Lieta C‑442/08
Eiropas Komisija
pret
Vācijas Federatīvo Republiku
Valsts pienākumu neizpilde – EEK un Ungārijas Asociācijas līgums – Pēcmuitošanas pārbaude – Izcelsmes noteikumu neievērošana – Eksportētājvalsts iestāžu lēmums – Prasība tiesā – Komisijas pārbaudes uzdevums – Muitas nodokļi – Vēlāka piedziņa – Pašu resursi – Nodošana – Nokavējuma procenti
Sprieduma kopsavilkums
1. Eiropas Kopienu pašu resursi – Atzīšana un nodošana, ko īsteno dalībvalstis – Kreditēšana Komisijas kontā
(Padomes Regulas Nr. 1552/89 2., 6. un 9.–11. pants un Regulas Nr. 1150/2000 2., 6. un 9.–11. pants)
2. Eiropas Kopienu pašu resursi – Atzīšana un nodošana, ko īsteno dalībvalstis – Kreditēšana Komisijas kontā
(Padomes Regulas Nr. 1552/89 11. pants)
1. Sākot no brīža, kurā, pamatojoties uz eksportētājvalsts iestāžu sniegto informāciju, importētājvalsts iestādes var noteikt nodokļa parādniekus un aprēķināt muitas parāda summu, attiecīgā muitas nodokļa novēlotu nodošanu šajā gadījumā neattaisno fakts, ka tika gaidīta papildu informācija no eksportētājvalsts iestādēm vai galīgais nolēmums ierosinātajos tiesas procesos šajā valstī, un vēl jo mazāk – gala ziņojums Komisijas Krāpšanas apkarošanas biroja veiktās paralēlās izmeklēšanas ietvaros. Eeksportētājvalsts iestāžu veiktās pēcmuitošanas pārbaudes rezultāti ir saistoši importētājvalsts iestādēm. Līdz ar to fakts, ka eksportētājvalsts iestādes ir arī informējušas par pēcmuitošanas pārbaudes rezultātu pārsūdzību, neietekmē importētājvalsts iestāžu pienākumu iegrāmatot un paziņot attiecīgo muitas parādu, kā arī noteikt attiecīgos pašu resursus.
Tādējādi dalībvalsts neizpilda Regulas Nr. 1552/89, ar ko īsteno Lēmumu 88/376 par Kopienu pašu resursu sistēmu, 2., 6. un 9.–11. pantā, kā arī Regulas Nr. 1150/2000, ar ko īsteno Lēmumu 94/728 par Kopienu pašu resursu sistēmu, tādos pašos pantos paredzētos pienākumus, ja tā, neraugoties uz paziņojumu par savstarpēju administratīvo sadarbību, ļauj noilgt muitas prasījumiem, par vēlu samaksājot šajā saistībā maksājamos pašu resursus, kā arī atsakoties maksāt piemērojamos nokavējuma procentus.
(sal. ar 80., 83., 88. un 98. punktu un rezolutīvo daļu)
2. Starp pienākumu noteikt Kopienu pašu resursus, pienākumu noteiktajos termiņos ierakstīt tos Komisijas kontā un, visbeidzot, pienākumu maksāt nokavējuma procentus pastāv neatdalāma saite; nokavējuma procenti ir maksājami neatkarīgi no iemesla, kādēļ šie resursi Komisijas kontā ir ieskaitīti ar nokavējumu.
Precīzāk, saskaņā ar Regulas Nr. 1552/89, ar ko īsteno Lēmumu 88/376 par Kopienu pašu resursu sistēmu, 11. pantu par visiem kavējumiem, izdarot ierakstus šīs regulas 9. panta 1. punktā minētajā kontā, attiecīgajai dalībvalstij jāmaksā nokavējuma procenti, kurus piemēro visam kavējuma periodam. Turklāt no minētā 11. panta formulējuma izriet, ka novēlota pašu resursu nodošana nav atkarīga no Komisijas noteiktā termiņa minēto resursu nodošanai.
(sal. ar 93.–95. punktu)
TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2010. gada 1. jūlijā (*)
Valsts pienākumu neizpilde – EEK un Ungārijas Asociācijas līgums – Pēcmuitošanas pārbaude – Izcelsmes noteikumu neievērošana – Eksportētājvalsts iestāžu lēmums – Prasība tiesā – Komisijas pārbaudes uzdevums – Muitas nodokļi – Vēlāka piedziņa – Pašu resursi – Nodošana – Nokavējuma procenti
Lieta C‑442/08
par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, ko 2008. gada 6. oktobrī cēla
Eiropas Komisija, ko pārstāv A. Kaeiross [A. Caeiros] un B. Kontē [B. Conte], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītāja,
pret
Vācijas Federatīvo Republiku, ko pārstāv M. Lumma [M. Lumma] un B. Kleins [B. Klein], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja.
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], tiesneši K. Toadere [C. Toader] (referente), K. Šīmans [K. Schiemann], P. Kūris [P. Kūris] un L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen],
ģenerāladvokāte V. Trstenjaka [V. Trstenjak],
sekretārs M. A. Godisārs [M.‑A. Gaudissart], nodaļas vadītājs,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 4. februāra tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2010. gada 25. marta tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Savā prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka neraugoties uz paziņojumu par savstarpēju administratīvo sadarbību, ļaujot noilgt muitas prasījumiem, par vēlu samaksājot šajā saistībā maksājamos pašu resursus, kā arī atsakoties maksāt piemērojamos nokavējuma procentus, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi Padomes 1989. gada 29. maija Regulas (EEK, Euratom) Nr. 1552/89, ar ko īsteno Lēmumu 88/376/EEK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu (OV L 155, 1. lpp.), 2., 6. un 9.–11. pantā, kā arī Padomes 2000. gada 22. maija Regulas (EK, Euratom) Nr. 1150/2000, ar ko īsteno Lēmumu 94/728/EK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu (OV L 130, 1. lpp.), tādos pašos pantos paredzētos pienākumus.
Atbilstošās tiesību normas
EEK un Ungārijas Asociācijas līgums
2 Eiropas Līgums par asociācijas izveidošanu starp Eiropas Kopienām un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Ungārijas Republiku, no otras puses, kas parakstīts Briselē 1991. gada 16. decembrī Eiropas Kopienu vārdā, tika noslēgts ar Padomes un Komisijas 1993. gada 13. decembra Lēmumu 93/742/Euratom, EOTK, EK (OV L 347, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “EEK un Ungārijas Asociācijas līgums”). Šim nolīgumam pievienotā 4. protokola, kurā grozījumi izdarīti ar Asociācijas padomes, kas izveidota starp Eiropas Kopienām un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Ungārijas Republiku, no otras puses, 1996. gada 28. decembra Lēmumu Nr. 3/96 (OV 1997, L 92, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “4. protokols”), 16. pantā, kura nosaukums ir “Vispārējās prasības”, ir šādi noteikumi:
“1. Ievedot Ungārijā Kopienas izcelsmes produktus un ievedot Kopienā Ungārijas izcelsmes produktus, piemēro šo līgumu, ja iesniedz:
a) pārvadājumu sertifikātu EUR.1, kura paraugs redzams III pielikumā;
[..].”
3 4. protokola 17. panta, kura nosaukums ir “Pārvadājumu sertifikāta EUR.1 izdošanas procedūra”, 1. un 5. punktā ir noteikts:
“1. Pārvadājumu sertifikātu EUR.1 izdod eksportētājvalsts muitas iestādes pēc eksportētāja rakstiska pieteikuma vai, eksportētājam uzņemoties atbildību, pēc tā pilnvarota pārstāvja rakstiska pieteikuma.
[..]
