti par pamatotiem, ar tiem nav iespējams apstrīdēt Komisijas vērtējumu attiecībā uz pārkāpuma smagumu.

149

Pamatojuma pārkāpuma smaguma vērtējumam otrajā daļā (Lēmuma 279. apsvērums) Komisija norāda:

“Vispusības labad var atzīmēt arī to, ka visi lielie EEZ tirgus dalībnieki, kuri kopā kontrolēja vairāk nekā 90 % no EEZ tirgus, piedalījās darbībās, kas veido aizliegtu vienošanos. Šīs darbības tika vadītas vai vismaz apzināti pieļautas augstākajos attiecīgo uzņēmumu vadības līmeņos. Aizliegtās vienošanās dalībnieki bija ļoti piesardzīgi, lai izvairītos no aizliegtās vienošanās atklāšanas, tādējādi neradot nekādas šaubas par to, ka tie pilnībā apzinājās savas rīcības nelikumīgo raksturu. Aizliegtā vienošanās bija sasniegusi augsta līmeņa institucionalizāciju un tika stingri ievērota. Sanāksmes un cita veida kontakti dalībnieku vidū notika bieži un regulāri. Aizliegtā vienošanās pastāvēja vienīgi uzņēmumu — dalībnieku interesēs, kaitējot to klientiem un visbeidzot — sabiedrībai kopumā.”

150

Lai pamatotu apgalvojumu par to, ka pārkāpuma smaguma vērtējums bija kļūdains, prasītājas apgalvo, ka Komisija kļūdījās, Lēmuma 4. zemsvītras piezīmē rakstot, ka “aizliegtu vienošanās par cenu interesēs” aizliegtās vienošanās dalībnieki sadalīja izstrādājumus elektriskām ierīcēm vairākās lielās kategorijās, un ka Komisijas apgalvojums, ka aizliegtās vienošanās tika īstenotas, pateicoties saskaņā ar ļoti stingriem noteikumiem organizētai sistēmai, “līdz ar to” ir pamatota ar faktu kļūdainu interpretāciju.

151

Kaut arī ir acīmredzami, ka starp abām piedāvātajām versijām nepastāv loģiskas saiknes, pietiek konstatēt, ka prasītāju apgalvojumi nekādā veidā nav saistīti ar Lēmumā izklāstīto Komisijas vērtējumu attiecībā uz pārkāpuma smagumu un ka līdz ar to tie nav atbilstoši attiecībā uz iebildumu par minētā smaguma pārvērtēšanu.

152

Tāpat prasītājas apgalvo, ka ne aizliegtās vienošanās slepenais raksturs, ne vispārējai sabiedrībai nodarītais kaitējums nebija jāņem vērā Lēmumā (279. apsvērums) kā atbildību pastiprinoši apstākļi, jo šie elementi raksturo visas aizliegtas vienošanās, un tos jau ir ņēmis vērā likumdevējs, nosakot naudas soda apmēru. Turklāt Komisija neesot iesniegusi nevienu pierādījumu, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki sistemātiski centās noslēpt savu nelikumīgo rīcību.

153

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pārkāpuma smagums tiek noteikts, ņemot vērā vairākus apstākļus — tādus kā lietas īpašie apstākļi, tās konteksts un naudas sodu preventīvā ietekme, attiecībā uz kuriem Komisijai ir rīcības brīvība (iepriekš 44. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 241. punkts, un Tiesas 2007. gada 10. maija spriedums lietā C-328/05 P SGL Carbon/Komisija, Krājums, I-3921. lpp., 43. punkts).

154

Šādā kontekstā Komisija, nosakot pārkāpuma smagumu, varēja likumīgi ņemt vērā faktu, ka uzņēmumi bija ļoti piesardzīgi, lai izvairītos no aizliegtās vienošanās atklāšanas, un sabiedrībai kopumā nodarīto kaitējumu, jo šie divi elementi, kā apgalvo prasītājas, nav uzskatāmi par “atbildību pastiprinošiem apstākļiem” vārda tiešā nozīmē.

155

Pretēji prasītāju apgalvotajam — Komisija Lēmuma 81.–87. apsvērumā izklāstīja detalizētu aprakstu piesardzības pasākumiem, kādi tika veikti, lai nodrošinātu sanāksmju un kontaktu slepenību, šo aprakstu pamatojot ar dokumentāriem pierādījumiem, kurus prasītājas neapstrīd.

156

Turklāt, kā uzsver Komisija, visi konkurences tiesību pārkāpumi nenodara vienādu kaitējumu konkurencei un patērētājiem. Tiek atšķirīgi novērtēts kaitējums, kāds tiek nodarīts sabiedrībai, un kaitējums, kādu aizliegtas vienošanās dalībnieks, ņemot vērā tā ekonomiskās iespējas, ir nodarījis konkurencei un patērētājiem, un šī novērtēšana notiek stadijā, kad tiek aprēķināts Pamatnostādnēs paredzētais naudas soda apmērs, piemērojot atšķirīgu attieksmi it īpaši tādos gadījumos, kad, kā šajā gadījumā, pārkāpumā ir iesaistīti vairāki uzņēmumi.

157

Visbeidzot ir jāatzīmē, ka no Lēmuma 279. apsvēruma formulējuma izriet, ka tajā minētajiem elementiem bija pakārtots raksturs salīdzinājumā ar tiem, kas uzskaitīti Lēmuma 278. apsvērumā. Šādos apstākļos, pat pieņemot, ka prasītāju iebildumi attiecībā uz aizliegtās vienošanās slepenā rakstura un sabiedrībai nodarītā kaitējuma ņemšanu vērā varētu tikt uzskatīti par pamatotiem, ar tiem nevarētu apstrīdēt Komisijas vērtējumu attiecībā uz pārkāpuma raksturu, kāds izriet no Lēmuma 278. apsvērumā minētiem atbilstošiem un pietiekamiem iemesliem.

— Par pārkāpuma sekām

158

Iebilduma par pārkāpuma smaguma pārvērtēšanu ietvaros prasītājas apgalvo, ka Komisija pieļāva divas kļūdas, novērtējot pārkāpuma sekas.

159

Pirmkārt, tās apgalvo, ka Komisija kļūdaini noteica attiecīgā tirgus lielumu, uzskatot, ka aizliegtā vienošanās ietvēra slepenas vienošanās attiecībā uz automobiļu elektronisko iekārtu ražotājiem un patēriņa preču ražotājiem, kuru pastāvēšanu tās nekad nav atzinušas.

160

Saskaņā ar iepriekš minēto ar šiem argumentiem tiek apstrīdēts pārkāpums, kuru Komisija ir norādījusi Lēmumā, un — pretēji prasītāju apgalvotajam — tika konstatēts, ka aizliegtās vienošanās konkurenci deformējošā rīcība patiešām attiecās uz automobiļu elektronisko iekārtu ražotājiem un patēriņa preču ražotājiem. Turklāt šie argumenti nav atbilstoši saistībā ar aizliegto vienošanos seku novērtējuma pamatotības pārbaudei, kura, pretēji prasītāju apgalvotajam — nav saistīta ar uzņēmumu īstenoto minēto preču apgrozījumu.

161

Otrkārt, prasītājas uzsver, ka Komisija pieļāva kļūdu vērtējumā attiecībā uz aizliegto vienošanās izpildi, un vienlaikus apgalvo, ka Komisija pretēji prasībām, kādas paredzētas tās pašas Pamatnostādnēs, nav ne iesniegusi pierādījumus attiecībā uz aizliegtās vienošanās konkrētu ietekmi, ne arī pietiekami ņēmusi vērā to, ka aizliegtās vienošanās tika izpildītas tikai daļēji.

162

Lēmuma 281. apsvērumā Komisija konstatē faktisku konkurenci deformējošu ietekmi, kas šajā gadījumā radās tāpēc, ka tika izpildītas slepenās vienošanās, pat ja šo ietekmi nav iespējams precīzi noteikt, un šis konstatējums tika izdarīts pēc tam, kad tika aprakstīts pārkāpuma raksturs, un pirms tika noteikts šī pārkāpuma ģeogrāfiskais plašums. Lēmuma 288. apsvēruma formulējums un it īpaši izteiciena “ņemot vērā visus šos faktorus” izmantošana ļauj secināt, ka Komisija patiešām ņēma vērā aizliegtās vienošanās konkrēto ietekmi uz tirgu, lai kvalificētu pārkāpumu kā “sevišķi smagu”, pat ja tā piebilda, ka šī kvalifikācija ir pamatota neatkarīgi no tā, vai šo ietekmi ir vai nav iespējams precīzi noteikt.

163

Līdz ar to no Lēmuma 244.–248. apsvēruma un no 280.–286. apsvēruma izriet, ka Komisija no aizliegtās vienošanās īstenošanas skaidri izsecināja, ka tai bija konkrēta ietekme uz attiecīgo nozari.

