TIESAS SPRIEDUMS
2002. gada 26. novembrī (1)
Personu brīva pārvietošanās – Ierobežojumi – Sabiedriskā kārtība – Administratīvi pasākumi, ar ko ierobežo ārvalstnieka tiesības uzturēties daļā dalībvalsts teritorijas
Lieta C‑100/01
par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EK līguma 234. pantam iesniedza Conseil d`État (Francija) nolūkā saņemt prāvā, ko iztiesā šī tiesa, starp
Ministre de l`Intérieur
un
Aitor Oteiza Olazabal,
prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EK līguma 6., 8.a un 48. pantu (jaunajā redakcijā – EK līguma 12., 18. un 39. pants), kā arī Padomes 1964. gada 25. februāra Direktīvu 64/221/EEK par īpašu pasākumu saskaņošanu attiecībā uz ārvalstnieku pārvietošanos un dzīvesvietu, kas ir attaisnojami ar sabiedrisko kārtību, valsts drošību un veselības aizsardzību (OV 1964, 56, 850. lpp.).
TIESA
šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodrígeuz Iglesias], palātu priekšsēdētāji Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], M. Vatelē [M. Wathelet] un R. Šintgens [R. Schintgen], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], A. La Pargola [A. La Pergola], P. Janns [P. Jann] (referents), V. Skouris [V. Skouris], F. Makena [F. Macken], N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. von Bahr] un H. N. Kunja‑Rodrigess [J. N. Cunha‑Rodrigues],
ģenerāladvokāts A. Ticano [A. Tizzano],
sekretāre M. F. Kontē [M.‑F. Contet], administratore,
izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:
– Oteiza Olazabal, ko pārstāv D. Ružē [D. Rouget], avocat,
– Francijas valdība, ko pārstāv R. Abraāms [R. Abraham], Ž. de Bergess [G. de Bergues] un K. Ševaljē [C. Chevallier], pārstāvji,
– Spānijas valdība, ko pārstāv Abogacía des Estado,
– Itālijas valdība, ko pārstāv U. Leanca [U. Leanza], pārstāvis, kam palīdz F. Kvadri [F. Quadri], avvocato dello Stato,
– Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv D. Martins [D. Martin] un K. O`Reilija [C. O`Reilly], pilnvarotie pārstāvji,
ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,
noklausījusies Oteiza Olazabal, kuru pārstāvēja D. Ružē [D. Rouget], Francijas valdības, ko pārstāvēja tās pilnvarotie pārstāvji R. Abraāms [R. Abraham] un K. Beržo [C. Berbeot], Beļģijas valdības, ko pārstāvēja tās pilnvarotā pārstāve A. Snūksa [A. Snoecx], Spānijas valdības, kuru pārstāvēja Abogacía del Estado, un Komisijas, ko pārstāvēja D. Martins [D. Martin] un K. O`Reilija [C. O`Reilly], mutvārdu apsvērumus 2002. gada 15. janvāra tiesas sēdē,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2002. gada 25. aprīļa tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedumu
1 Conseil d`État ar 2000. gada 29. decembra lēmumu, kas Tiesā iesniegts 2001. gada 28. februārī, saskaņā ar EK līguma 234. pantu ir izteikusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par EK līguma 6., 8.a un 48. panta (jaunajā redakcijā – EK līguma 12., 18. un 39. pants), kā arī par Padomes 1964. gada 25. februāra Direktīvas 64/221/EEK par īpašu pasākumu saskaņošanu attiecībā uz ārvalstnieku pārvietošanos un dzīvesvietu, kas ir attaisnojami ar sabiedrisko kārtību, valsts drošību un veselības aizsardzību (OV 1964, 56, 850. lpp.), interpretāciju.
2 Šis jautājums ir aktuāls prāvā starp Ministre de l`Interieur (iekšlietu ministrs) un Spānijas pavalstnieku Oteizu Olazabalu [Oteiza Olazabal] saistībā ar pasākumu likumību, kas ierobežo Oteizas Olazabala tiesības uzturēties daļā Francijas teritorijas.
Atbilstošās tiesību normas
Kopienu tiesību normas
3 EK līguma 6. panta pirmajā daļā ir paredzēts:
“Piemērojot šo Līgumu un neskarot tajā paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.”