5. Muitas iestādes, kas izdod sertifikātus EUR.1, veic visus vajadzīgos pasākumus, lai pārbaudītu produktu izcelsmes statusu un atbilstību pārējām šā protokola prasībām. Šajā nolūkā tām ir tiesības prasīt jebkurus pierādījumus un veikt jebkādas eksportētāja grāmatvedības pārbaudes vai citas pārbaudes, ko tās uzskata par lietderīgām. Muitas iestādēm, kas ir atbildīgas par EUR.1 sertifikāta izdošanu, ir pienākums arī atgādināt par to, lai 2. punktā minētās veidlapas būtu pareizi aizpildītas. Jo īpaši tās pārbauda, vai izstrādājumu aprakstam atvēlētā vieta ir aizpildīta tā, lai nebūtu iespējami nekādi krāpnieciski papildinājumi.”
4 Minētā protokola 31. pantā, kura nosaukums ir “Savstarpējā palīdzība”, ir noteikts:
“Lai nodrošinātu šā protokola pareizu piemērošanu, Kopiena un Ungārija ar kompetento muitas pārvalžu starpniecību palīdz viena otrai, pārbaudot sertifikātu EUR.1 vai faktūrrēķina deklarāciju autentiskumu, kā arī šajos dokumentos sniegtās informācijas pareizību.”
5 4. protokola 32. pantā, kura nosaukums ir “Izcelsmes apliecinājuma pārbaude”, ir paredzēts:
“1. Izcelsmes apliecinājumu pēcmuitošanas pārbaudi veic izlases kārtā vai gadījumos, kad importētājvalsts muitas iestādēm rodas pamatotas šaubas par šādu dokumentu autentiskumu, attiecīgo produktu izcelsmes statusu vai citu šā protokola nosacījumu izpildi.
[..]
3. Pārbaudi veic eksportētājvalsts muitas iestādes. Šajā nolūkā tām ir tiesības pieprasīt jebkurus pierādījumus un veikt jebkādas eksportētāja pārskatu pārbaudes vai citas pārbaudes, ko tās uzskata par lietderīgām.
4. Ja importētājvalsts muitas iestādes nolemj attiecīgajam produktam apturēt atvieglojumu režīma piešķiršanu, gaidot pārbaudes rezultātus, tad tās importētājam piedāvā produktus laist apgrozībā, tomēr veicot visus piesardzības pasākumus, ko tās atzīst par vajadzīgiem.
5. Muitas iestādes, kas lūdz veikt pārbaudi, cik drīz vien iespējams tiek informētas par šīs pārbaudes rezultātiem. Šiem rezultātiem skaidri jānorāda, vai dokumenti ir autentiski un vai attiecīgos produktus var uzskatīt par Kopienas, Ungārijas vai citas 4. pantā minētās valsts izcelsmes produktiem, un vai tie atbilst citiem šajā protokolā paredzētajiem nosacījumiem.
6. Ja pamatotu šaubu gadījumā desmit mēnešu laikā no pārbaudes pieprasījuma iesniegšanas dienas nav saņemta atbilde vai ja atbildē nav pietiekamas informācijas, lai noteiktu attiecīgā dokumenta autentiskumu vai produktu īsto izcelsmi, pieprasījumu iesniegušās muitas iestādes, izņemot ārkārtas gadījumus, noraida tiesības uz atvieglojumiem.”
6 Saskaņā ar 4. protokola 33. panta pirmo daļu, ja strīdus, kas rodas saistībā ar 32. pantā minētajām pārbaudēm, muitas iestādes, kuras iesniegušas pieprasījumu veikt pārbaudi, un muitas iestādes, kuras atbild par šīs pārbaudes veikšanu, nevar atrisināt vai ja šajos strīdos rodas jautājumi par šā protokola interpretāciju, tos nodod izskatīšanai Asociācijas komitejā.
Lēmums 94/728
7 No Padomes 1994. gada 31. oktobra Lēmuma 94/728/EK, Euratom par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu (OV L 293, 9. lpp.) 2. panta 1. punkta izriet, ka Kopienas budžetā iekļautos pašu resursus veido tā sauktie “tradicionālie”, ko veido Kopīgā muitas tarifa nodevas un citas nodevas, ko Kopienas iestādes noteikušas vai var noteikt attiecībā uz tirdzniecību ar valstīm, kas nav dalībvalstis un muitas nodokļi par precēm, uz kurām attiecas Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgums.
8 Saskaņā ar Lēmuma 94/728 2. panta 3. punktu:
“Iekasējot maksājumus, dalībvalstis patur 10 % no saskaņā ar 1. punkta a) un b) apakšpunktu samaksātajām summām.”
9 Atbilstoši Lēmuma 94/728 8. panta 1. punktam:
“Šī lēmuma 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētos Kopienu pašu resursus dalībvalstis iekasē saskaņā ar savu normatīvo un administratīvo aktu noteikumiem, ko vajadzības gadījumā pielāgo, lai tie atbilstu Kopienu noteikumos ietvertajām prasībām. Komisija regulāri izskata valstu noteikumus, kurus dalībvalstis tai dara zināmus, iesniedz dalībvalstīm pielāgojumus, kurus tā uzskata par vajadzīgiem, lai nodrošinātu minēto valstu noteikumu atbilstību Kopienu noteikumiem, un iesniedz ziņojumus budžeta lēmējiestādēm. Dalībvalstis nodod Komisijas rīcībā 2. panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā paredzētos resursus.”
Regulas Nr. 1552/89 un Nr. 1150/2000
10 Regulas Nr. 1552/89 preambulas otrajā apsvērumā, kurš ir līdzīgs Regulas Nr. 1150/2000 preambulas otrajam apsvērumam, ir paredzēts:
“tā kā Lēmuma 88/376/EK, Euratom [Padomes 1988. gada 24. jūnija Lēmums par Kopienu pašu resursu sistēmu (OV L 185, 24. lpp.)] 2. pantā minētajiem pašu resursiem jābūt pieejamiem Kopienai pēc iespējas ar vislabākajiem nosacījumiem [..]”. [Neoficiāls tulkojums]
11 Lai gan Regulā Nr. 1552/89 ir atsauce uz Lēmumu 88/376, bet Regulā Nr. 1150/2000 – uz Lēmumu 94/728, šo abu regulu 2., 6., 9.–11. pants un 17. panta 1. punkts pēc būtības ir vienādi.
12 Saskaņā ar Regulas Nr. 1552/89 2. pantu:
“1. Lai piemērotu šo regulu, Kopienu tiesības uz pašu resursiem, kas paredzēti Lēmuma 88/376/EEK, Euratom 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā, tiek atzītas, tiklīdz dalībvalsts kompetentais dienests parādniekiem paziņo parāda summu. Paziņojums tiek sniegts, tiklīdz kļūst zināms parādnieks un tiklīdz kompetentās pārvaldes iestādes var aprēķināt nodokļa summu, ievērojot visus Kopienas noteikumus, kas piemērojami šajā jautājumā.
2. 1. punktu piemēro tad, ja jāgroza paziņojums.”
13 Šī norma kopš 1996. gada 14. jūlija ir grozīta ar Padomes 1996. gada 8. jūlija Regulu (Euratom, EK) Nr. 1355/96 (OV L 175, 3. lpp.), un tās saturs ir pārņemts Regulas Nr. 1150/2000 2. pantā, kurā paredzēts:
“1. Šīs regulas piemērošanai Kopienas pašu resursu prasījumus, kas minēti Lēmuma 88/376/EK, Euratom 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā, nosaka, līdzko ir izpildīti muitas noteikumos paredzētie nosacījumi par prasījumu iekļaušanu kontos un paziņošanu debitoram.
1.a Diena, kas jāņem vērā 1. punktā paredzētajai noteikšanai, ir diena, kurā izdara ierakstu muitas noteikumos paredzētajās norēķinu grāmatās.
