Lieta C-499/03 P
Peter Biegi Nahrungsmittel GmbH
un
Commonfood Handelsgesellschaft für Agrar-Produkte mbH
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Apelācija – Kopējais muitas tarifs – Ievedmuitas nodokļa vēlāka piedziņa – Atteikšanās no nodokļu piedziņas – Nosacījumi – Regulas (EEK) Nr. 2913/92 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts – Muitas iestāžu kļūda – Atklājama kļūda – Kombinētā nomenklatūra – Piezīmes – Piemērojamība
Ģenerāladvokāta L. A. Hēlhuda [L. A. Geelhoed] secinājumi, sniegti 2004. gada 14. oktobrī
Tiesas spriedums (sestā palāta) 2005. gada 3. martā.
Sprieduma kopsavilkums
1. Apelācija – Pamati – Kļūdains faktu vērtējums – Nepieņemamība – Noraidīšana – Faktu juridiska kvalifikācija – Pieņemamība
(EKL 225. pants; Tiesas Statūtu 58. pants)
2. Eiropas Kopienu pašu līdzekļi – Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa vēlāka piedziņa – Nosacījumi ievedmuitas nodokļa neiegrāmatošanai, kas paredzēti Regulas Nr. 2913/92 220. panta 2. punkta b) apakšpunktā – Iestādes kļūda, ko “parādnieks saprātīgi nav varējis atklāt” – Novērtējuma kritēriji – Regula Nr. 1359/95, kas satur noteikumus, ko var atzīt par sarežģītiem
(Padomes Regulas Nr. 2913/92 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts un Regula Nr. 1359/95)
1. No EKL 225. panta un Tiesas Statūtu 58. panta izriet, ka apelācijas sūdzību iesniedz tikai par tiesību jautājumiem. Pirmās instances tiesai ir ekskluzīva kompetence, pirmkārt, noskaidrot faktus, izņemot gadījumos, kad būtiskas neprecizitātes tās konstatējumos izriet no tai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrkārt, novērtēt šos faktus. Līdz ar to faktu novērtējums, izņemot gadījumus, kad tai iesniegtie pierādījumi ir sagrozīti, nav tiesību jautājums, ko kā tādu apelācijā izskata Tiesa. Savukārt, ja Pirmās instances tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, tad Tiesai saskaņā ar EKL 225. pantu ir kompetence pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un tiesiskās sekas, kuras Pirmās instances tiesa ir paredzējusi. Šāda kvalifikācija ir tiesību jautājums, ko Tiesa kā tādu var izskatīt apelācijā.
(sal. ar 40. un 41. punktu)
2. Saskaņā ar 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu Regulā Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi kompetentās iestādes nevar izdarīt vēlāku ievedmuitas nodokļa iegrāmatošanu, ja ir izpildīti trīs kumulatīvi nosacījumi, proti, nodokļu neiekasēšana ir notikusi kompetento iestāžu pašu kļūdas dēļ, to pieļautā kļūda ir bijusi tāda, ko labticīgs parādnieks saprātīgi nav varējis atklāt, un viņš ir ievērojis visus noteikumus spēkā esošajos tiesību aktos, kas attiecas uz muitas deklarāciju.
Runājot par kompetento muitas iestāžu kļūdas atklājamību, tā ir jānovērtē, ņemot vērā kļūdas raksturu, attiecīgo saimnieciskās darbības subjektu profesionālo pieredzi un rūpību, ko viņi ir pielietojuši. Attiecībā uz kļūdas raksturu, tā ir jānovērtē, ņemot vērā piemērojamā tiesiskā regulējuma sarežģītību vai, gluži otrādi, pietiekamo vienkāršību un laika periodu, kurā iestādes neatzina savu kļūdu.
Šajā sakarā zināmi noteikumi Regulā Nr. 1359/95, ar ko groza I un II pielikumu Regulā Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu un atceļ Regulu Nr. 802/80, radīja situāciju, kas nebija pietiekami vienkārša, lai tās pārbaude ļautu viegli atklāt, ka, sākot no 1995. gada 1. jūlija, tarifu kvotu izmantošana attiecībā uz zināmām precēm joprojām bija iespējama, ievērojot nosacījumu par ievešanas licences uzrādīšanu, kas paredzēts Regulā Nr. 1431/94, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus tā importa režīma piemērošanai mājputnu gaļas nozarē, kas paredzēts Regulā Nr. 774/94. Šādos apstākļos šo tiesisko regulējumu objektīvi var atzīt par sarežģītu un muitas iestāžu pieļautās kļūdas, savu spēkā esošo tarifu grozījumos nenorādot, ka par minēto preču importu ir jāuzrāda šāda licence, bija tādas, kuras saimnieciskās darbības subjekti nevarēja saprātīgi atklāt.