4 EK līguma 8.a panta 1. punktā ir noteikts:
“Ikvienam Eiropas Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un pastāvīgi uzturēties dalībvalstu teritorijā, ievērojot šajā Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai paredzētos pasākumus.”
5 Saskaņā ar EK līguma 48. pantu:
“1. Vēlākais līdz pārejas laika beigām visā Kopienā nodrošina darba ņēmēju pārvietošanās brīvību.
2. Pārvietošanās brīvība nozīmē to, ka jālikvidē jebkāda dalībvalstu darba ņēmēju diskriminācija pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, atalgojumu un citiem darba nosacījumiem.
3. Tas nozīmē turpmāk norādītās tiesības, ko var ierobežot, vienīgi pamatojoties uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības apsvērumiem:
a) pieņemt faktiskos darba piedāvājumus;
b) tiesības šajā nolūkā brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā;
c) tiesības darba nolūkos uzturēties jebkurā dalībvalstī saskaņā ar normatīviem un administratīviem aktiem, kas reglamentē šīs valsts pilsoņu nodarbinātību;
[..].”
6 Direktīvas 64/221 2. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Šī direktīva attiecas uz visiem pasākumiem attiecībā uz iebraukšanu dalībvalstīs, uzturēšanās atļaujas pagarināšanu vai izraidīšanu no to teritorijas, ko veic dalībvalstis, balstoties uz sabiedrisko kārtību, valsts drošību vai veselības aizsardzību.”
7 Direktīvas 64/221 3. panta 1. un 2. punktā noteikts:
“1. Pasākumi, ko veic, ņemot vērā sabiedrisko kārtību vai valsts drošību, ir balstīti tikai uz attiecīgā indivīda personīgo darbību.
2. Iepriekšējas kriminālas sodāmības pašas par sevi nerada pamatu veikt šādus pasākumus.”
8 Saskaņā ar Padomes 1968. gada 15. oktobra Direktīvas par ierobežojumu atcelšanu attiecībā uz dalībvalstu darba ņēmēju un viņu ģimeņu pārvietošanos un dzīvesvietu Kopienā (OV L 257, 13. lpp.) 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu uzturēšanās atļaujai “jābūt derīgai visā tās dalībvalsts teritorijā, kura to izsniegusi”.
9 Saskaņā ar Direktīvas 68/360 10. pantu:
“Dalībvalstis neatkāpjas no šīs direktīvas noteikumiem, izņemot vienīgi valsts politikas, sabiedrības drošības un veselības aizsardzības apsvērumu dēļ.”
Valsts tiesību normas
10 2. pantā 1946. gada 18. marta Dekrētā Nr. 46‑448, grozīts ar 1993. gada 6. decembra Dekrētu Nr. 93‑1285 (JORF, 1993. gada 8. decembris, 17045. lpp.; turpmāk tekstā – “Dekrēts Nr. 46‑448”), par 1945. gada 2. novembra Rīkojuma par ārvalstnieku ieceļošanas un uzturēšanās priekšnosacījumiem Francijas valsts teritorijā 8. un 36. panta piemērošanu noteikts:
“Ievērojot 1. panta nosacījumus, ārvalstnieki Francijas valsts teritorijā var brīvi uzturēties un pārvietoties.
Iekšlietu ministrs tomēr ar dekrētu var noteikt departamentus, kuros ārvalstnieki no brīža, kad dekrēts publicēts, nevar izvelēties dzīvesvietu, iepriekš par to nesaņemot atļauju no tās vietas prefekta, kur viņi vēlas palikt.
Šajos departamentos dzīvojošo ārvalstnieku uzturēšanās atļaujā ir izdarīta īpaša atzīme par derīgumu attiecīgajā departamentā.
Ja ārvalstniekam, kam nav rezidenta kartes (carte de résident), savas attieksmes vai savas pagātnes dēļ nepieciešama speciāla uzraudzība, iekšlietu ministrs var aizliegt viņam uzturēties vienā vai vairākos departamentos. Commissaire de la République to pašu iemeslu dēļ uzturēšanās atļaujas teritoriālo derīgumu var ierobežot attiecībā uz visu teritoriju vai, izdodot atļauju ar tādu pašu nosaukumu, departamenta iekšienē attiecībā uz vienu vai vairākām teritoriālām vienībām. Iekšlietu un decentralizācijas ministra vai Commissaire de la République lēmums tiek atzīmēts attiecīgajā uzturēšanās atļaujā.
