TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2016. gada 7. aprīlī ( *1 )
“Apelācija — Ierobežojoši pasākumi pret Irānas Islāma Republiku — To personu un organizāciju saraksts, kam piemērojama līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana — Kritērijs par materiālu, loģistikas vai finansiālu atbalstu Irānas valdībai — Centrālās bankas sniegti finanšu pakalpojumi”
Lieta C‑266/15 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2015. gada 3. jūnijā iesniedza
Central Bank of Iran , Teherāna (Irāna), ko pārstāv M. Lester un Z. Al‑Rikabi, barristers,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
otra lietas dalībniece –
Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv V. Piessevaux un M. Bishop, pārstāvji,
atbildētāja pirmajā instancē.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Ilešičs [M. Ilešič], tiesneši K. Toadere [C. Toader], A. Ross [A. Rosas] (referents), A. Prehala [A. Prechal] un E. Jarašūns [E. Jarašiūnas],
ģenerāladvokāts H. Saugmandsgors Ēe [H. Saugmandsgaard Øe],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1
Ar apelācijas sūdzību Central Bank of Iran (Irānas Centrālā banka) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 25. marta spriedumu (T‑563/12, EU:T:2015:187, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja tās prasību atcelt, pirmkārt, Padomes2012. gada 15. oktobra Lēmumu 2012/635/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 282, 58. lpp.), un, otrkārt, Padomes 2012. gada 15. oktobra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 945/2012, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 282, 16. lpp.; turpmāk tekstā kopā – “strīdīgie akti”), ciktāl šie tiesību akti attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju.
Atbilstošās tiesību normas
2
2010. gada 26. jūlijā Eiropas Savienības Padome pieņēma Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 195, 39. lpp.), kura II pielikumā ir uzskaitītas personas un vienības, – kas nav I pielikumā minētās vienības, kuras sarakstā ir iekļāvusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome vai ar Rezolūciju 1737 (2006) [RCSNU 1737 (2006)] izveidotā Sankciju komiteja, – kuru aktīvi ir tikuši iesaldēti.
3
Padome 2012. gada 23. janvārī pieņēma Lēmumu 2012/35/KĀDP, ar ko groza Lēmumu 2010/413 (OV L 19, 22. lpp.). Saskaņā ar šī lēmuma 13. apsvērumu “ieceļošanas aizliegums, kā arī līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana būtu jāpiemēro vēl citām personām un vienībām, kas sniedz atbalstu Irānas valdībai, radot tai iespēju veikt ar kodolieroču izplatīšanu saistītas darbības vai kodolieroču nogādes sistēmu izstrādi, it īpaši personām un vienībām, kas sniedz finansiālu, loģistikas vai materiālu atbalstu Irānas valdībai”.
4
Ar Lēmuma 2012/35 1. panta 7. punkta a) apakšpunkta ii) punktu Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punktam ir ticis pievienots šāds apakšpunkts, kurā ir paredzēta turpinājumā minēto personu un vienību īpašumā esošo līdzekļu iesaldēšana:
“c)
citas I pielikumā neietvertas personas un struktūras, kas sniedz atbalstu Irānas valdībai, un ar tām saistītas personas un struktūras, kā uzskaitīts II pielikumā.”
5
Ar Lēmuma 2012/635 1. panta 8. punkta a) apakšpunktu tika grozīts Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunkts, kurā tādējādi ir paredzēts, ka ierobežojoši pasākumi jāattiecina uz personām, kas ir:
“c)
citas I pielikumā neietvertas personas un struktūras, kas sniedz atbalstu Irānas valdībai, un vienības, kuras ir to īpašumā vai kontrolē, vai ar tām saistītas personas un struktūras, kā uzskaitīts II pielikumā”.
