TIESAS SPRIEDUMS
1990. gada 19. jūnijā (*)
Tiesības, kas izriet no Kopienu tiesību normām – Aizsardzība, ko nodrošina valsts tiesas – Valsts tiesu pilnvaras noteikt pagaidu pasākumus lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu gadījumā
Lieta C‑213/89
par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniedza House of Lords, lai prāvā, kuru iztiesā šī tiesa, starp
The Queen
un
Secretary of State for Transport, ex parte: Factortame Ltd. u.c.,
saņemtu prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Kopienu tiesības, un par valsts tiesu pilnvaru noteikt pagaidu pasākumus apjomu gadījumos, kad tiek skarts jautājums par Kopienu tiesību piešķirtajām tiesībām.
TIESA
šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Dūe [O. Due], palātu priekšsēdētāji sers Gordons Slinns [Sir Gordon Slynn], K. N. Kakuris [C. N. Kakouris], F. A. Šokveilers [F. A. Schockweiler], M. Culēgs [M. Zuleeg], tiesneši Dž. F. Mančīni [G. F. Mancini], R. Žolijē [R. Joliet], Ž. K. Muitiņju de Almeida [J. C. Moitinho de Almeida], G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], F. Greviss [F. Grévisse], M. Diess de Velasko [M. Diez de Velasco],
ģenerāladvokāts Dž. Tezauro [G. Tesauro],
sekretārs H. A. Rīls [H. A. Rühl], galvenais administrators,
izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:
– Apvienotās Karalistes valdības vārdā – pārstāvis T. Dž. Dž. Prats [T. J. G. Pratt], Valsts kases juriskonsulta galvenais asistents [Principal Assistant Treasury Solicitor], kuram palīdz Nikolass Laiels [Nicholas Lyell], karalienes padomnieks [QC], ģenerālprokurors [Solicitor‑General], Kristofers Belamī [Christopher Bellamy], karalienes padomnieks, un Kristofers Vajda [Christopher Vajda], advokāts [barrister],
– Īrijas valdības vārdā – pārstāvis Luijs Dž. Dokerijs [Louis J. Dockery], ģenerālprokurors [Chief State Solicitor], kam palīdz Džeimss O’Reilijs [James O’Reilly], Īrijas advokatūras vecākais padomnieks [SC],
– Factortame Ltd. u.c. vārdā – Deivids Vons [David Vaughan], karalienes padomnieks, Džeralds Bārlings [Gerald Barling], advokāts [barrister], Deivids Andersons [David Anderson], advokāts, un Stīvens Svobijs [Stephan Swabey], juriskonsults [solicitor] Thomas Cooper & Stibbard birojā,
– Komisijas vārdā – Gecs Eike Curhauzens [Götz Eike zur Hausen], juriskonsults [Legal Adviser], un Pīters Olivers [Peter Oliver], juridiskā dienesta loceklis, pārstāvji,
ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,
noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko 1990. gada 5. aprīļa tiesas sēdē sniedza Apvienotās Karalistes valdība, Factortame Ltd. u.c., Rawlings (Trawling) Ltd., ko pārstāv karalienes padomnieks N. Forvuds [N. Forwood], un Komisija,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 1990. gada 17. maija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar 1989. gada 18. maija spriedumu, kas Tiesā saņemts 1989. gada 10. jūlijā, House of Lords [Lordu palāta] saskaņā ar EEK līguma 177. pantu uzdeva Tiesai divus prejudiciālus jautājumus par Kopienu tiesību interpretāciju un valsts tiesu pilnvaru noteikt pagaidu pasākumus apjomu gadījumos, kad tiek skarts jautājums par Kopienu tiesību piešķirtajām tiesībām.
2 Šie jautājumi radās tiesvedībā, kurā pret Secretary of State for Transport [satiksmes ministru] vērsās sabiedrība Factortame Ltd. un citas sabiedrības, kas reģistrētas saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesību aktiem, kā arī šo sabiedrību vadītāji un akcionāri, no kuriem vairākums ir Spānijas pilsoņi (turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzības iesniedzēji pamata prāvā”).
