Lieta C‑356/03
Elisabeth Mayer
pret
Versorgungsanstalt des Bundes und der Länder
(Bundesgerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm – Grūtniecības un dzemdību atvaļinājums – Tiesību uz pensiju iegūšana
Ģenerāladvokāta Damaso Ruisa‑Harabo Kolomera [Dámaso Ruiz‑Jarabo Colomer] secinājumi, sniegti 2004. gada 9. septembrī
Tiesas spriedums (pirmā palāta) 2005. gada 13. janvārī
Sprieduma kopsavilkums
Sociālā politika – Vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēji – Vienlīdzīga attieksme sociālā arodnodrošinājuma sistēmā – Direktīva 86/378 – Papildu pensijas sistēma – Tiesību normas, kuras pārtrauc tiesību uz pensiju iegūšanu grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu laikā – Nepieļaujamība
(Padomes Direktīvas 86/378, ko groza Direktīva 96/97, 6. panta 1. punkta g) apakšpunkts)
6. panta 1. punkta g) apakšpunkts Direktīvā 86/378 par vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā arodnodrošinājuma sistēmā, ko groza Direktīva 96/97, jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj piemērot valsts tiesību normas, saskaņā ar kurām darba ņēmēja neiegūst tiesības uz papildu pabalstu, kas ir daļa no papildu pensijas sistēmas, likumā noteikta grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā, ko daļēji apmaksā darba devējs, jo šo tiesību iegūšana ir pakļauta nosacījumam, ka darba ņēmējai grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā jāsaņem ar nodokli apliekami ienākumi.
(sal. ar 35. punktu un rezolutīvo daļu)
TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2005. gada 13. janvārī (*)
Vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm – Grūtniecības un dzemdību atvaļinājums – Tiesību uz pensiju iegūšana
Lieta C‑356/03
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,
ko Bundesgerichtshof (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 9. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2003. gada 18. augustā, tiesvedībā
Elisabeth Mayer
pret
Versorgungsanstalt des Bundes und der Länder.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann], tiesneši N. Kolnerika [N. Colneric], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] (referents), K. Šīmans [K. Schiemann] un E. Juhāss [E. Juhász],
ģenerāladvokāts D. Ruiss-Harabo Kolomers [D. Ruiz-Jarabo Colomer],
sekretārs R. Grass [R. Grass],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Maijere [Mayer] – pati,
– Versorgungsanstalt des Bundes und der Länder vārdā – J. Kummers [J. Kummer], Rechtsanwalt,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – N. Jerela [N. Yerrell] un H. Krepels [H. Kreppel], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2004. gada 9. septembrī,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz to, kā interpretēt EK līguma 119. pantu (EK līguma 117.–120. pants tika aizstāts ar EKL 136.–143. pantu), 6. panta 1. punkta g) apakšpunktu Padomes 1986. gada 24. jūlija Direktīvā 86/378/EEK par vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā arodnodrošinājuma sistēmā (OV L 225, 40. lpp.), ko groza Padomes 1996. gada 20. decembra Direktīva 96/97/EK (OV 1997, L 46, 20. lpp.), un 11. panta 2. punkta a) apakšpunktu Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvā 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (desmitā atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē; OV L 348, 1. lpp.).
2 Šis lūgums tika izteikts tiesvedībā Elizabete Maijere [Elisabeth Mayer] pret Versorgungsanstalt des Bundes und der Länder (Valsts un federālo zemju pensiju iestāde, turpmāk tekstā – “VBL”) par grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikposmu ņemšanu vērā, aprēķinot viņas tiesību uz papildu pabalstu apmēru.
Atbilstošās tiesību normas
Kopienu tiesību normas
3 2. panta 1. un 2. punkts Direktīvā 86/378, ko groza Direktīva 96/97, formulēts šādi:
“1. Sociālā arodnodrošinājuma sistēmas ir tādas sistēmas, kas nav reglamentētas Direktīvā 79/7/EEK, kuras nolūks ir nodrošināt uzņēmuma vai uzņēmumu grupas, tautsaimniecības nozares vai profesijas vai profesiju grupas darba ņēmējiem – darbiniekiem vai pašnodarbinātām personām – pabalstus, lai papildinātu ar likumu noteiktajā sociālā nodrošinājuma sistēmā paredzētos pabalstus vai tos aizstātu neatkarīgi no tā, vai dalība šādā sistēmā ir obligāta vai pēc izvēles.