164

Šajā sakarā Komisija norāda, ka “visi aizliegtās vienošanās dalībnieki vienojās piemērot noteiktu vispārēju cenu paaugstinājumu (izteiktu procentos), izplatot jaunus cenu sarakstus [..], sabiedriskā transporta sabiedrības piešķīra iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības sabiedrībai, kuras piedāvājums ar manipulācijas palīdzību bija nedaudz lētāks par citu aizliegtās vienošanās dalībnieku piedāvājumu, privātiem klientiem nebija citas iespējas kā pirkt no iepriekš noteikta konkrēta piegādātāja par iepriekš noteiktu konkrētu cenu, nepieļaujot konkurenci, un slīpētājiem vispār nebija iespējas iegādāties blokus vai arī bija iespēja tos iegādāties par mākslīgi augstu cenu, tādējādi tiem neļaujot efektīvi konkurēt gala izstrādājumu tirgū”. Ņemot vērā pārkāpuma perioda ilgumu un to, ka visi attiecīgie uzņēmumi kopā kontrolēja vairāk nekā 90 % no EEZ tirgus, pēc Komisijas domām, nav nekādu šaubu, ka aizliegtā vienošanās bija ar faktisku konkurenci deformējošu ietekmi uz tirgu (Lēmuma 245. un 281. apsvērums).

165

Jāatgādina, ka, lai novērtētu pārkāpuma faktisko ietekmi uz tirgu, Komisijai ir jāatsaucas uz konkurenci, kāda būtu pastāvējusi, ja nebūtu izdarīts pārkāpums (šajā sakarā skat. iepriekš 116. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Suiker Unie u.c./Komisija, 619. un 620. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T-347/94 Mayr-Melnhof/Komisija, Recueil, II-1751. lpp., 235. punkts; 1999. gada 11. marta spriedumu lietā T-141/94 Thyssen Stahl/Komisija, Recueil, II-347. lpp., 645. punkts, un iepriekš 84. punktā minēto spriedumu lietā Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, 150. punkts).

166

Attiecībā uz aizliegtu vienošanos par cenām Komisijai ir tiesības secināt, ka pārkāpumam bija sekas, jo aizliegtās vienošanās dalībnieki veica pasākumus, lai piemērotu norunātās cenas, piemēram, tās paziņojot klientiem, dodot saviem darbiniekiem norādījumus tās izmantot kā pamatu sarunām un uzraugot, kā šīs cenas piemēro konkurenti un to attiecīgie tirdzniecības dienesti. Lai secinātu, ka pastāv ietekme uz tirgu, pietiek ar to, ka norunātās cenas ir bijušas pamatā individuālo darījumu cenu noteikšanai, kas tādējādi klientiem ierobežoja cenu apspriešanas iespējas (Pirmās instances tiesas 1991. gada 17. decembra spriedums lietā T-7/89 Hercules Chemicals/Komisija, Recueil, II-1711. lpp., 340. un 341. punkts; iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā PVC II, 743.–745. punkts, un 2006. gada 14. decembra spriedums apvienotajās lietās no T-259/02 līdz T-264/02 un T-271/02 Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, Krājums, II-5169. lpp., 285. punkts).

167

Savukārt, ja ir pierādīta aizliegtas vienošanās īstenošana, Komisijai nevar prasīt, lai tā sistemātiski pierādītu, ka vienošanās faktiski ļāva attiecīgajiem uzņēmumiem panākt tādu darījumu cenu, kas bija augstāka par cenu, kāda būtu pastāvējusi, ja aizliegtas vienošanās nebūtu bijis. Šajā sakarā nevar piekrist apgalvojumam, ka, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, var ņemt vērā tikai tikai to, ka darījuma cenu līmenis būtu bijis atšķirīgs, ja nebūtu pastāvējusi slepena vienošanās (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C-279/98 P Cascades/Komisija, Recueil, I-9693. lpp., 53. un 62. punkts). Turklāt būtu nesamērīgi prasīt sniegt šādus pierādījumus, kuru iegūšanai būtu vajadzīgi lieli līdzekļi, ņemot vērā, ka būtu jāveic hipotētiski aprēķini, kas balstīti uz ekonomikas modeļiem, kuru precizitāti tiesai ir grūti pārbaudīt un kuru nekļūdīgais raksturs nekādā veidā nav pierādāms (ģenerāladvokāta Mišo [Mischo] secinājumi Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedumam lietā C-283/98 P Mo och Domsjö/Komisija, Recueil, I-9855. un I-9858. lpp., 109. punkts).

168

Lai novērtētu pārkāpuma smagumu, ir svarīgi zināt, vai aizliegtās vienošanās dalībnieki ir darījuši visu iespējamo, lai to nodomi īstenotos konkrētā veidā. To, kas vēlāk notika ar faktiskajām cenām tirgū, varēja ietekmēt citi faktori, kas nebija atkarīgi no aizliegtās vienošanās dalībniekiem. Aizliegtās vienošanās dalībnieki nevar savā labā izmantot kā pierādījumus naudas soda samazināšanai ārējus faktorus, kas ir kavējuši to rīcību (ģenerāladvokāta Mišo secinājumi lietā, kurā ir taisīts iepriekš 167. punktā minētais spriedums lietā Mo och Domsjö/Komisija, 102.–107. punkts).

169

Tātad Komisija, pēc tam, kad tā atbilstošā veidā bija norādījusi, ka aizliegtā vienošanās ilga vairāk nekā vienpadsmit gadus un ka minētās vienošanās dalībnieki kontrolēja vairāk nekā 90 % no EEZ tirgus, secinot par ietekmes uz tirgu esamību, varēja likumīgi atsaukties uz aizliegtās vienošanās īstenošanu.

170

Attiecībā uz to, cik pamatoti ir konstatējumi, uz kuru pamata Komisija šajā gadījumā izdarīja šos secinājumus, ir jāatzīmē, ka prasītājas nav ne pierādījušas, ne arī apgalvojušas, ka aizliegtā vienošanās netika īstenota. No prasītāju rakstveida apsvērumiem izriet, ka pēdējās minētās atsaucās tikai uz to, ka aizliegtā vienošanās tika īstenota tikai daļēji, kas ir apgalvojums, ar kuru, pat ja tas būtu patiess, nevar pierādīt, ka Komisija kļūdaini novērtēja pārkāpuma smagumu, ņemot vērā faktu, ka attiecīgajai prettiesiskajai praksei bija faktiska konkurenci deformējoša ietekme uz attiecīgo preču EEZ tirgu (Pirmās instances tiesas 2005. gada 25. oktobra spriedums lietā T-38/02 Groupe Danone/Komisija, Krājums, II-4407. lpp., 148. punkts).

171

Visbeidzot, ir jāatzīmē, ka, pat pieņemot, ka Komisija no tiesību viedokļa nebija pietiekami pierādījusi aizliegtās vienošanās konkrēto ietekmi, šī pārkāpuma kvalifikācija par “sevišķi smagu” pārkāpumu tik un tā bija atbilstoša. Trim pārkāpuma smaguma novērtēšanas aspektiem nav vienādas nozīmes, veicot visaptverošu pārbaudi. Pārkāpuma raksturam ir galvenā nozīme, lai pārkāpumus varētu atzīt par “sevišķi smagiem”. Šajā sakarā no Pamatnostādnēs iekļautā sevišķi smagu pārkāpumu apraksta izriet, ka vienošanās vai saskaņotas darbības, it īpaši tās, kuru mērķis, kā tas ir šajā gadījumā, ir cenu noteikšana, var, pamatojoties tikai uz to raksturu vien, tikt kvalificētas kā “sevišķi smagi” pārkāpumi, bez nepieciešamības raksturot šādu rīcību, atsaucoties uz konkrētu ietekmi vai ģeogrāfisku plašumu. Šo secinājumu apstiprina tas, ka, lai gan smagu pārkāpumu aprakstā ir skaidri minēta ietekme uz tirgu un ietekme uz plašām kopējā tirgus zonām, turpretī sevišķi smagu pārkāpumu aprakstā nav minēta neviena prasība, kas ir saistīta ar konkrētu ietekmi uz tirgu vai ietekmi uz konkrētu ģeogrāfisku teritoriju (Pirmās instances tiesas 2005. gada 27. jūlija spriedums apvienotajās lietās no T-49/02 līdz T-51/02 Brasserie nationale u.c./Komisija, Krājums, II-3033. lpp., 178. punkts, un iepriekš 170. punktā minētais spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, 150. punkts).

172

No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka iebildums, kas ir pamatots ar pārkāpuma smaguma pārvērtēšanu, ņemot vērā tā raksturu un sekas, ir jānoraida.

Par uzņēmumu iedalīšanu kategorijās

173

Prasītāja apgalvo, ka Komisija pretēji savām Pamatnostādnēm naudas soda sākumsummu noteica neatkarīgi no uzņēmumu kopējā apgrozījuma, tādējādi pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu. Tā Schunk un SGL tika iekļautas vienā kategorijā, kaut arī SGL ir gandrīz divas reizes lielāka nekā Schunk. Lēmumā Komisija piemēroja “visiem vienotu” aprēķina metodi un nebija ņēmusi vērā tādus noteiktus faktorus kā prasītāju struktūra no sabiedrību tiesību viedokļa un grūtāka pieeja finanšu tirgiem, kas ļautu novērtēt uzņēmumu individuālās spējas nodarīt kaitējumu konkurencei.

