PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2004. gada 28. oktobrī
Lieta T‑76/03
Herbert Meister
pret
Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB)
Ierēdņi – Dienesta vadītāja atkārtota iecelšana amatā – Dienesta intereses – Darba līdzvērtība – Tiesības uz vārda brīvību – Pienākums sniegt padomu – Pamatojums – Tiesības tikt uzklausītam – Ārpuslīgumiskā atbildība
Pilns teksts franču valodā II - 0000
Priekšmets: Prasības mērķis ir, no vienas puses, atcelt ITSB 2002. gada 22. aprīļa lēmumu PERS‑AFFECT‑02‑30, ar ko dienesta interesēs prasītāju ieceļ amatā par viceprezidenta juridiskajos jautājumos juridisko padomnieku, un, no otras puses, prasība par zaudējumu atlīdzību.
Nolēmums: ITSB izmaksā prasītājam summu EUR 5000 apmērā kā zaudējumu atlīdzību par dienesta pārkāpumu. Pārējā daļā prasību noraidīt. ITSB sedz savus izdevumus pats un atlīdzina piekto daļu no prasītāja izdevumiem. Prasītājs sedz četras piektdaļas no saviem izdevumiem pats.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Prasība – Priekšmets – Rīkojums administrācijai – Nepieņemamība
(EKL 233. pants; Civildienesta noteikumu 91. pants)
2. Ierēdņi – Dienestu organizēšana – Personāla iecelšana amatā – Administrācijas diskrecionārā vara – Robežas – Dienesta intereses – Darba līdzvērtības ievērošana – Tiesas kontrole – Robežas
(Civildienesta noteikumu 7. panta 1. punkts)
3. Ierēdņi – Iecelšana amatā – Dienestu reorganizēšana – Darba līdzvērtības ievērošana
(Civildienesta noteikumu 7. panta 1. punkts)
4. Ierēdņi – Iekšējs organizācijas pasākums, kas ir pieņemts dienesta interesēs un neapdraud ierēdņa Civildienesta noteikumos noteikto stāvokli vai saskaņotības principu starp pakāpi un nodarbinātību – Administrācijas pienākums iepriekš uzklausīt ierēdni un pamatot savu lēmumu – Neesamība
(Civildienesta noteikumu 25. pants)
5. Ierēdņi – Tiesības un pienākumi – Vārda brīvība – Izpilde – Robežas – Iestāžu likumīgo interešu aizsardzība – Tiesas kontrole
(Civildienesta noteikumu 7. panta 1. daļa)
6. Ierēdņi – Administrācijas pienākums sniegt padomu – Piemērojamība – Robežas
7. Ierēdņi – Administrācijas ārpuslīgumiskā atbildība – Dienesta pārkāpums – Pilnīgi likumīga un nedisciplināra lēmuma par ierēdņa atkārtotu iecelšanu amatā paziņošana visam personālam, ko veic Kopienu iestādes administrācija – Paziņojums, kas sniedz iespaidu par disciplināra pasākuma pieņemšanu – Attiecīgā ierēdņa reputācijas aizskārums – Morālais kaitējums
1. Pirmās instances tiesai nav pienākuma attiecībā uz prasību, kas ir iesniegta atbilstoši Civildienesta noteikumu 91. pantam, sniegt paziņojumus par principiem vai izdot rīkojumus Kopienu iestādēm. Šajā gadījumā, ja tiesību akts tiek atcelts, attiecīgās iestādes pienākums atbilstoši EKL 223. pantam ir veikt sprieduma izpildei vajadzīgos pasākumus.
(skat. 38. punktu)
Atsauces: Pirmās instances tiesa, 2003. gada 25. marts, T‑243/02 J/Komisija, Recueil FP, I‑A‑99. lpp. un II‑523. lpp., 4. punkts; Pirmās instances tiesa 2004. gada 2. marts T‑14/03 Di Marzio/Komisija, Recueil, II‑0000. lpp., 63. punkts.
2. Iestādēm ir plašas izvērtēšanas pilnvaras organizēt savus dienestus atkarībā no tām uzticētiem uzdevumiem un iecelt amatā to rīcībā esošo personālu, plānojot šos uzdevumus, tomēr ar nosacījumu, pirmkārt, ka šī iecelšana amatā notiek dienesta interesēs, un, otrkārt, ka tiek ievērota darba līdzvērtība.
Ņemot vērā iestāžu izvērtēšanas pilnvaru apjomu dienesta interešu novērtēšanā, Pirmās instances tiesas kontrole attiecībā uz to, vai tiek ievērots nosacījums par dienesta interesēm, ir jāierobežo līdz jautājumam, vai iecēlējinstitūcija ir rīkojusies pieņemamās robežās un vai tā nav izmantojusi savas izvērtēšanas pilnvaras acīmredzami kļūdaini.