[..]”
14 Regulas Nr. 1552/89 6. panta 1. un 2. punktā (tagad – Regulas Nr. 1150/2000 6. panta 1. un 3. punkts) ir noteikts:
“1. Pašu resursu kontus pārzina dalībvalsts kase vai dalībvalsts norīkota iestāde un tos sadala pa kontiem pēc resursu veida.
2. a) Prasījumus, kas noteikti saskaņā ar 2. pantu, ievērojot šā punkta b) apakšpunktu, ieraksta kontos vēlākais pirmajā darba dienā pēc otrā mēneša 19. datuma, kas seko tam mēnesim, kurā prasījumi noteikti.
b) Noteiktos prasījumus, kas nav ierakstīti šā punkta a) apakšpunktā minētajos kontos tādēļ, ka attiecīgās summas vēl nav piedzītas un nav nekāda nodrošinājuma, a) apakšpunktā noteiktajā termiņā ieraksta atsevišķos kontos. Dalībvalstis var rīkoties tāpat, ja noteiktie prasījumi ar nodrošinājumu ir apstrīdēti un pēc radušos strīdu izšķiršanas var tikt mainīti.
[..]”
15 Atbilstoši Regulu Nr. 1552/89 un Nr. 1150/2000 9. panta 1. punktam:
“Saskaņā ar 10. pantā paredzēto kārtību dalībvalstis pašu resursus ieraksta kredītā kontā, ko Komisijas vārdā atver dalībvalsts kasē vai iestādē, ko tā norīkojusi.
[..]”
16 10. panta 1. punktā attiecīgi Regulās Nr. 1552/89 un Nr. 1150/2000 ir noteikts:
“Pēc tam, kad, piemērojot [Lēmumu 88/376 un 94/728] 2. panta 3. punktu, kā iekasēšanas izmaksas atskaitīti 10 %, minētā lēmuma 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā minēto pašu resursu ierakstīšanu izdara ne vēlāk kā pirmajā darba dienā pēc 19. datuma, kas ir otrajā mēnesī pēc mēneša, kurā saskaņā ar šīs regulas 2. pantu noteikts prasījums.
[..]”
17 Atbilstoši šo regulu 11. pantam:
“Par visiem kavējumiem, izdarot ierakstus 9. panta 1. punktā minētajā kontā, attiecīgai dalībvalstij jāmaksā procenti, kuru likme atbilst par diviem punktiem paaugstinātai procentu likmei, kuru attiecīgās dalībvalsts valūtas tirgū piemēro valsts īstermiņa kredīta operācijām, brīdī, kad beidzies termiņš. Par katru kavējuma mēnesi šo likmi palielina par 0,25 punktiem. Palielināto likmi piemēro visam kavējuma periodam.”
18 Saskaņā ar šo regulu 17. panta 1. punktu:
“Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar 2. pantu noteiktajiem prasījumiem atbilstošā summa tiek nodota Komisijai, kā noteikts šajā regulā.”
Muitas kodekss
19 Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”) 78. panta 3. punktā ir paredzēts:
“Ja deklarācijas pārskatīšanas rezultātā vai pēcmuitas pārbaudē atklājas, ka attiecīgās muitas procedūras noteikumi ir piemēroti, pamatojoties uz nepatiesu vai nepilnīgu informāciju, muitas dienesti saskaņā ar pastāvošajiem noteikumiem veic pasākumus, kas nepieciešami, lai stāvokli izlabotu, ņemot vērā tiem pieejamo jauno informāciju.”
20 Saskaņā ar Muitas kodeksa 201. panta 1. punkta a) apakšpunktu ievedmuitas parāds rodas laižot brīvā apgrozībā ar ievedmuitas nodokli apliekamās preces.
21 Muitas kodeksa 217. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts:
“Ikvienu muitas parāda rezultātā radušos ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu [..] muitas dienesti aprēķina, tiklīdz to rīcībā ir nepieciešamie dati, un ieraksta uzskaites dokumentos vai jebkurā citā līdzvērtīgā dokumentā (iegrāmatošana).”
22 Saskaņā ar Muitas kodeksa 220. panta 1. punktu:
“Ja muitas parāda rezultātā radusies muitas nodokļa summa nav iegrāmatota saskaņā ar 218. un 219. pantu vai iegrāmatota zemākā apjomā nekā ir pēc likuma uzliekamā muitas nodokļa summa, tad nodokļa summa, kas jāsedz vai kas paliek vēl nesegta, iegrāmatojama divu dienu laikā pēc dienas, kurā muitas dienesti ir noskaidrojuši lietas apstākļus un ir gatavi aprēķināt pēc likuma maksājamo muitas nodokļa summu un noteikt parādnieku (vēlāka iegrāmatošana). Šis termiņš var tikt pagarināts saskaņā ar 219. pantu.”
23 Saskaņā ar Muitas kodeksa 221. pantu:
“1. Muitas nodokļa summu, tiklīdz tā iegrāmatota, dara zināmu parādniekam saskaņā ar attiecīgajām procedūrām.
[..]
3. Paziņošana parādniekam nav vajadzīga pēc triju gadu termiņa izbeigšanās, skaitot no muitas parāda rašanās dienas. [..]”
24 Muitas kodeksa 224. pantā ir paredzēts:
“Ja attiecīgās personas maksājamā nodokļa summa attiecas uz tādai muitas procedūrai deklarētām precēm, kura uzliek pienākumu maksāt šādu nodokli, muitas dienesti pēc šādas personas lūguma ļauj tai atlikt šās summas maksāšanu 225., 226. un 227. pantā noteiktajā kārtībā.”
25 Muitas kodeksa 236. pantā ir paredzēts:
“1. Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļi ir jāatmaksā, ja tiek konstatēts, ka to maksāšanas brīdī šāda muitas nodokļu summa pēc likuma nav bijusi maksājama vai ka tā iegrāmatota pretēji 220. panta 2. punktam.
Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļus atlaiž, ja tiek konstatēts, ka iegrāmatošanas brīdī šāda muitas nodokļu summa pēc likuma nav bijusi maksājama vai kā tā iegrāmatota pretēji 220. panta 2. punktam.
Atmaksu vai atlaišanu neizdara, ja par pamatu tādas summas samaksai vai iegrāmatošanai, kura pēc likuma nav bijusi maksājama, bijusi attiecīgās personas apzināta rīcība.
2. Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļus atmaksā vai atlaiž, pamatojoties uz iesniegumu, kas attiecīgajai muitas iestādei iesniegts triju gadu laikā no dienas, kad šo muitas nodokļu summa darīta zināma parādniekam.
Šo termiņu pagarina, ja attiecīgā persona sniedz pierādījumus, ka minētajā termiņā iesniegumu nav varējusi iesniegt neparedzamu apstākļu vai nepārvaramas varas dēļ.
Ja šajā laikā muitas dienesti paši atklāj, ka pastāv kādi no 1. punkta pirmajā un otrajā daļā aprakstītajiem apstākļiem, tie atmaksā vai atlaiž nodokli pēc savas ierosmes.”
26 Saskaņā ar Muitas kodeksa 244. pantu:
“Pārsūdzības iesniegšana neaptur apstrīdamā lēmuma īstenošanu.
Muitas dienesti tomēr pilnīgi vai daļēji pārtrauc šāda lēmuma īstenošanu, ja tiem ir pamats uzskatīt, ka apstrīdamais lēmums neatbilst tiesību aktiem muitas jomā vai pastāv bažas, ka attiecīgajai personai var tikt nodarīts nelabojams kaitējums.
Ja apstrīdamais lēmums uzliek ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu maksājumu, šāda lēmuma īstenošanas atlikšana atkarīga no nodrošinājuma esamības. Tomēr šādu nodrošinājumu nepieprasa, ja šāda prasība, ņemot vērā parādnieka stāvokli, varētu radīt nopietnus ekonomiskus vai sociālus sarežģījumus.”