6
Ar Lēmumu 2012/35 apelācijas sūdzības iesniedzējas vārds tika iekļauts Lēmuma 2010/413 II pielikuma sarakstā ar pamatojumu, ka tā bija iesaistīta darbībās, kuru nolūks bija apiet sankcijas. Šī paša iemesla dēļ ar Padomes 2012. gada 23. janvāra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 54/2012, ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 961/2010 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 19, 1. lpp.), apelācijas sūdzības iesniedzējas nosaukums tika iekļauts Padomes 2010. gada 25. oktobra Regulas (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu (EK) Nr. 423/2007 (OV L 281, 1. lpp.), VIII pielikumā ietvertajā sarakstā.
7
Ar Lēmumu 2012/635 sarakstā ietveršanas pamatojums tika papildināts ar šādu norādi:
“Sniedz finansiālu atbalstu Irānas valdībai.”
8
Padome 2012. gada 23. martā pieņēma Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas (ES) Nr. 961/2010 atcelšanu (OV L 88, 1. lpp.). Šīs regulas 23. panta 2. punktā ir paredzēts iesaldēt tās IX pielikumā uzskaitīto personu, vienību un struktūru līdzekļus, kuras ir apzinātas kā tādas, kas:
“d)
ir citas personas, vienības vai struktūras, kas sniedz atbalstu, piemēram, materiālu atbalstu, loģistikas vai finansiālu atbalstu, Irānas valdībai, un personas un vienības, kas ir saistītas ar tām.”
9
Ar Regulu Nr. 945/2012 apelācijas sūdzības iesniedzējas nosaukuma ietveršana Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā ietvertajā sarakstā tika papildināts ar šādu norādi:
“Sniedz finansiālu atbalstu Irānas valdībai.”
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
10
Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 26. decembrī, Central Bank of Iran cēla prasību par to, lai atceltu strīdīgos aktus, ciktāl pēc pārskatīšanas tās nosaukums ir saglabāts to vienību sarakstos, kurām piemēro ierobežojošos pasākumus.
11
Prasības pamatošanai Central Bank of Iran izvirzīja četrus pamatus. Pirmais pamats bija par kļūdu vērtējumā, otrais pamats bija par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, trešais pamats bija par tiesību uz aizstāvību un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā principu pārkāpumu un, visbeidzot, ceturtais pamats bija par samērīguma principa un apelācijas sūdzības iesniedzējas pamattiesību pārkāpumu, tostarp tiesību uz tās īpašuma un reputācijas aizsardzību pārkāpumu.
12
Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa minēto prasību pilnībā noraidīja.
Lietas dalībnieku prasījumi
13
Central Bank of Iran prasījumi Tiesai ir šādi:
—
atcelt pārsūdzēto spriedumu;
—
atcelt strīdīgos aktus, ciktāl šie akti uz viņu attiecas, un
—
piespriest Padomei atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesāšanās izdevumus gan pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā.
14
Padomes prasījumi Tiesai ir šādi:
—
noraidīt apelācijas sūdzību un
—
piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par apelācijas sūdzību
15
Savas apelācijas sūdzības pamatojumam Central Bank of Iran ir izvirzījusi četrus pamatus. Pirmais pamats ir par kļūdu, ko esot pieļāvusi Vispārējā tiesa, nolemjot, ka Padomei bija pamats secināt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja sniedza “finansiālu atbalstu” Irānas valdībai. Otrais pamats ir par apgalvotu Vispārējās tiesas pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā tās novērtējumā par Padomes pienākumu norādīt pamatojumu. Trešais pamats ir par apgalvotu tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa pārkāpumu un, visbeidzot, ceturtais pamats ir par apgalvoto samērīguma principa un apelācijas sūdzības iesniedzējas pamattiesību, tostarp tās tiesību uz īpašumu un reputācijas aizsardzību, pārkāpumu.
16
Vispirms ir jāpārbauda otrais pamats, tad trešais un pēc tam pirmais un ceturtais pamats.