3 No lietas materiāliem izriet, ka minētās sabiedrības ir īpašnieces vai pārvaldnieces 95 zvejas kuģiem, kas reģistrēti Lielbritānijas kuģu reģistrā saskaņā ar 1894. gada Likumu par tirdzniecības kuģiem [Merchant Shipping Act 1894]. 53 no šiem kuģiem sākotnēji bija reģistrēti Spānijā un kuģoja ar Spānijas karogu, bet, sākot ar 1980. gadu, tie dažādā laikā tika pārreģistrēti Lielbritānijas kuģu reģistrā. Pārējie 42 kuģi vienmēr ir bijuši reģistrēti Apvienotajā Karalistē, bet dažādā laikā, lielākoties kopš 1983. gada, tos nopirkušas minētās sabiedrības.
4 Tiesību aktos noteiktā sistēma, kas reglamentē Lielbritānijas zvejas kuģu reģistrāciju, tika pilnīgi mainīta ar 1988. gada Likuma par tirdzniecības kuģiem II daļu [Merchant Shipping Act 1988] (turpmāk tekstā – “1988. gada likums”) un 1988. gada noteikumiem par zvejas kuģu reģistrāciju [Merchant Shipping (Registration of Fishing Vessels) Regulations 1988, S. I. 1988, Nr. 1926] (turpmāk tekstā – “1988. gada noteikumi”). Neapšaubāmi, ka Apvienotā Karaliste pieņēma šādus grozījumus, lai pārtrauktu tā saucamo “quota hopping” praksi, t.i., praksi, kas, pēc Apvienotās Karalistes domām, nozīmē, ka Apvienotās Karalistes zvejas kvotas “piesavinās” kuģi ar Lielbritānijas karogu, kuriem nav īstas saistības ar Apvienoto Karalisti.
5 1988. gada likums paredzēja jauna reģistra izveidi, kurā turpmāk būtu jāreģistrē visi Lielbritānijas zvejas kuģi, arī tie, kas jau bijuši reģistrēti iepriekšējā vispārējā reģistrā saskaņā ar 1894. gada Likumu par tirdzniecības kuģiem. Taču jaunajā reģistrā var reģistrēt vienīgi tos zvejas kuģus, kuri atbilst 1988. gada likuma 14. panta nosacījumiem.
6 Šā panta 1. punkts paredz, ka, izņemot satiksmes ministra noteiktās atkāpes, zvejas kuģi var ierakstīt jaunajā reģistrā tikai tad, ja:
“a) kuģis ir Apvienotās Karalistes pilsoņa īpašums,
b) to izmanto Apvienotajā Karalistē un Apvienotā Karaliste vada un kontrolē tā izmantošanu, un
c) kuģa fraktētājs, īpašnieks vai izmantotājs ir kvalificēta persona vai sabiedrība”.
Saskaņā ar 14. panta 2. punktu zvejas kuģis ir uzskatāms par Apvienotās Karalistes pilsoņa īpašumu, ja likumīgās īpašumtiesības uz kuģi ir pilnībā vienai vai vairākām kvalificētām personām vai sabiedrībām un ja faktiskās īpašumtiesības ir vienai vai vairākām kvalificētām sabiedrībām, vai vismaz 75% no tām ir vienai vai vairākām kvalificētām personām. Saskaņā ar 14. panta 7. punktu “kvalificēta persona” ir tāda persona, kas ir Apvienotās Karalistes pilsonis un kuras uzturēšanās vieta un pastāvīgā dzīvesvieta ir Apvienotajā Karalistē, bet “kvalificēta sabiedrība” ir tāda sabiedrība, kas reģistrēta Apvienotajā Karalistē, kur arī veic savu uzņēmējdarbību, un vismaz 75% šīs sabiedrības kapitāla daļu pieder vienai vai vairākām kvalificētām personām vai sabiedrībām, un vismaz 75% šo sabiedrību vadītāju ir kvalificētas personas.
7 Minētais 1988. gada likums un 1988. gada noteikumi stājās spēkā 1988. gada 1. decembrī. Taču saskaņā ar 1988. gada likuma 13. pantu iepriekšējās reģistrācijas spēkā esamības laiks tika pagarināts, paredzot pārejas laiku līdz 1989. gada 31. martam.
