Lieta C‑287/03
Eiropas Kopienu Komisija
pret
Beļģijas Karalisti
Valsts pienākumu neizpilde – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Pastāvīgo klientu programmas – Pierādīšanas pienākums
Ģenerāladvokāta Filipa Ležē [Philippe Léger] secinājumi, sniegti 2005. gada 10. martā
Tiesas spriedums (otrā palāta) 2005. gada 12. maijā
Sprieduma kopsavilkums
1. Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Pirmstiesas procedūra – Pārmērīgs ilgums – Apstāklis, kas ietekmē prasības pieņemamību tikai aizstāvības tiesību aizskāruma gadījumā – Pierādīšanas pienākums
(EKL 226. pants)
2. Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Valsts pienākumu neizpildes pierādījums – Komisijas pienākums – Pieņēmumi – Nepieņemamība – Prasība nevis par valsts tiesību normas saturu, bet par tās izpildi – Īpašas pierādīšanas prasības
(EKL 226. pants)
1. Lai gan tiesvedībā sakarā ar valsts pienākumu neizpildi pārāk ilga pirmstiesas procedūra var būt iemesls prasības nepieņemamībai, to var atzīt tikai tādos gadījumos, kad Komisijas rīcības dēļ tās argumentus ir bijis grūti atspēkot, tādējādi pārkāpjot tiesības uz aizstāvēšanos. Ieinteresētajai dalībvalstij ir jāpierāda šādu grūtību pastāvēšana.
(sal. ar 14. punktu)
2. Tiesvedībā sakarā ar valsts pienākumu neizpildi Komisijai ir jāpierāda iespējamā pienākumu neizpilde un jāiesniedz Tiesai nepieciešamie pierādījumi, lai tā varētu pārbaudīt, vai ir notikusi valsts pienākumu neizpilde; Komisija nevar balstīties ne uz kādiem pieņēmumiem.
Jo īpaši attiecībā uz prasību par valsts tiesību normas izpildi valsts pienākumu neizpildes pierādīšanas pienākums prasa iesniegt īpašus pierādījumus salīdzinājumā ar tiem, kuri tiek ņemti vērā saistībā ar parastu valsts pienākumu neizpildes prasību, kas attiecas tikai uz valsts tiesību normas saturu. Šajos apstākļos valsts pienākumu neizpildi var konstatēt, tikai pietiekami dokumentēti un detalizēti pierādot, ka valsts iestādes un/vai tiesas ir īstenojušas praksi, kurā tās tiek vainotas un par ko attiecīgā dalībvalsts saucama pie atbildības.
Turklāt, lai valsts rīcība, kas veido Kopienu tiesībām pretēju administratīvo praksi, EKL 226. panta izpratnē būtu valsts pienākuma neizpilde, šai praksei ir jābūt zināmā mērā pastāvīgai un vispārīgai.
(sal. ar 27.–29. punktu)
TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2005. gada 12. maijā (*)
Valsts pienākumu neizpilde – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Pastāvīgo klientu programmas – Pierādīšanas pienākums
Lieta C‑287/03
par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam,
ko 2003. gada 3. jūlijā cēla
Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv M. Patakja [M. Patakia] un N. B. Rasmusens [N. B. Rasmussen], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītāja,
pret
Beļģijas Karalisti, ko pārstāv E. Dominkovica [E. Dominkovits], pārstāve, kam palīdz Ē. Balate [E. Balate], advokāts,
atbildētāja.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] (referente), R. Šintgens [R. Schintgen], P. Kūris [P. Kūris] un Dž. Arestis [G. Arestis],
ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger],
sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2004. gada 15. decembrī,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 10. martā,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, diskriminējoši un nesamērīgi piemērojot nosacījumus “līdzība” un “vienīgais pārdevējs”, pirmkārt, attiecībā uz patērētāja saņemtajām precēm un pakalpojumiem un, otrkārt, attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kuri ir pieejami bez maksas vai ar atlaidi pastāvīgo klientu programmas ietvaros, kā sākotnēju nosacījumu šādas programmas piemērošanai savstarpēja starptautiska pakalpojuma starp uzņēmumiem veidā, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 49. pants.