Par otro pamatu attiecībā uz Vispārējās tiesas pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā tās novērtējumā par Padomes pienākumu norādīt pamatojumu
Pārsūdzētais spriedums
17
Pārsūdzētā sprieduma 53.–58. punktā Vispārējā tiesa atgādināja judikatūru attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu Savienības tiesību aktos. Tālāk šī sprieduma 59. un nākamajos punktos tā pārbaudīja strīdīgajos aktos ietverto pamatojumu, ņemot vērā sarakstā iekļaušanas kritērijus, kādi ir paredzēti Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta a), b) un d) apakšpunktā un Lēmuma 2010/413, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2012/635, 20. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā.
18
Pārsūdzētā sprieduma 74. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, “ka [strīdīgo] aktu pamatojuma pietiekamo raksturu var novērtēt vienīgi attiecībā uz kritēriju par palīdzību ierobežojošo pasākumu apiešanai un atbalsta Irānas valdībai kritēriju, uz kuriem minētajos aktos Padome atsaucas netieši, tomēr nenovēršami”. Tomēr šī sprieduma 75. punktā tā uzskatīja, ka, ciktāl strīdīgie akti bija pamatoti ar kritēriju par atbalstu ierobežojošo pasākumu apiešanai, to pamatojums, kura saturs izpaudās kā norāde, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja “bija iesaistīta darbībās, lai apietu sankcijas”, bija nepietiekams, ciktāl šis pamatojums, šķiet, nebija nekas vairāk kā tikai paša kritērija atkārtojums un tajā nebija ietverts neviens paskaidrojums, ar ko konkretizē iemeslus, kuru dēļ šis kritērijs bija piemērojams apelācijas sūdzības iesniedzējai. Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 79. punktā uzskatīja, ka netiešo pamatojumu nevarēja ņemt vērā, lai novērstu tiešā pamatojuma nepietiekamību attiecībā uz atbalsta ierobežojošo pasākumu apiešanu.
19
Izskatīdama kritēriju par atbalsta sniegšanu Irānas valdībai, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 84. un 85. punktā lēma, ka pamatojums, atbilstoši kuram apelācijas sūdzības iesniedzēja “sniedz finansiālu atbalstu Irānas valdībai”, bija pietiekams, lai izpildītu Padomes pienākumu norādīt pamatojumu, jo apelācijas sūdzības iesniedzējai bija iespējams saprast, ka Padome atsaucas uz finanšu pakalpojumiem, kurus tā kā Irānas Islāma Republikas Centrālā banka sniedza Irānas valdībai. Vispārējā tiesa ir pamatojusies uz apelācijas sūdzības iesniedzējas procesuālajiem rakstiem un tostarp uz valūtas maiņas lietās atbildīgā vadītāja vietnieka liecību, kura ir pievienota prasības pieteikuma pielikumā, atbilstoši kurai šī banka sniedz pakalpojumus valdībai, kura ir viena no tās klientēm. Vispārējā tiesa turklāt ir atsaukusies uz Irānas Monetārā un finanšu likuma 12. un 13. pantu, kuros ir uzskaitītas noteiktas apelācijas sūdzības iesniedzējas kā Irānas Islāma Republikas Centrālās bankas funkcijas un pilnvaras.
Lietas dalībnieku argumenti
20
Ar otro pamatu Central Bank of Iran apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatīdama, ka Padome ir izpildījusi tai LESD 296. pantā noteikto pienākumu norādīt pamatojumu.
21
Tā tostarp kritizē pārsūdzētā sprieduma 84. un 85. punktu, kuros Vispārējā tiesa ir lēmusi, ka tai bija iespējams saprast, ka Padome atsaucās uz finanšu pakalpojumiem, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja kā centrālā banka sniedza Irānas valdībai, un ka tai nebija vajadzīgs precizēt šīs funkcijas un pilnvaras, “ciktāl tās ir noteiktas publiski pieejamās tiesību normās, kuras tātad var prezumēt par tādām, kas ir zināmas visiem”.