8 Komisija 1989. gada 4. augustā saskaņā ar EEK līguma 169. pantu iesniedza Tiesā prasību par to, lai tiktu atzīts, ka Apvienotā Karaliste, 1988. gada likuma 14. pantā paredzot nosacījumus attiecībā uz pilsonību, nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EEK līguma 7., 52. un 221. pants. Šī prasība ir pamatā lietai 246/89, ko izskata Tiesa. Atsevišķā dokumentā, kas iesniegts Tiesas kancelejā tajā pašā dienā, Komisija lūdza Tiesai izdot rīkojumu par pagaidu pasākumu: apturēt šo pilsonības nosacījumu piemērošanu citu dalībvalstu pilsoņiem, kā arī zvejas kuģiem, kuri līdz 1989. gada 31. martam tikuši izmantoti zvejniecībā ar Lielbritānijas karogu un saskaņā ar Lielbritānijas zvejas licenci. Ar 1989. gada 10. oktobra rīkojumu lietā 246/89 R (Recueil, 3125. lpp.) Tiesas priekšsēdētājs izpildīja šo lūgumu. Saskaņā ar šo rīkojumu Apvienotā Karaliste pieņēma karalisko rīkojumu, grozot 1988. gada likuma 14. pantu, un šie grozījumi stājās spēkā 1989. gada 2. novembrī.
9 Sākoties tiesvedībai, par kuru tika ierosināta apelācijas sūdzība, 95 kuģi –apelācijas sūdzības iesniedzēji pamata prāvā – neatbilda kādam no 1988. gada likuma 14. pantā noteiktajiem reģistrācijas nosacījumiem, un tādējādi tos nevarēja iereģistrēt jaunajā reģistrā.
10 Tā kā šiem kuģiem no 1989. gada 1. aprīļa ir atņemtas tiesības zvejot, attiecīgās sabiedrības, 1988. gada 16. decembrī vēršoties High Court of Justice, Queen's Bench Division [Augstā tiesa, Karalienes tiesas departaments] ar lūgumu veikt tiesas pārbaudi, apstrīdēja 1988. gada likuma II daļas atbilstību Kopienu tiesībām. Tās arī lūdza noteikt pagaidu pasākumus, līdz tiek pieņemts galīgais lēmums par to lūgumu veikt tiesas pārbaudi.
11 Divisional Court of the Queen’s Bench Division [Karalienes tiesas departamenta Tiesas nodaļa] 1989. gada 10. marta spriedumā: i) nolēma apturēt tiesvedību un atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniegt Tiesā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Kopienu tiesību jautājumos, kas bija radušies tiesvedības laikā, un ii) kā pagaidu pasākumu noteica apturēt 1988. gada likuma II daļas un 1988. gada noteikumu piemērošanu attiecībā uz prasītājiem.
12 Secretary of State for Transport 1989. gada 13. martā iesniedza apelācijas sūdzību par Divisional Court rīkojumu par pagaidu pasākumu noteikšanu. Ar 1989. gada 22. marta spriedumu Court of Appeal [Apelācijas tiesa] noteica, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem tiesām nav pilnvaru ar pagaidu pasākumiem apturēt likumu piemērošanu. Tāpēc tā atcēla Divisional Court rīkojumu.
13 Izskatot strīdu, House of Lords pasludināja iepriekš minēto 1989. gada 18. maija spriedumu. Šajā spriedumā tā konstatēja, pirmkārt, ka apgalvojumi, ko apelācijas sūdzības iesniedzēji pamata prāvā izteica par neatlīdzināmiem zaudējumiem, kas radīsies, ja netiks noteikti prasītie pagaidu pasākumi, un par to, ka pamata prāvā ir pieņemts tiem labvēlīgs lēmums, ir pamatoti. Tomēr tā uzskata, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem Anglijas tiesas nav tiesīgas noteikt pagaidu pasākumus tādā gadījumā kā pamata lietā. Tā uzskata, ka šādu pasākumu noteikšanu liedz senais anglosakšu tiesību sistēmas (common law) princips, proti, ka pret Troni, t.i., valdību, nevar vērst nekādus pagaidu pasākumus, kā arī prezumpcija, ka valsts likumi atbilst Kopienu tiesībām tik ilgi, līdz tiek pieņemts lēmums par to atbilstību šīm tiesībām.
