Lieta C‑297/03
Sozialhilfeverband Rohrbach
pret
Arbeiterkammer Oberösterreich
un
Österreichischer Gewerkschaftsbund
(Oberster Gerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas Reglamenta 104. panta 3. punkts – Direktīva 2001/23/EK – Uzņēmumu īpašnieka maiņa – Iespēja atsaukties uz direktīvu lietā pret privātpersonu – Darba ņēmēja iebildums pret darba līguma nodošanu īpašumtiesību saņēmējam
Tiesas rīkojums (ceturtā palāta) 2005. gada 26. maijā
Rīkojuma kopsavilkums
1. Sociālā politika – Tiesību aktu tuvināšana – Uzņēmumu īpašnieka maiņa – Darba ņēmēju tiesību aizsardzība – Direktīva 2001/23 – 3. panta 1. punkts un 1. panta 1. punkta c) apakšpunkts – Sekas attiecībās starp valsti un privātpersonām – Privāttiesiska sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kuras vienīgais akcionārs ir publisko tiesību sociālās palīdzības pašvaldību apvienība – Organizācija, pret kuru var vērsties, atsaucoties uz minētajiem pantiem
(Padomes Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta c) apakšpunkta pirmais teikums un 3. panta 1. punkts)
2. Sociālā politika – Tiesību aktu tuvināšana – Uzņēmumu īpašnieka maiņa – Darba ņēmēju tiesību aizsardzība – Direktīva 2001/23 – 3. panta 1. punkts un 1. panta 1. punkta c) apakšpunkts – Iespēja atsaukties uz minētajiem pantiem lietā pret privātpersonu – Izslēgšana – Valsts iestādes, kas nodod savu uzņēmējsabiedrību, nespēja uzlikt darba ņēmējam pienākumu turpināt darba tiesiskās attiecības ar īpašumtiesību saņēmēju
(Padomes Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 3. panta 1. punkts)
1. Privāttiesiska sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kuras vienīgais akcionārs ir publisko tiesību sociālās palīdzības pašvaldību apvienība, ietilpst to organizāciju skaitā, pret kurām var vērsties, atsaucoties uz 3. panta 1. punktu un 1. panta 1. punkta c) apakšpunkta pirmo teikumu Direktīvā 2001/23 par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā.
Tam, ka saskaņā ar īpašumtiesību nodošanas līgumu, kas ir atkarīgs tikai no šīs apvienības vadības vienošanās, šādai apvienībai piederošās kapitāla daļas ir jānodod sabiedrībai ar ierobežotu atbildību, kuras vienīgais akcionārs ir privāta sabiedrība, šajā sakarā nav nozīmes, jo šāds projekts kā tāds nevar mainīt pirmās sabiedrības tiesisko raksturu.
(sal. ar 28.–30. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
2. Valsts iestāde, kas nodod savu uzņēmējsabiedrību, nevar, atsaucoties uz 3. panta 1. punktu un 1. panta 1. punkta c) apakšpunktu Direktīvā 2001/23 par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā, vērsties pret darba ņēmēju, lai uzliktu tam pienākumu turpināt darba tiesiskās attiecības ar īpašumtiesību saņēmēju. Direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumus privātpersonai, un tādējādi lietā pret šo privātpersonu uz direktīvas noteikumu kā tādu atsaukties nevar.
(sal. ar 32., 33. , 35. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)
TIESAS RĪKOJUMS (ceturtā palāta)
2005. gada 26. maijā (*)
Tiesas Reglamenta 104. panta 3. punkts – Direktīva 2001/23/EK – Uzņēmumu īpašnieka maiņa – Iespēja atsaukties uz direktīvu lietā pret privātpersonu – Darba ņēmēja iebildums pret darba līguma nodošanu īpašumtiesību saņēmējam
Lieta C‑297/03
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,
ko Oberster Gerichtshof (Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 4. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2003. gada 10. jūlijā, tiesvedībā
Sozialhilfeverband Rohrbach
pret
Arbeiterkammer Oberösterreich,
Österreichischer Gewerkschaftsbund.