2. Šo direktīvu nepiemēro:
a) individuāliem pašnodarbināto personu līgumiem;
b) sistēmām, kas paredzētas pašnodarbinātām personām un ko veido tikai viens dalībnieks;
c) darbinieku apdrošināšanas līgumiem, kuros darba devējs nav līgumslēdzēja puse;
d) izvēles nosacījumiem sociālā arodnodrošinājuma sistēmās, ko dalībniekiem piedāvā individuāli, lai viņiem garantētu:
– vai nu papildu pabalstus, vai
– iespēju izvēlēties dienu, kurā stājas spēkā parastie pabalsti pašnodarbinātām personām, vai izvēli starp vairākiem pabalstiem;
e) sociālā arodnodrošinājuma sistēmām, ciktāl pabalstus finansē no iemaksām, ko brīvprātīgi maksā darba ņēmēji.”
4 Saskaņā ar minētās direktīvas 4. pantu:
“Šī direktīva attiecas uz:
a) arodnodrošinājuma sistēmām, kas nodrošina aizsardzību šādos gadījumos:
– slimība,
– invaliditāte,
– vecums, tostarp priekšlaicīga pensionēšanās,
– nelaimes gadījumi darbā un arodslimības,
– bezdarbs;
b) arodnodrošinājuma sistēmām, kas paredz citus sociālos pabalstus naudā vai natūrā un jo īpaši apgādnieka zaudējuma pabalstus un ģimenes pabalstus, ja šie pabalsti ir piešķirti darbiniekiem un tādējādi veido atlīdzību, ko darba devējs maksā darbiniekam, pamatojoties uz viņa nodarbinātību.”
5 Šīs pašas direktīvas 6. pants nosaka:
“1. Vienlīdzīgas attieksmes principam pretrunā ir tādi noteikumi, kuri, jo īpaši atsaucoties uz laulību vai ģimenes stāvokli, tieši vai netieši pamatojas uz dzimumu un ar kuriem:
[..]
g) aptur tiesību saglabāšanu vai iegūšanu dzemdību atvaļinājumā vai atvaļinājumā ģimenes apstākļu dēļ, kas piešķirts ar likumu vai līgumu un par ko maksā darba devējs;
[..].”
6 Direktīvas 96/97 2. panta 1. punkts paredz:
“Visiem pasākumiem, ar ko šo direktīvu īsteno attiecībā uz darbiniekiem, jāattiecas uz visiem pabalstiem par nodarbinātības laikposmiem pēc 1990. gada 17. maija, un tos piemēro ar atpakaļejošu spēku līdz minētajam datumam. [..]”
7 Direktīvas 92/85 11. pants nosaka:
“Lai garantētu, ka 2. pantā definētās darba ņēmējas var izmantot savas tiesības attiecībā uz drošību un veselības aizsardzību, kā atzīts šajā pantā, jānosaka turpmākais:
[..]
2) Gadījumā, kas minēts 8. pantā, jānodrošina:
a) tiesības, kas saistītas ar 2. pantā definēto darbinieču darba līgumu un kas nav minētas šā punkta b) apakšpunktā;
b) darba samaksas saglabāšana un/vai tiesības uz atbilstīgu pabalstu 2. pantā definētajām darbiniecēm;
[..].”
8 Atbilstoši tās 14. panta 1. punktam Direktīva 92/85 dalībvalstīm jāīsteno ne vēlāk kā divus gadus pēc tās pieņemšanas, tas ir, līdz 1994. gada 19. oktobrim.
A – Valsts tiesību normas
9 VBL Nolikuma 29. panta 1. un 7. punkts redakcijā, kas bija spēkā līdz 2000. gada 31. decembrim, paredzēja:
“1. Darba devējs veic ikmēneša iemaksu, kas ir daļa – ko nosaka saskaņā ar 76. pantu – no ienākumiem, kuri pakļauti iemaksām papildu pensiju sistēmā (7. punkts) un ko saņem apdrošinātā persona, ieskaitot iemaksu atbilstoši 76. panta 1. punkta a) apakšpunktam, ko veic obligāti apdrošinātā persona.
[..]
7. Ienākumi, kas pakļauti iemaksām papildu pensiju sistēmā, ja turpmāk nav noteikts citādi, ir ar nodokli apliekami ienākumi – tādi kā tie, ko nosaka normas, kas regulē iemaksu veikšanu likumā noteiktajā vecuma apdrošināšanas sistēmā, kas gūti attiecīgajā laikposmā. [..]”