Valsts tiesiskais regulējums
2 Ar 54. pantu Beļģijas 1991. gada 14. jūlija likumā Par tirdzniecības praksi un patērētāju informēšanu un aizsardzību (1991. gada 29. augusta Moniteur belge) ir aizliegti “pārdevēja jebkādi saistītie piedāvājumi patērētājam”. Saskaņā ar šo normu saistītais piedāvājums ir “preču, pakalpojumu, cita veida priekšrocību un dokumentu, kas ļauj iegūt preces un pakalpojumus, iegūšana bez maksas vai par samaksu [..], kas ir saistīta ar citu, pat identisku, preču vai pakalpojumu iegūšanu”. Izteikt patērētājam saistīto piedāvājumu ir aizliegts arī tad, ja to veic “vairāki pārdevēji, kuri rīkojas vienotā nolūkā”.
3 Likuma 57. pants attiecas uz šī aizlieguma izņēmumiem un definē priekšrocības, kuras patērētājs var iegūt ar pamatprecei vai pamatpakalpojumam pievienotajiem bezmaksas dokumentiem. Šī panta 1.–3. punktā ir paredzēti izņēmumi, kurus uzņēmējs var izmantot tikai pēc reģistrācijas Ekonomikas ministrijā saskaņā ar šī paša likuma 59. pantu. Šie izņēmumi ir atlaides attiecībā uz iegūto preču vai pakalpojumu daudzumu (1. punkts), tādas priekšrocības kā krāsainie attēli, uzlīmes un citi attēli ar minimālu vērtību, kā arī dokumenti, kuri ļauj piedalīties saskaņotās mantu loterijās vai loterijās (2. punkts), un atlaides uz vietas (3. punkts).
4 Likuma 57. panta 4. punkts paredz izņēmumu no saistīto piedāvājumu aizlieguma, kuru uzņēmējs var izmantot bez iepriekšējas reģistrācijas. Minētā norma ir šāda:
“Tāpat kopā ar pamatpreci vai pamatpakalpojumu bez maksas var piedāvāt:
[..]
4) dokumentus, kas dod tiesības papildus noteikta daudzuma preču vai pakalpojumu iegādei saņemt vienu bezmaksas piedāvājumu vai cenas samazinājumu līdzīgas preces vai pakalpojuma iegādei, ar nosacījumu, ka šo priekšrocību sniedz tas pats pārdevējs un tas nepārsniedz trešo daļu no iepriekš iegūtās preces vai pakalpojuma cenas.
[..]”
5 Tādu dokumentu piedāvāšana bez maksas, kuri neatbilst šim noteikumam, tiek uzskatīta par prettiesisku. Pēc Ekonomijas ministrijas, ieinteresētā uzņēmēja vai privātu patērētāju tiesību aizsardzības apvienību pieprasījuma tirdzniecības tiesas var izdot rīkojumu pārtraukt šādas darbības.
Prāvas priekšvēsture
6 Pēc Nīderlandē dibināta uzņēmuma sūdzības Komisija 1999. gada 31. marta brīdinājuma vēstulē vērsa Beļģijas valdības uzmanību uz iepriekš minēto normu saderību ar EK līguma 49. pantu. Beļģijas valdība uz to atbildēja 1999. gada 2. jūnija vēstulē.
7 Komisija, uzskatot šo atbildi par neapmierinošu, 2000. gada 1. augustā nosūtīja Beļģijas Karalistei argumentētu atzinumu, aicinot šo dalībvalsti veikt vajadzīgos pasākumus atzinuma izpildei divu mēnešu termiņā pēc tā saņemšanas.
8 Beļģijas Karaliste atbildēja uz minēto argumentēto atzinumu 2000. gada 16. oktobra vēstulē, kurā apstiprināja gatavību grozīt likumu, tomēr uzskatot par lietderīgāku sagaidīt Komisijas priekšlikumus par Kopienu tiesību aktu saskaņošanu attiecīgajā jomā.