22
Central Bank of Iran apgalvo, ka Irānas Monetārā un banku likuma pastāvēšana, kurā ir norādītas tās kā Irānas Centrālās bankas funkcijas un pilnvaras, pats par sevi nepaskaidro to, ko Padome strīdīgo aktu pamatojumā bija domājusi ar “finansiālu atbalstu”. Apelācijas sūdzības iesniedzējai nebija iespējams noteikt, vai Padome uzskatīja, ka tā sniedza valdībai ievērojamus līdzekļus, vai arī Padome pamatojās uz faktu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja regulēja monetāro politiku vai ka tai bija konti uz Irānas valdības vārda un tā veica citus šāda veida centrālās bankas pakalpojumus. Tā apgalvo, ka Padomei bija jāsniedz precīzas norādes par pakalpojumiem, kurus tā uzskatīja par tādiem, kuri atbilst saturiskajai un kvantitatīvajai nozīmei, lai uz tiem varētu attiecināt “atbalsta Irānas valdībai” jēdzienu Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunkta izpratnē (spriedums, 2014. gada 16. jūlijs, National Iranian Oil Company/Padome, T‑578/12, EU:T:2014:678, 119. punkts), kurus tā nav iesniegusi. Padome vispār nav atsaukusies uz Irānas Monetārā un finanšu likuma 12. un 13. pantu, kad tā pieņēma lēmuma saglabāt apelācijas sūdzības iesniedzējas nosaukumu to personu sarakstā, kam piemēro ierobežojošus pasākumus, līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzējas funkcijas, kādas ir paredzētas Irānas Monetārajā un finanšu likumā, bija kvalificējamas kā jauns pamats, kas nebija ietverts strīdīgajos aktos.
23
Padome apstrīd Central Bank of Iran argumentāciju.
Tiesas vērtējums
24
Kā ir atgādinājusi Vispārējā tiesa tostarp pārsūdzētā sprieduma 53.–58. punktā, akta pietiekamais pamatojums ir jāizvērtē, ņemot vērā kontekstu, kādā ir pieņemts šis akts, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu, tādējādi nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts kontekstā, kas ieinteresētajai personai ir zināms, un tai ļauj saprast pret to veiktā pasākuma apjomu (skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Padome/Bamba, C417/11 P, EU:C:2012:718, 53. un 54. punkts).
25
Tātad Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atsaukdamās uz publiski pieejamām tiesību normām, tai pārsūdzētā sprieduma 85. punktā uzskatot, ka apstrīdēto aktu pamatojums, kurā Padome ir paskaidrojusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja “sniedz[a] finansiālu atbalstu Irānas valdībai”, netieši, tomēr nepārprotami atsaucas uz apelācijas sūdzības iesniedzējas kā Irānas Islāma Republikas Centrālās bankas funkcijām un pilnvarām, kā tās ir definētas Irānas Monetārā un finanšu likuma II daļas 2. nodaļā, it īpaši tā 12. un 13. pantā.
26
Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 86. punktā ir pamatoti lēmusi, ka “Padomei nebija pienākuma sniegt tiešu pamatojumu par finanšu pakalpojumiem un tātad arī par resursiem vai finanšu priekšrocībām, kurus prasītāja esot sniegusi Irānas valdībai”.
27
No tā izriet, ka otrais pamats nav pamatots.
Par trešo pamatu – tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
Pārsūdzētais spriedums
28
Pēc tam, kad pārsūdzētā sprieduma 92.–94. punktā Vispārējā tiesa bija atgādinājusi judikatūru attiecībā uz tiesību uz aizstāvību ievērošanu, tā šī sprieduma 95. un 98. punktā konstatēja, ka Padome 2012. gada 2. augustā bija individuāli apelācijas sūdzības iesniedzējai paziņojusi strīdīgo aktu pamatojumu, ar kuru tā bija norādījusi, ka tā “sniedz[a] finansiālu atbalstu Irānas valdībai” un ka apelācijas sūdzības iesniedzēja varēja apstrīdēt šo pamatojumu, kā arī pierādījumus, kuri bija tā pamatā, pirms šo aktu pieņemšanas.