Ārvalstnieki, uz kuriem attiecas iepriekš teiktais, nav tiesīgi bez policijas komisāra vai, ja tāda nav, tad viņa dzīvesvietā atrodošās Gendarmerie izdotas pārvietošanās atļaujas pārvietoties ārpus uzturēšanās atļaujā norādītās teritorijas.
Ja ārvalstnieks uzturas vai dzīvo pretrunā ar augstākminētajiem noteikumiem, viņam tiek piemērots sods, kas noteikts par piektās kategorijas pārkāpumiem.”
Lietas faktiskie apstākļi
11 No iesniegtā lēmuma un citiem dokumentiem izriet, ka Oteiza Olazabals, basku izcelsmes Spānijas pavalstnieks, 1986. gada jūlijā pameta Spāniju un ieceļoja Francijā, kur pieprasīja viņam piešķirt bēgļa statusu. Šāda statusa piešķiršana viņam tika atteikta.
12 1988. gada 23. aprīlī Oteiza Olazabals Francijā tika apcietināts operatīva procesa ietvaros saistībā ar rūpnieka nolaupīšanu Bilbao (Spānija), par ko atbildību uzņēmās ETA. 1991. gada 8. jūlijā Tribunal de grande instance Paris (Francija), kas izskatīja krimināllietu par krimināla rakstura apvienību veidošanu, lai grautu sabiedrisko kārtību ar draudiem vai teroru, piesprieda viņam astoņpadsmit mēnešu cietumsodu, no tiem astoņus mēnešus nosacīti, kā arī četru gadu ilgu aizliegumu uzturēties Francijā.
13 Identificējot sevi kā Eiropas Savienības pilsoni, Oteiza Olazabals iesniedza pieteikumu par carte de résident izsniegšanu. Francijas administratīvās iestādes viņa pieteikumu noraidīja, apstiprinot provizorisku uzturēšanās atļauju. Turklāt saskaņā ar Dekrēta Nr. 46‑448 2. pantu viņam tika piemērota sevišķa uzraudzība, kas izpaudās kā aizliegums uzturēties deviņos departamentos. Šis aizliegums bija spēkā līdz 1995. gada jūlijam.
14 1996. gadā Oteiza Olazabals no Augšsēnas [Hauts‑de‑Seine] departamenta (Īldefransas [Ile‑de‑France] reģions), kurā viņš dzīvoja, pārcēlās uz Atlantijas Pireneju [Pyrénées‑Atlantiques] departamentu (Akvitānijas [Aquitaine] reģions), kas robežojas ar Spāniju, precīzāk, Basku zemes Autonomo Kopienu.
15 Pamatojoties uz policijas ziņojumiem par Oteizas Olazabala aizvien pastāvošajām attiecībām ar ETA, iekšlietu ministrs ar 1996. gada 21. marta lēmumu saskaņā ar Dekrēta Nr. 46‑448 2. pantu aizliedza viņam uzturēties 31 departamentā, lai viņš turētos tālāk no Spānijas robežas. Ar 1996. gada 25. jūnija lēmumu Augšsēnas departamenta prefekts aizliedza Oteizam Olazabalam pamest departamentu bez attiecīgas atļaujas.
16 Oteiza Olazabals Tribunal administratif Paris (Parīzes Administratīvā tiesa, Francija) cēla prasību atcelt abus minētos lēmumus, un tiesa ar 1997. gada 7. jūlija spriedumu prasību atzina par pamatotu. Šis spriedums tika apstiprināts ar Cour administrative d`appel de Paris (Parīzes Administratīvā apelācijas tiesa, Francija) 1999. gada 18. februāra spriedumu.
17 Šīs tiesas uzskatīja, ka EK līguma 6., 8.a un 48. panta un Direktīvas 64/221 noteikumi, kā Tiesa tos interpretējusi savā 1975. gada 28. oktobra spriedumā lietā 36/75 Rutili (Recueil, 1219. lpp.), rada šķēršļus šādu pasākumu veikšanai pret Oteizu Olazabalu.
18 Iekšlietu ministrs par Cour administrative d`appel taisīto spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Conseil d`État (Valsts padome).