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši N. Kolnerika [N. Colneric] (referente) un H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues],
ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger],
sekretārs R. Grass [R. Grass],
informējusi iesniedzējtiesu, ka Tiesa saskaņā ar Tiesas Reglamenta 104. panta 3. punktu piedāvā par lūgumu lemt, izdodot motivētu rīkojumu,
uzaicinājusi Tiesas Statūtu 23. pantā minētās personas sniegt par to savus iespējamos apsvērumus,
uzklausījusi ģenerāladvokātu,
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 1. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 3. panta 1. punktu Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvā 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV L 82, 16. lpp.).
2 Šis lūgums tika iesniegts prāvas ietvaros starp Sozialhilfeverband Rohrbach, publisko tiesību sociālās palīdzības pašvaldību apvienību (turpmāk tekstā – “Sozialhilfeverband”), un Arbeiterkammer Oberösterreich, darba ņēmēju reģionālo palātu (turpmāk tekstā – “Arbeiterkammer”), un Österreichischer Gewerkschaftsbund, Gewerkschaft öffentlicher Dienst, arodbiedrību, kas pārstāv valsts sektora darbiniekus (turpmāk tekstā – “Gewerkschaftsbund”), jautājumā par to, vai Sozialhilfeverband darba ņēmēju darba līgumi tika attiecīgi nodoti divām jaunām sabiedriskas nozīmes sabiedrībām ar ierobežotu atbildību.
Atbilstošās tiesību normas
Kopienu tiesiskais regulējums
3 Padomes 1977. gada 14. februāra Direktīvu 77/187/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV L 61, 26. lpp.), ko groza Padomes 1998. gada 29. jūnija Direktīva 98/50/EK (OV L 201, 88. lpp.), kodificēja Direktīva 2001/23. Tā stājās spēkā 2001. gada 11. aprīlī. Jauns termiņš tās transponēšanai šajā sakarā netika noteikts.
4 Pirmajā uzdotajā jautājumā iesniedzējtiesa norāda uz “Direktīvu 77/187/EEK, ko groza Direktīva 98/50/EK (pašreiz – Direktīva 2001/23/EEK)”.
5 Ņemot vērā to, ka pamata lietā minētā īpašumtiesību pāreja notika pēc Direktīvas 2001/23 stāšanās spēkā, ir jāpiemēro šī direktīva.
6 Tās 1. panta 1. punktā ir noteikts:
“1. a) Šī direktīva attiecas uz jebkuru uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību pāreju citam darba devējam īpašumtiesību nodošanas [uzņēmumu īpašnieka maiņas] vai uzņēmumu apvienošanas dēļ;
b) [..]
c) šī direktīva attiecas uz privātiem un valsts uzņēmumiem, kas iesaistīti saimnieciskā darbībā, neatkarīgi no tā, vai tie darbojas nolūkā gūt peļņu. Valsts pārvaldes iestāžu veikta administratīva pārkārtošana vai administratīvo funkciju pārdale starp valsts pārvaldes iestādēm nav īpašumtiesību pāreja šīs direktīvas nozīmē.”
7 Šīs pašas direktīvas 3. panta 1. punktā ir noteikts:
“Īpašumtiesības nododošās personas tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām, kas pastāv īpašumtiesību pārejas dienā, sakarā ar īpašumtiesību nodošanu pāriet īpašumtiesību saņēmējam.
Dalībvalstis var noteikt, ka persona, kas nodod īpašumtiesības, un īpašumtiesību saņēmējs pēc to nodošanas dienas ir solidāri atbildīgi par pienākumiem, kuri ir izrietējuši no darba līguma vai darba attiecībām, kas pastāv īpašumtiesību pārejas dienā.”