10 Minētā nolikuma 44. panta 1. punkta a) apakšpunkts formulēts šādi:
“Kā papildu pabalstu mēnesī izmaksā [..] 0,03125 % no to ienākumu summas, kas pakļauti iemaksām papildu pensiju sistēmā un par kuriem iemaksas veiktas laikposmā no 1977. gada 31. decembra līdz papildu pabalsta izmaksāšanas perioda sākumam (62. pants).”
11 Gesetz zum Schutz der erwerbstätigen Mutter (Vācijas maternitātes aizsardzības likums, turpmāk tekstā – “Mutterschutzgesetz”) 13. panta 2. punkts paredz:
“13. pants – Maternitātes pabalsts
[..]
(2) Sievietes, kas nav apdrošinātas likumīgā slimokasē un ir darba tiesiskās attiecībās vai strādā savā dzīvesvietā grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma sākumā 3. panta 2. punkta nozīmē, par 3. panta 2. punktā un 6. panta 1. punktā paredzēto grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laiku, kā arī par dzemdību dienu saņem grūtniecības un dzemdību pabalstu, ko izmaksā valsts, pēc analoģijas piemērojot noteikumus par grūtniecības un dzemdību pabalstiem, kas noteikti Reichsversicherungsordnung, ne vairāk kā EUR 210 apmērā. Attiecīgo pabalstu šīm sievietēm pēc viņu pieprasījuma izmaksā Bundesversicherungsamt (Federālais apdrošināšanas birojs). [..]”
12 Mutterschutzgesetz 14. pants nosaka:
“14. pants – Papildinājums grūtniecības un dzemdību pabalstiem
(1) Sievietes, kurām ir tiesības uz grūtniecības un dzemdību pabalstu atbilstoši [..], darba tiesisko attiecību laikā par 3. panta 2. punktā un 6. panta 1. punktā paredzēto grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laiku, kā arī par dzemdību dienu saņem papildinājumu no sava darba devēja, kas atbilst starpībai starp EUR 13 un vidējo darba samaksu par kalendāro dienu pēc likumā noteikto atvilkumu atskaitīšanas. [..]”
13 Saskaņā ar Einkommensteuergesetz (Likums par ienākuma nodokli) 3. panta 1. punkta d) apakšpunktu:
“3. pants. Ar nodokli neapliek [..]
1. d) grūtniecības un dzemdību pabalstu, kas saņemts saskaņā ar Mutterschutzgesetz, [..], papildinājumu grūtniecības un dzemdību pabalstam, kas saņemts saskaņā ar Mutterschutzgesetz, [..].”
Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
14 Maijere, kas patlaban darbojas kā pašnodarbināta advokāte, no 1990. gada 1. janvāra līdz 1999. gada 30. septembrim strādāja Land Rhénanie-Palatinat [Reinzemes‑Pfalcas federālā zeme (Vācija)] civildienestā un bija obligāti apdrošināta VBL. Viņa atradās likumā noteiktā grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā no 1992. gada 16. decembra līdz 1993. gada 5. aprīlim, kā arī no 1994. gada 17. janvāra līdz 22. aprīlim.
15 Papildu pabalsta summa, ko saņem apdrošinātā persona tādā situācijā kā Maijere, saskaņā ar VBL Nolikuma 44. panta 1. punkta pirmā teikuma a) apakšpunktu ir noteikti procenti no ienākumu summas, kas pakļauti iemaksām papildu pensiju sistēmā un par kuriem veiktas iemaksas. Saskaņā ar minētā nolikuma 29. panta 1. punktu darba devējs veic ikmēneša iemaksu, kas ir noteikta daļa no ienākumiem, kuri pakļauti iemaksām papildu pensiju sistēmā. Šie ienākumi ir noteikti minētā 29. panta 7. punktā kā ar nodokli apliekami ienākumi.
16 Savu grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu laikā Maijere, kas bija apdrošināta privātā slimokasē, saņēma grūtniecības un dzemdību pabalstu, ko izmaksāja valsts saskaņā ar Mutterschutzgesetz 13. panta 2. punktu, un tā papildinājumu, ko izmaksāja darba devējs valsts izmaksātā pabalsta un pēdējās neto darba samaksas, kas saņemta saskaņā ar šī paša likuma 14. panta 1. punktu, starpības apmērā. Šis darba devēja izmaksātais pabalsts atbilstoši Einkommensteuergesetz 3. panta 1. punkta d) apakšpunktam nav apliekams ar nodokli. Šo grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu laikā Maijere tādējādi neguva ienākumus, kas pakļauti iemaksām papildu pensiju sistēmā VBL Nolikuma 29. panta 7. punkta nozīmē un par kuriem darba devējam bija jāveic ikmēneša iemaksas šajā iestādē [VBL] saskaņā ar minētā nolikuma 29. panta 1. punktu. Tā rezultātā, aprēķinot Maijeres papildu pabalsta summu, VBL neņēma vērā pabalstus, ko viņa saņēma no sava darba devēja grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu laikā.