19 Conseil d`État, pirmkārt, uzskatīja, ka ar EK līguma 8.a pantu ikvienam Savienības pilsonim ir piešķirtas tiesības brīvi uzturēties un pārvietoties dalībvalstu teritorijā, taču, ievērojot šajā līgumā ietvertos ierobežojumus un nosacījumus. Turklāt diskriminācijas aizliegums pilsonības dēļ saskaņā ar EK līguma 6. pantu ir spēkā, piemērojot tikai šo līgumu un neskarot tur ietvertos sevišķos nosacījumus. EK līguma 48. pantā, proti, tā 1. punktā, ir noteikts, ka visā Kopienā tiek nodrošināta darba ņēmēju pārvietošanās brīvība, bet 3. punktā, – ka tā nozīmē visas tiesības pieņemt faktiskos darba piedāvājumus un šajā nolūkā brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā, taču tajā pat laikā skaidri paredzēti ierobežojumi, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības apsvērumiem.
20 Conseil d`État tālāk atzīmē, ka, pamatojoties uz Tiesas judikatūru, ar EK līguma 48. panta 3. punktu dalībvalstīm tiek atļauts piemērot ierobežojumus attiecībā uz citu dalībvalstu pavalstniekiem, pamatojoties uz publiska rakstura pasākumiem iebraukšanas atļauju vai rīkojuma uzturēties tālāk no dalībvalsts teritorijas formā, kas nav piemērojami saviem pilsoņiem.
21 Visbeidzot, ir spēkā samērīguma princips, saskaņā ar kuru sabiedriskās kārtības nodrošināšanas nolūkā veiktie pasākumi ir atzīstami par piemērotiem vēlamā mērķa sasniegšanai un nepārsniedz nepieciešamības robežas. Atļaujas derīguma ierobežojums attiecībā uz teritoriju ir nelabvēlīgāks par izraidīšanu.
22 Tā kā šo apsvērumu kontekstā Conseil d`État ir šaubas, vai lēmums, ar kuru citas dalībvalsts pilsonim tiek ierobežotas tiesības uzturēties daļā citas dalībvalsts teritorijas, ir spēkā Kopienu tiesību kontekstā, tā apturēja tiesvedību un nolēma iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādu jautājumu:
“Vai ar EK līguma 6., 8.a un 48. pantu (jaunajā redakcijā – EK līguma 12., 18. un 39. pants), Kopienu tiesībās spēkā esošo samērīguma principu, kā arī no Līguma atvasinātajām sekundārajām tiesībām Līguma ieviešanai, it īpaši 1964. gada 25. februāra Direktīvu 64/221/EEK, ir saderīgi, ka viena dalībvalsts attiecībā uz citas dalībvalsts pilsoni, kā tas izriet no EK līguma noteikumiem, pasludina likumības pārbaudei tiesā pakārtotus administratīvus pasākumus, ar ko ierobežo personas tiesības uzturēties noteiktā daļā dalībvalsts teritorijas, ja tiesības uzturēties pārējā teritorijā ierobežo ar sabiedrisko kārtību pamatoti apsvērumi, vai arī šajā gadījumā vienīgais uzturēšanos ierobežojošais pasākums, ko attiecībā uz šo personu var likumīgi veikt, ir aizliegums uzturēties visā dalībvalsts teritorijā, ko īsteno saskaņā ar dalībvalsts tiesībām?”
Par prejudiciālo jautājumu
23 Vispirms ir jānoskaidro, kuri Līguma noteikumi ir piemērojami tādā lietā kā pamata lieta. Šajā sakarā no Tiesai iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka Oteiza Olazabals visā uz šo lietu attiecināmajā laika periodā ir strādājis Francijā.
24 Šādos apstākļos šķiet, ka lieta ietilpst EK līguma 48. panta apjomā.
25 Tādējādi nav jāinterpretē Līguma 6. pants. Šī tiesību norma, kurā definēts jebkāds diskriminācijas aizliegums pilsonības dēļ, ir piemērojams autonomi tikai Kopienu tiesībām pakārtojamos gadījumos, attiecībā uz kuriem Līgumā nav paredzēts īpašs diskriminācijas aizliegums (sal. ar 1997. gada 25. jūnija spriedumu lietā C‑131/96 Mora Romero, Recueil, I‑3659. lpp., 10. punkts).