Valsts tiesiskais regulējums
8 1993. gada 9. jūlijā tika pieņemts Arbeitsvertragsrechts-Anpassungsgesetz (likums par darba līgumus regulējošo tiesību aktu pielāgošanu) (BGBl. 459/1993, turpmāk tekstā – “AVRAG”), lai transponētu Direktīvu 77/187 Austrijas tiesībās. No nolēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu neizriet, ka valsts tiesiskā sistēma tika grozīta pēc Direktīvas 98/50 un Direktīvas 2001/23 pieņemšanas.
9 Atbilstoši AVRAG 1. panta 2. punkta 1. daļai tas nav piemērojams darba līgumiem, kas ir noslēgti ar reģioniem (Länder), pašvaldību apvienībām vai pašvaldībām, pat ja šie līgumi ir privāttiesiski līgumi. Uz attiecīgajiem līgumdarbiniekiem pamata lietā attiecas 2001. gada Oberösterreichisches Gemeindebedienstetengesetz (likums, ko piemēro pašvaldību darbiniekiem Augšaustrijā, LGBl. 48/2001). Atbilstoši nolēmumam par prejudiciālā jautājuma uzdošanu ne šis likums, ne citi Augšaustrijas tiesību akti neparedzēja minētās direktīvas transponēšanu iekšējās tiesībās attiecībā uz šo personu kategoriju.
10 AVRAG 3. pants ar nosaukumu “Uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību pāreja citam uzņēmuma īpašniekam” nosaka:
“1) Ja uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesības pāriet citam uzņēmuma īpašniekam (uzņēmuma īpašnieka maiņa), tas kļūst par darba devēju, un tam ir jāievēro visas tiesības un pienākumi, kuri ir izrietējuši no darba tiesiskajām attiecībām, kas pastāv īpašumtiesību pārejas dienā.
[..]
4) Darba ņēmējs var iebilst pret savu darba tiesisko attiecību pāreju, ja īpašumtiesību saņēmējs nepiekrīt darba koplīgumam (4. pants) vai darba ņēmēju tiesībām uz vecuma apdrošināšanas pabalstu (5. pants). [..] Šajā gadījumā darba tiesiskās attiecības ar īpašumtiesības nododošo personu paliek nemainīgas. [..]”
Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
11 No nolēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izriet, ka Sozialhilfeverband ir ar Reģiona likumu nodibināta pašvaldību apvienība, kas kā reģionāla pārvaldes iestāde atbilstoši 31. pantam 1998. gada Oberösterreichisches Sozialhilfegesetz (1998. gada Augšaustrijas likumā par sociālo palīdzību, LGBl. 82/1998) saskaņā ar šī likuma 29. panta otro daļu veic sociālās palīdzības uzdevumus tai uzticētajā jomā.
12 Tā savās divās uzņēmējsabiedrībās nodarbina apmēram 100 darba ņēmējus, daļai no kuriem ir fiziska vai garīga invaliditāte Behinderteneinstellungsgesetz (likuma par invalīdu nodarbināšanu, BGBl. 22/1970) nozīmē. Sozialhilfeverband veiktās darbības, izveidojot un nodrošinot darba vietas invalīdiem, ir nevis valsts varas, bet privātas jomas darbības.
13 Ekonomisku un organizatorisku iemeslu dēļ Sozialhilfeverband nolēma nošķirt abus uzņēmumus, nododot tos divām jaunizveidotām sabiedrībām ar ierobežotu atbildību.
14 Īstenojot šo plānu, sabiedrība Altenfeldner Werkstätten gemeinnützige GmbH (turpmāk tekstā – “Altenfeldner Werkstätten”) 2002. gada 28. decembrī tika reģistrēta uzņēmumu reģistra sadaļā “Invalīdu darba vietu uzņēmums”. Šajā pašā dienā sabiedrība Artegra Werkstätten gemeinnützige GmbH (turpmāk tekstā – “Artegra Werkstätten”) tika reģistrēta šī paša reģistra sadaļā “Dārzkopība un veļas mazgāšana”. Abas sabiedrības ir sabiedriskas nozīmes sabiedrības ar ierobežotu atbildību. Sozialhilfeverband pieder visas šo sabiedrību kapitāla daļas.