9 Šādos apstākļos Komisija iesniedza šo prasību.
Par prasību
Par pieņemamību
Lietas dalībnieku argumenti
10 Beļģijas valdība norāda, ka prasība nav pieņemama pārāk ilgās pirmstiesas procedūras dēļ. No atbildes uz argumentēto atzinumu līdz prasības pieteikuma iesniegšanai Tiesā ir pagājuši gandrīz trīs gadi. Šāds novēlojums nav saderīgs ar tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principiem.
11 Beļģijas valdība precizē, ka tiesiski tā varēja paļauties uz to, ka tās atbilde uz argumentēto atzinumu tika uzskatīta par apmierinošu, jo Komisija to neapstrīdēja, pat ja neradās nekādi jauni apstākļi.
12 Šajā sakarā Komisija norāda, ka pēc Beļģijas iestāžu atbildes uz argumentēto atzinumu abu lietas dalībnieku atbildīgie dienesti regulāri sazinājās. Tādējādi Komisija uzskata, ka Beļģijas Karaliste bija informēta par to, ka Komisijas nostāja visas pirmstiesas procedūras laikā nemainījās.
13 Komisija uzskata, ka šajos apstākļos Beļģijas iestādes nav pierādījušas, kādā veidā pirmstiesas procedūras ilgums varētu aizskart tiesības uz aizstāvēšanos.
Tiesas vērtējums
14 Ir jāatgādina, ka, lai gan pārāk ilga pirmstiesas procedūra var būt pamatojums prasības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi nepieņemamībai, tomēr no judikatūras izriet, ka to var atzīt tikai tādos gadījumos, kad Komisijas rīcības dēļ tās argumentus ir bijis grūti atspēkot, tādējādi pārkāpjot tiesības uz aizstāvēšanos, un ka ieinteresētajai dalībvalstij ir jāpierāda šādu grūtību pastāvēšana (šajā sakarā skat. 1991. gada 16. maija spriedumu lietā C‑96/89 Komisija/Nīderlande, Recueil, I‑2461. lpp., 15. un 16. punkts, un 1999. gada 21. janvāra spriedumu lietā C‑207/97 Komisija/Beļģija, Recueil, I‑275. lpp., 24. un 25. punkts).
15 Šajā gadījumā ir jāatzīst, ka Beļģijas Karaliste nav izvirzījusi nevienu īpašu argumentu, kas liecinātu par to, ka laikposms no tās atbildes uz argumentēto atzinumu līdz prasības iesniegšanai Tiesā ir ietekmējis tās iespējas izmantot tiesības uz aizstāvēšanos.
16 Šādos apstākļos prasība ir atzīstama par pieņemamu.
Par lietas būtību
Lietas dalībnieku argumenti
17 Komisija norāda, ka iepriekš minētajā likumā paredzētie “līdzības” un “vienīgā pārdevēja” nosacījumi ierobežo pakalpojumu sniegšanas brīvību. Šo nosacījumu īstenošanai varētu būt negatīva un diskriminējoša ietekme, jo īpaši attiecībā uz ārvalstu uzņēmumiem, kuri vēlas ienākt Beļģijas tirgū.
18 Komisija uzskata, ka likums principā iestājas pret to, ka uzņēmums, izmantojot pastāvīgo klientu programmu, saistītā veidā piedāvā preces vai pakalpojumus, kuri nav līdzīgi pārdotajām pamatprecēm vai pamatpakalpojumiem. Tomēr praksē šī norma ļoti bieži tiks apieta un Beļģijā dibinātie uzņēmumi ar savu izplatīšanas tīklu būs vienīgie, kuri no tās iegūs un ieviesīs pastāvīgo klientu programmas citās nozarēs un/vai izplatīšanas sistēmās. Turklāt minēto noteikumu neievērošanu vienkāršojot Beļģijas judikatūra, saskaņā ar kuru saistītais piedāvājums atbilst līdzības nosacījumam, ja vien tai pašā rūpniecības vai tirdzniecības nozarē tiek pārdotas gan pamatpreces un/vai pamatpakalpojumi, gan bez maksas vai ar atlaidi piedāvātās preces un/vai pakalpojumi.