Iestādei ir tiesības uzskatīt, piemērojot tai piederošās plašās pilnvaras savu dienestu organizēšanā, ka dienesta intereses pamato ierēdņa atkārtotas iecelšanas amatā pasākumu, kas ir pieņemts minētās iestādes administrācijas struktūru operatīvas reorganizācijas ietvaros. Ja attiecīgais ierēdnis iebilst pret minēto reorganizēšanu, šajā sakarā radot nozīmīgu neatgriezenisku saspīlējumu ar savu administrāciju, tad dienesta intereses jo vairāk pamato tādu šī ierēdņa atkārtotas iecelšanas amatā pasākumu.
(skat. 61., 64., 75. un 104. punktu)
Atsauces: Tiesa, 1988. gada 23. marts, 19/87 Hecq/Komisija, Recueil, 1681. lpp., 6. punkts; Tiesa, 1990. gada 7. marts, C‑116/88 un C‑149/88 Hecq/Komisija, Recueil, I–599. lpp., 11. punkts; Pirmās instances tiesa, 1998. gada 22. janvāris, T‑98/96 Costacurta/Komisija, Recueil FP, I‑A‑21. lpp. un II‑49. lpp., 36. punkts; Pirmās instances tiesa, 2000. gada 12. decembris, T‑223/99 Dejaiffe/ITSB, Recueil FP, I‑A‑277. lpp. un II‑1267. lpp., 53. punkts; Pirmās instances tiesa, 2002. gada 16. aprīlis, T‑51/01 Fronia/Komisija, Recueil FP, I‑A‑43. lpp. un II‑187. lpp., 55. punkts; Pirmās instances tiesa, 2002. gada 26. novembris, T‑103/01 Cwik/Komisija, Recueil FP, I‑A‑229. lpp. un II‑1137. lpp., 30. punkts.
3. Gadījumā, kad ierēdnim piešķirtie pienākumi tiek grozīti, norma par saskaņotību starp pakāpi un nodarbinātību nozīmē salīdzinājumu nevis starp ieinteresētās personas patreizējiem un iepriekšējiem pienākumiem, bet starp tās patreizējiem pienākumiem un pakāpi hierarhijā. Sekojoši, ar lēmumu var piešķirt jaunus pienākumus, kuri, ja tie atšķiras no iepriekš veiktajiem pienākumiem un ja ieinteresētā persona tos uztver kā tādus, kas ietver pienākumu samazinājumu, tomēr atbilst personas nodarbinātībai atbilstoši pakāpei. Tādējādi ierēdņa pienākumu faktiskais samazinājums pārkāpj normu par saskaņotību starp pakāpi un nodarbinātību tikai tad, ja visi šie pienākumi kopā ir acīmredzami mazāki par tiem, kas atbilst tā pakāpei un nodarbinātībai, ņemot vērā to raksturu, nozīmi un apjomu.
(skat. 113. punktu)
Atsauces: Pirmās instances tiesa, 1992. gada 10. jūlijs, T‑59/91 un T‑79/91 Eppe/Komisija, Recueil, II‑2061. lpp., 49. un 51. punkts; Pirmās instances tiesa, 1998. gada 28. maijs, T‑78/96 un T‑170/96 W/Komisija, Recueil FP, I‑A‑239. lpp. un II‑745. lpp., 104. punkts, un minētā judikatūra; iepriekš minētais spriedums Fronia/Komisija, 50. punkts.
4. Ja vienkāršs iekšējas organizācijas pasākums, kas ir pieņemts dienesta interesēs, neapdraud ierēdņa Civildienesta noteikumos noteikto stāvokli vai saskaņotības principu starp pakāpi un nodarbinātību, administrācijai nav iepriekš jāuzklausa ierēdnis, nedz arī jāpamato savs lēmums.
(skat. 132. un 178. punktu)
Atsauces: Tiesa, 1984. gada 17. maijs, 338/82 Albertini u.c./Komisija, Recueil, 2123. lpp., 46. punkts; Tiesa, 1990. gada 7. marts, iepriekš minētais spriedums Hecq/Komisija, 14. punkts; iepriekš minētais spriedums Cwik/Komisija, 62. punkts.
5. Ja Eiropas Kopienu ierēdnim vai darbiniekam ir visas tiesības iesniegt kritiskus apsvērumus par iestādes administrācijas plānoto pārstrukturēšanu, tam izmantojot tiesības uz vārda brīvību, ko tam piešķir Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pants, tad šādu tiesību izmantošana nav neierobežota. Šajā sakarā minētās konvencijas 10. panta 2. punkts paredz, ka vārda brīvības izmantošana ietver pienākumus un atbildību tā, ka to var pakļaut atsevišķiem nosacījumiem vai ierobežojumiem. Īpašos vārda brīvības izmantošanas ierobežojumus principā var pamatot ar likumīgo mērķi aizsargāt to iestāžu tiesības, kurām ir piešķirti uzdevumi vispārējās interesēs, un uz kuru pareizu izpildi pilsoņi var paļauties.