174

Pirmkārt, ir jāatzīmē, ka — pretēji prasītāju apgalvotajam — Komisijai, naudas sodu apmēru nosakot atkarībā no konkrētā pārkāpuma smaguma un ilguma, naudas sods nav jāaprēķina, ņemot vērā summas, kas noteiktas, pamatojoties uz attiecīgo uzņēmumu apgrozījumu, it īpaši apgrozījumu, kurš ir sasniegts ar attiecīgajiem izstrādājumiem (iepriekš 44. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 255. punkts).

175

Ja vien ir ievērota Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā paredzētā augšējā robeža, kas ir saistīta ar kopējo apgrozījumu (iepriekš 43. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija, 119. punkts), Komisijai ir atļauts ņemt vērā konkrētā uzņēmuma apgrozījumu, lai, nosakot naudas soda apmēru, novērtētu pārkāpuma smagumu, bet šim apgrozījumam nevajadzētu piešķirt pārmērīgu nozīmi salīdzinājumā ar citiem novērtējuma elementiem (iepriekš 44. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 257. punkts).

176

Šajā gadījumā Komisija piemēroja Pamatnostādnēs paredzēto aprēķināšanas metodi, kura paredz, ka, novērtējot pārkāpuma smagumu, ir jāņem vērā liels skaits elementu, lai noteiktu naudas soda apmēru, it īpaši pārkāpuma raksturs, tā konkrētā ietekme, skartā tirgus ģeogrāfiskais plašums un naudas soda nepieciešamā preventīvā ietekme. Kaut arī Pamatnostādnēs nav paredzēts, ka naudas sodu apmērs aprēķināms atkarībā no kopējā apgrozījuma vai konkrētā apgrozījuma, tās neliedz, nosakot naudas soda apmēru, šādus apgrozījumus ņemt vērā, lai ievērotu Kopienu tiesību vispārējos principus un ja attiecīgajos apstākļos tas ir nepieciešams (iepriekš 44. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 258. un 260. punkts).

177

Ņemot vērā būtisko attiecīgo uzņēmumu lieluma atšķirību un lai ņemtu vērā katra uzņēmuma īpašo nozīmi un līdz ar to arī nelikumīgās darbības faktisko ietekmi uz konkurenci, Komisija atbilstoši Pamatnostādņu 1.A punkta ceturtajai un sestajai daļai Lēmumā atšķirīgi attiecās pret uzņēmumiem, kas piedalījās pārkāpumā. Šajā nolūkā tā attiecīgos uzņēmumus sadalīja trīs kategorijās atkarībā no katra uzņēmuma attiecīgo preču, uz kurām attiecas šī tiesvedība, apgrozījuma EEZ, ieskaitot katra uzņēmuma izmantošanai pašu vajadzībām paredzēto preču vērtību. Rezultātā no minētā tiek aprēķināta tirgus daļas vērtība, kas ataino katra uzņēmuma relatīvo nozīmi pārkāpumā un faktisko ekonomisko spēju radīt būtisku kaitējumu konkurencei (Lēmuma 289.–291. apsvērums).

178

Salīdzinājumā tika izmantoti dati par attiecīgo preču apgrozījumu (izteiktu miljonos euro) pēdējā pārkāpuma gadā, proti, 1998. gadā, kas izrietēja no Lēmuma 37. apsvērumā ietvertās 1. tabulas ar nosaukumu “Apgrozījuma (ieskaitot izmantošanai pašu vajadzībām paredzēto preču vērtību) un tirgus daļu EEZ 1998. gadā novērtējums tai preču grupai, par kurām ir šī tiesvedība”:

Piegādātāji

Apgrozījums (ieskaitot preču, kas paredzētas izmantošanai pašu vajadzībām, vērtību)

EEZ tirgus daļa (%)

Conradty

9

3

Hoffmann

17

6

[LCL]

84

29

Morgan

68

23

Schunk

52

18

SGL

41

14

Dažādi

20

7

Kopā

291

100

179

Līdz ar to LCL un Morgan, kuri tika uzskatīti par diviem lielākajiem tirgus dalībniekiem ar tirgus daļām virs 20 %, tika iekļauti pirmajā kategorijā. Schunk un SGL, kas ir vidēja lieluma tirgus dalībnieki ar tirgus daļām no 10 līdz 20 %, tika iekļauti otrajā kategorijā. Hoffmann un Conradty, kas tika uzskatīti par maziem tirgus dalībniekiem, jo to tirgus daļas bija mazākas par 10 %, tika iekļauti trešajā kategorijā (Lēmuma 37. un 297. apsvērums).

180

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, Komisija atkarībā no pārkāpuma smaguma noteica LCL un Morgan naudas soda sākumsummu EUR 35 miljonu apmērā, Schunk un SGL EUR 21 miljona apmērā un Hoffmann un Conradty — EUR 6 miljonu apmērā (Lēmuma 298. apsvērums).

181

Otrkārt, ir jāatzīmē, ka aizliegtā vienošanās attiecās uz visu kopējo tirgu un pēc EEZ izveidošanas — uz visu EEZ, un ka attiecīgo preču apgrozījums ir atbilstošs pamats, lai novērtētu, kā to Lēmumā ir izdarījusi Komisija, konkurences apdraudējumu attiecīgās preces EEZ tirgū, kā arī aizliegtās vienošanās dalībnieku relatīvo nozīmi ietekmētajā tirgū. No pastāvīgās judikatūras izriet (skat. it īpaši iepriekš 43. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Musique diffusion française u.c./Komisija, 121. punkts, un iepriekš 165. punktā minēto spriedumu lietā Mayr-Melnhof/Komisija, 369. punkts), ka tā apgrozījuma daļa, kas realizēta ar precēm, uz kurām attiecas pārkāpums, var precīzi liecināt par attiecīgajā tirgū izdarītā pārkāpuma apmēru. It īpaši, kā ir uzsvērusi Pirmās instances tiesa, realizētais preču, par kurām notika ierobežojošā prakse, apgrozījums ir objektīvs elements, ar kuru var precīzi noteikt, cik šāda prakse ir kaitīga normālai konkurencei (Pirmās instances tiesas 1999. gada 11. marta spriedums lietā T-151/94 British Steel/Komisija, Recueil, II-629. lpp., 643. punkts).

182

Treškārt, ir jāuzsver, ka saskaņā ar metodi, atbilstoši kurai aizliegtās vienošanās dalībniekus sadala kategorijās, lai īstenotu dažādu attieksmi naudas soda sākumsummas noteikšanas stadijā, un kuras princips ir apstiprināts Pirmās instances tiesas judikatūrā, lai gan ar to netiek ņemts vērā vienas kategorijas uzņēmumu dažādais lielums (Pirmās instances tiesas 2003. gada 19. marta spriedums lietā T-213/00 CMA CGM u.c./Komisija, Recueil, II-913. lpp., 385. punkts, un iepriekš 84. punktā minētais spriedums lietā Tokai I, 217. punkts), visiem vienā kategorijā esošajiem uzņēmumiem paredz vienādas naudas soda sākumsummas noteikšanu.

183

Tomēr, iedalot kategorijās tādā veidā, kā to veica Komisija Lēmumā, ir jāievēro vienlīdzīgas attieksmes princips, saskaņā ar kuru ir aizliegts līdzīgas situācijas izskatīt atšķirīgi un atšķirīgas situācijas — vienādi, ja vien šāda atšķirīga attieksme nav objektīvi pamatota. Turklāt saskaņā ar judikatūru naudas sodu summai ir jābūt vismaz samērīgai attiecībā uz tiem elementiem, kas ir ņemti vērā, lai novērtētu pārkāpuma smagumu (skat. iepriekš 84. punktā minēto spriedumu lietā Tokai I, 219. punkts un tajā minētā judikatūra).

184

Lai pārbaudītu, vai aizliegtās vienošanās dalībnieku iedalīšana kategorijās ir atbilstoša vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principiem, Pirmās instances tiesa, veicot kontroli pār Komisijai šajā jomā esošās rīcības brīvības tiesisku izmantošanu, tomēr var pārbaudīt tikai to, vai šī sadalīšana ir viendabīga un objektīvi pamatota (iepriekš 182. punktā minētais spriedums lietā CMA CGM u.c./Komisija, 406. un 416. punkts, un iepriekš 84. punktā minētais spriedums lietā Tokai I, 220. un 222. punkts).

185

Ceturtkārt, ir jāatzīmē, ka prasītājas kritizē tikai otrās kategorijas sastāvu, atsaucoties uz diskriminējošu attieksmi salīdzinājumā ar SGL. Prasītājas tāpat kā SGL tika iedalītas šajā kategorijā ar attiecīgi 18 % un 14 % tirgus daļām, kas veido EUR 52 un 41 miljona apgrozījumu attiecīgajā tirgū, tādējādi neapšaubāmi ievietojot tās to uzņēmumu kategorijā, kuriem pieder no 10 līdz 20 % tirgus daļas.