Regula (EK) Nr. 515/97
27 Padomes 1997. gada 13. marta Regulas (EK) Nr. 515/97 par dalībvalstu pārvaldes iestāžu savstarpēju palīdzību un šo iestāžu un Komisijas sadarbību, lai nodrošinātu muitas un lauksaimniecības tiesību aktu pareizu piemērošanu (OV L 82, 1. lpp.), III sadaļā ir reglamentētas dalībvalstu muitas iestāžu attiecības ar Komisiju. Saskaņā ar šīs regulas 17. panta 2. punktu Komisija kompetentajām iestādēm katrā dalībvalstī nosūta informāciju, kas palīdzētu ieviest muitas vai lauksaimniecības tiesību aktus, tiklīdz šāda informācija tai ir pieejama.
28 Atbilstoši minētās regulas 20. panta 1. un 3. punktam, veicot Kopienas administratīvās un izziņas sadarbības darbības ārpuskopienas valstīs, Komisija par šo darbību rezultātiem informē dalībvalstis.
Tiesvedības priekšvēsture
29 Kopš 1994. gada no Ungārijas Vācijā tika importēti Suzuki un Subaru markas transportlīdzekļi. Šis imports notika EEK un Ungārijas Asociācijas līgumā paredzētā preferenciālā tarifa režīma ievaros, piemērojot 0 % likmi, pamatojoties uz pārvadājumu sertifikātu EUR.1, kas apliecina transportlīdzekļu Ungārijas izcelsmi.
30 Ar paziņojumu par savstarpēju administratīvu sadarbību, kas Vācijas iestādēm angļu valodā tika darīts zināms 1996. gada 13. jūnijā un vācu valodā – 1996. gada 28. novembrī, Komisijas Krāpšanas apkarošanas birojs [unité de coordination de la lutte antifraude] (UCLAF) informēja attiecīgās iestādes par savām šaubām attiecībā uz izcelsmes noteikumu ievērošanu saistībā ar minēto importu. UCLAF tām lūdza pieprasīt Ungārijas iestādēm veikt attiecīgo izcelsmes apliecinājuma deklarāciju vēlāku pārbaudi, pieprasīt nodrošinājumu vai muitas nodokļu samaksu un aizsākt juridiska rakstura darbības, kas aptur noilguma termiņus, kā arī saglabā iespēju [samaksu] pieprasīt vēlāk. Tālāk Komisija pati veica vēl citas pārbaudes, tostarp arī pārbaudes misiju Ungārijā.
31 Ar 1998. gada 26. jūnija paziņojumu par savstarpēju administratīvu sadarbību UCLAF “informēja dalībvalstis, ka Ungārijas iestāde 1998. gada jūnijā ir informējusi Komisiju par Ungārijā veikto pārbaužu rezultātiem saistībā ar transportlīdzekļu [Magyar Suzuki rt, turpmāk tekstā – “Magyar Suzuki”], kas tiek eksportēti Kopienā, pamatojoties uz sertifikātu EUR.1, statusu”. Minētā iestāde “konstatēja, ka 58 006 transportlīdzekļiem [..] nav Ungārijas izcelsmes statusa, līdz ar to tiem nepamatoti tika piešķirts sertifikāts EUR.1”. No šī paziņojuma pielikuma izriet, ka, runājot par Vācijā veikto importu, saistībā ar 14 440 Suzuki markas transportlīdzekļiem un 4683 Subaru markas transportlīdzekļiem, tātad kopā 19 123 transportlīdzekļiem, nav ievēroti izcelsmes noteikumi.
32 Šajā pašā paziņojumā UCLAF precizēja, ka tā rīcībā ir “pierādījumi, kas iegūti veicot Kopienas sadarbības darbības”, kā arī “Ungārijas Vispārējās muitas direkcijas oficiālā atbilde ar papildu pierādījumiem (elektroniskie dati un dokumenti)”, un turklāt norādīja, ka dalībvalstis, “kas pieprasījušas sertifikātu EUR.1 pēcmuitošanas pārbaudi [4. protokola] ietvaros, atbildes uz tās interesējošiem jautājumiem saņems tiešā veidā”.
33 UCLAF arī paziņoja 14 dalībvalstīm, kuras skar šis imports, ka tām tiks nosūtīta “1998. gada jūnija vēstules kopija, ieskaitot visus elektroniskos datus un pievienotos dokumentus”, “sarakstes ar Ungārijas Muitas direkciju tulkojumi” un “elektroniskie dati un katras valsts veikto darbību kopsavilkumi, ko sagatavojis UCLAF, pamatojoties uz Ungārijas oriģinālajiem datiem”.
34 UCLAF nosūtīja minētos dokumentus un elektroniskos datus ar vēstuli, kuras angļu valodas versija Vācijas iestādēm tika nosūtīta 1998. gada 13. jūlijā un tulkojums vācu valodā – 1998. gada 18. augustā. Tika nosūtīta arī 1998. gada 26. maija vēstule, kurā Ungārijas iestādes informēja UCLAF par savu pārbaužu rezultātiem, kā arī dokumenti un elektroniskie dati, kuros norādīti tie transportlīdzekļi, saistībā ar kuriem nebija tikuši ievēroti izcelsmes noteikumi.
35 No 1998. gada 26. maija vēstules izriet, ka Ungārijas iestādes 1998. gada 15. maijā bija pabeigušas pārbaudi attiecībā uz Magyar Suzuki ražoto transportlīdzekļu izcelsmi, kā arī attiecībā uz sertifikātos EUR.1 iekļautajiem datiem. Pārbaudes beigās šīs iestādes konstatēja, ka attiecībā uz vienu daļu no importētajiem transportlīdzekļiem nav ievēroti izcelsmes noteikumi. Tomēr minētās iestādes norādīja, ka Magyar Suzuki ir uzsākusi tiesvedību saistībā ar izcelsmes noteikumu piemērošanu. Turklāt Ungārijas iestādes paskaidroja, ka dalībvalstis, kuras ir pieprasījušas sertifikātu EUR.1 pēcmuitošanas pārbaudi, pamatojoties uz 4. protokolu, par šīs pārbaudes rezultātiem tiks informētas tieši.
36 Pēc 1998. gada 18. augusta vēstules saņemšanas Vācijas Federatīvā Republika vairākkārt pieprasīja gala ziņojumu par Komisijas pārbaudes uzdevumu Ungārijā. Šo ziņojumu tā saņēma 1999. gada 2. martā.
37 1999. gada 15. aprīlī Vācijas iestādes uzsāka muitas maksājumu iegrāmatošanu par tiem transportlīdzekļiem, saistībā ar kuriem – saskaņā ar Ungārijas iestāžu viedokli – nebija ievēroti izcelsmes noteikumi. Tomēr pamatojoties uz trīs gadu termiņu, kas saskaņā ar Muitas kodeksa 221. panta 3. punkta pirmo teikumu noteikts paziņošanai nodokļa parādniekam, pirms 1996. gada 15. aprīļa ievestajiem transportlīdzekļiem nevarēja noteikt ievedmuitu. Pašu resursus par šo laika posmu nevarēja ne ierakstīt kontos, ne arī nodot Komisijas rīcībā.
38 Ar savu 1999. gada 27. oktobra paziņojumu par savstarpēju administratīvu sadarbību Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai [Office de Lutte anti-fraude] (OLAF), kas ir UCLAF tiesību pārņēmējs kopš 1999. gada 1. jūnija, informēja dalībvalstis, ka Ungārijas iestādes 1999. gada 23. jūlijā pēc Ungārijas kompetentās tiesas sprieduma paziņojušas Komisijai savu “jauno nostāju attiecībā uz [Magyar Suzuki] lietu”. Saskaņā ar šo jauno nostāju daļa no transportlīdzekļiem, saistībā ar kuriem Ungārijas iestādes iepriekš bija konstatējušas izcelsmes noteikumu neievērošanu, tomēr bija jāuzskata par Ungārijas izcelsmes transportlīdzekļiem.