15 Atbilstoši līgumiem par ieguldījumiem, kas noslēgti starp Sozialhilfeverband un, attiecīgi, Altenfeldner Werkstätten, kā arī Artegra Werkstätten, abi Sozialhilfeverband uzņēmumi bija mantiskais ieguldījums šajās divās sabiedrībās. Sozialhilfeverband tām attiecīgi nodeva arī tiesības rīkoties ar tām iekārtām, uz ko attiecas uzņēmumu nošķiršana. Saskaņā ar līgumu par ieguldījumiem jaunajām sabiedrībām ir jāaizstāj Sozialhilfeverband visās pastāvošajās tiesiskajās attiecībās starp Sozialhilfeverband un trešajām personām jautājumos saistībā ar nodotajiem uzņēmumiem. Sozialhilfeverband atbilstoši līgumam trešo personu labā (“echter Vertrag zugunsten Dritter”) garantē, ka pārņemošie uzņēmumi nākotnē saglabās pārcelto darba ņēmēju tiesības.
16 Ir paredzēts, ka vēlāk Sozialhilfeverband piederošās abu sabiedrību kapitāla daļas tiks nodotas Arcus Sozialnetzwerk gemeinnützige GmbH, sabiedriskas nozīmes sabiedrībai ar ierobežotu atbildību (turpmāk tekstā – “ArcusSozialnetzwerk”), kuras vienīgais dalībnieks ir privāttiesiska apvienība. Šī apvienība tāpat kā ArcusSozialnetzwerk darbojas invalīdu aprūpes nozarē. Tās dalībnieki ir privātpersonas un privāttiesiskas juridiskās personas. Šīs kapitāla daļas vēl nebija nodotas dienā, kad tika pieņemts nolēmums par prejudiciālā jautājuma uzdošanu, jo nodošana bija atkarīga no īpaša Sozialhilfeverband vadības lēmuma, kas šajā dienā vēl nebija pieņemts.
17 Atbilstoši līgumam par īpašumtiesību nodošanu, kas bija noslēgts ar Sozialhilfeverband, Arcus Sozialnetzwerk var nodot vai ieķīlāt tai piederošās kapitāla daļas divās jaunizveidotajās sabiedrībās tikai ar Sozialhilfeverband piekrišanu. Turklāt līgums ietver īpašus noteikumus par kapitāla daļu atprasījumu, it īpaši gadījumā, ja netiek pildītas līgumsaistības, ja zūd uzņēmuma mērķis un ja tiek plānota likvidācija. Ar kapitāla daļu nodošanu Arcus Sozialnetzwerk nedrīkst mainīties Sozialhilfeverband pienākums garantēt pārņemto darba ņēmēju tiesības. Sozialhilfeverband uzņēmējsabiedrības netika tieši nodotas Arcus Sozialnetzwerk tādēļ, ka šī sabiedrība gatavojās uzņēmumiem piemērot divas autonomas grāmatvedības uzskaites, un arī tādēļ, lai izvairītos no konkrētām ar atbildību saistītām sekām.
18 Pēc Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) norādītā – darba ņēmēji apstrīdēja to, ka to darba līgumi ir nodoti jaunizveidotajām sabiedrībām. Tie norādīja, ka ir joprojām līgumiski saistīti ar Sozialhilfeverband.