Veicot kontroli, Kopienas tienesim, ņemot vērā visus lietas apstākļus, ir jāpārbauda, vai ir ievērots taisnīgs līdzsvars starp indivīda pamattiesībām uz vārda brīvību un iestādes likumīgām interesēm uzraudzīt to, lai tās ierēdņi un darbinieki strādā, ievērojot tiem noteiktos pienākumus un atbildību.
Kas attiecas uz ierēdņu tiesību uz vārda brīvību un iestāžu tiesību atbilstoši Civildienesta noteikumu 7. pantam iecelt amatā tās personālu, lai organizētu savus dienestus atbilstoši to vajadzībām, izsvēršanu, ir jāatzīst, ka dienesta intereses un darba līdzvērtība acīmredzami veido nosacījumus, kas ir spējīgi nodrošināt līdzsvaru starp šīm tiesībām. Šie nosacījumi ļauj attiecīgajai iestādei izmantot izvērtēšanas pilnvaras, kas vajadzīgas tās dienestu organizēšanā, no vienas puses, izmantojot iespēju atkārtoti iecelt amatā ierēdņus citu pienākumu [veikšanai], kas nav sākotnēji veiktie pienākumi, un, no otras puses, vienlaicīgi attiecīgajiem ierēdņiem nodrošinot, ka šāda atkārtota iecelšana amatā nav pamatota ar patvaļīgiem, ar dienesta interesēm nesaistītiem, apsvērumiem un tā neapdraud ierēdņu Civildienesta noteikumos noteikto stāvokli. Tā rezultātā, tā kā lēmumā par atkārtotu iecelšanu amatā ir ievērotas dienesta intereses un darba līdzvērtība, tas nepārkāpj ieinteresētās personas tiesības uz vārda brīvību.
(skat. 157.–162. punktu)
Atsauce: Tiesa, 2001. gada 6. marts, C‑274/99 P Connolly/Komisija, Recueil, I‑1611. lpp., 43.–48. punkts.
6. Administrācijas pienākums sniegt padomu atspoguļo savstarpējo līdzsvaru starp tiesībām un pienākumiem, ko Civildienesta noteikumi izveidoja attiecībās starp valsts iestādi un tās darbiniekiem. Ja, ņemot vērā šo principu, kompetentai iestādei dienesta interešu izvērtēšanas laikā ir jāņem vērā visi apstākļi, kas var ietekmēt tās lēmumu, jo īpaši attiecīgā darbinieka intereses, tad ierēdņa personīgo interešu ņemšana vērā nevar būt tik apjomīga, ka tās dēļ iecēlējinstitūcijai tiek aizliegts ierēdni atkārtoti iecelt amatā pret tā gribu.
(skat. 192. punktu)
Atsauce: iepriekš minētais spriedums Costacurta/Komisija, 78. punkts; iepriekš minētais spriedums Cwik/Komisija, 52. punkts.
7. Paziņojums, ar ko elektroniskā pasta veidā visam Kopienu [iestādes] administrācijas personālam tiek darīts zināms tāds lēmums par ierēdņa atkārtotu iecelšanu amatā, kurā nav pieļauta neviena kļūda, kas varētu ietekmēt [paša] lēmuma likumību, un kurš kā tāds neveido disciplināru sankciju, jo tas ir atbilstošs dienesta interesēm un ievēro darba līdzvērtību, veido dienesta pārkāpumu, kas var būt iemesls atlīdzībai, jo pārkāpējs, izmantojot formulējumu “atcelt no tā pienākumiem”, radīja acīmredzamu salīdzināmību ar disciplinārsodu, tā radot nepareizu priekšstatu par to, ka minētais lēmums ietver šādu sankciju, un liekot visam personālam, vai vismaz tā daļai, noticēt, ka, pārceļot lēmuma adresātu amatā citā dienestā, tam tika piemērota sankcija par disciplināru [pārkāpumu]. Šāda kļūda bija ieinteresētai personai – ierēdnim, kura profesionālās īpašības atzina gan viņa administrācija, gan kolēģi – nodarītā morālā kaitējuma pamatā, jo tas tika nostādīts tādā situācijā, ka tam bija nepārtraukti jātaisnojas kolēģu priekšā par piemēroto pasākumu.
(skat. 202.–210. punktu)
Atsauces: Pirmās instances tiesa, 2001. gada 6. marts, T‑100/00 Campoli/Komisija, Recueil FP, I‑A‑71. lpp. un II‑347. lpp., 76. punkts; Pirmās instances tiesa, 2002. gada 12. decembris, T‑338/00 un T‑376/00 Morello/Komisija, Recueil FP, I‑A‑301. lpp. un II‑1457. lpp., 150. punkts.
Top