39 Šajā sakarā OLAF norādīja, ka UCLAF 1998. gada jūlijā bija nosūtījis Ungārijas iestāžu rezultātus “par 1998. gada pirmajā ceturksnī kopīgi ar Kopienas misiju veikto kopējo padziļināto pārbaudi,” kā arī 1999. gada februārī – “savu vispārējo ziņojumu par izmeklēšanu, kurā ietverts [biroja] paša vērtējums un secinājumi, kas balstīti uz Ungārijā un ārpus Ungārijas ievāktajiem pierādījumiem” un kas atbilst Ungārijas iestāžu secinājumiem.
40 OLAF uzskatīja, ka “Ungārijas tiesu nolēmumi, kas pieņemti strīda starp Ungārijas muitu un Ungārijas eksportētāju ietvaros, nerada nekādas juridiskās sekas attiecībā uz dalībvalstu muitas iestāžu pārbaudēm saistībā ar Kopienas saimniecisko darbību subjektu importēto preču statusu”.
41 OLAF apstrīdēja “vairākus gadus pēc pārbaužu sākuma un vairākus mēnešus pēc padziļinātās pārbaudes iesniegto jauno faktu pieņemamību” un formāli noraidīja Ungārijas ražotāja argumentāciju, kā arī apstiprināja savu 1999. gada februāra ziņojumam par izmeklēšanu pievienoto analīzi.
42 Līdz ar to OLAF īpaši aicināja dalībvalstis “uzsākt nodokļu piedzīšanu un balstīt savas prasības uz Kopienas 1999. gada februāra ziņojuma secinājumiem”.
43 Tādējādi Vācijas iestādes atmaksāja ievedmuitas nodokli par transportlīdzekļiem, kuru Ungārijas izcelsmi bija apstiprinājušas eksportētājas valsts iestādes, pamatojoties uz šīs valsts tiesas pieņemtajiem nolēmumiem.
Pirmstiesas procedūra
44 2000. gada maijā, veicot pašu resursu pārbaudi Vācijā, Komisijas pārstāvji konstatēja, ka Vācijas iestādes nav veikušas muitas nodokļu vēlāku piedziņu nekavējoties pēc tam, kad Ungārijas iestādes bija atsaukušas izcelsmes apliecinājuma deklarācijas saistībā ar attiecīgajiem importētajiem transportlīdzekļiem un tātad nebija samaksājušas pašu resursus.
45 Būtībā Vācijas iestādes pirmos pieprasījumus saistībā ar vēlāku nodokļu piedziņu attiecībā uz importu par laika posmu no 1996. gada decembra līdz 1997. gada novembrim nosūtīja tikai 1999. gada 15. aprīlī un attiecībā uz importu par laika posmu no 1996. gada aprīļa līdz šā paša gada novembrim – 1999. gada 20. aprīlī. Tā kā muitas parādam, kas radies saistībā ar importu līdz 1996. gada 15. aprīlim, jau bija iestājies noilgums, pašu resursi par šo laika posmu vairs netika noteikti.
46 2001. gada 14. septembra vēstulē minētās iestādes izskaidroja, ka ievedmuitas parādi, kuriem noilgums bija iestājies brīdī, kad tika uzsākta vēlāka nodokļu piedziņa, netika konstatēti.
47 2003. gada 12. jūnija protokolā, kā arī savā 2003. gada 23. oktobra vēstulē Komisija apgalvoja, ka attiecīgās dalībvalstis, tostarp arī Vācijas Federatīvā Republika, varēja noteikt parādnieku un nodokļu summu, kas bija jāsamaksā vēlākais līdz 1998. gada 18. augustam – datums, kurā tika nosūtīta pēdējā valodas versija dokumentiem un elektroniskajiem datiem saistībā ar 1998. gada 26. jūnija paziņojumu par savstarpējo administratīvo sadarbību. Līdz ar to dalībvalstīm, kuras netika rīkojušās trīs mēnešu laikā sākot no šī datuma, bija pienākums pārskaitīt nodokļu summas, kas nebija samaksātas līdz 1998. gada 18. novembrim.
48 Komisija turklāt lūdza attiecīgajām dalībvalstīm sniegt papildu informāciju par attiecīgo ievedmuitas nodokli. Tā paziņoja, ka tiks izsūtīts oficiāls pieprasījums. Visbeidzot tā norādīja, ka, veicot maksājumu paredzētajā termiņā, nokavējuma procenti netiks aprēķināti.
49 Ar 2005. gada 30. marta vēstuli Vācijas Federatīvā Republika Komisijai paziņoja, ka attiecīgais ievedmuitas nodokļa apmērs esot EUR 408 735,53.
50 Komisija pieprasīja šai dalībvalstij nodot tās rīcībā minēto summu divu mēnešu laikā un norādīja, ka nokavējuma procenti tiks aprēķināti pēc minētās summas saņemšanas.
51 Ar 2005. gada 8. novembra vēstuli Vācijas Federatīvā Republika informēja Komisiju, ka attiecīgā summa tika samaksāta 2005. gada 31. oktobrī “ar nosacījumu, ka Tiesa pieņems Komisijas juridisko nostāju apstiprinošu lēmumu” tikai tādēļ, lai nebūtu jāmaksā nokavējuma procenti.
52 Ar 2006. gada 13. jūnija vēstuli Vācijas Federatīvā Republika atteicās maksāt Komisijas noteikto nokavējuma procentu summu EUR 571 011,21 apmērā un atkārtoja, ka tā apstrīd muitas parāda rašanos, kā arī pienākumu to atmaksāt.
53 Komisija ar 2006. gada 18. oktobra vēstuli uzsāka procedūru saistībā ar valsts pienākumu neizpildi saskaņā ar EKL 226. pantu un nosūtīja Vācijas Federatīvajai Republikai brīdinājuma vēstuli, aicinot to sniegt paskaidrojumus.
54 Tā kā Komisija nebija apmierināta ar 2007. gada 19. februārī saņemto atbildi, tā 2007. gada 29. jūnijā nosūtīja argumentētu atzinumu, uz kuru šī dalībvalsts atbildēja ar 2007. gada 24. augusta vēstuli.
55 Tā kā šī atbilde Komisiju neapmierināja, tā nolēma celt šo prasību.
Par prasību
Lietas dalībnieku argumenti
56 Komisija būtībā pārmet Vācijas Federatīvajai Republikai, ka tā nav iekasējusi attiecīgo muitas parādu, ka tā ir novēloti nodevusi Komisijas rīcībā pašu resursus par šo laika posmu un ka tā ir atteikusies maksāt piemērojamos nokavējuma procentus.
57 Attiecībā uz novēlotu pašu resursu nodošanu Komisija atgādina, ka saskaņā ar Regulām Nr. 1552/89 un Nr. 1150/2000, kā arī Muitas kodeksu dalībvalstīm ir pienākums atgūt pēc likuma maksājamās summas saistībā ar muitas parādu, kā arī noteikt un pārskaitīt attiecīgos pašu resursus, līdz ko tām ir pieejama informācija, lai varētu noteikt nodokļa parādnieku un maksājamo nodokļu apmēru.
58 Šajā gadījumā Vācijas iestādes ar 1998. gada 18. augusta vēstuli tika informētas par dažu izcelsmes apliecinājuma deklarāciju atsaukšanu, līdz ar to kopā ar iepriekš nosūtītajām vēstulēm un dokumentiem to rīcībā bija visa nepieciešamā informācija, lai piedzītu attiecīgo muitas parādu.