29
Pārsūdzētā sprieduma 97. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka “Padomei šajā lietā nebija jāpaziņo prasītajai tādi dokumentāri pierādījumi, uz kuriem bija balstīts šis pamatojums, ciktāl šos pierādījumus, kuri attiecās uz prasītājas kā Irānas Islāma Republikas Centrālās bankas sniegtajiem finanšu pakalpojumiem Irānas valdībai, varēja pieņemt par tādiem, kuri ir zināmi visiem un kuri ir netieši ietverti [strīdīgo] aktu pamatojumā attiecībā uz atbalsta Irānas valdībai kritēriju”. Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 99. punktā lēma, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesības uz aizstāvību, kā arī tās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir [tikušas] ievērotas.
Lietas dalībnieku argumenti
30
Ar trešo pamatu Central Bank of Iran apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka bija ievērotas tās tiesības uz aizstāvību. Tā apgalvo, ka Padome pirms strīdīgo aktu pieņemšanas saistībā ar tās lēmumu saglabāt apelācijas sūdzības iesniedzējas nosaukumu to vienību sarakstos, kam piemēro ierobežojošus pasākumus, tai nav paziņojusi nevienu pierādījumu. Vispārējā tiesa esot kļūdaini lēmusi, ka Padome varēja papildināt pamatojumu par apelācijas sūdzības iesniedzējas iekļaušanu attiecīgajos sarakstos, ņemot vērā faktorus, kādi izriet no Irānas Monetārā un finanšu likuma normām, uz kurām nebija veiktas tiešas atsauces strīdīgajos aktos un kuri nebija paziņoti apelācijas sūdzības iesniedzējai pirms šo aktu pieņemšanas. Apelācijas sūdzības iesniedzējai nebija zināmi pret viņu izvirzītie argumenti un tai nebija iespēju iesniegt atbilstošus aizstāvības pamatus. Tikai tiesas sēdē apelācijas sūdzības iesniedzējai esot pirmo reizi radusies iespēja atbildēt uz apgalvojumu, atbilstoši kuram tā esot sniegusi līdzekļus Irānas valdībai.
31
Padome apstrīd Central Bank of Iran argumentāciju.
Tiesas vērtējums
32
Kā Tiesa jau ir nospriedusi, sākotnējā lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu gadījumā Padomei nav pienākuma iepriekš paziņot attiecīgajai personai vai organizācijai iemeslus, pamatojoties uz kuriem šī iestāde plāno balstīt šīs personas vārda vai organizācijas nosaukuma iekļaušanu sarakstā, turpretī vēlākajā lēmumā, ar kuru personas vārds vai vienības nosaukums tiek saglabāts [sarakstā], principā iepriekš ir jāpaziņo par inkriminētajiem faktiem, kā arī attiecīgajai personai vai vienībai ir jādod iespēja tikt uzklausītai (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, C‑27/09 P, EU:C:2011:853, 61. un 62. punkts).
33
No tā izriet, ka saistībā ar lēmuma pieņemšanu par personas vārda vai vienības nosaukuma saglabāšanu to personu un vienību sarakstā, kam piemēro ierobežojošus pasākumus, Padomei ir jāievēro šādas personas vai vienības tiesības tikt iepriekš uzklausītai, ja lēmumā par tās nosaukuma iekļaušanas sarakstā paturēšanu spēkā Padome attiecībā pret to konstatē jaunus apstākļus, proti, apstākļus, kuri nebija ietverti sākotnējā lēmumā par tās nosaukuma iekļaušanu šajā sarakstā (spriedums, 2015. gada 18. jūnijs, Ipatau/Padome, C‑535/14 P, EU:C:2015:407, 26. punkts).
34
Pārsūdzētā sprieduma 94. punktā Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atgādinādama šo judikatūru.