17 Maijere pieprasīja, lai šie grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikposmi tiktu ņemti vērā, aprēķinot viņas tiesību uz papildu pabalstu apmēru, ko viņa ieguva VBL pārvaldītās papildu pensiju sistēmas ietvaros.
18 Tiesas, kuras izskatīja šo lietu, noraidīja Maijeres celto prasību pret VBL. Tad viņa iesniedza kasācijas sūdzību (“Revision”) Bundesgerichtshof [Federālā tiesa] un ierosināja, lai šajā lietā Tiesai tiek lūgts sniegt prejudiciālu nolēmumu.
19 Bundesgerichtshof atzina, ka Direktīvas 92/85 11. panta 2. punkta a) apakšpunkts šajā lietā nav piemērojams, jo pēdējais Maijeres grūtniecības un dzemdību atvaļinājums beidzās pirms dalībvalstīm šīs direktīvas īstenošanai noteiktā termiņa izbeigšanās. Tomēr šī tiesa tiecas uzskatīt – tas, ka Maijeres grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikposmi netika ņemti vērā, ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, kā tas definēts Direktīvā 86/378, ko groza Direktīva 96/97, jo sevišķi tās 6. panta 1. punkta g) apakšpunktā. Visbeidzot, iesniedzējtiesa domā, ka, iespējams, ir bijis EK līguma 119. panta pārkāpums, kas paredz principu, ka vīrieši un sievietes par vienādu darbu saņem vienādu darba samaksu.
20 Uzskatot, ka, iespējams, attiecīgais valsts tiesiskais regulējums nebija saderīgs ar Kopienu tiesībām, Bundesgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai EK līguma 119. pants (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 141. pants) un/vai 11. panta 2. punkta a) apakšpunkts Direktīvā 92/85, un 6. panta 1. punkta g) apakšpunkts Direktīvā 86/378, ko groza Direktīva 96/97, neļauj piemērot pagaidu pensiju sistēmas nolikuma noteikumus – tādus, kas apstrīdēti šajā lietā –, saskaņā ar kuriem darba ņēmēja likumā noteikta grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā (šajā gadījumā – no 1992. gada 16. decembra līdz 1993. gada 5. aprīlim un no 1994. gada 17. janvāra līdz 22. aprīlim) neiegūst tiesības uz papildu pabalstu, ko izmaksā priekšlaicīgas aiziešanas no obligātās apdrošināšanas sistēmas gadījumā ik mēnesi no apdrošinātā riska (pensionēšanās vecums, profesionālā vai darba nespēja) iestāšanās brīža, jo šo tiesību iegūšana ir pakļauta nosacījumam, ka darba ņēmējs attiecīgajā periodā saņem ar nodokli apliekamus ienākumus un ka pabalsti, kas izmaksāti darba ņēmējai grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā, saskaņā ar valsts tiesību normām nav ar nodokli apliekami ienākumi?
2) Vai tas tā ir, it īpaši, ja tiek ņemts vērā fakts, ka papildu pabalsta mērķis – kā papildu vecuma pensijai, ko izmaksā, kad iestājas apdrošinātais risks, ja apdrošinātā persona joprojām ir apdrošināta obligātās apdrošināšanas sistēmas ietvaros – nav sniegt apdrošinātajai personai nodrošinājumu vecumā vai darba nespējas gadījumā, bet gan atmaksāt iemaksas, kas par to veiktas laikā, kad tā bija apdrošināta obligātās apdrošināšanas sistēmas ietvaros?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Lietas dalībnieku apsvērumi