14 Pēc tam House of Lords uzdeva jautājumu, lai noskaidrotu, vai, neskatoties uz šo valsts tiesību normu, Lielbritānijas tiesām saskaņā ar Kopienu tiesībām bija tiesības noteikt pagaidu pasākumus pret Troni.
15 Uzskatot, ka strīds ir radījis jautājumu, kas saistīts ar Kopienu tiesību interpretāciju, House of Lords nolēma saskaņā ar EEK līguma 177. pantu apturēt tiesvedību, līdz Tiesa būs atbildējusi uz šādiem prejudiciāliem jautājumiem:
“1) Vai gadījumā, ja
i) lietas dalībnieks tiesvedībā valsts tiesā apgalvo, ka Kopienu tiesības, kurām ir tieša iedarbība attiecīgās valsts tiesībās, tam dod tiesības (“minētās tiesības”),
ii) skaidri izteiktas valsts tiesību normas piemērošana šim lietas dalībniekam automātiski liedz minētās tiesības,
iii) attiecībā uz minēto tiesību pastāvēšanu ir nopietni argumenti gan par labu šīm tiesībām, gan pret tām, un valsts tiesa ir lūgusi saskaņā ar 177. pantu sniegt prejudiciālu nolēmumu par to, vai minētās tiesības pastāv vai nepastāv,
iv) valsts tiesību akti prezumē, ka konkrētā valsts tiesību norma ir atbilstīga Kopienu tiesībām, kamēr nav konstatēta tās neatbilstība,
v) valsts tiesai nav pilnvaru noteikt minēto tiesību pagaidu aizsardzības pasākumus, apturot valsts tiesību akta piemērošanu līdz prejudiciāla nolēmuma saņemšanai,
vi) prejudiciālais nolēmums ir labvēlīgs minētajām tiesībām, lietas dalībniekam, kurš var atsaukties uz šīm tiesībām, iespējams, ir radušies neatlīdzināmi zaudējumi, ja nav tikusi nodrošināta šāda pagaidu aizsardzība,
Kopienu tiesības
a) valsts tiesai uzliek par pienākumu noteikt minētajām tiesībām pagaidu aizsardzību vai
b) piešķir tiesai pilnvaras piemērot minētajām tiesībām šādu pagaidu aizsardzību?
2) Ja atbilde uz 1) jautājuma a) apakšpunktu ir noliedzoša, bet uz 1) jautājuma b) apakšpunktu – apstiprinoša, tad kādi kritēriji jāpiemēro, lai izlemtu, vai attiecībā uz minētajām tiesībām šādi pagaidu aizsardzības pasākumi ir jāpiemēro vai nē?”
16 Pilnīgāka informācija par šīs lietas faktiem, procedūru un Tiesai iesniegtajiem apsvērumiem ir izklāstīta ziņojumā tiesas sēdē un turpmāk šajā spriedumā tiks pieminēta vai iztirzāta tikai tik daudz, cik tas nepieciešams Tiesas argumentācijai.
17 No lietas materiāliem, it īpaši no iesniedzējtiesas sprieduma un iepriekš aprakstītās tiesvedības gaitas valsts tiesās, izriet, ka valsts tiesas iesniegtais jautājums būtībā liek noskaidrot, vai valsts tiesai, kas izskata strīdu saistībā ar Kopienu tiesībām un uzskata, ka vienīgais šķērslis, kas tai liedz noteikt pagaidu pasākumus, ir valsts tiesību norma, šī norma nav jāpiemēro.
