Lieta C-424/02
Eiropas Kopienu Komisija
pret
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti
Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 75/439/EEK – Atkritumeļļu apglabāšana – Prioritāte atkritumeļļu pārstrādei, tās reģenerējot
Sprieduma kopsavilkums
Tiesību aktu tuvināšana – Atkritumeļļu apglabāšana – Direktīva 75/439 – Dalībvalstu pienākums piešķirt prioritāti atkritumeļļu pārstrādei, tās reģenerējot – Robežas – Tehniski, ekonomiski un organizatoriski ierobežojumi – Jēdziens
(Padomes Direktīvas 75/439 3. panta 1. punkts)
No Direktīvas 75/439 par atkritumeļļu apglabāšanu, kas grozīta ar Direktīvu 87/101, 3. panta 1. punkta izriet, ka atsauce uz šajā pantā paredzētajiem "tehniskiem, ekonomiskiem un organizatoriskiem ierobežojumiem" ir daļa no normas, kas visaptveroši nosaka dalībvalstīm uzlikto pienākumu un ka ar šo norādi Kopienu likumdevējs nav vēlējies paredzēt ierobežojumus attiecībā tikai uz vienu vispārēji piemērojamu noteikumu, bet gan noteikt pozitīva pienākuma nodrošināt, lai prioritāra kļūtu atkritumeļļu pārstrāde, tās reģenerējot, piemērojamību un saturu.
Līdz ar to šo ierobežojumu definēšana nevar balstīties tikai uz dalībvalstu ekskluzīvu vērtējumu. Ekskluzīva interpretācija, ko veic dalībvalstis, ir ne tikai pretrunā Kopienu tiesību vienveidīgas interpretācijas un piemērošanas principam, bet arī padara pārstrādes reģenerējot saderību ar tehniskiem, ekonomiskiem un organizatoriskiem ierobežojumiem par nosacījumu, kura izpilde ir pilnībā atkarīga no konkrētās dalībvalsts izdevīga vērtējuma.
Direktīvas 75/439 3. panta 1. punkts par "tehniskiem, ekonomiskiem un organizatoriskiem ierobežojumiem" ir jāsaprot kā samērīguma principa izpausme, kas nozīmē, ka dalībvalstīm ir jāparedz mērķim – piešķirt prioritāti atkritumeļļu pārstrādei, tās reģenerējot – piemēroti un ar to samērīgi pasākumi tādā nozīmē, ka šī pozitīvā pienākuma robeža ir minēto ierobežojumu pastāvēšana. Uzskatot, ka dalībvalstī esošā tehniskā, ekonomiskā un organizatoriskā situācija obligāti ietver ierobežojumus, kuri traucē veikt minētajā normā paredzētos pasākumus, šai normai tiktu atņemta jebkāda lietderīgā iedarbība, jo dalībvalstīm uzlikto pienākumu ierobežotu status quo saglabāšana tādējādi, ka nebūtu reāla pienākuma veikt vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu atkritumeļļu pārstrādi, tās reģenerējot.