186

Jāuzsver, ka vienai kategorijai piederošo Schunk un SGL lieluma atšķirība (4 procenta punkti) ir mazāka nekā starp, pirmkārt, Schunk un Morgan — vismazāko tirgus dalībnieku pirmajā kategorijā, un, otrkārt, Schunk un Hoffmann — vislielāko tirgus dalībnieku trešajā kategorijā. Līdz ar to nelielā starpība starp Schunk un SGL, ņemot vērā ne īpaši lielo SGL tirgus daļu, ļāva Komisijai pilnīgi konsekventi un objektīvi, un tādējādi nepārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principus, attiekties pret Schunk tāpat kā pret SGL, proti, kā pret vidēja lieluma tirgus dalībnieku, un tādējādi noteikt tādu pašu naudas soda sākumsummu — EUR 21 miljonu, kas ir zemāka par sākumsummu, kāda tika noteikta LCL un Morgan, kurām bija nozīmīgs stāvoklis konkrētajā tirgū (29 % un 23 %), un lielāka par sākumsummu, kāda tika noteikta Hoffmann un Conradty, kurām bija pavisam nenozīmīgs stāvoklis minētajā tirgū (6 % un 3 %).

187

Līdz ar to šķiet, ka prasītājas nevar pamatoti atsaukties uz diskriminējošu vai nesamērīgu attieksmi, jo piemērotā naudas soda sākumsumma ir pamatota ar kritēriju, kuru Komisija izmantoja, lai novērtētu katra uzņēmuma nozīmīgumu attiecīgajā tirgū (šajā sakarā skat. iepriekš 43. punktā minēto spriedumu lietā LR AF 1998/Komisija, 304. punkts), tā kā tika atzīmēts, ka piemērotā nauda summa — EUR 21 miljons — gandrīz atbilst minimālajai robežai, kāda ir paredzēta Pamatnostādnēs attiecībā uz “sevišķi smagiem” pārkāpumiem.

188

Šādos apstākļos ir jānoraida kā neatbilstošs apgalvojums, ka SKT — sabiedrība, kuras akcijas netiek kotētas biržā un kurai pasaules mērogā pieder stipri mazāk par 10 % tirgus daļu, — ir daudz mazākas ekonomiskās spējas nekā uzņēmumiem, kuru akcijas tiek kotētas biržā, tādiem kā Morgan, LCL vai SGL, kas ir pasaules grupu mātes sabiedrības, kurām ir atvieglota pieeja finanšu tirgiem.

189

Turklāt, pat pieņemot, ka pastāv obligāta saikne starp uzņēmuma īpašo raksturu un atvieglotu pieeju finanšu tirgiem, šis faktors šajā gadījumā nešķiet atbilstošs, lai in concreto noteiktu katra aizliegtās vienošanās dalībnieka — uzņēmuma pārkāpuma apmēru un šo uzņēmumu faktisko nozīmi ietekmētajā tirgū.

Par preventīvo ietekmi

190

Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka to, vai attiecībā pret konkrētajiem uzņēmumiem ir jānodrošina prevencija, Komisija izvērtēja neskaidrā un visiem vienādā veidā, neņemot vērā šo uzņēmumu apgrozījumu un neievērojot judikatūrā un Pamatnostādnēs paredzētās prasības.

191

Jāatgādina, ka Regulas Nr. 17 15. pantā paredzēto sodu mērķis ir izskaust prettiesiskas darbības, kā arī novērst to atkārtošanos (Tiesas 1970. gada 15. jūlija spriedums lietā 41/69 ACF Chemiefarma/Komisija, Recueil, 661. lpp., 173. punkts; iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā PVC II, 1166. punkts).

192

Līdz ar to, tā kā prevencija ir naudas soda mērķis, prasība nodrošināt naudas soda preventīvu ietekmi ir vispārēja prasība, kas Komisijai ir jāņem vērā ikvienā naudas soda aprēķināšanas posmā un kas obligāti neparedz, ka šai aprēķināšanai ir jāvelta atsevišķa stadija, kurā šī mērķa sasniegšanai tiek vispārīgi novērtēti visi atbilstošie apstākļi (Pirmās instances tiesas 2006. gada 15. marta spriedums lietā T-15/02 BASF/Komisija, Krājums, II-497. lpp., 226. punkts).

193

Attiecībā uz to, kādā veidā nodrošināt prevencijas mērķa ievērošanu, Komisija Pamatnostādnēs nav nodefinējusi metodiku vai individuālus kritērijus, kuri, ja tie būtu speciāli paredzēti, būtu saistoši. Attiecībā uz norādēm par to, kādā veidā novērtēt pārkāpuma smagumu, Pamatnostādņu 1.A punkta ceturtajā daļā ir minēta tikai nepieciešamība noteikt tādu naudas soda apmēru, kuram būtu pietiekami preventīva ietekme.

194

Šajā lietā Komisija skaidri uzsvēra nepieciešamību noteikt naudas sodus preventīvā līmenī saskaņā ar vispārīgo pieeju, kādu tā izmanto naudas sodu noteikšanā, ka tā aizliegtās vienošanās dalībniekiem piemēroja atšķirīgu attieksmi atkarībā no to tirgus daļām, kas tika noteiktas, ņemot vērā atbilstošo apgrozījumu, un ka attiecībā uz Schunk tā noteica naudas soda sākumsummu EUR 21 miljona apmērā (Lēmuma 271. un 289. apsvērums).

195

No Lēmuma skaidri izriet, ka, lai noteiktu naudas soda sākumsummu, pamatojoties uz pārkāpuma smagumu, Komisija, pirmkārt, kvalificēja rīcību par pārkāpumu, ņemot vērā objektīvus elementus, proti, pašu pārkāpuma raksturu, tā ietekmi uz tirgu un šī tirgus ģeogrāfisko plašumu, un, otrkārt, ņēma vērā subjektīvus elementus, proti, katra aizliegtās vienošanās ietvaros iesaistītā uzņēmuma specifisko nozīmi un līdz ar to šo uzņēmumu prettiesiskās rīcības faktisko ietekmi uz konkurenci. Analīzes otrās daļas ietvaros tā it īpaši īstenoja mērķi nodrošināt naudas soda preventīvo raksturu.

196

Jāatgādina, ka šīs analīzes ietvaros Komisija attiecīgos uzņēmumus sadalīja trīs kategorijās atkarībā no katra uzņēmuma attiecīgo preču, uz kurām attiecas šī tiesvedība, apgrozījuma EEZ, ieskaitot katra uzņēmuma izmantošanai pašu vajadzībām paredzēto preču vērtību. Rezultātā no minētā tiek aprēķināta tirgus daļas vērtība, kas ataino katra uzņēmuma relatīvo nozīmi pārkāpumā un faktisko ekonomisko spēju radīt būtisku kaitējumu konkurencei (Lēmuma 289.–291. apsvērums).

197

Tāpat šķiet, ka — pretēji prasītāju apgalvotajam — to, vai attiecībā pret konkrētajiem uzņēmumiem ir jānodrošina prevencija, Komisija izvērtēja nevis neskaidrā un visiem vienādā veidā, bet tieši pretēji, ņemot vērā šo uzņēmumu nozīmi ietekmētajā tirgū atkarībā no to atbilstošā apgrozījuma.

198

Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka Lēmumā Komisija prasa, lai attiecīgie uzņēmumi izbeigtu pārkāpumu, kaut arī tie izbeidza pārkāpumu jau 1999. gada decembrī, proti, vairāk nekā četrus gadus pirms Lēmuma pieņemšanas. Tas pierādot, ka Komisija pamatoja savu vērtējumu par nepieciešamo prevenciju ar kļūdainu faktu.

199

Šis iebildums ir jānoraida kā pamatots ar kļūdainu pieņēmumu. Jau no Lēmuma 268. apsvēruma un 3. panta formulējuma vien izriet, ka Lēmuma adresātiem — uzņēmumiem adresētais rīkojums nekavējoties izbeigt konstatēto pārkāpumu, ja tie to vēl nebija izdarījuši, nekādā veidā nav saistīts ar Komisijas vērtējumu attiecībā uz prevenciju.

200

Treškārt, prasītājas apgalvo, ka tās tika diskriminētas salīdzinājumā ar SGL, jo Komisija nepieciešamo prevenciju novērtēja, neņemot vērā faktu, ka SGL kā uzņēmumam, kura akcijas tiek kotētas biržā, bija vieglāka pieeja finanšu tirgiem.

201

Jāatgādina, kā izriet no minētā 184.–187. punkta, ka Schunk un SGL iekļaušana vienā un tajā pašā kategorijā, pamatojoties uz to apgrozījumiem, kas tika īstenoti no attiecīgo preču pārdošanas, neliecina par nekāda veida diskrimināciju pret Schunk.

202

Pieņemot, ka uzņēmumam, kura akcijas tiek kotētas biržā, ir vieglāk savākt nepieciešamos līdzekļus naudas soda samaksai, — šāda situācija vajadzības gadījumā varētu pamatot proporcionāli lielāka naudas soda piemērošanu, lai nodrošinātu tā pietiekamu preventīvo ietekmi, par to naudas sodu, kāds tiek piemērots uzņēmumam, kurš ir izdarījis tādu pašu pārkāpumu, bet kuram nav šādu ienākumu.