19 Attiecībā uz šo ierobežojumu iespējamiem pamatojumiem Komisija norāda, ka divu preču vai pakalpojumu vienkārša piederība pie vienas rūpniecības vai tirdzniecības nozares nav pietiekama, lai nodrošinātu šo preču vai pakalpojumu cenas pārskatāmību. Tas pats attiecas uz nosacījumu, ka saistīti piedāvātās preces vai pakalpojumi jāpārdod vienam pārdevējam.
20 Tāpat Komisija uzskata, ka “līdzības” un “vienīgā pārdevēja” nosacījumi nav nepieciešami, lai nodrošinātu patērētāju aizsardzību vai tirdzniecības darījumu lojalitāti.
21 Beļģijas valdība apgalvo, ka nedz likums, nedz tā piemērošana neaizliedz, neapgrūtina un nepadara citā dalībvalstī dibināto pakalpojumu sniedzēju darbības mazāk pievilcīgas.
22 Minētā valdība uzsver, ka visi uzņēmumi, kuri vēlas veicināt tirdzniecību tādā veidā, kādu Komisija ir raksturojusi prasības pamatojumā, ir vienādā stāvoklī neatkarīgi no tā, vai šie uzņēmumi ir dibināti Beļģijā vai ārpus tās. Šajā ziņā “līdzības” un “vienīgā pārdevēja” nosacījumu interpretācija ir vienāda neatkarīgi no uzņēmuma dibināšanas vietas.
23 Attiecībā uz minētā tiesību akta pamatojumu Beļģijas valdība norāda, ka tās paredzētie aizliegumi galvenokārt balstās uz tirgus pārskatāmības apsvērumiem. Šī tiesību akta mērķis ir nepieļaut, ka patērētāji tiek maldināti par reālajām cenām, kas var būt patērētāju ļaunprātīga izmantošana ar saistīto piedāvājumu palīdzību.
Tiesas vērtējums
24 Vispirms ir jānorāda – kā tas izriet arī no pieteikuma par lietas ierosināšanu rezolutīvās daļas –, ka šajā prasības pieteikumā sakarā ar valsts pienākumu neizpildi nav apstrīdēta likuma 57. panta 4. punkta redakcijas saderība ar EKL 49. pantu, tajā tiek aplūkots vienīgi jautājums par to, vai Beļģijas atbildīgās iestādes piemēro minētajā normā paredzētos nosacījumus.
25 Atbildot uz Tiesas uzdoto jautājumu tiesas sēdē, Komisija vispirms skaidri apstiprināja, ka prasības pieteikums attiecas tikai uz valsts likumdošanas piemērošanu reālajā tirgus situācijā, nevis uz pašu minēto tiesību aktu.
26 No tā izriet, ka Tiesai ir jānoskaidro, vai, piemērojot likuma 57. panta 4. punktu, valsts iestādes, proti, administratīvās iestādes un tiesas, ir pārkāpušas EKL 49. pantu.
27 Šajā sakarā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesvedībā sakarā ar valsts pienākumu neizpildi Komisijai ir jāpierāda iespējamā pienākumu neizpilde un jāiesniedz Tiesai nepieciešamie pierādījumi, lai tā varētu pārbaudīt, vai ir notikusi valsts pienākumu neizpilde; Komisija nevar balstīties ne uz kādiem pieņēmumiem (skat. it īpaši 1982. gada 25. maija spriedumu lietā 96/81 Komisija/Nīderlande, Recueil, 1791. lpp., 6. punkts; 1990. gada 20. marta spriedumu lietā C‑62/89 Komisija/Francija, Recueil, I‑925. lpp., 37. punkts; 1997. gada 29. maija spriedumu lietā C‑300/95 Komisija/Apvienotā Karaliste, Recueil, I‑2649. lpp., 31. punkts; 1999. gada 9. septembra spriedumu lietā C‑217/97 Komisija/Vācija, Recueil, I‑5087. lpp., 22. punkts).