26 Tāpat ir jāatgādina, ka EK līguma 8.a pantā, kurā vispārīgā veidā noteiktas ikviena Savienības pilsoņa tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, minētais īpaši tiek paskaidrots EK līguma 48. pantā attiecībā uz darba ņēmēju pārvietošanos. Tiktāl, ciktāl uz šo lietu attiecas pēdējā minētā tiesību norma, nebūtu jālemj par EK līguma 8.a panta interpretāciju (par tiesībām veikt uzņēmējdarbību skat. 1996. gada 29. februāra spriedumu lietā C‑193/94 Skanavi un Chryssanthakopoulos, Recueil, I‑929. lpp., 22. punkts).
27 Proti, EK līguma 48. pantā dalībvalsts pilsonim garantētas tiesības uzturēties citā dalībvalstī un strādāt. Tomēr saskaņā ar EK līguma 48. panta 3. punktu šīs tiesības var ierobežot, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības apsvērumiem.
28 Iepriekš minētajā Rutili lietā, uz ko atsaucas iesniedzējtiesa, Tiesai bija iesniegts lūgums interpretēt jēdzienu “ar sabiedriskās kārtības apsvērumiem pamatoti ierobežojumi”, un tā sniedza virkni paskaidrojumu.
29 Pirmkārt, Tiesa uz prejudiciālo jautājumu atbildēja, ka jēdziens “ar sabiedriskās kārtības apsvērumiem pamatoti ierobežojumi” būtu jāattiecina ne tikai uz tiesību un administratīviem aktiem par citu dalībvalstu pilsoņu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās ierobežojumiem, bet arī uz individuāliem lēmumiem par šo tiesību vai administratīvo aktu piemērošanu.
30 Otrkārt, Tiesa nosprieda, ka pasākumi sabiedriskās kārtības nodrošināšanai ir attaisnojami ar visu Kopienu tiesību normām, kas, no vienas puses, ierobežo dalībvalstu pilnvaras pieņemt lēmumus pēc saviem ieskatiem, bet, no otras puses, aizstāv personu tiesības, attiecībā uz kurām ierobežojošais pasākums veikts sabiedriskās kārtības labā.
31 Tiesa papildināja, ka šādi ierobežojumi un garantijas it īpaši izriet no dalībvalstīm noteiktajiem pienākumiem, pamatojoties uz attiecīgās personas rīcību, veikt pasākumus, atturoties šajā jautājumā no tādu pasākumu veikšanas, kas kalpo citiem sabiedriskās kārtības nodrošināšanas mērķiem nekā nepieciešamie vai var ietekmēt arodbiedrību tiesības, nekavējoties, izņemot gadījumu, kad tas ir pretrunā arī ar valsts drošības apsvērumiem, jebkurai personai, uz kuru brīvību ierobežojošais pasākums attiecas, paziņojot par lēmuma pamatā esošajiem argumentiem un, visbeidzot, nodrošinot iespēju izmantot efektīvus pārsūdzības līdzekļus.
32 It īpaši Tiesa nosprieda, ka citas dalībvalsts pilsonim piemērots uzturēšanās tiesību ierobežojums daļā dalībvalsts teritorijas, kur spēkā ir EK līguma noteikumi, ir realizējams tikai tādos gadījumos un ar nosacījumu, ka šādus pasākumus attiecīgā dalībvalsts var piemērot arī saviem pilsoņiem.
33 Visbeidzot, lai iesniedzējtiesai šajā lietā varētu sniegt vajadzīgo atbildi, šī pēdējā atbilde, kurai ir izšķiroša nozīme pamata lietā, ir jāaplūko kontekstā.
34 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka iepriekš minētā lieta Rutili bija par Itālijas pilsoni, kas kopš dzimšanas dzīvoja Francijā un kuram šajā dalībvalstī bija noteikti uzturēšanās tiesību ierobežojumi, pamatojoties uz viņa politiskajām vai ar arodbiedrību saistītām aktivitātēm. Viņam tika izteikti pārmetumi par noteiktām politiska rakstura darbībām parlamenta vēlēšanu laikā 1967. gadā un 1968. gada maija/jūnija notikumu laikā, kā arī saistībā ar viņa piedalīšanos demonstrācijā atceres pasākuma laikā 1968. gada 14. jūlijā.