21 Maijere atsaucas tikai uz iesniedzējtiesas lēmumu, kura saturs ir īsi izklāstīts šī sprieduma 19. punktā.
22 VBL apgalvo, ka papildu pensiju sistēmas noteikumi, saskaņā ar kuriem darba ņēmēja likumā noteikta grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā neiegūst tiesības uz papildu pabalstu, nav pretrunā Kopienu tiesībām. Šī papildu pabalsta mērķis nav sniegt apdrošinātajai personai nodrošinājumu vecumā vai tad, ja tā ir darba nespējīga. Tā mērķis galvenokārt ir tikai sniegt darbiniekam, kura darba tiesiskās attiecības ir izbeigušās, aktualizētu ekvivalentu veiktajām iemaksām. Tiesības uz papildu pabalstu neietilpst Direktīvas 86/378, ko groza Direktīva 96/97, piemērošanas jomā, kuras nolūks ir ieviest vienlīdzīgas attieksmes principu sociālā arodnodrošinājuma sistēmās. Tāpat nav piemērojama Direktīva 92/85, jo dalībvalstīm noteiktais termiņš tās ieviešanai nebija izbeidzies laikā, kad pastāvēja fakti, kas bija pamata prāvas pamatā. No tā izriet, ka VBL varēja likumīgi uzskatīt, ka tam nav jāizmaksā papildu pabalsti algotiem darbiniekiem par grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikposmiem. Visbeidzot, nodibinātā sistēma tāpat ir saderīga ar EK līguma 119. pantu attiecībā uz finansēšanas noteikumiem, kas ir spēkā arodpensijas sistēmai ar noteiktiem pabalstiem, kas paliek ārpus šī panta piemērojamības jomas.
23 Eiropas Kopienu Komisija, pretēji VBL, norāda, ka pamata prāvā apstrīdētā papildu pensiju sistēma nav saderīga ar Kopienu tiesībām. Direktīvas 92/85 11. panta 2. punkta a) apakšpunkts neļauj likumā noteikta grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā piemērot tādu valsts tiesību normu kā VBL Nolikuma 29. panta 7. punkts, kas pakļauj tiesību iegūšanu uz arodpensiju – tādu kā pamata lietā minēto papildu pabalstu – nosacījumam par to, vai šajā laikposmā tiek/netiek gūti ienākumi, kas pakļauti iemaksām papildu pensiju sistēmā, un šo ienākumu iespējamam apmēram. Komisija apgalvo – fakts, ka termiņš šīs direktīvas transpozīcijai nebija izbeidzies pamata lietā minēto grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu laikā, neko nemaina, jo grūtniecības un dzemdību atvaļinājumi, kas ņemti pirms šī termiņa beigām, tāpat ir jāņem vērā kā tādi neatkarīgi no laika, kurā tie iekrituši. Ja Tiesa nepiekrīt šai Direktīvas 92/85 11. panta 2. punkta a) apakšpunkta interpretācijai, Komisija uzskata – tas ir Direktīvas 86/378, ko groza Direktīva 96/97, 6. panta 1. punkta g) apakšpunkts, kas neļauj piemērot attiecīgo valsts tiesību normu, ciktāl runa ir par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumiem, kas ņemti pirms Direktīvas 92/85 transpozīcijas termiņa beigām. Komisija neuzskata par lietderīgu izvērtēt problēmu, raugoties no EK līguma 119. panta noteikumu viedokļa.
Tiesas vērtējums
24 Abi prejudiciālie jautājumi jāizvērtē kopīgi.
25 Direktīvas 96/97 2. panta 1. punkts paredz, ka visi šīs direktīvas transponēšanas pasākumi attiecībā uz algotiem darbiniekiem attiecināmi uz visiem pabalstiem, kas piešķirti nodarbinātības laikposmos pēc 1990. gada 17. maija.
26 Attiecīgie grūtniecības un dzemdību atvaļinājumi pamata lietā iekrita pēc šī datuma, proti, 1992., 1993. un 1994. gadā. No tā izriet – Direktīva 86/378, ko groza Direktīva 96/97, ir piemērojama šādiem atvaļinājumiem attiecībā uz to ņemšanu vērā, lai aprēķinātu attiecīgos pabalstus.
27 Atbilstoši Direktīvas 86/378, ko groza Direktīva 96/97, 6. panta 1. punkta g) apakšpunktam starp nosacījumiem, kas jāuzskata par tādiem, kas ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, ir jāietver tie, kas balstīti uz dzimumu – vai nu tieši, vai netieši, – lai pārtrauktu tiesību saglabāšanu vai iegūšanu grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma vai atvaļinājuma ģimenes apstākļu dēļ laikā, kas piešķirts saskaņā ar likumu vai līgumu un par kuru maksā darba devējs.