28 Jo īpaši attiecībā uz prasību par valsts tiesību normas izpildi, kā uzsver ģenerāladvokāts secinājumu 41. un 43. punktā, valsts pienākumu neizpildes pierādīšanas pienākums prasa iesniegt īpašus pierādījumus salīdzinājumā ar tiem, kuri tiek ņemti vērā saistībā ar parastu valsts pienākumu neizpildes prasību, kas attiecas tikai uz valsts tiesību normas saturu. Šajos apstākļos valsts pienākumu neizpildi var konstatēt, tikai pietiekami dokumentēti un detalizēti pierādot, ka valsts iestādes un/vai tiesas ir īstenojušas praksi, kurā tās tiek vainotas un par ko attiecīgā dalībvalsts saucama pie atbildības.
29 Šajā sakarā ir svarīgi piebilst – lai valsts rīcība, kas veido Kopienu tiesībām pretēju administratīvo praksi, EKL 226. panta izpratnē būtu valsts pienākuma neizpilde, šai praksei ir jābūt zināmā mērā pastāvīgai un vispārīgai (skat. 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑387/99 Komisija/Vācija, Recueil, I‑3773. lpp., 42. punkts, un 2005. gada 26. aprīļa spriedumu lietā C‑494/01 Komisija/Īrija, Krājums, I‑3331. lpp., 28. punkts).
30 Ir jāatzīst, ka Komisija nav pierādījusi, ka Beļģijā pastāvētu šāda administratīva prakse, kurai piemistu Tiesas judikatūrā noteiktās pazīmes. Komisija atsaucas tikai uz iesniegto uzņēmuma – pastāvīgo klientu programmas organizētāja – sūdzību, nesniedzot pierādījumus par to, ka likuma 57. panta 4. punktā ietvertie “līdzības” un “vienīgā pārdevēja” nosacījumi tiek piemēroti “diskriminējoši un nesamērīgi”.
31 Attiecībā uz jautājumu, vai Beļģijā pastāv judikatūra par minēto pierādīšanas pienākuma principu, kurā iepriekš minētās normas interpretācija būtu atzīta par saderīgu ar EKL 49. pantu, ir jāatzīst, ka arī Komisija nav minējusi spriedumus, no kuriem izrietētu, ka valsts tiesas jēdzienus “līdzība” un “vienīgais pārdevējs” būtu interpretējušas, iepriekš pieņemot, ka vienā rūpniecības vai tirdzniecības nozarē parasti pārdod gan pamatpreces un/vai pamatpakalpojumus, gan bez maksas vai par pazeminātu cenu piedāvātās preces un/vai pakalpojumus, vai ka tie attiektos uz vienu rūpniecības vai tirdzniecības nozari.
32 Tādējādi ir jāatzīst, ka Komisija nav pierādījusi to, ka Beļģijas Karaliste nebūtu izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 49. pants, un to, ka minētā dalībvalsts būtu diskriminējoši un nesamērīgi piemērojusi “līdzības” un “vienīgā pārdevēja” nosacījumus attiecībā uz patērētāja saņemtajām precēm un pakalpojumiem, no vienas puses, un precēm vai pakalpojumiem, kuri ir pieejami bez maksas vai ar atlaidi pastāvīgo klientu programmas ietvaros, no otras puses, kā sākotnēju nosacījumu šādas programmas piemērošanai tik ilgi, kamēr tiek sniegti uzņēmumu savstarpējie starptautiskie pakalpojumi.
33 Tādējādi Komisijas prasība ir noraidāma.
Par tiesāšanās izdevumiem
34 Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Beļģijas Karaliste ir prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) ar šo pasludina:
1) prasību noraidīt;
2) Eiropas Kopienu Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – franču.
Top