35
Pēc tam minētā sprieduma 95. un 98. punktā tā konstatēja, ka 2012. gada 2. augustā Padome paziņoja Central Bank of Iran jaunu pamatu, atbilstoši kuram tā “sniedz[a] finansiālu atbalstu Irānas valdībai”, un ka 2012. gada 7. oktobrī tā apstrīdēja šo pamatu.
36
Pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, fakts, ka Padome nepaziņoja pierādījumus, uz kuru pamata tā uzskatīja, ka Central Bank of Iran sniedza finansiālu atbalstu Irānas valdībai, nevarēja pārkāpt šīs bankas tiesības uz aizstāvību.
37
Kā izriet no šī sprieduma 25. un 26. punkta, apelācijas sūdzības iesniedzējas kā Irānas Islāma Republikas Centrālās bankas lomu un tai piemērojamās tiesību normas varēja uzskatīt par tādām, kas veido apelācijas sūdzības iesniedzējai zināmu kontekstu, tādējādi Vispārējā tiesa varēja pamatoti uzskatīt, ka Padomei nebija pienākuma norādīt tiešu pamatojumu par finanšu pakalpojumiem un tātad arī par resursiem vai finanšu priekšrocībām, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja esot sniegusi Irānas valdībai.
38
Šādos apstākļos Vispārējā tiesa nav pārkāpusi apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesības uz aizstāvību attiecībā uz viņai zināmajiem pierādījumiem, tai lemjot, ka Padomei nebija pienākuma šajā ziņā iesniegt apstiprinošus dokumentus vai pierādījumus.
39
Tādējādi trešais pamats nav pamatots.
Par pirmo pamatu saistībā ar kļūdu, ko esot pieļāvusi Vispārējā tiesa, nolemjot, ka Padomei bija pamats secināt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja sniedza “finansiālu atbalstu ” Irānas Islāma Republikai
Pārsūdzētais spriedums
40
Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 103. punktā ir lēmusi, ka strīdīgo aktu likumība bija jānovērtē, ievērojot tajos ietverto pamatojumu, atbilstoši kuram apelācijas sūdzības iesniedzēja “sniedz[a] finansiālu atbalstu Irānas valdībai”. Šī sprieduma 104. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šī pamatojuma pamatotības novērtēšanai varēja ņemt vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas kā Irānas Islāma Republikas Centrālās bankas funkcijas un pilnvaras, kā tās ir definētas Irānas Monetārā un finanšu likuma 12. un 13. pantā. Pēc šo tiesību normas pārbaudes Vispārējā tiesa minētā sprieduma 108. punktā lēma, ka “[bija] acīmredzams, ka prasītāja [sniedza] Irānas valdībai finanšu pakalpojums, kuri to kvantitatīvās vai kvalitatīvās nozīmības dēļ [varēja] veicināt kodolieroču izplatīšanu, sniedzot atbalstu šai valdībai, kurš izpaužas kā materiāli, finansiāli vai loģistikas resursi vai priekšrocības uz tiem, kuri tai ļauj turpināt minēto izplatīšanu”. Šī paša sprieduma 111. punktā Vispārējā tiesa līdz ar to uzskatīja, ka Padome nebija pieļāvusi kļūdu novērtējumā.
Lietas dalībnieku argumenti
41
Ar pirmo pamatu Central Bank of Iran apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, uzskatīdama, ka Padome bija pareizi novērtējusi, vai bija izpildīts katrs no kritērijiem iekļaušanai strīdīgo aktu sarakstos. Analizēdama Irānas Monetārā un finanšu likuma 12. un 13. pantu, tā apgalvo, ka pakalpojumi, kurus tā sniedz kā centrālā banka, kā, piemēram, kontu apkalpošana un klīringa darījumi, nav “finansiāls atbalsts” Irānas valdībai Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunkta izpratnē, proti, tas pēc kvantitatīvā un kvalitatīvā apjoma nav tāds, lai tas ļautu Irānas valdībai turpināt kodolprogrammu (spriedums, 2014. gada 16. jūlijs, National Iranian Oil Company/Padome, T‑578/12, EU:T:2014:678, 119. punkts).