28 Tiesības, kas paredzētas minētās direktīvas 6. panta 1. punkta g) apakšpunktā, ietver tiesības uz nākotnes pensijām, kuru iegūšanu varētu pārtraukt, piemērojot valsts tiesību normas par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu.
29 VBL arguments, ka pamata lietā apstrīdētais papildu pabalsts neizriet no Direktīvas 86/378, ko groza Direktīva 96/97, jo tā mērķis ir sniegt aktualizētu ekvivalentu veiktajām iemaksām, nevis nodrošinājumu vecuma vai darba nespējas gadījumā, nav atbalstāms. Faktiski no visiem iesniedzējtiesas rīkojumā izklāstītajiem elementiem attiecībā uz minēto papildu pabalstu izriet – tas ir daļa no papildu pensiju sistēmas, un tā mērķis ir nodrošināt izmaksāšanu darbiniekiem vecuma vai darba nespējas riska iestāšanās gadījumā. Šāds papildu pabalsts tādējādi ir papildu pabalsts, kas izriet no minētās direktīvas piemērošanas jomas, kā tas ir noteikts tās 2. un 4. pantā, un nav minēts nevienā no šajā pašā direktīvā paredzētajiem izņēmumiem.
30 Direktīvas 86/378, ko groza Direktīva 96/97, 6. panta 1. punkta g) apakšpunktā paredzētie grūtniecības un dzemdību atvaļinājumi ir tie, kas piešķirti uz likuma vai līguma pamata un kurus apmaksā darba devējs.
31 No iesniedzējtiesas lēmuma izriet – šo grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu laikā papildus grūtniecības un dzemdību pabalstam, ko izmaksāja valsts saskaņā ar Mutterschutzgesetz 13. panta 2. punktu, Maijere no sava darba devēja saņēma papildinājumu, ko paredz šī paša likuma 14. panta 1. punkts, minētā pabalsta un viņas pēdējās neto darba samaksas starpības apmērā. Maijeres grūtniecības un dzemdību atvaļinājumus tādējādi daļēji apmaksāja viņas darba devējs. Šāds apstāklis ir pietiekošs, lai konstatētu – atvaļinājumus apmaksāja darba devējs atbilstoši minētās direktīvas 6. panta 1. punkta g) apakšpunktam.
32 No iepriekš minētā izriet, ka Direktīvas 86/378, ko groza Direktīva 96/97, 6. panta 1. punkta g) apakšpunkts neļauj piemērot tādu valsts tiesību normu kā VBL Nolikuma 29. panta 7. punkts, kā rezultātā tiek pārtrauktas tiesības uz papildu pabalstu likumā noteiktu grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu laikā, kā nosacījumu paredzot, ka darba ņēmējai šo atvaļinājumu laikā jāgūst ar nodokli apliekami ienākumi.
33 Nav nepieciešams izvērtēt Direktīvu 92/85, jo pamata lietā minētie grūtniecības un dzemdību atvaļinājumi ņemti pirms tās transpozīcijai noteiktā termiņa izbeigšanās, t.i., 1994. gada 19. oktobra.
34 Tā kā uz prejudiciālajiem jautājumiem sniegtā atbilde balstās uz Direktīvu 86/378, ko groza Direktīva 96/97, EK līguma 119. pants nav jāinterpretē.
35 Tātad uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 86/378, ko groza Direktīva 96/97, 6. panta 1. punkta g) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj piemērot valsts tiesību normas, saskaņā ar kurām darba ņēmēja neiegūst tiesības uz papildu pabalstu, kas ir daļa no papildu pensiju sistēmas, likumā noteikta grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā, ko daļēji apmaksā darba devējs, jo šo tiesību iegūšana ir pakļauta nosacījumam, ka darba ņēmējai grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā jāsaņem ar nodokli apliekami ienākumi.
Par tiesāšanās izdevumiem
36 Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
6. panta 1. punkta g) apakšpunkts Padomes 1986. gada 24. jūlija Direktīvā 86/378/EEK par vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā arodnodrošinājuma sistēmā, ko groza Padomes 1996. gada 20. decembra Direktīva 96/97/EK,jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj piemērot valsts tiesību normas, saskaņā ar kurām darba ņēmēja neiegūst tiesības uz papildu pabalstu, kas ir daļa no papildu pensijas sistēmas, likumā noteikta grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā, ko daļēji apmaksā darba devējs, jo šo tiesību iegūšana ir pakļauta nosacījumam, ka darba ņēmējai grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā jāsaņem ar nodokli apliekami ienākumi.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – vācu.
Top