59 Vācijas Federatīvajai Republikai pirms trīs mēnešu termiņa beigām kopš minētās vēstules saņemšanas bija pienākums noteikt pēc likuma maksājamās summas un paziņot tās nodokļa parādniekiem, kaut arī Ungārijā uzsāktās tiesvedības dēļ tai pagaidām bija jāatsauc maksājums vai jāatmaksā saņemtās summas. Pašu resursi Kopienas kontos bija jāieraksta vēlākais līdz 1999. gada 20. janvārim.
60 Saistībā ar nokavējuma procentiem Komisija norāda, ka saskaņā ar Regulu Nr. 1552/89 un Nr. 1150/2000 11. pantu dalībvalstīm ir pienākums samaksāt nokavējuma procentus, pat ja to bezdarbības dēļ pašu resursu prasījumu apmēru vairs nevar noteikt. Tātad Vācijas Federatīvajai Republikai bija pienākums samaksāt nokavējuma procentus par periodu sākot no 1999. gada 20. janvāra līdz 2005. gada 31. oktobrim, un šī dalībvalsts nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.
61 Pirmkārt, Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka šajā gadījumā ir piemērojami 4. protokola 32. panta 1. un 5. punkta noteikumi, nevis Regulu Nr. 1552/89 un Nr. 1150/2000 noteikumi.
62 Pretēji minētā panta prasībām Ungārijas iestāžu pārbaužu rezultātos nebija skaidri norādīts, vai eksporta dokumentācija bija autentiska un vai attiecīgā prece bija Ungārijas izcelsmes. Turklāt šīs iestādes minēja Magyar Suzuki ierosinātos tiesas procesus un paziņoja, ka vēlāk tiks nosūtīti pārbaudes gala rezultāti.
63 Otrkārt, Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka UCLAF ziņojums par izmeklēšanu ir saskaņā ar Regulu Nr. 515/97 veiktās misijas rezultāts. Tā kā Vācijas Federatīvā Republika bija dalībvalsts, kas nepiedalījās šajā misijā, tai bija tiesības sagaidīt misijas ziņojumu, pirms tā uzsāk nodokļu piedziņu atbilstoši 4.5. punktam Komisijas vadlīnijās Kopienas misiju īstenošanai saskaņā ar Regulu Nr. 515/97 – vadlīnijas, atbilstoši kuru noteikumiem pirms uzsākt jebkādas darbības pret importētājiem dalībvalstīm, kuras nepiedalās šādā misijā, jāpieprasa ziņojums par izmeklēšanu. Turklāt savā 1999. gada 27. oktobra paziņojumā par savstarpējo administratīvo sadarbību OLAF pats aicināja dalībvalstis pamatot savas prasības uz šo ziņojumu par izmeklēšanu.
64 Treškārt, pamatojoties uz 2006. gada 9. februāra spriedumu apvienotajās lietās no C‑23/04 līdz C‑25/04 Sfakianakis (Krājums, I‑1265. lpp., 21. punkts), Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka tai nebija atļauts iekasēt muitas nodokli, pirms bija zināmi Ungārijā uzsākto tiesvedību rezultāti. Līdz ar to dažos gadījumos muitas parāda noilguma iestāšanās bija neizbēgama.
65 Attiecībā uz nokavējuma procentiem Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka ņemot vērā faktu, ka nepastāv pienākums samaksāt pašu resursus, šim papildu pienākumam nebija pamatojuma.
66 Pakārtoti šī dalībvalsts arī norāda uz Komisijas radīto tiesisko paļāvību par to, ka nebūs jāmaksā nokavējuma procenti, jo Komisija 2003. gada 2. jūlija pašu resursu komitejas sanāksmes laikā izplatītajā dokumentā bija norādījusi, ka, “ja maksājums tiks veikts noteiktajā termiņā, nokavējuma procenti netiks aprēķināti”.
67 Turklāt Vācijas Federatīvā Republika atzīst, ka, ņemot vērā, ka Regulā Nr. 1150/2000 šajā sakarā nav paredzēts nekāds konkrēts noteikums, pēdējo termiņu ierakstīšanai kontā gadījumos, kad muitas parāda summa nav tikusi iekasēta, nosaka Komisija. Šajā gadījumā Komisija termiņu, kurā pašu resursi nododami Komisijas rīcībā, bija noteikusi tikai ar 2003. gada 12. jūnija dokumentu. Līdz ar to nokavējuma procentus varēja sākt aprēķināt tikai pēc šī termiņa beigām.
Tiesas vērtējums
Par pašu resursu nodošanu [Komisijas] rīcībā
68 Vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar 4. protokola 16. panta 1. punktu, ievedot Kopienā Ungārijas izcelsmes produktus, tiem tiek piemērots atvieglojuma režīms, ja kā izcelsmes apliecinājums tiek iesniegts sertifikāts EUR.1.
69 Lai nodrošinātu minētā protokola noteikumu piemērošanu, ir paredzēta administratīvās sadarbības sistēma starp, no vienas puses, Ungārijas iestādēm un, no otras puses, Kopienu iestādēm, kā arī dalībvalstu iestādēm.
70 Šīs sistēmas pamatā ir gan uzdevumu sadalījums, gan savstarpējā uzticēšanās attiecīgo dalībvalstu un Ungārijas Republikas iestāžu starpā (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Sfakianakis, 21. punkts).
71 Šo uzdevumu sadalījumu ietvaros Ungārijas iestādes ir kompetentas pārbaudīt to produktu izcelsmes statusu, kuri nāk no Ungārijas. Tā kā tām ir vieglāk tieši pārbaudīt faktus, kas saistīti ar attiecīgo preču izcelsmi, minētajām iestādēm saskaņā ar 4. protokola 17. panta 4. un 5. punktu un 32. panta 3. punktu ir pienākums pārbaudīt izcelsmes noteikumu ievērošanu, piešķirot sertifikātus EUR.1, kā arī veicot pēcmuitošanas pārbaudi.
72 Ar 4. protokolu ieviestā administratīvās sadarbības sistēma tomēr var darboties tikai tad, ja importētājvalsts muitas administrācija atzīst eksportētājvalsts muitas iestādes tiesiski sniegtos novērtējumus (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Sfakianakis, 23. punkts).
73 Šajā sakarā importētājvalsts iestādēm, pirmkārt, ir jāatzīst preču pārvadājuma sertifikātu EUR.1, kas apliecina preču Ungārijas izcelsmi, likumība (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Sfakianakis, 37. punkts). Otrkārt, Ungārijas iestāžu veiktās pēcmuitošanas pārbaudes rezultāti ir saistoši importētājdalībvalsts iestādēm.
74 Tātad, ja Ungārijas iestādes pēc pēcmuitošanas pārbaudes saskaņā ar 4. protokola 32. panta 5. punktu skaidri bija norādījušas, ka attiecīgos transportlīdzekļus nevarēja uzskatīt par Ungārijas izcelsmes precēm, un bija sniegušas arī importētājvalsts iestādēm pietiekamu informāciju, lai tās varētu uzskatīt, ka attiecīgie sertifikāti ir atsaukti, importētājvalsts iestādēm vairs nebija pienākuma attiecīgajām precēm piešķirt 4. protokola 16. panta 1. punktā paredzēto atvieglojuma režīmu.
75 Turklāt šādos apstākļos importētājdalībvalsts iestādēm saskaņā ar Regulām Nr. 1550/89 un Nr. 1150/2000, kā arī Muitas kodeksu ir pienākums nodrošināt Kopienas pašu resursu ātru un efektīvu nodošanu un bez kavēšanās veikt vēlāku muitas nodokļu piedziņu, un iegrāmatot pašu resursus par šo laika posmu.