203

Līdz ar to, ja Komisija būtu pieļāvusi nediskriminācijas principa pārkāpumu, tas nozīmētu vien lielāka naudas soda piemērošanu SGL, nevis Schunk piemērotā naudas soda samazināšanu, ko pēdējā minētā prasa savos rakstveida apsvērumos. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanai ir jābūt saskaņotai ar tiesiskuma principa ievērošanu, saskaņā ar kuru neviens savā labā nevar atsaukties uz pārkāpumu, kurš ir izdarīts cita labā (Tiesas 1985. gada 4. jūlija spriedums lietā 134/84 Williams/Revīzijas palāta, Recueil, 2225. lpp., 14. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T-327/94 SCA Holding/Komisija, Recueil, II-1373. lpp., 160. punkts, un iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā LR AF 1998/Komisija, 367. punkts).

204

Ceturtkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisijas uzliktais naudas sods šķiet nesamērīgs, ņemot vērā naudas sodus, ko “tādā pašā situācijā” piemēro Amerikas Savienoto Valstu konkurences aizsardzības iestādes, turklāt Amerikas Savienoto Valstu tirgus izmēra ziņā ir vairāk vai mazāk pielīdzināms Eiropas tirgum.

205

Šajā sakarā ir jākonstatē, ka trešo valstu iestāžu, kuru pienākums ir brīvas konkurences aizsardzība, pilnvaru izmantošana saskaņā ar to teritoriālo kompetenci ir pakļauta šo valstu atbilstošajām prasībām. Elementi, kas veido citu valstu tiesību sistēmu konkurences jomā, ietver ne tikai īpašus mērķus, bet paredz arī īpašu materiālo normu pieņemšanu, kā arī ļoti atšķirīgas tiesiskās sekas administratīvo tiesību, krimināltiesību vai civiltiesību jomā, ja šo valstu iestādes ir konstatējušas piemērojamo konkurences tiesību normu pārkāpumus (Tiesas 2006. gada 29. jūnija spriedums lietā C-308/04 P SGL Carbon/Komisija, Krājums, I-5977. lpp., 29. punkts).

206

Savukārt absolūti atšķirīga ir juridiskā situācija, kādā atrodas uzņēmums, attiecībā uz kuru konkurences tiesību jomā tiek piemērotas Kopienu tiesības un vienas vai vairāku dalībvalstu tiesības, t.i., kad aizliegtā vienošanās ietilpst tikai Eiropas Kopienu tiesību sistēmas teritoriālās piemērošanas jomā (iepriekš 205. punktā minētais spriedums lietā SGL Carbon/Komisija, 30. punkts).

207

No minētā izriet, ka, ja Komisija soda par kāda uzņēmuma prettiesisku darbību, pat ja šī darbība ir radusies starptautiskas aizliegtas vienošanās dēļ, tās mērķis ir aizsargāt brīvu konkurenci kopējā tirgū, kas saskaņā ar EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunktu ir Kopienas pamatmērķis. Ņemot vērā Kopienas līmenī aizsargāto juridisko interešu īpašo raksturu, Komisijas vērtējums saskaņā ar tās kompetenci šajā jomā var būtiski atšķirties no trešo valstu iestāžu vērtējuma (iepriekš 205. punktā minētais 2006. gada 29. jūnija spriedumus lietā SGL Carbon/Komisija, 31. punkts).

208

Attiecībā uz apgalvojumu, ka netika ievēroti samērīguma un/vai taisnīguma principi, ko izvirza prasītājas, ir jānorāda, ka visi apsvērumi par trešo valstu iestāžu uzliktajiem naudas sodiem ir ņemami vērā tikai saistībā ar rīcības brīvību, kas Komisijai ir piešķirta naudas sodu noteikšanā par Kopienu konkurences tiesību pārkāpumiem. Līdz ar to, lai arī nav izslēgts, ka Komisija ņem vērā naudas sodus, ko iepriekš ir uzlikušas trešo valstu iestādes, tomēr tai nav pienākuma to darīt (iepriekš 205. punktā minētais 2006. gada 29. jūnija spriedumus lietā SGL Carbon/Komisija, 36. punkts).

209

Preventīvais mērķis, ko Komisijai ir tiesības ievērot, nosakot naudas sodu apmēru, ir vērsts uz to, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi, veicot savu darbību kopējā tirgū, ievēro EK līgumā paredzētās konkurences normas (šajā sakarā skat. iepriekš 191. punktā minēto spriedumu lietā ACF Chemiefarma/Komisija, 173.–176. punkts). Līdz ar to, novērtējot saistībā ar šo noteikumu pārkāpšanu uzliekamā naudas soda preventīvo raksturu, Komisijai nav pienākuma ņemt vērā sodus, kas piemēroti uzņēmumam trešo valstu konkurences normu pārkāpumu dēļ (iepriekš 205. punktā minētais 2006. gada 29. jūnija spriedumus lietā SGL Carbon/Komisija, 37. punkts).

210

Šajā gadījumā pietiek atgādināt, ka aizliegtā vienošanās, par kuru tika pieņemts Lēmums, ietilpa tikai Eiropas Kopienu tiesību sistēmas teritoriālās piemērošanas jomā un ka Komisijai, novērtējot naudas sodu preventīvo raksturu, līdz ar to nebija pienākuma tādā vai citādā veidā ņemt vērā sodus, kurus uzņēmumiem, kas bija pārkāpuši valsts konkurences noteikumus, bija piemērojušas Amerikas iestādes. Ņemot vērā Amerikas Savienoto Valstu konkurences tiesību normu pārkāpumu kontroles un sodīšanas īpatnības, kas ir saistītas ar prasību par zaudējumu atlīdzību un kriminālprocesa nozīmi, prasītājas nevar pilnībā paļauties uz naudas soda apmēru, kāds tika piemērots tiesvedībā, kas notika šajā trešā valstī, lai apgalvotu, ka tām Lēmumā noteiktais naudas sods nav samērīgs.

Par Schunk sadarbību

211

Jāatgādina, ka Komisijai ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz naudas soda aprēķināšanas metodi, un tā šajā sakarā var ņemt vērā vairākus faktorus, tostarp attiecīgo uzņēmumu sadarbību izmeklēšanā, kuru veic šīs iestādes dienesti. Šādā kontekstā Komisijai ir jāveic komplekss vērtējums par faktiem, kas attiecas, piemēram, uz minēto uzņēmumu attiecīgo sadarbību (iepriekš 153. punktā minētais 2007. gada 10. maija spriedums lietā SGL Carbon/Komisija, 81. punkts).

212

Komisijai šajā sakarā ir plaša rīcības brīvība, izvērtējot uzņēmuma sadarbības kvalitāti un noderīgumu, tostarp salīdzinājumā ar citu uzņēmumu ieguldījumu (iepriekš 153. punktā minētais 2007. gada 10. maija spriedums lietā SGL Carbon/Komisija, 88. punkts).

213

Paziņojumā par sadarbību Komisija ir precizējusi nosacījumus, ar kādiem uzņēmumi, kas sadarbojas ar Komisiju, tai izmeklējot aizliegtu vienošanos, var tikt atbrīvoti no naudas soda vai tiem var tikt samazināts naudas soda, kas tiem citādi būtu piemērots, apmērs (skat. Paziņojuma par sadarbību A punkta 3) apakšpunktu).

214

Paziņojuma par sadarbību D punktā ir noteikts:

“1.

Ja uzņēmums sadarbojas, neizpildot visus B un C punktā uzskaitītos nosacījumus, tam naudas soda, kas tam būtu uzlikts gadījumā, ja tas nebūtu sadarbojies, apmēru samazina no 10 līdz 50 %.

2.

Tā īpaši var būt gadījumos, ja:

—

pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas uzņēmums sniedz Komisijai informāciju, dokumentus vai citus pierādījumus, kuri palīdz konstatēt pārkāpuma esamību;

—

uzņēmums pēc paziņojuma par iebildumiem saņemšanas informē Komisiju, ka pēc būtības neapstrīd faktus, ar kuriem Komisija ir pamatojusi apsūdzību.”

215

Šajā gadījumā Schunk piemērotais naudas sods tika samazināts par 30 % saskaņā ar Paziņojuma par sadarbību D punktu.