19 Sozialhilfeverband vērsās Oberster Gerichtshof ar lūgumu, kas bija pamatots ar 54. panta 2. punktu Arbeits- und Sozialgerichtsgesetz (likumā par darba tiesu un sociālo lietu tiesām, BGBl. 104/1985), lūdzot atzīt, ka Sozialhilfeverband veiktā invalīdu darba vietu nodalīšana un tiesību rīkoties ar šīm uzņēmējsabiedrībām nodošana sabiedrībām Artegra Werkstätten un AltenfeldnerWerkstätten nozīmēja to, ka šīm sabiedrībām tika nodoti to darba ņēmēju, kas līdz šai dienai bija nodarbināti Sozialhilfeverband, darba līgumi.
20 Tā uzskatīja, ka var izmantot attiecīgās direktīvas tiešo piemērojamību, lai gan AVRAG 3. pants atbilstoši AVRAG 1. panta 2. punkta 1. apakšpunktam nav piemērojams darba tiesiskajām attiecībām ar pašvaldību apvienībām un, neskatoties uz Augšaustrijas, kompetentās likumdevējas, kas nepieņēma pašvaldību līgumdarbiniekiem piemērojamus noteikumus, lai transponētu šo direktīvu, bezdarbību.
21 Atsaucoties uz 1982. gada 19. janvāra spriedumu lietā 8/81 Becker (Recueil, 53. lpp.) un uz 1989. gada 22. jūnija spriedumu lietā 103/88 Fratelli Costanzo (Recueil, 1839. lpp.), iesniedzējtiesa, runājot par pirmo prejudiciālo jautājumu norāda, ka Sozialhilfeverband neapšaubāmi ir valsts iestāde Tiesas judikatūras nozīmē, pret kuru privātpersonas var vērsties, atsaucoties uz direktīvas noteikumiem, kam ir beznosacījuma un pietiekami precīzs raksturs. Tomēr šaubas var rasties par privāttiesiskām sabiedrībām, kurām nodotas uzņēmējsabiedrības. Šis jautājums varētu būt nozīmīgs, jo atbilstoši 1994. gada 14. jūlija spriedumam lietā C‑91/92 Faccini Dori (Recueil, I‑3325. lpp.) direktīvu nevar tieši piemērot attiecībā uz privātpersonu. Tādējādi uzņēmumu īpašnieka maiņas sekām, ko paredz direktīva, nevar būt tieša ietekme.
22 Protams, ņemot vērā 2000. gada 14. septembra spriedumu lietā C‑343/98 Collino un Chiappero (Recueil, I‑6659. lpp.), var uzskatīt, ka privāttiesiskas sabiedrības – īpašumtiesību saņēmējas pamata lietā – arī jāuzskata par valstiskām tā, ka minēto direktīvu tām būtu jāiemēro tieši, jo īpašumtiesības nododošo pašvaldību apvienībai pieder visas pārņēmēju sabiedrību daļas. Tomēr ir jāņem vērā arī tas, ka īpašumtiesību saņēmēju sabiedrību daļas ir nododošo pašvaldību apvienību īpašums tikai pārejoši un ka ar nosacījumu, ka apvienības vadība tam piekrīt, jau ir noslēgts līgums par šo daļu īpašumtiesību nodošanu pilnībā privātai sabiedrībai. Tādēļ, ja pārņēmējas sabiedrības neuzskata par valsts iestādēm, no tā izriet, ka tikai šī iemesla dēļ minēto direktīvu tieši piemērot nevar.
23 Turklāt attiecībā uz otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa norāda, ka Tiesas judikatūrā līdz šim tika apskatīts tikai tāds gadījums, kad privātpersona vēlas atsaukties uz direktīvas tiešo piemērojamību lietā pret valsts struktūrvienību. Tomēr šajā lietā attiecīgie darba ņēmēji tieši nevēlējās izvirzīt šīs direktīvas, ko turklāt varēja piemērot tieši, tiešo piemērojamību attiecībā uz viņiem. Tā bija valsts iestāde, kas atsaucās uz šādu piemērojamību savā labā un īpašumtiesību saņēmējas sabiedrības labā. Turklāt pati valsts iestāde, kas balstās uz minētās direktīvas piemērojamību, nemaz nav kompetenta transponēt šo direktīvu valsts tiesībās.