(sal. ar 20.-23. punktu)
TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2004. gada 15. jūlijā (*)
Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 75/439/EEK – Atkritumeļļu apglabāšana – Prioritāte atkritumeļļu pārstrādei, tās reģenerējot
Lieta C-424/02
Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv K. Lūiss [X. Lewis] un M. Konstantinidis [M. Konstantinidis], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītāja,
pret
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, ko pārstāv M. Betels [M. Bethell], pārstāvis, kam palīdz M. Demetriu [M. Demetriou], barrister, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja,
par prasību atzīt, ka, nepieņemot normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu 3. panta 1. punktu Padomes 1975. gada 16. jūnija Direktīvā 75/439/EEK par atkritumeļļu apglabāšanu (OV 1987, L 194, 23. lpp.), ko groza Padomes 1986. gada 22. decembra Direktīva 87/101/EEK (OV L 42, 43. lpp.), kas uzliek dalībvalstīm pienākumu paredzēt pasākumus, lai prioritāra kļūtu atkritumeļļu pārstrāde, tās reģenerējot, vai jebkurā gadījumā nedarot šos aktus zināmus Komisijai, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek šī direktīva.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann], tiesneši A. Ross [A. Rosas], S. fon Bārs [S. von Bahr], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] (referente) un K. Lēnartss [K. Lenaerts],
ģenerāladvokāte K. Štiksa-Hakla [C. Stix-Hackl],
sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,
ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,
noklausījusies lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus tiesas sēdē 2004. gada 4. martā,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus tiesas sēdē 2004. gada 1. aprīlī,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2002. gada 22. novembrī, Eiropas Kopienu Komisija saskaņā ar EKL 226. pantu ir cēlusi prasību atzīt, ka, nepieņemot normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu 3. panta 1. punktu Padomes 1975. gada 16. jūnija Direktīvā 75/439/EEK par atkritumeļļu apglabāšanu (OV 1987, L 194, 23. lpp.), ko groza Padomes 1986. gada 22. decembra Direktīva 87/101/EEK (OV L 42, 43. lpp.) (turpmāk tekstā – "Direktīva"), kas uzliek dalībvalstīm pienākumu paredzēt pasākumus, lai prioritāra kļūtu atkritumeļļu pārstrāde, tās reģenerējot, vai jebkurā gadījumā nedarot šos aktus zināmus Komisijai, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek šī direktīva.
Atbilstošās tiesību normas
2 Direktīvas 3. pants nosaka:
"1. Ja atļauj tehniskie, ekonomiskie un organizatoriskie ierobežojumi, dalībvalstis paredz pasākumus, lai par prioritāru kļūtu atkritumeļļu pārstrāde, tās reģenerējot.
2. Ja atkritumeļļas nereģenerē 1. rindkopā [punktā] minēto ierobežojumu dēļ, dalībvalstis paredz pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka atkritumeļļu sadedzināšanu veic no vides viedokļa pieņemamos apstākļos saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem, ja tāda sadedzināšana ir tehniski, ekonomiski un organizatoriski iespējama.
3. Ja atkritumeļļas nereģenerē un nesadedzina 1. un 2. rindkopā [punktā] minēto ierobežojumu dēļ, dalībvalstis paredz pasākumus, kas vajadzīgi to drošai iznīcināšanai, kontrolētai uzglabāšanai vai noglabāšanai."
3 Atbilstoši Direktīvas 87/101 2. pantam, dalībvalstīm ir jāparedz pasākumi, kas vajadzīgi, lai izpildītu šajā direktīvā noteiktos pienākumus, sākot ar 1990. gada 1. janvāri.
Pirmstiesas procedūra
4 Ņemot vērā to, ka Direktīvas 3. panta 1. punkts netika transponēts valsts tiesībās paredzētajā termiņā, Komisija pret Apvienoto Karalisti uzsāka procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi. Komisija pēc tam, kad tā bija nosūtījusi dalībvalstij brīdinājuma vēstuli ar lūgumu sniegt paskaidrojumus, 2001. gada 21. decembrī nosūtīja tai argumentētu atzinumu.
5 Atbildot uz šo argumentēto atzinumu, Apvienotās Karalistes iestādes 2002. gada 20. februāra vēstulē apstiprināja savu gribu pilnībā izpildīt Direktīvas 3. panta 1. punkta prasības. Otrajā, 2002. gada 15. maija vēstulē šīs iestādes atsaucās uz šķēršļiem atkritumeļļu reģenerācijai, proti, pārstrādei savākto atkritumeļļu, kuras tiek izmantotas kā degviela, tirgus nozīmīgumu, kā arī zemo reģenerācijas rezultātā iegūtās bāzes eļļas pieprasījuma līmeni.
6 Šādos apstākļos Komisija nolēma celt šo prasību.