76 Dalībvalstīm ir jānosaka Kopienu pašu resursu prasījuma tiesības, tiklīdz to iestādes var aprēķināt muitas parāda apmēru un noteikt parādnieku (šajā ziņā skat. 2005. gada 15. novembra spriedumu lietā C‑392/02 Komisija/Dānija, Krājums, I‑9811. lpp., 61. punkts). Minētajām dalībvalstīm līdz ar to ir pienākums atbilstoši Regulas Nr. 1552/89 6. pantā paredzētajiem nosacījumiem ierakstīt šos prasījumus kontos (skat. 2006. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑312/04 Komisija/Nīderlande, Krājums, I‑9923. lpp., 61. punkts).
77 Šajā gadījumā Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, kā tas jau tika norādīts šī sprieduma 62. punktā, ka Ungārijas iestādes nebija skaidri norādījušas faktu, ka ir konstatēta izcelsmes noteikumu neievērošana saistībā ar Vācijā importētajiem transportlīdzekļiem un ka līdz ar to tai bija pienākums attiecīgajām precēm saglabāt preferenciālu tarifu.
78 Šādu argumentu nevar atbalstīt. Būtībā, kā jau tas tika norādīts šī sprieduma 35. punktā, pēc tam, kad bija pabeigta dažu dalībvalstu, kā arī Komisijas pieprasītā pēcmuitošanas pārbaude, Ungārijas iestādes savā 1998. gada 26. maija vēstulē skaidri norādīja, ka saistībā ar transportlīdzekļiem, kas importēti Vācijā un kas ierakstīti attiecīgajos dokumentos, nebija ievēroti izcelsmes noteikumi un līdz ar to tās importētājdalībvalstij bija sniegušas pietiekamu informāciju, lai varētu uzskatīt, ka attiecīgie sertifikāti ir atsaukti. Šāds bija galīgais secinājums, kas izrietēja no šīs vēstules.
79 Līdz ar to, kā ģenerāladvokāte to norādījusi savu secinājumu 64. punktā, jāatzīst, ka šajā gadījumā ar 4. protokola noteikumiem nebija pretrunā tas, ka Vācijas iestādes atsakās no preferenciālā tarifa režīma piemērošanas attiecīgajām precēm.
80 Turklāt jākonstatē, ka, pamatojoties uz Ungārijas iestāžu sniegto informāciju, Vācijas iestādes varēja noteikt nodokļa parādniekus un aprēķināt muitas parāda summu.
81 Saskaņā ar iepriekš minētajiem apsvērumiem jākonstatē, ka pēc Komisijas 1998. gada 18. augusta vēstules saņemšanas, kurā bija ietverts gan Ungārijas iestāžu 1998. gada 26. maija vēstules tulkojums vācu valodā, gan arī attiecīgie dokumenti un elektroniskie dati, Vācijas Federatīvajai Republikai bija pienākums Komisijas noteikto trīs mēnešu laikā veikt pēc likuma maksājamā ievedmuitas nodokļa vēlāku iegrāmatošanu, kā arī paziņot šo summu nodokļa parādniekam.
82 Kā ģenerāladvokāte to norādījusi savu secinājumu 66. punktā, apstāklis, ka Komisija, nevis Vācijas iestādes Ungārijas iestādēm lūdza veikt pārbaudi, nekādi neietekmē importētājvalsts iestāžu pienākumu ievērot minētās pārbaudes gala rezultātus. Kā Tiesa to jau nospriedusi iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Sfakianakis 31. punktā, šo pārbaudi var veikt ne tikai pēc importētājvalsts iestāžu lūguma, bet arī pēc Komisijas dienestu pieprasījuma, jo Komisijai saskaņā ar EKL 211. pantu jānodrošina EEK un Ungārijas Asociācijas līguma un tā protokolu pareiza piemērošana.
83 Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Vācijas Federatīvā Republika, attiecīgā muitas nodokļa novēlotu nodošanu šajā gadījumā neattaisno fakts, ka tika gaidīta papildu informācija no Ungārijas iestādēm vai galīgais nolēmums Magyar Suzuki ierosinātajos tiesas procesos Ungārijā un vēl jo mazāk gala ziņojums UCLAF veiktās paralēlās izmeklēšanas ietvaros.
84 Vispirms, kā to norādījusi ģenerāladvokāte savu secinājumu 67. punktā, ja Ungārijas iestādes savā 1998. gada 26. maija vēstulē bija paziņojušas, ka tās individuāli sniegs atbildi dalībvalstīm, kuras pieprasījušas sertifikātu EUR.1 pēcmuitošanas pārbaudi saskaņā ar 4. protokolu, un ir skaidrs, ka Vācijas iestādes nebija to valstu starpā, kas bija pieprasījušas, lai tiktu veikta šāda pārbaude, Vācijas iestādes nevar apgalvot, ka tās gaida šādu atbildi.
85 Turklāt attiecībā uz Vācijas Federatīvās Republikas argumentu, kas izriet no iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Sfakianakis, saskaņā ar kuru tai nebija tiesības iekasēt muitas nodokli, pirms kļūst zināmi Ungārijā uzsākto tiesvedību rezultāti, ir jānorāda, ka lieta, kurā pasludināts minētais spriedums, attiecās uz Grieķijas iestāžu veiktu vēlāku muitas nodokļu piedziņu par 1995. gadā no Ungārijas importētajiem Suzuki markas transportlīdzekļiem. Šī piedziņa bija pamatota ar sertifikātu EUR.1 pēcmuitošanas pārbaudes, ko saskaņā ar 4. protokolu veica Ungārijas iestādes, rezultātiem, kas tika pārskatīti pēc tam, kad Ungārijas tiesas bija pieņēmušas nolēmumus.
86 Šādā kontekstā Tiesa iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Sfakianakis 43. punktā ir noteikusi, ka EEK un Ungārijas Asociācijas līgumā noteiktās muitas nodokļu atcelšanas lietderīgas iedarbības princips ir pretrunā administratīvajiem lēmumiem, ar ko uzliek pienākumu samaksāt muitas nodokļus un ko importētājvalsts muitas iestādes ir pieņēmušas, pirms tām paziņoti to prasību izskatīšanas galīgie rezultāti, kas celtas par pēcmuitošanas pārbaudes secinājumiem, ja eksportētājvalsts iestāžu sākotnējie lēmumi par sertifikātu EUR.1 izsniegšanu nav bijuši atsaukti vai atcelti.
87 Tomēr, kā arī to norādījusi ģenerāladvokāte savu secinājumu 56. un 57. punktā, pieņemot šo lēmumu, tika ņemts vērā fakts, ka apvienoto lietu, kurā pasludināts iepriekš minētais spriedums Sfakianakis, ietvaros Grieķijas iestādēm nebija pietiekamas informācijas, lai varētu uzskatīt, ka attiecīgie sertifikāti EUR.1 nav atsaukti. Būtībā no šī sprieduma 41. punkta izriet, ka Ungārijas iestādes bija īpaši norādījušas Grieķijas iestādēm, ka sertifikāti EUR.1. saistībā ar transportlīdzekļiem, kuru ārvalsts izcelsmi formāli atzinusi ražotāja, ir atsaukti. Turpretī tās neko līdzīgu nebija norādījušas saistībā ar sertifikātiem, kas ir strīda priekšmets, un, kā tas arī izriet no minētā sprieduma 11. punkta, tās ir lūgušas Grieķijas kompetentās iestādes uzgaidīt kādu laiku, pirms piedzīt muitas nodokļus.