42
Padome apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus.
Tiesas vērtējums
43
Ir jāatgādina, ka Lēmuma 2010/413, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2012/635, 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktā ietvertais “atbalsta Irānas valdībai” kritērijs attiecas uz atbalstu, kas var būt materiāls, loģistikas vai finansiāls (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 1. marts, National Iranian Oil Company/Padome, C‑440/14 P, EU:C:2016:128,79. punkts).
44
Šī kritērija pievienošanas mērķis bija ietvert attiecīgās personas vai vienības pašas veiktās darbības, kuras, pat ja tām pašām par sevi nav nekādas tiešas vai netiešas saiknes ar kodolieroču izplatīšanu, tomēr var to veicināt, sniedzot Irānas valdībai saimnieciskos resursus vai materiālas, finansiālas vai loģistikas iespējas, kas ļauj tai turpināt izplatīšanas darbības (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 1. marts, National Iranian Oil Company/Padome, C‑440/14 P, EU:C:2016:128, 80. un 81. punkts).
45
Kā Vispārējā tiesa ir uzskatījusi pārsūdzētā sprieduma 108. punktā, apelācijas sūdzības iesniedzēja sniedza Irānas valdībai finanšu pakalpojums, kuri to kvantitatīvās vai kvalitatīvās nozīmības dēļ varēja veicināt kodolieroču izplatīšanu, sniedzot atbalstu šai valdībai, kurš izpaužas kā materiāli, finansiāli vai loģistikas resursi vai priekšrocības uz tiem, kuri tai ļauj turpināt minēto izplatīšanu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 1. marts, National Iranian Oil Company/Padome, C‑440/14 P, EU:C:2016:128, 83. punkts). Tādi pakalpojumi kā kontu apkalpošana, finanšu darījumu izpilde un noslēgšana vai obligāciju pirkšana un pārdošana veido reizē materiālu, loģistikas vai finansiālu atbalstu šai valstij un tātad atbalstu šis valsts valdībai.
46
Tātad Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 109. punktā ir pamatoti norādījusi, ka ir maznozīmīgi tas, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir apstrīdējusi, ka tā nodod pati savus finanšu resursus Irānas valdības rīcībā, jo tā vienmēr ir atzinusi, ka tā šai valdībai sniedz pakalpojumus, kādus jebkuras valsts centrālā banka sniedz šīs valsts valdībai.
47
Tādējādi Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 110. punktā lemdama, ka Padomei bija pamats secināt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja “snie[dza] finansiālu atbalstu Irānas valdībai”, līdz ar to Lēmuma 2010/413, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2012/635, 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktā ietvertais kritērijs šajā lietā bija izpildīts.
48
Līdz ar to pirmais apelācijas sūdzības pamats nav pamatots.
Par ceturto pamatu par apelācijas sūdzības iesniedzējas pamattiesību, tiesību uz īpašuma un reputācijas aizsardzību pārkāpumu
Pārsūdzētais spriedums
49
Pārsūdzētā sprieduma 119. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka ar strīdīgajiem aktiem apelācijas sūdzības iesniedzējai radītās neērtības nav nesamērīgas, salīdzinot ar mērķa saglabāt starptautisko mieru un drošību nozīmi, kurš ir izvirzīts ar šiem aktiem. Tā turklāt šajā pašā punktā norādīja, ka strīdīgie akti attiecas tikai uz daļu no apelācijas sūdzības iesniedzējas aktīviem, ka noteiktos apstākļos pastāv iespējas līdzekļus atbrīvot un ka Padome neapgalvo, ka pati apelācijas sūdzības iesniedzēja ir iesaistīta kodolieroču izplatīšanā.