Par prasību
Lietas dalībnieku argumenti
7 Komisija uzver – Apvienotā Karaliste atzīst, ka tai ir jāparedz pasākumi Direktīvas 3. panta 1. punkta transponēšanai un jāseko, lai prioritāra kļūtu atkritumeļļu pārstrāde, tās reģenerējot.
8 Komisija uzskata, ka vienkārši apņemšanās paredzēt efektīvus pasākumus, lai prioritāra kļūtu atkritumeļļu pārstrāde, tās reģenerējot, dažādu izvēles iespēju kontekstā, rēķinoties ar šķēršļiem reģenerācijai, pati par sevi nav pasākums, kas paredz veicināt reģenerāciju minētās direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē.
9 Komisija norāda, ka dažādu izvēles iespēju izskatīšana un reģenerācijas šķēršļu identificēšana vien nav pasākumi, ko pieprasa šī direktīva. Runa ir tikai par vajadzīgajiem priekšnoteikumiem, lai noteiktu šīs normas piemērojamību reģenerācijas izmantošanas gadījumā.
10 Komisija atzīmē, ka netika paredzēts neviens konkrēts pasākums, lai nodrošinātu, ka prioritāra kļūst atkritumeļļu pārstrāde, tās reģenerējot. Apvienotā Karaliste faktiski izvērtēja tikai to, kādus pasākumus varētu paredzēt nākotnē šī mērķa sasniegšanai. Lai arī tā uzskaitīja finansiālus ierobežojumus, kas traucē veicināt atkritumeļļu pārstrādi, tā neizmantoja Direktīvas 13. un 14. pantā piedāvāto iespēju piešķirt kompensāciju pārstrādes izmaksu atlīdzināšanai. Turklāt šajā nozarē spēkā esošais atbrīvojums no nodokļiem faktiski par prioritāti padarīja sadedzināšanu, kas ir pretrunā Direktīvas mērķim.
11 Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka ir izpildījusi savus pienākumus, kas izriet no Direktīvas 3. panta 1. punkta. Tā apgalvo, ka ir identificējusi un izvērtējusi vairākus šķēršļus atkritumeļļu reģenerācijas veicināšanai. Ņemot tos vērā, šī valdība izvērtē, kādi varētu būt vispiemērotākie pasākumi, lai prioritāra kļūtu atkritumeļļu pārstrāde, tās reģenerējot.
12 Apvienotās Karalistes valdība norāda, ka minētās Direktīvas 3. panta 1. punkts neuzliek dalībvalstīm nekādu absolūtu pienākumu paredzēt pasākumus, lai prioritāra kļūtu atkritumeļļu pārstrāde, tās reģenerējot. Pienākums paredzēt šos pasākumus piemērojams tikai tad, "ja [to] atļauj tehniskie, ekonomiskie un organizatoriskie ierobežojumi". Direktīvas 3. panta 1. punktā paredzētā pienākuma piemērojamība var būt atšķirīga atkarībā no situācijas katrā dalībvalstī. Kā to norāda Apvienotās Karalistes valdība, pasākumi, kas paredzēti, lai rastu risinājumu atkritumeļļu reģenerācijas veicināšanai, ir konkrēti un piemēroti pasākumi, kas vērsti uz to, lai šis pārstrādes veids kļūtu prioritārs.
13 Apvienotās Karalistes valdība precizē, ka Direktīvas 3. panta 2. un 3. punkts turklāt apliecina tā paša panta 1. punktā noteiktā pienākuma ierobežotu piemērojamību. Šīs normas uzliek dalībvalstīm citus pienākumus, ja ierobežojumi tām traucē īstenot pienākumu nodrošināt, lai prioritāra kļūtu atkritumeļļu pārstrāde, tās reģenerējot.