24 Iesniedzējtiesa norāda, ka, ja valsts iestāde nevarētu atsaukties uz minētās direktīvas tiešu piemērojamību, tad tā nevarētu atsaukties arī uz savu darba ņēmēju darba līgumu nodošanu, lai gan atsevišķi darba ņēmēji paši varētu balstīties uz šīs direktīvas tiešo iedarbību.
25 Šajos apstākļos Oberster Gerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai privāttiesiska sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kuras vienīgais akcionārs ir publisko tiesību sociālās palīdzības pašvaldību apvienība (pašvaldību apvienība), kurai tika nodoti privātās jomas uzdevumi (sociālā palīdzība, kas izpaužas kā uzņēmums ar invalīdu darba vietām), ir uzskatāma par “valsts iestādi” tādā veidā, ka 3. panta 1. punkta un 1. panta 1. punkta c) apakšpunkta noteikumi Direktīvā 77/187/EEK, ko groza Direktīva 98/50/EK (pašreiz – Direktīva 2001/23/EK), kas nav pietiekami transponēta valsts tiesībās, ir piemērojami tieši attiecībā uz šo sabiedrību, pat ja saskaņā ar īpašumtiesību nodošanas līgumu, kas ir atkarīgs tikai no apvienības vadības vienošanās, pašvaldību apvienības kapitāla daļas ir jānodod pilnībā privātai sabiedrībai ar ierobežotu atbildību?
Gadījumā, ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša:
2) Vai sociālās palīdzības pašvaldību apvienība (pašvaldību apvienība), kas nodod savu uzņēmējsabiedrību, kā “valsts iestāde” Eiropas Kopienu Tiesas judikatūras nozīmē var pirmajā jautājumā minēto direktīvas noteikumu nepietiekamas transpozīcijas gadījumā atsaukties uz iepriekš minētās direktīvas 3. panta 1. punkta un 1. panta 1. punkta c) apakšpunkta noteikumu tiešo piemērojamību pret saviem darba ņēmējiem, kas iebilst pret darba līgumu nodošanu uzņēmuma īpašumtiesību saņēmējam (pirmā jautājuma nozīmē) un pieprasa darba tiesisko attiecību turpināšanu ar īpašumtiesības nododošo personu, tādā veidā, ka darba līgumi tiek uzskatīti par nodotiem īpašumtiesību saņēmējam; vai šajā sakarā ir nozīme tam, ka pati īpašumtiesības nododošā “valsts iestāde” nav kompetenta izdot likumus direktīvas transponēšanai valsts tiesībās, jo šāda kompetence ir augstākstāvošai instancei (reģionam)?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
26 Uzskatot, ka atbildi uz prejudiciālo jautājumu var skaidri izsecināt no judikatūras, Tiesa atbilstoši Reglamenta 104. panta 3. punktam paziņoja iesniedzējtiesai, ka tā piedāvā izdot motivētu rīkojumu, un uzaicināja Tiesas Statūtu 23. punktā minētās ieinteresētās personas šajā sakarā iesniegt iespējamos apsvērumus.
Par pirmo jautājumu
27 No Tiesas judikatūras izriet, ka attiecīgās personas var atsaukties uz beznosacījuma un pietiekoši precīziem direktīvas noteikumiem lietā pret iestādēm vai struktūrvienībām, kas ir pakļautas tādas valsts varas kā pašvaldība uzraudzībai vai kontrolei (skat. 1986. gada 26. februāra spriedumu lietā 152/84 Marshall, Recueil, 723. lpp., 46. un 49. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Fratelli Costanzo, 31. punkts, un 1990. gada 12. jūlija spriedumu lietā C‑188/89 Foster u.c., Recueil, I‑3313. lpp., 18. punkts).