35 Turpretī apsūdzētais pamata lietā Francijā tika notiesāts ar brīvības atņemšanu uz astoņpadsmit mēnešiem un četru gadu uzturēšanās aizliegumu par krimināla rakstura apvienības veidošanu, lai grautu sabiedrisko kārtību ar draudiem vai teroru. No lietas materiāliem izriet, ka attiecībā uz viņu veiktie administratīvie pasākumi, kuru likumība tiek analizēta šajā pamata lietā, tikuši pamatoti ar faktu, ka viņš ir bruņotas un organizētas grupas dalībnieks, kuras aktivitātes apdraud sabiedrisko kārtību Francijas teritorijā. Šādu aktivitāšu novēršanu turklāt var uzskatīt par sabiedrības drošības nodrošināšanu.
36 Turklāt jāatzīmē, ka iepriekš minētajā lietā Rutili iesniedzējtiesai bija šaubas par to, vai tādā konkrētā gadījumā kā Rutili, kurš izmantoja savas tiesības dalībai arodbiedrībās, ir atļauts veikt pasākumus sabiedriskās kārtības nodrošināšanai. Savukārt šajā lietā iesniedzējtiesa pamatojas uz pieņēmumu, ka sabiedriskās kārtības apsvērumi traucē tādam kā pamata lietā minētais viesstrādnieks uzturēties daļā dalībvalsts teritorijas un, nepastāvot iespējai ieviest aizliedzošu pasākumu par šīs teritorijas daļu, tie varētu pamatot pasākumu par uzturēšanās aizliegumu visā teritorijā.
37 Šādos apstākļos ir jāizvērtē, vai EK līguma 48. pants dalībvalstij attiecībā uz viesstrādnieku, kas ir citas dalībvalsts pilsonis, pieļauj veikt administratīvus pasākumus, ar ko viesstrādniekam tiek aizliegts uzturēties daļā valsts teritorijas.
38 Kā to pamatoti savu secinājumu 29. punktā uzsvēris ģenerāladvokāts, no EK līguma 48. panta 3. punkta redakcijas neizriet, ka ar sabiedriskās kārtības apsvērumiem pamatotiem darbaspēka pārvietošanās brīvības ierobežojumiem vienmēr ir tāda pati teritoriālā piemērojamība kā ar šo tiesību normu piešķirtajām tiesībām. Turklāt šāda interpretācija nav pretrunā atvasinātajām tiesībām. Faktiski saskaņā ar Direktīvas 68/360 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu uzturēšanās atļaujai, kuru dalībvalsts izdevusi, ir jābūt derīgai visā dalībvalsts teritorijā, bet šīs direktīvas 10. pantā šīs tiesību normas kontekstā paredzēti izņēmuma gadījumi, tai skaitā sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ.
39 Ir jānorāda uz to, ka EK līguma 48. panta 3. punktā paredzētie izņēmuma gadījumi paver dalībvalstīm iespēju ierobežot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, pastāvot faktiskiem un pietiekami nopietniem draudiem, kas skar sabiedrības pamatintereses (šajā sakarā skat. 1977. gada 27. oktobra spriedumu lietā 30/77 Bouchereau, Recueil, 1999. lpp., 35. punkts, un 1991. gada 5. februāra spriedumu lietā C‑363/89 Roux, Recueil, I‑273. lpp., 30. punkts).
40 Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka EK līguma 48. un 56. pantā (jaunajā redakcijā – EK līguma 46. pants) paredzētie ierobežojumi dalībvalstīm atļauj, tai skaitā arī sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ, attiecībā uz citas dalībvalsts pilsoņiem veikt pasākumus, kas saviem pilsoņiem nav piemērojami, ja tās nav pilnvarotas tos izraidīt vai aizliegt tiem ieceļot valstī (skat. 1974. gada 4. decembra spriedumu lietā 41/74 Van Duyn, Recueil, 1337. lpp., 22. un 23. punkts; 1982. gada 18. maija spriedumu apvienotajās lietās 115/81 un 116/81 Adoui un Cornuaille, Recueil, 1665. lpp., 7. punkts; 1997. gada 17. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑65/95 un C‑111/95 Shingara un Radiom, Recueil, I‑3343. lpp., 28. punkts, un 1999. gada 19. janvāra spriedumu lietā C‑348/96 Calfa, Recueil, I‑11. lpp., 20. punkts).
41 Tātad gadījumos, kuros citas valsts pilsoņus var izraidīt vai aizliegt tiem ieceļot valstī, attiecībā uz viņiem var piemērot mazāk nelabvēlīgus pasākumus daļēji aizliedzošas uzturēšanās formā, kas pamatojami ar sabiedriskās kārtības apsvērumiem, nepastāvot nepieciešamībai attiecīgajai dalībvalstij tāda paša veida pasākumus piemērot arī savas valsts pilsoņiem.