Lietas dalībnieku argumenti
50
Ar ceturto pamatu Central Bank of Iran apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, noraidot apelācijas sūdzības iesniedzējas sūdzību, ka Padome nepamatoti un nesamērīgi ir pārkāpusi apelācijas sūdzības iesniedzējas pamattiesības, ieskaitot tās tiesības uz tās īpašuma un reputācijas aizsardzību. Tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav veikusi piemērotu novērtējumu par jautājumu, vai šo ierobežojošo pasākumu piemērošana Central Bank of Iran bija kvalificējama kā prettiesisks un nesamērīgs apelācijas sūdzības iesniedzējas pamattiesību aizskārums, kas konkrēti ir tiesības uz īpašumu un reputācijas aizsardzību. Vispārējai tiesai esot bijis jālemj, ka pasākumi bija nesamērīgi attiecībā pret izvirzītajiem mērķiem.
51
Central Bank of Iran tostarp kritizē pārsūdzētā sprieduma 119. punktu. Tā uzsver, ka Vispārējā tiesa nav pietiekami ņēmusi vērā ierobežojošo pasākumu negatīvās sekas uz Irānas valsts un tautas ekonomisko dzīvi. Tā turklāt apgalvo, ka tās sniegtajiem pakalpojumiem nav nekāda sakara ar Irānas valdības spējām turpināt kodolprogrammu un ka Vispārējās tiesas pieeja ļautu noteikt ierobežojošus pasākumus pret tūkstošiem nodokļu maksātāju vai pakalpojumu sniedzēju. Visbeidzot Padomes lēmums iekļaut un saglabāt apelācijas sūdzības iesniedzējas nosaukumu to vienību sarakstos, kam piemēro ierobežojošus pasākumus, esot pretrunā dažādiem Eiropas Savienības iestāžu izdarītiem paziņojumiem, tostarp Padomes 2012. gada 23. janvāra apsvērumiem par Irānu, kuros Padome norādīja, ka “šodien noteiktie ierobežojošie pasākumi ir vērsti pret Irānas valdības finansēto Irānas kodolprogrammu un tie nav vērsti pret Irānas tautu”.
52
Padome apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus.
Tiesas vērtējums
53
Ir jākonstatē, ka, lai pārbaudītu, vai tika pārkāpts samērīguma princips, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 117. punktā ir ņēmusi vērā ar strīdīgajiem aktiem izvirzīto vispārējo interešu mērķi. Šī sprieduma 118. punktā tā atzina, ka ar strīdīgajiem aktiem tiek nodarīts kaitējums apelācijas sūdzības iesniedzējai, jo ar tiem tika pārkāptas tās tiesības uz īpašumu un reputācijas aizsardzību. Vispārējā tiesa tomēr minētā sprieduma 119. punktā ņēma vērā starptautiskā miera un drošības uzturēšanas mērķi, vienlaikus norādīdama, ka strīdīgie akti attiecas tikai uz daļu no apelācijas sūdzības iesniedzējas aktīviem, ka noteiktos apstākļos pastāvēja iespējas līdzekļus atbrīvot un ka Padome nebija apgalvojusi, ka pati apelācijas sūdzības iesniedzēja būtu iesaistīta kodolieroču izplatīšanā.
54
Ievērojot šos apstākļus, Vispārējā tiesa ir pamatoti noraidījusi pamatu par samērīguma principa, kā arī apelācijas sūdzības iesniedzējas pamattiesību, tostarp tās tiesību uz īpašuma un reputācijas aizsardzību, pārkāpumu.
55
Tādējādi ceturtais pamats ir jānoraida.
56
Tā kā visi četri apelācijas sūdzības pamati ir atzīti par nepamatotiem, apelācijas sūdzība ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
57
Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.
58
Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
59
Tā kā Padome ir prasījusi piespriest Central Bank of Iran atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā spriedums ir tai nelabvēlīgs, Central Bank of Iran jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt Padomes tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1)
apelācijas sūdzību noraidīt;
2)
Central Bank of Iran sedz savus un atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]
( *1 ) Tiesvedības valoda: angļu.
Top