18 Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāatgādina, ka Tiesa 1978. gada 9. marta spriedumā lietā 106/77 Simmenthal (Recueil, 629. lpp.) ir norādījusi, ka tieši piemērojami Kopienu tiesību noteikumi “no dienas, kad tie stājušies spēkā, un visā to spēkā esamības laikā ir pilnībā un vienveidīgi jāpiemēro visās dalībvalstīs” (14. punkts) un ka “saskaņā ar Kopienu tiesību pārākuma principu attiecības starp Līguma noteikumiem un tieši piemērojamiem iestāžu aktiem, no vienas puses, un dalībvalstu tiesību normām, no otras puses, ir tādas, ka līdz ar minēto noteikumu un aktu stāšanos spēkā automātiski tiek liegta jebkādu pretrunīgu valsts tiesību normu piemērošana” (17. punkts).
19 Saskaņā ar Tiesas judikatūru tieši valsts tiesām, piemērojot Līguma 5. pantā paredzēto sadarbības principu, ir pienākums nodrošināt personām tiesisko aizsardzību, kas izriet no Kopienu tiesību noteikumu tiešās iedarbības (skat. 1980. gada 10. jūlija spriedumus lietā 811/79 Ariete, Recueil, 2545. lpp., un lietā 826/79 Mireco, Recueil, 2559. lpp.).
20 Tiesa arī nolēmusi, ka ar Kopienu tiesību prasībām, kas ir šo tiesību būtība, nav saderīgas tādas valsts tiesību normas un likumdošanas, administratīvā vai tiesu prakse, kas var mazināt Kopienu tiesību efektivitāti, liedzot valsts tiesai šo tiesību piemērošanā darīt visu nepieciešamo, lai novērstu to valsts tiesību normu piemērošanu, kuras kaut uz laiku varētu radīt šķēršļus Kopienu tiesību normu pilnīgai efektivitātei (iepriekš minētais 1978. gada 9. marta spriedums lietā Simmenthal, 22. un 23. punkts).
21 Jāpiebilst, ka Kopienu tiesību pilnīga efektivitāte mazinās arī tad, ja valsts tiesību norma liedz tiesai, izskatot ar Kopienu tiesībām saistītu strīdu, noteikt pagaidu pasākumus, lai nodrošinātu sprieduma, kurā lemts par ar Kopienu tiesībām pamatoto tiesību pastāvēšanu, pilnīgu efektivitāti. No tā izriet, ka valsts tiesai, kura šādos apstākļos noteiktu pagaidu pasākumus, ja tas nebūtu pretrunā ar šīs valsts tiesību normu, ir pienākums šo normu nepiemērot.
22 Šādu interpretāciju apstiprina EEK līguma 177. pantā noteiktā sistēma, kuras lietderīgā iedarbība tiktu mazināta, ja valsts tiesa, apturot tiesvedību, līdz tiek saņemta atbilde uz Tiesai iesniegtajiem jautājumiem, nevarētu noteikt pagaidu pasākumus, kamēr tā nav pieņēmusi lēmumu pēc Tiesas atbildes saņemšanas.
23 Tātad atbilde uz šo jautājumu ir tāda, ka Kopienu tiesības jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kas izskata ar Kopienu tiesībām saistītu strīdu un uzskata, ka vienīgais šķērslis, kas tai liedz noteikt pagaidu pasākumus, ir valsts tiesību norma, šī norma nav jāpiemēro.
Par tiesāšanās izdevumiem
24 Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Apvienotās Karalistes valdībai, Īrijas valdībai un Eiropas Kopienu Komisijai, kas iesniegušas Tiesai savus apsvērumus, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata valsts tiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.
Ar šādu pamatojumu
TIESA,
atbildot uz jautājumu, ko ar 1989. gada 18. maija spriedumu tai iesniegusi House of Lords, nospriež:
Kopienu tiesības jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kas izskata ar Kopienu tiesībām saistītu strīdu un uzskata, ka vienīgais šķērslis, kas tai liedz noteikt pagaidu pasākumus, ir valsts tiesību norma, šī norma nav jāpiemēro.
Due
Slynn
Kakouris
Schockweiler
Zuleeg
Mancini
Joliet
Moitinho de Almeida
Rodríguez Iglesias
Grévisse
Díez de Velasco
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1990. gada 19. jūnijā.
Sekretārs
Priekšsēdētājs
J.‑G. Giraud
O. Due
* Tiesvedības valoda – angļu.
Top