216

Lai pamatotu savu vērtējumu, Komisija Lēmuma 328. apsvērumā apgalvo:

“Schunk tāpat kā [LCL] lūdza piemērot iecietības režīmu pēc tam, kad bija saņēmusi vēstuli, kuru Komisija tai nosūtīja saskaņā ar [Regulas Nr. 17] 11. pantu, bet pierādījumus tā iesniedza mēnesi vēlāk nekā [LCL]. Savā paziņojumā Schunk atzina aizliegtās vienošanās pastāvēšanu un savu dalību tajā, bet neiesniedza nevienu ziņojumu, kas datējams ar pārkāpuma laiku, par aizliegtās vienošanās sanāksmēm. Vislietderīgākais no iesniegtajiem pierādījumiem bija aizliegtās vienošanās sanāksmju saraksts, attiecībā uz kurām Schunk atzina, ka tās notika. Šis saraksts ietvēra dažas sanāksmes, par kurām Komisija nebija informēta. Tāpat Schunk iesniedza arī ceļojumu dokumentu paketi, kas attiecās uz vairākām sanāksmēm. Lielākā daļa no šiem dokumentiem attiecās uz sanāksmēm, par kurām Komisija jau bija informēta un attiecībā uz kurām tā saskaņā ar 11. pantu nosūtītajā vēstulē prasīja iesniegt visus pieejamos dokumentus. Izmeklēšanas laikā Schunk atbildēja arī uz vairākiem jautājumiem, kurus tai uzdeva Komisija sadarbības, kas tika īstenota izmeklēšanas laikā, ietvaros, lai papildinātu jau iepriekš labprātīgi sniegto informāciju. Tomēr Komisija atzīmē, ka Schunk atšķirībā no [LCL] neuzņēmās iniciatīvu iesniegt Komisijai papildu informāciju par aizliegto vienošanos. Kopumā Komisija uzskata, ka ar labprātīgi iesniegtajiem pierādījumiem Schunk ir izpildījusi kritēriju par palīdzību konstatēt pārkāpuma esamību.”

217

Tāpat Komisija atzīmē, ka pēc paziņojuma par iebildumiem saņemšanas Schunk to informēja, ka neapstrīd faktus, ar kuriem Komisija bija pamatojusi apsūdzību (Lēmuma 329. apsvērums).

218

Jāuzsver, ka netiek apstrīdēts fakts, ka Lēmuma pieņemšanas brīdī Schunk bija izpildījusi Paziņojuma par sadarbību D punkta 2) apakšpunkta pirmajā un otrajā ievilkumā paredzētos nosacījumus. Strīds attiecas vienīgi uz piešķirtā samazinājuma apmēru, kas ir 30 % atšķirībā no LCL piešķirtajiem 40 %, ņemot vērā, ka abi uzņēmumi saņēma 10 % samazinājumu tādēļ, ka tie neapstrīd faktus. Schunk būtībā apgalvo, ka Lēmumā minētais šīs atšķirības pamatojums ir kļūdains un liecina par diskriminējošu attieksmi.

219

Attiecībā uz Schunk apgalvojumu, ka tā rīkojās operatīvāk nekā LCL, ir jāatzīmē, ka, saņēmusi Komisijas 2002. gada 2. augusta angļu valodā uzrakstītajā vēstulē ietverto lūgumu sniegt informāciju, Schunk2002. gada 8. augustā prasīja šī lūguma vācu valodas versiju, kuru tā saņēma 2002. gada 4. oktobrī. Šī situācija, pēc Schunk domām, paskaidro to, kāpēc tā atbildēja uz lūgumu sniegt informāciju tikai 2002. gada 25. oktobrī, proti, trīs nedēļas pēc minētā lūguma tulkojuma vācu valodā saņemšanas, kamēr LCL atbildēja vairāk nekā septiņas nedēļas pēc tai adresētā lūguma sniegt informāciju saņemšanas.

220

Tomēr ir jākonstatē, ka SKT2002. gada 2. septembrī rakstīja Komisijai, lai to informētu par savu nolūku sadarboties ar to administratīvajā procesā un pārbaudītu, vai papildus atbildēm uz lūgumu sniegt informāciju tā varēja nosūtīt Komisijai citu noderīgu informāciju, ņemot vērā šīs iestādes rīcībā jau esošos pierādījumus.

221

2002. gada 30. septembrīSKT ar advokāta starpniecību iesniedza detalizētus apsvērumus un kritiku attiecībā uz lūguma sniegt informāciju saturu, veicot cita starpā tā interpretējošu analīzi, lai pierādītu, ka uzdotie jautājumi neietilpa judikatūrā definētajā apjomā un ka atbildes uz šiem jautājumiem, kā arī atbilstošo pierādījumu iesniegšana no juridiskā viedokļa pārsniedza no uzņēmuma prasītās sadarbības apmēru. Tomēr SKT norādīja, ka tā labprātīgi vēlējās atbildēt uz šiem jautājumiem un ka informācija, kas pārsniedza prasītās sadarbības apmēru, tās atbildē bija izklāstīta treknā drukā.

222

Šie divi iesniegtie dokumenti apstiprina, ka SKT pilnībā saprata lūgumu sniegt informāciju pirms tā pārtulkošanas vācu valodā, un līdz ar to prasītājas nevar pamatoti apgalvot, ka tās varēja sniegt savu ieguldījumu tikai pēc minētā tulkojuma saņemšanas.

223

Papildus šim konstatējumam ir fakts, ka arī LCL saņēma lūgumu sniegt informāciju angļu, nevis franču valodā un informāciju par attiecīgajām aizliegtajām vienošanās un saskaņotajām darbībām iesniedza, sākot no 2002. gada 22. augusta, pēc tam 2002. gada 24. un 30. septembrī. Līdz ar to Komisija pamatoti uzskatīja, ka SKT pierādījumus iesniedza vismaz mēnesi vēlāk nekā LCL.

224

Pat pieņemot, ka šis pēdējais secinājums var tikt uzskatīts par kļūdainu tādēļ, ka tika ņemta vērā tikai lūguma sniegt informāciju vācu valodas tulkojuma saņemšana, citi Lēmuma 328. apsvērumā minētie iemesli pamato apstrīdēto atšķirīgo attieksmi.

225

Kā izriet no Lēmuma 328. apsvēruma — Komisija savu vērtējumu attiecībā uz piešķirtā naudas soda samazinājuma apmēru būtībā pamatoja ar SKT sniegtā ieguldījuma vērtību. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru naudas sodu samazināšana gadījumos, kad uzņēmumi, kas piedalījušies Kopienu konkurences tiesību pārkāpumos, sadarbojas, ir pamatota ar apsvērumu, saskaņā ar kuru šāda sadarbība atvieglo Komisijas uzdevumu konstatēt pārkāpuma esamību un vajadzības gadījumā to izbeigt (iepriekš 44. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 399. punkts; iepriekš 42. punktā minētais Pirmās instances tiesas spriedums lietā BPB de Eendracht/Komisija, 325. punkts; 1998. gada 14. maija spriedums lietā T-338/94 Finnboard/Komisija, Recueil, II-1617. lpp., 363. punkts, un iepriekš 165. punktā minētais spriedums lietā Mayr-Melnhof/Komisija, 330. punkts).

226

Pirmkārt, Komisija būtībā uzskatīja, ka SKT iesniegtajiem pierādījumiem bija tikai neliela pievienotā vērtība, ņemot vērā tās rīcībā jau esošos pierādījumus.

227

Komisija atzīmē un Schunk neapstrīd, ka Komisija no SKT saņēma aizliegtās vienošanās sanāksmju sarakstu, un par lielāko daļu no šīm sanāksmēm Komisija jau bija informēta, bet dažas atbilda Eiropas profesionālās asociācijas šajā nozarē, šajā gadījumā — EOGA, oficiālajām sanāksmēm.

228

Pretēji Schunk apgalvotajam, Komisija Lēmuma 328. apsvērumā nenorāda, ka SKT neiesniedza dokumentus, kas datējami ar laiku, kad notika attiecīgie fakti. Turklāt ir skaidrs, ka SKT ar atbildi uz lūgumu sniegt informāciju nosūtīja EOGA pārstāvjiem adresētas vēstules un daudzus dokumentus, kas apstiprina braucienus un uzturēšanos viesnīcās sakarā ar šajā sarakstā minētajām aizliegtās vienošanās sanāksmēm. Taču šie dokumenti nav uzskatāmi par “ziņojumiem” vai pārskatiem attiecībā uz saturu visnesenākajām no šīm sanāksmēm.

229

Kā rakstveida apsvērumos pamatoti uzsvēra Komisija, sanāksmju sarakstam un atbilstošo braucienu dokumentiem bija nozīme tikai kopā ar citu uzņēmumu iesniegto informāciju par attiecīgo sanāksmju saturu. Otrkārt, Komisija norādīja un Schunk neapstrīdēja, ka, kaut arī SKT atbildēja uz vairākiem jautājumiem, kurus tai uzdeva Komisija sadarbības, kas tika īstenota izmeklēšanas laikā, ietvaros, lai papildinātu jau iepriekš labprātīgi sniegto informāciju, minētais uzņēmums atšķirībā no LCL neuzņēmās iniciatīvu iesniegt Komisijai papildu informāciju par aizliegto vienošanos.

230

Schunk arī apgalvo, ka Lēmuma 328. apsvērumā Komisija uzsver, ka Schunk sāka sadarboties tikai pēc lūguma sniegt informāciju saņemšanas, kas ir pretrunā judikatūrai, saskaņā ar kuru šāds apstāklis nevar būt iemesls, lai sadarbību uzskatītu par bezvērtīgu.