14 Apvienotās Karalistes valdība norāda – kompetentās iestādes konstatēja, ka vairāki šķēršļi tām traucē nodrošināt, lai prioritāra kļūtu atkritumeļļu pārstrāde, tās reģenerējot. Galvenajiem identificētajiem ierobežojumiem bija ekonomisks raksturs, proti, atkritumeļļu, kuras tiek izmantotas kā degviela, tirgus nozīmīgums un reģenerācijas rezultātā iegūtās bāzes eļļas noieta zemais līmenis, kā arī apsaimniekošanas un transporta izmaksas un šī produkta tirdzniecības problēmas.
15 Apvienotās Karalistes valdība uzsver arī to, ka valsts iestādes izvērtēja dažādus pasākumus nolūkā veicināt atkritumeļļu pārstrādi, tās reģenerējot. Tās cita starpā bija veikušas pētījumus, lai definētu specifikācijas atkritumeļļu reģenerācijas vietai Apvienotajā Karalistē, identificētu citus reģenerēto produktu noieta veidus un noteiktu vislabākos līdzekļus reģenerētās eļļas tirdzniecībai.
16 Apvienotās Karalistes valdība tāpēc uzskata, ka ir īstenojusi strukturētu plānu, lai veicinātu atkritumeļļu reģenerāciju. Šī rīcības programma veido piemērotu un samērīgu pasākumu kopumu, kas paredzēti Direktīvas 3. panta 1. punktā noteikto pienākumu izpildei.
Tiesas vērtējums
17 Jāatgādina – kā Tiesa to ir atzinusi savā 1999. gada 9. septembra spriedumā lietā C-102/97 Komisija/Vācija (Recueil 1999, I-5051. lpp., 35. punkts), – ka viens no galvenajiem Direktīvas mērķiem ir piešķirt prioritāti atkritumeļļu pārstrādei, tās reģenerējot. Šī Direktīvas preambulas otrajā apsvērumā izteiktā mērķa pamatā ir fakts, ka reģenerācija ir pats racionālākais atkritumeļļu pārstrādes veids, ņemot vērā iespēju ietaupīt energoresursus.
18 Šī sprieduma 36. punktā Tiesa turklāt ir uzsvērusi – tas, ka dalībvalstī pastāv tehniskie, ekonomiskie un organizatoriskie ierobežojumi, kas traucē piešķirt prioritāti pārstrādei reģenerējot, nozīmē Direktīvas 3. panta 2. punktā noteiktā papildu pienākuma piemērošanu, saskaņā ar kuru dalībvalstij ir jāparedz pasākumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka atkritumeļļu sadedzināšanu veic no vides viedokļa pieņemamos apstākļos saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem. Minētais pienākums ir pakļauts nosacījumam, "ja tāda sadedzināšana ir tehniski, ekonomiski un organizatoriski iespējama", kas atrodams Direktīvas 3. panta 2. punkta nobeigumā.
19 Tikai tad, ja atkritumeļļas nereģenerē un nesadedzina Direktīvas 3. panta 1. un 2. punktā minēto ierobežojumu dēļ, dalībvalstīm ir papildu pienākums, kas izteikts šī panta 3. punktā – paredzēt pasākumus, kas vajadzīgi to drošai iznīcināšanai, kontrolētai uzglabāšanai vai noglabāšanai (iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Vācija 37. punkts).
20 Attiecībā uz prioritāro metodi, t. i., atkritumeļļu pārstrādi, tās reģenerējot, ir jāatzīmē – kā Tiesa to ir uzsvērusi minētā sprieduma lietā Komisija/Vācija 38. un 39. punktā, – ka atsauce uz Direktīvas 3. panta 1. punktā paredzētajiem "tehniskiem, ekonomiskiem un organizatoriskiem ierobežojumiem" ir daļa no normas, kas visaptveroši nosaka dalībvalstīm uzlikto pienākumu, un ka ar šo norādi Kopienu likumdevējs nav vēlējies paredzēt ierobežojumus attiecībā tikai uz vienu vispārēji piemērojamu noteikumu, bet gan noteikt pozitīva pienākuma nodrošināt, lai prioritāra kļūtu atkritumeļļu pārstrāde, tās reģenerējot, piemērojamību un saturu.