88 Jākonstatē, ka šī nav pamata lietas situācija. Būtībā Ungārijas iestādes savā 1998. gada 26. maija vēstulē bija skaidri norādījušas, ka attiecīgos transportlīdzekļus nevar uzskatīt par Ungārijas izcelsmes precēm, un līdz ar to bija sniegušas importētājvalstij pietiekamu informāciju, lai varētu uzskatīt, ka attiecīgie sertifikāti ir atsaukti. Tomēr, kā tas jau tika norādīts šī sprieduma 73. punktā, eksportētājvalsts iestāžu veiktās pēcmuitošanas pārbaudes rezultāti ir saistoši importētājvalsts iestādēm. Līdz ar to, pretēji tam, ko norāda Vācijas Federatīvā Republika, fakts, ka Ungārijas iestādes ir arī informējušas par pēcmuitošanas pārbaudes rezultātu pārsūdzību, neietekmē Vācijas iestāžu pienākumu iegrāmatot un paziņot attiecīgo muitas parādu, kā arī noteikt attiecīgos pašu resursus.
89 Visbeidzot, tā kā Ungārijas iestāžu galīgais apstiprinājums faktam, ka nav ievēroti izcelsmes noteikumi, bija pietiekams pamatojums, lai Vācijas iestādes uzsāktu attiecīgo muitas parāda piedziņu, šīs iestādes, lai attaisnotu novēlotu nodokļu piedziņu un attiecīgo pašu resursu nodošanu, nevarēja atsaukties uz to, ka UCLAF vēl nav pieņēmis nostāju šajā jautājumā, un īpaši uz to, ka nav paziņots gala ziņojums par izmeklēšanu par UCLAF veikto misiju Ungārijā attiecībā uz šo pašu importu un ciešā saistībā ar Ungārijas iestāžu veikto pēcmuitošanas pārbaudi.
90 Turklāt Vācijas Federatīvās Republikas argumenti, saskaņā ar kuriem OLAF savā 1999. gada 27. oktobra paziņojumā par savstarpējo administratīvo sadarbību pats aicināja dalībvalstis pamatot savu rīcību uz UCLAF ziņojumu par izmeklēšanu, nav atbalstāmi. Kā ģenerāladvokāte to norādījusi savu secinājumu 90. un 91. punktā, šī dalībvalsts, formulējot savus argumentus, ir balstījusies uz šī ziņojuma šauru izpratni, neņemot vērā šī ziņojuma kontekstu.
91 Būtībā jāatgādina, ka pēc valsts tiesu pieņemtajiem nolēmumiem Ungārijas iestādes pārskatīja savu viedokli saistībā ar izcelsmes noteikumu neievērošanu attiecībā uz eksportētajiem transportlīdzekļiem. Šādā kontekstā OLAF ar savu 1999. gada 27. oktobra paziņojumu par savstarpējo administratīvo sadarbību pauda savu neapmierinātību par šo iestāžu viedokli un aicināja attiecīgās dalībvalstis turpināt attiecīgo muitas nodokļa piedziņu. OLAF atsaucās uz UCLAF veiktās pārbaudes rezultātiem, tikai lai pamatotu savu nostāju.
92 Turklāt jānorāda, ka attiecīgo muitas nodokļu piedziņa, ko veica Vācijas iestādes pēc tam, kad bija saņemti Ungārijas iestāžu secinājumi, kuros konstatēta izcelsmes noteikumu neievērošana, nevarēja neatgriezeniski ietekmēt nodokļa parādnieku intereses. Pirmkārt, muitas iestādēm saskaņā ar Muitas kodeksa 224.–230. pantu bija atļauts piešķirt nodokļa parādniekiem maksājumu iespējas. Otrkārt, tiktāl, ciktāl tas attiecas uz gadījumiem, kad tiek noteikta muitas nodokļa summa, kas pēc likuma nav maksājama, muitas iestādēm saskaņā ar Muitas kodeksa 236. pantu tā ir jāatmaksā. Šajā sakarā ir jāprecizē, ka šajā lietā Vācijas iestādes, kas uzsāka piedziņu, pirms Ungārijas tiesas bija paziņojušas lēmumu un pirms eksportētājvalsts iestādes bija paziņojušas jauno nostāju, ir veikušas tāda muitas nodokļa piedziņu, kas pēc likuma nebija maksājams.
Par nokavējuma procentiem
93 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka starp pienākumu noteikt Kopienu pašu resursus, pienākumu noteiktajos termiņos ierakstīt tos Komisijas kontā un, visbeidzot, pienākumu maksāt nokavējuma procentus pastāv neatdalāma saite; nokavējuma procenti ir maksājami neatkarīgi no iemesla, kādēļ šie resursi Komisijas kontā ir ierakstīti ar nokavējumu (skat. it īpaši 1989. gada 21. septembra spriedumu lietā 68/88 Komisija/Grieķija, Recueil, 2965. lpp., 17. punkts, un 2003. gada 12. jūnija spriedumu lietā C‑363/00 Komisija/Itālija, Recueil, I‑5767. lpp., 43. un 44. punkts, kā arī 2009. gada 22. janvāra spriedumu lietā C‑150/07 Komisija/Portugāle, 62. punkts).
94 Saskaņā ar Regulas Nr. 1552/89 11. pantu par visiem kavējumiem, izdarot ierakstus šīs regulas 9. panta 1. punktā minētajā kontā, attiecīgajai dalībvalstij jāmaksā nokavējuma procenti, kurus piemēro visam kavējuma periodam (skat. 2005. gada 14. aprīļa spriedumu lietā C‑460/01 Komisija/Nīderlande, Krājums, I‑2613. lpp., 91. punkts, un 2009. gada 19. marta spriedumu lietā C‑275/07 Komisija/Itālija, Krājums, I‑2005. lpp., 66. punkts).
95 Turklāt no minētā 11. panta formulējuma izriet, ka novēlota pašu resursu nodošana nav atkarīga no tāda Komisijas noteiktā termiņa minēto resursu nodošanai, kas minēts šī sprieduma 67. punktā.
96 Tāpat ir arī jānoraida Vācijas Federatīvās Republikas arguments, saskaņā ar kuru tai ir likumīgs pamats uzskatīt, ka tai nav jāmaksā nokavējuma procenti.
97 Būtībā, kā to arī ģenerāladvokāte norādījusi savu secinājumu 112.–114. punktā, ņemot vērā Regulas Nr. 1552/89 10. un 11. panta skaidros un precīzos noteikumus, 2003. gada 12. jūnija sanāksmes protokola pārprotamo saturu, ievērojamo nokavējuma procentu summu, kā arī šīs lietas priekšvēsturi, Vācijas Federatīvā Republika nevarēja uzskatīt, ka tā ir saņēmusi precīzu, beznosacījumu un saskaņotu apliecinājumu, kurš var radīt tiesisku paļāvību.
98 No visa iepriekš minētā izriet, ka, neraugoties uz paziņojumu par savstarpēju administratīvo sadarbību, ļaujot noilgt muitas prasījumiem un par vēlu samaksājot pašu resursus, kā arī atsakoties maksāt piemērojamos nokavējuma procentus, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi Regulas Nr. 1552/89, kā arī Regulas Nr. 1150/2000 2., 6. un 9.–11. pantā paredzētos pienākumus.
Par tiesāšanās izdevumiem
99 Atbilstoši Tiesas Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
1) neraugoties uz paziņojumu par savstarpēju administratīvo sadarbību, ļaujot noilgt muitas prasījumiem, par vēlu samaksājot pašu resursus, kā arī atsakoties maksāt piemērojamos nokavējuma procentus, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi Padomes 1989. gada 29. maija Regulas (EEK, Euratom) Nr. 1552/89, ar ko īsteno Lēmumu 88/376/EEK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu, 2., 6. un 9.–11. pantā, kā arī Padomes 2000. gada 22. maija Regulas (EK, Euratom) Nr. 1150/2000, ar ko īsteno Lēmumu 94/728/EK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu, tādos pašos pantos paredzētos pienākumus;
2) Vācijas Federatīvā Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – vācu.
Top