231

Lēmuma 328. apsvēruma pirmais teikums ir formulēts šādi:

“Schunk tāpat kā [LCL] lūdza piemērot iecietības režīmu pēc tam, kad bija saņēmusi vēstuli, kuru Komisija tai nosūtīja saskaņā ar 11. pantu, bet pierādījumus tā iesniedza mēnesi vēlāk nekā [LCL].”

232

Ņemot vērā šo formulējumu, interpretācija, kādu Komisija ir sniegusi iebildumu rakstā, saskaņā ar kuru šis teikums nozīmē, ka tā ņēma vērā tikai to informāciju, kas neietilpst pienākumā sniegt informāciju saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. pantu, šķiet ļoti plaša un tai nevar piekrist. No minētā apsvēruma formulējuma izriet, ka Komisija ņēma vērā brīdi, kad tika lūgts piemērot Paziņojumu par sadarbību, lai novērtētu samazinājuma apmēru, kādu varēja piešķirt par SKT sniegto ieguldījumu.

233

Schunk atsaucas uz Pirmās instances tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedumu lietā T-230/00 Daesang un Sewon Europe/Komisija, Recueil, II-2733. lpp., 139. punkts), lai apgalvotu, ka šāda ņemšana vērā ir pretrunā judikatūrai. Taču no šī sprieduma 139. punkta, uz kuru skaidri norāda Schunk, izriet, ka šis spriedums šajā gadījumā nav atbilstošs. Šajā spriedumā Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka “atteikums” prasītājām piešķirt Paziņojuma par sadarbību C punktā un nevis kā šajā gadījumā — D punktā paredzēto samazinājumu, pamatojoties uz to, ka tām tika nosūtīts lūgums sniegt informāciju, bija pretrunā šajā punktā paredzētajiem nosacījumiem.

234

Faktiski no judikatūras izriet, kā tika norādīts iepriekš, ka Komisijai ir plaša rīcības brīvība, izvērtējot uzņēmuma sadarbības kvalitāti un noderīgumu (iepriekš 153. punktā minētais 2007. gada 10. maija spriedums lietā SGL Carbon/Komisija, 88. punkts), un vispārējas novērtēšanas ietvaros tā var ņemt vērā faktu, ka šis uzņēmums tai ir nosūtījis dokumentus tikai pēc lūguma sniegt informāciju saņemšanas (iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā LR AF 1998/Komisija, 365. punkts, apstiprināts apelācijas tiesvedībā ar iepriekš 44. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 408. punkts), taču tā nevar šo faktu uzskatīt par noteicošu, lai mazinātu sadarbības, kuru ir sniedzis uzņēmums saskaņā ar Paziņojuma par sadarbību D punkta 2) apakšpunkta pirmo ievilkumu, nozīmi (iepriekš 84. punktā minētais spriedums lietā Tokai I, 410. punkts). Lēmuma 328. apsvērumā šī judikatūra nav ignorēta.

235

Katrā ziņā no Lēmuma 324. un 328. apsvēruma formulējuma izriet, ka Komisija attiecībā gan uz Schunk, gan LCL ņēma vērā faktu, ka šie abi uzņēmumi lūdza piemērot Paziņojuma par sadarbību noteikumus pēc lūguma sniegt informāciju saņemšanas, un ka līdz ar to šajā sakarā tiem tika piemērota vienāda attieksme.

236

Visbeidzot ir jāatzīmē, ka Schunk rakstveida apsvērumos uzsver noteiktus Lēmumā izklāstītus Komisijas apsvērumus par LCL sniegtās informācijas relatīvo noderīgumu. Tiktāl, ciktāl Schunk atsaucas uz LCL naudas soda nelikumīgu samazinājumu, un pat pieņemot, ka Komisija būtu nepamatoti piešķīrusi samazinājumu šim uzņēmumam, nepareizi piemērojot Paziņojumu par sadarbību, ir jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanai ir jāsaskan ar tiesiskuma principa ievērošanu, saskaņā ar kuru neviens sev par labu nevar atsaukties uz citam par labu izdarītu nelikumību (iepriekš 203. punktā minētais spriedums lietā Williams/Revīzijas palāta, 14. punkts; iepriekš 203. punktā minētais 1998. gada 14. maija spriedums lietā SCA Holding/Komisija, 160. punkts, un iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā LR AF 1998/Komisija, 367. punkts).

237

No minētajiem apsvērumiem izriet, ka iebildums, kas ir pamatots ar kļūdainu Komisijas vērtējumu attiecībā uz prasītāju sadarbību un diskriminējošu attieksmi pret SGL, ir jānoraida.

Par Komisijas pretprasību

238

Komisija lūdz Pirmās instances tiesu izmantot neierobežotu jurisdikciju, kas tai piešķirta saskaņā ar EKL 229. pantu un Regulas Nr. 17 17. pantu, lai palielinātu prasītājām piemērotā naudas soda apmēru, kuras pirmo reizi Pirmās instances tiesā apstrīdēja paziņojumā par iebildumiem izklāstītos faktus. Schunk apstrīd pašu iespēju Komisijai iesniegt lūgumu palielināt naudas soda apmēru un katrā ziņā šī lūguma pamatotību.

Par pieņemamību

239

Šajā gadījumā Schunk, pamatojoties uz EKL 230. pantu un EKL 231. pantu, vērsās Pirmās instances tiesā ar prasību, primāri, atcelt Lēmumu, un, pakārtoti, samazināt uzliktā naudas soda apmēru.

240

Jāatgādina, ka atbilstoši EKL 229. pantam ar regulām, ko saskaņā ar Līgumu pieņem Padome, var piešķirt Tiesai neierobežotu kompetenci attiecībā uz šajās regulās paredzētajām sankcijām.

241

Šāda kompetence Kopienu tiesai ir piešķirta ar Regulas Nr. 17 17. pantu, kurā ir paredzēts, ka “Tiesai ir neierobežota jurisdikcija [EKL 229.] panta nozīmē pārskatīt lēmumus, ar ko Komisija noteikusi [naudas sodu] vai periodisko [kavējuma naudu]”.

242

Pirmās instances tiesa neierobežotas kompetences ietvaros, kuru tai piešķir EKL 229. pants un Regulas Nr. 17 17. pants, ir kompetenta izvērtēt naudas soda apmēra atbilstību (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C-248/98 P KNP BT/Komisija, Recueil, I-9641. lpp., 40. punkts; iepriekš 167. punktā minētais spriedums lietā Cascades/Komisija, 41. punkts, un spriedums lietā C-280/98 P Weig/Komisija, Recueil, I-9757. lpp., 41. punkts). Neierobežotās kompetences ietvaros Kopienu tiesas pilnvaras nav, kā tas paredzēts EKL 231. pantā, tikai apstrīdētā lēmuma atcelšana, bet ļauj tai grozīt ar šo lēmumu noteikto sodu (iepriekš 85. punktā minētais rīkojums lietā FNICGV/Komisija, 24. punkts).

243

Tādējādi Kopienu tiesai ir tiesības ne tikai pārbaudīt noteiktā soda likumību, bet arī ar savu vērtējumu aizstāt Komisijas vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai kavējuma naudu (Tiesas 2007. gada 8. februāra spriedums lietā C-3/06 P Groupe Danone/Komisija, Krājums, I-1331. lpp., 61. punkts).

244

Šādos apstākļos, kaut arī neierobežotas kompetences īstenošanu visbiežāk prasa prasītāji, lai panāktu naudas soda apmēra samazināšanu, nekas neliedz arī Komisijai vērsties Kopienu tiesā ar jautājumu par naudas soda apmēru un celt prasību par šī naudas soda apmēra palielināšanu.

245

Turklāt šāda iespēja ir skaidri paredzēta Paziņojuma par sadarbību E punkta 4) apakšpunktā, kurā ir noteikts, ka, ja “uzņēmums, kuram naudas soda samazinājums noteikts tādēļ, ka tas neapstrīd faktus, tos pirmo reizi apstrīd Pirmās instances tiesā, ceļot prasību atcelt tiesību aktu [..], Komisija principiāli lūdz tiesu paaugstināt šim uzņēmumam uzliktā naudas soda apmēru”. Šajā gadījumā Komisijas iesniegtais lūgums ir pamatots ar tieši šo tiesību normu.

246

Turklāt ir jāatzīmē, ka šo neierobežoto kompetenci Kopienu tiesas var izmantot tikai Kopienu iestāžu tiesību aktu pārbaudes un it īpaši prasību atcelt tiesību aktu ietvaros. EKL 229. panta vienīgās sekas ir paplašināt Kopienu tiesas plašās pilnvaras, kuras tai ir EKL 230. panta prasības ietvaros (iepriekš 85. punktā minētais rīkojums lietā FNICGV/Komisija, 25. punkts).

247

No minētā izriet, ka Schunk arguments, saskaņā ar kuru Komisijas iesniegtais lūgums palielināt naudas soda apmēru nav saderīgs ar EKL 230. pantu un ar to tiek ignorēts prasības pieteikumā definētais strīda priekšmets, ir jānoraida.