42 Katrā ziņā ir jāatgādina, ka dalībvalsts, pamatojoties uz EK līguma 48. un 56. pantā paredzētajiem izņēmumiem par sabiedriskās kārtības apsvērumiem, nevar veikt pasākumus attiecībā uz citas dalībvalsts pilsoņiem tādas rīcības dēļ, kuras sekas pirmās dalībvalsts pilsoņiem nebūtu represīvi vai citi faktiski un efektīvi pasākumi, lai šo rīcību apkarotu (skat. šajā sakarā iepriekš minētā sprieduma lietā Adoui un Cornuaille 9. punktu).
43 Ir vietā atgādināt, ka EK līgumā garantēto brīvību ierobežojumi ir attaisnojami tikai gadījumos, ja tiek ievērots samērīguma princips. Šajā sakarā ar pasākumu jānodrošina, lai tiktu sasniegts ar to nospraustais mērķis, un šis pasākums nevar pārsniegt to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (1995. gada 30. novembra spriedums lietā C‑55/94 Gebhard, Recueil, I‑4165. lpp., 37. punkts).
44 Turklāt valsts tiesām ir jākontrolē, vai konkrētajā gadījumā ieviestie pasākumi ir vērsti pret individuālu izturēšanos, kas rada reālus un pietiekoši bīstamus draudus sabiedriskajai kārtībai un drošībai, un vai tie ir saderīgi ar samērīguma principu.
45 Tādējādi uz iesniegto jautājumu ir jāatbild, ka ne ar EK līguma 48. pantu, ne arī ar atvasinātajām tiesībām par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos dalībvalstij attiecībā uz viesstrādnieku, kas ir citas dalībvalsts pilsonis, netiek liegts veikt administratīvu pasākumu par šī strādnieka uzturēšanās tiesību aizliegumu daļā no valsts teritorijas, ja vien
– to neattaisno ar sabiedrisko kārtību un drošību pamatoti apsvērumi viņa individuālās rīcības dēļ;
– nepastāvot šādai iespējai, šo apsvērumu to bīstamības dēļ rezultātā netiek ieviesti pasākumi par uzturēšanās tiesību aizliegumu vai izraidīšanu attiecībā uz visu valsts teritoriju;
– un ja vien rīcības, ko dalībvalsts grib apkarot – ja runa ir par pašas dalībvalsts pilsoņiem – sekas nav represīvi vai reāli un efektīvi pasākumi.
Par tiesāšanās izdevumiem
46 Izdevumi, kas radušies Francijas, Beļģijas, Spānijas un Itālijas valdībām, kā arī Komisijai, iesniedzot apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.
Ar šādu pamatojumu
TIESA
saistībā ar Conseil d`État, pamatojoties uz 2000. gada 29. decembra lēmumu, iesniegto jautājumu, pasludina:
ne ar EK līguma 48. pantu, ne arī ar atvasinātajām tiesībām par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos dalībvalstij attiecībā uz viesstrādnieku, kas ir citas dalībvalsts pilsonis, netiek liegts veikt administratīvu pasākumu par šī strādnieka uzturēšanās tiesību aizliegumu daļā no valsts teritorijas, ja vien
– to neattaisno ar sabiedrisko kārtību un drošību pamatoti apsvērumi viņa individuālās rīcības dēļ;
– nepastāvot šādai iespējai, šo apsvērumu to bīstamības dēļ rezultātā netiek ieviesti pasākumi par uzturēšanās tiesību aizliegumu vai izraidīšanu attiecībā uz visu valsts teritoriju;
– un ja vien rīcības, ko dalībvalsts grib apkarot, – ja runa ir par pašas dalībvalsts pilsoņiem – sekas nav represīvi vai reāli un efektīvi pasākumi.
Rodríguez Iglesias
Puissochet
Wathelet
Schintgen
Gulmann
Edward
La Pergola
Jann
Skouris
Macken
Colneric
von Bahr
Cunha Rodrigues
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2002. gada 26. novembrī.
Sekretārs
Prezidents
R. Grass
G. C. Rodríguez Iglesias
1 Tiesvedības valoda ‑ franču
Top