21 No tā izriet – kā Tiesa to arī ir atzīmējusi, – ka šo ierobežojumu definēšana nevar balstīties tikai uz dalībvalstu ekskluzīvu vērtējumu. Turklāt ekskluzīva interpretācija, ko veic dalībvalstis, ir ne tikai pretrunā Kopienu tiesību vienveidīgas interpretācijas un piemērošanas principam, bet arī padara pārstrādes reģenerējot saderību ar tehniskiem, ekonomiskiem un organizatoriskiem ierobežojumiem par nosacījumu, kura izpilde ir pilnībā atkarīga no konkrētās dalībvalsts izdevīga vērtējuma (skat. iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Vācija 40. punktu).
22 Attiecībā uz Apvienotās Karalistes izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru Direktīvas 3. panta 1. punktā ietvertā pienākuma piemērojamība var būt atšķirīga atkarībā no situācijas katrā dalībvalstī un dalībvalstī pastāvošiem nelabvēlīgiem apstākļiem, kas var radīt tādus ierobežojumus, kuru dēļ nav nekāda pienākuma piešķirt prioritāti atkritumeļļu reģenerācijai, ir jāuzsver – kā Tiesa to ir norādījusi minētā sprieduma lietā Komisija/Vācija 43. punktā – ka, uzskatot, ka dalībvalstī esošā tehniskā, ekonomiskā un organizatoriskā situācija obligāti ietver ierobežojumus, kuri traucē īstenot Direktīvas 3. panta 1. punktā noteiktos pasākumus, šai normai tiktu atņemta jebkāda lietderīgā iedarbība, jo dalībvalstīm uzlikto pienākumu ierobežotu status quo saglabāšana tādējādi, ka nebūtu reāla pienākuma paredzēt vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu atkritumeļļu pārstrādi, tās reģenerējot.
23 Turklāt, atbildot uz Apvienotās Karalistes argumentu, saskaņā ar kuru atsauce uz "tehniskiem, ekonomiskiem un organizatoriskiem ierobežojumiem" nozīmē to, ka Kopienu likumdevējs atzīst dalībvalstu rīcības brīvību, ir jānorāda, ka šī norma par ierobežojumiem ir jāsaprot kā samērīguma principa izpausme, kas nozīmē, ka dalībvalstīm ir jāparedz mērķim – lai prioritāra kļūtu atkritumeļļu pārstrāde, tās reģenerējot – piemēroti un ar to samērīgi pasākumi tādā nozīmē, ka šī pozitīvā pienākuma robeža ir Direktīvas 3. panta 1. punktā paredzēto tehnisko, ekonomisko un organizatorisko ierobežojumu pastāvēšana (iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Vācija 42. punkts).
24 Tiesa turklāt ir nolēmusi, ka tā nav kompetenta noteikt pasākumus, kas dalībvalstij būtu jāparedz Direktīvas 3. panta 1. punkta izpildei, bet toties Tiesai, pārbaudot, vai pastāv ierobežojumi šīs normas izpratnē, pienākas izvērtēt, vai bija iespējams paredzēt pasākumus, lai prioritāra kļūtu atkritumeļļu pārstrāde, tās reģenerējot, kas atbilst īstenojamības kritērijam, raugoties no tehniskā, ekonomiskā un organizatoriskā aspekta (iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Vācija 48. punkts).
25 Tādējādi, ja ir pieņemami tas, ka dalībvalstis var sākumā veikt pētījumus un sagatavot ziņojumus, lai noteiktu atkritumeļļu apglabāšanas metodes, tad Direktīvas 3. panta 1. punktā paredzētā pienākuma izpildes nolūkā tomēr vajadzētu, lai šīm sagatavošanās darbībām sekotu konkrēti pasākumi, kuru rezultātā prioritāra kļūtu reģenerācija.