248

Turklāt Schunk arguments, saskaņā ar kuru ar minēto lūgumu netiek ievērots “labas ticības princips” tiktāl, ciktāl minētais lūgums ir pamatots ar darbībām, par kurām Komisija bija informēta jau administratīvā procesa laikā, arī ir jānoraida kā pamatots ar Komisijas rakstveida apsvērumu kļūdainu interpretāciju.

249

Kā tika izklāstīts iepriekš, lūgums palielināt naudas soda apmēru ir pamatots ar Schunk attieksmi, tai saskaņā ar Komisijas teikto pirmo reizi Pirmās instances tiesā apstrīdot faktus, kas tika atzīti iepriekš administratīvā procesa laikā.

250

No minētajiem apsvērumiem izriet, ka attiecīgais lūgums ir jāatzīst par pieņemamu un ka Pirmās instances tiesai tas ir jāizskata pēc būtības.

Par lietas būtību

251

Ņemot vērā Pirmās instances tiesai piešķirtās pilnvaras palielināt naudas sodu, kas uzlikts, piemērojot Regulu Nr. 17, ir jānosaka, vai, kā būtībā apgalvo Komisija, apstākļi šajā lietā pamato 10 % samazinājuma, kas tika piešķirts Schunk sakarā ar sadarbību, atcelšanu un tādējādi galīgā naudas soda apmēra palielināšanu.

252

Saskaņā ar Paziņojuma par sadarbību D punkta 2) apakšpunkta otro ievilkumu uzņēmumam samazina naudas soda apmēru, ja “tas pēc paziņojuma par iebildumiem saņemšanas informē Komisiju, ka pēc būtības neapstrīd faktus, ar kuriem Komisija ir pamatojusi apsūdzību”.

253

Šajā gadījumā ir jāatzīmē, ka prasītāju prasījumi ir vērsti ne vien uz naudas soda apmēra samazināšanu, bet arī Lēmuma kā tāda atcelšanu, un ka argumentu, kas izvirzīti, lai pamatotu iebildumus sakarā ar samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumiem, ietvaros prasītājas apstrīd tieši tos faktus, kas tām tiek pārmesti paziņojumā par iebildumiem un uz kuru pamata tika konstatēts EKL 81. panta pārkāpums.

254

Kā minēts iepriekš, prasītājas pirmo reizi Pirmās instances tiesā apstrīdēja vienošanās par reklāmas aizliegšanu, konkurenci deformējošu praksi attiecībā uz automobiļu elektronisko iekārtu ražotājiem un patēriņa preču ražotājiem paredzētām precēm un slepenu vienošanos īstenošanai paredzētu uzraudzības sistēmu, ar ko Lēmumā cita starpā ir pamatots EKL 81. panta pārkāpums.

255

Komisija apgalvo, ka prasītājas pirmo reizi prasības pieteikumā apstrīdēja lietas materiālu lapā Nr. 9823 ietverto dokumentu (Pielikums A21), kas skāra automobiļu elektronisko iekārtu ražotājus un patēriņa preču ražotājus, kā arī vienošanās par konkurentu izspiešanu.

256

Minētais dokuments ir saistīts ar iepriekš 254. punktā norādīto iebildumu par konkurenci deformējošu praksi attiecībā uz automobiļu elektronisko iekārtu ražotājiem un patēriņa preču ražotājiem paredzētām precēm.

257

Vienošanās par konkurentu izspiešanu sakarā Komisija atsaucas uz prasītāju iebildumu par vispārēja plāna, kura mērķis bija pastāvīgi izmainīt konkurences struktūru tirgū, nopērkot uzņēmumus, neeksistēšanu, kurš, kā tika norādīts iepriekš, izriet no Lēmuma 173. apsvēruma acīmredzami kļūdainas interpretācijas un līdz ar to nevar tikt analizēts kā novēlots iebildums attiecībā uz apgalvotajiem faktiem.

258

Šajā stadijā ir jāatgādina, ka iepriekš 254. punktā trīs paredzētie iebildumi tika noraidīti, piemērojot judikatūru, saskaņā ar kuru fakti, kurus uzņēmums ir skaidri atzinis administratīvā procesa laikā, ir jāuzskata par konstatētiem, jo šis uzņēmums vairs nevar brīvi izvirzīt pamatus, lai tos apstrīdētu pirmstiesas procedūrā (iepriekš 84. punktā minētais spriedums lietā Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, 227. punkts; iepriekš 84. punktā minētais spriedums lietā Tokai I, 108. punkts, un iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā Tokai II, 324. un 326. punkts).

259

Šādos apstākļos nav pamata atcelt minimālo 10 % samazinājumu, kāds tika piešķirts Schunk saskaņā ar Paziņojuma par sadarbību D punkta 2) apakšpunkta otro ievilkumu, un Komisijas pretprasība līdz ar to ir jānoraida (šajā sakarā skat. iepriekš 84. punktā minēto spriedumu lietā Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, 369. punkts).

260

Tāpat ir jāatzīmē, ka rakstveida apsvērumos Komisija atsaucas uz iepriekš 84. punktā minēto spriedumu lietā Tokai I, kurā Pirmās instances tiesa uzskatīja par pamatotu secinājumu palielināt Komisijas noteikto naudas sodu, kaut arī ar prasītājas argumentiem netika apstrīdēti skaidri atzītie fakti, norādot, ka Komisija pretēji pamatotām cerībām saistībā ar prasītājas objektīvu sadarbību administratīvā procesa laikā bija spiesta sagatavot aizsardzību un paust to Pirmās instances tiesā tādēļ, ka tika apstrīdēti prettiesiskie fakti, attiecībā uz kuriem tā pamatoti bija uzskatījusi, ka prasītāja tos vairs neapšaubīs.

261

Komisijas rakstveida apsvērumi liek domāt, ka tas, kas tika atzīts situācijā, kad ar prasītājas argumentiem netika apšaubīti skaidri atzītie fakti, ir jāatzīst arī tādā gadījumā kā šajā, kad tiek novēloti apšaubīti administratīvā procesa laikā atzītie fakti.

262

Ir skaidrs, kā pamatoti uzsver prasītājas, ka Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā ir paredzēts, ka, nosakot naudas soda apmēru, ir jāņem vērā gan pārkāpuma smagums, gan tā ilgums. Tas, ka Komisija bija spiesta aizstāvēties tādēļ, ka tika apstrīdēti fakti, attiecībā uz kuriem tā pamatoti uzskatīja, ka prasītāja tos vairs neapšaubīs, nevar pamatot, ņemot vērā divus ekskluzīvos kritērijus nauda soda apmēra noteikšanai, naudas soda palielināšanu. Citiem vārdiem, tiesāšanās izdevumi, kuri ir jāatlīdzina Komisijai sakarā ar tiesvedību Pirmās instances tiesā, nav kritērijs naudas soda apmēra noteikšanai un ir jāņem vērā tikai tad, kad tiek piemēroti Reglamenta noteikumi par tiesāšanās izdevumu atlīdzību.

263

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, visi šīs prasības ietvaros izteiktie lūgumi ir jānoraida.

Par tiesāšanās izdevumiem

264

Atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

 

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta)

nospriež:

 

1)

prasību noraidīt;

 

2)

Schunk GmbH un Schunk Kohlenstoff-Technik GmbH atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

 

Vilaras

Prek

Ciucă

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2008. gada 8. oktobrī.

Sekretārs

E. Coulon

Priekšsēdētājs

M. Vilaras

Satura rādītājs

 

Prāvas rašanās fakti

 

Process un lietas dalībnieku prasījumi

 

Juridiskais pamatojums

 

Par prasību atcelt Lēmumu

 

Par Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā minēto iebildi par prettiesiskumu

 

Par Schunk GmbH un SKT kopīgo un solidāro atbildību

 

Par pārkāpuma apstrīdēšanu

 

— Ievada apsvērumi

 

— Par reklāmas aizliegšanu

 

— Par oglekļa bloku piegādi

 

— Par konkurenci deformējošu praksi attiecībā pret automobiļu elektronisko iekārtu ražotājiem un patēriņa preču ražotājiem

 

— Par aizliegtās vienošanās dalībnieku vispārēja plāna, kura mērķis bija pastāvīgi izmainīt konkurences struktūru tirgū, nopērkot uzņēmumus, neeksistēšanu

 

— Par īpaši sarežģīta mehānisma, lai kontrolētu un izpildītu attiecīgās vienošanās, pastāvēšanu

 

Par prasību samazināt naudas sodu

 

Par to, ka Komisija, iespējams, pārvērtēja pārkāpuma smagumu, ņemot vērā tā raksturu un sekas

 

— Par pārkāpuma raksturu

 

— Par pārkāpuma sekām

 

Par uzņēmumu iedalīšanu kategorijās

 

Par preventīvo ietekmi

 

Par Schunk sadarbību

 

Par Komisijas pretprasību

 

Par pieņemamību

 

Par lietas būtību

 

Par tiesāšanās izdevumiem

( *1 ) Tiesvedības valoda — vācu.

Top

Full & Egal Universal Law Academy