28 Ņemot vērā, ka Direktīvas 2001/23 3. panta 1. punkts un 1. panta 1. punkta c) apakšpunkta pirmais teikums atbilst tiešas iedarbības nosacījumiem, uz šiem noteikumiem var atsaukties lietā pret privāttiesisku sabiedrību ar ierobežotu atbildību, kuras vienīgais akcionārs ir publisko tiesību sociālās palīdzības pašvaldību apvienība.
29 Šajā sakarā tam, ka saskaņā ar īpašumtiesību nodošanas līgumu, kas ir atkarīgs tikai no apvienības vadības vienošanās, šādai apvienībai piederošās kapitāla daļas ir jānodod sabiedrībai ar ierobežotu atbildību, kuras vienīgais akcionārs ir privāta sabiedrība, nav nozīmes. Faktiski runa ir par projektu, kurš kā tāds nevar mainīt pirmās sabiedrības tiesisko raksturu.
30 Tādējādi uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka to sabiedrību skaitā, pret kuru privātpersonas var vērsties, atsaucoties uz 3. panta 1. punktu un 1. panta 1. punkta c) apakšpunkta pirmo teikumu Direktīvā 2001/23, ietilpst privāttiesiska sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kuras vienīgais akcionārs ir publisko tiesību sociālās palīdzības pašvaldību apvienība.
Par otro jautājumu
31 Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa pēc būtības jautā, vai valsts iestādes, kas nodod savu uzņēmējsabiedrību, var tieši atsaukties uz 3. panta 1. punktu un 1. panta 1. punkta c) apakšpunktu Direktīvā 2001/23 pret darba ņēmēju, lai uzliktu tam pienākumu turpināt darba tiesiskās attiecības ar īpašumtiesību saņēmēju.
32 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai (skat. it īpaši 1996. gada 26. septembra spriedumu lietā C‑168/95 Arcaro, Recueil, I‑4705. lpp., 36. punkts un tajā minētā judikatūra) direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumus privātpersonai, un tādējādi lietā pret šo privātpersonu uz direktīvas noteikumu kā tādu atsaukties nevar.
33 Tādēļ valsts iestāde nevar atsaukties uz Direktīvu 2001/23 pret darba ņēmēju, lai uzliktu tam pienākumu turpināt darba tiesiskās attiecības ar vienu vai vairākiem īpašumtiesību saņēmējiem uzņēmumiem.
34 Šajos apstākļos nav nozīmes tam, vai minētā valsts iestāde ir atbildīga par minētās direktīvas netransponēšanu.
35 Tādējādi uz otro jautājumu ir jāatbild, ka valsts iestāde, kas nodod savu uzņēmējsabiedrību, nevar atsaukties uz Direktīvas 2001/23 3. panta 1. punktu un 1. panta 1. punkta c) apakšpunktu pret darba ņēmēju, lai uzliktu tam pienākumu turpināt darba tiesiskās attiecības ar īpašumtiesību saņēmēju.
Par tiesāšanās izdevumiem
36 Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) izdod rīkojumu:
1) privāttiesiska sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kuras vienīgais akcionārs ir publisko tiesību sociālās palīdzības pašvaldību apvienība, ietilpst to sabiedrību skaitā, pret kurām var vērsties, atsaucoties uz 3. panta 1. punktu un 1. panta 1. punkta c) apakšpunkta pirmo teikumu Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvā 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā;
2) valsts iestāde, kas nodod savu uzņēmējsabiedrību, nevar, atsaucoties uz Direktīvas 2001/23 3. panta 1. punktu un 1. panta 1. punkta c) apakšpunktu, vērsties pret darba ņēmēju, lai uzliktu tam pienākumu turpināt darba tiesiskās attiecības ar īpašumtiesību saņēmēju.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – vācu.
Top