26 Taču šajā gadījumā ir svarīgi konstatēt, ka Apvienotā Karaliste neparedzēja konkrētus pasākumus, lai nodrošinātu, ka prioritāra kļūst atkritumeļļu pārstrāde, tās reģenerējot, un ka tā tikai identificēja ierobežojumus, izpētīja tirgu un izvērtēja iespējamos pasākumus, kuri būtu jāparedz.
27 Jāpiebilst, ka dalībvalstīm bija jāpilda no Direktīvas 3. panta 1. punkta izrietošie pienākumi, sākot ar 1990. gada 1. janvāri. Turklāt Direktīvas 75/439 3. pants tā sākotnējā 1975. gada redakcijā jau paredzēja, ka dalībvalstīm bija jāparedz vajadzīgie pasākumi, lai, ciktāl iespējams, nodrošinātu atkritumeļļu otrreizēju pārstrādi (reģenerāciju un/vai sadedzināšanu citiem nolūkiem, kas nav iznīcināšana). Šie pasākumi bija jāparedz no 1977. gada.
28 Tādējādi ir skaidrs, ka ilgstošā laika posmā, proti, no transponēšanas termiņa (1990. gada 1. janvāra) līdz 2001. gada 20. decembra argumentētajā atzinumā noteiktajam divu mēnešu termiņam, Apvienotā Karaliste nedarīja neko, lai paredzētu pasākumus, kas vajadzīgi, lai reģenerāciju izmantotu kā atkritumeļļu prioritāru pārstrādi atbilstoši Direktīvas 3. panta 1. punkta noteikumiem.
29 Attiecībā uz Apvienotās Karalistes argumentāciju, kas vērsta uz to, lai pierādītu, ka pastāv ekonomiska rakstura šķēršļi tieši atkritumeļļu tirgus struktūras dēļ, ir jāsecina – lai reaģētu uz šo situāciju, tikai 2002. gadā tika pieņemts atkritumu apsaimniekošanas plāns.
30 Ņemot vērā dalībvalstīm šajā jomā uzliktos pienākumus, ir jāatzīmē, ka ar šo rīcību netiek izpildīts Direktīvas 3. panta 1. punktā noteiktais pienākums.
31 Jebkurā gadījumā ir jāatgādina, ka, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, tas, vai valsts nav izpildījusi savus pienākumus, ir jāvērtē atkarībā no situācijas dalībvalstī, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam (skat., jo īpaši, 2001. gada 15. marta spriedumu lietā C-147/00 Komisija/Francija, Recueil 2001, I-2387. lpp., 26. punkts, 2002. gada 4. jūlija spriedumu lietā C-173/01 Komisija/Grieķija, Recueil 2002, I-6129. lpp., 7. punkts, un 2003. gada 10. aprīļa spriedumu lietā C-114/02 Komisija/Francija, Recueil 2003, I-3783. lpp., 9. punkts).
32 Šādos apstākļos ir jāatzīst, ka, atbilstoši Direktīvas 3. panta 1. punktam neveicot vajadzīgos pasākumus, lai prioritāra kļūtu atkritumeļļu pārstrāde, tās reģenerējot, Apvienotā Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek šī direktīva.
Par tiesāšanās izdevumiem
33 Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Apvienotajai Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež Apvienotajai Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) Atbilstoši 3. panta 1. punktam Padomes 1975. gada 16. jūnija Direktīvā 75/439/EEK par atkritumeļļu apglabāšanu, ko groza Padomes 1986. gada 22. decembra Direktīva 87/101/EEK, neveicot vajadzīgos pasākumus, lai prioritāra kļūtu atkritumeļļu pārstrāde, tās reģenerējot, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek šī direktīva.
2) Apvienotā Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Janns
Ross
fon Bārs
Silva de Lapuerta
Lēnartss
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2004. gada 15. jūlijā.
Sekretārs
Pirmās palātas priekšsēdētājs
R. Grass [R. Grass]
P. Janns
* Tiesvedības valoda – angļu.
Top