(sal. ar 46.–48. un 54.–56. punktu)
TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2005. gada 3. martā (*)
Apelācija – Kopējais muitas tarifs – Ievedmuitas nodokļa vēlāka piedziņa – Atteikšanās no nodokļu piedziņas – Nosacījumi – Regulas (EEK) Nr. 2913/92 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts – Muitas iestāžu kļūda – Atklājama kļūda – Kombinētā nomenklatūra – Piezīmes – Piemērojamība
Lieta C‑499/03 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Tiesas Statūtu 56. pantam,
ko 2003. gada 25. novembrī iesniedza
Peter Biegi Nahrungsmittel GmbH, Frankfurte pie Mainas (Vācija),
Commonfood Handelsgesellschaft für Agrar‑Produkte mbH, Langena (Vācija),
ko pārstāv K. Landrijs [K. Landry] un L. Haringss [L. Harings], Rechtsanwälte,
apelācijas sūdzības iesniedzējas,
otrs lietas dalībnieks –
Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv K. Lūiss [X. Lewis] un J. Šīferers [J. Schieferer], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja pirmajā instancē.
TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], tiesneši Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet] un J. Malenovskis [J. Malenovský] (referents),
ģenerāladvokāts L. A. Hēlhuds [L. A. Geelhoed],
sekretārs R. Grass [R. Grass],
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2004. gada 16. septembrī,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2004. gada 14. oktobrī,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Savā apelācijas sūdzībā Peter Biegi Nahrungsmittel GmbH un Commonfood Handelsgesellschaft für Agrar‑Produkte mbH (turpmāk tekstā attiecīgi – “Biegi” un “Commonfood” un abas kopā – “apelācijas sūdzības iesniedzējas”) lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2003. gada 17. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑309/01 un T‑239/02 (Biegi Nahrungsmittel un Commonfood/Komisija, Recueil, II‑3147. lpp., turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Pirmās instances tiesa, pirmkārt, noraidīja Biegi prasību par Komisijas 2001. gada 14. augusta Lēmuma C (2001) 2533 (REC 4/00), ar ko atzīst par pamatotu vēlāku ievedmuitas nodokļa iegrāmatojumu, ar ko netika aplikts Taizemes izcelsmes mājputnu gaļas imports periodā no 1995. gada 13. līdz 18. jūlijam un no 1995. gada 4. līdz 22. septembrim, daļēju atcelšanu un, otrkārt, noraidīja Commonfood prasību par Komisijas 2002. gada 5. marta Lēmuma C (2002) 857 (REC 4/01), ar ko atzīst par pamatotu vēlāku ievedmuitas nodokļa iegrāmatojumu, ar ko netika aplikts Taizemes izcelsmes mājputnu gaļas imports 1995. gada 24. jūlijā, atcelšanu (turpmāk tekstā – “strīdīgie lēmumi”).
Atbilstošās tiesību normas
2 Pārsūdzētā sprieduma 1. punktā Pirmās instances tiesa paskaidroja:
“1. 3. pants Padomes 1994. gada 29. marta Regulā (EK) Nr. 774/94, ar ko atver dažas Kopienas tarifa kvotas augstākā labuma liellopu gaļai un cūkgaļai, mājputnu gaļai, kviešiem un kviešu un rudzu graudu maisījumam, un klijām, atsijām un pārējiem atlikumiem un paredz to pārvaldi (OV L 91, 1. lpp.), ar [1994. gada 1. janvāri] atvēra Kopienas tarifa kvotu, kuras ikgadējais kopapjoms ir [15 500] tonnas mājputnu gaļas, kas atbilst KN kodiem 0207 41 10, 0207 41 41 un 0207 41 71. Kvotas apjomam piemērojamais kopējā muitas tarifa nodoklis ir 0 %. Tāds pats Kopienas ikgadējais kvotas apjoms ar nulles nodokli tika saglabāts Komisijas 1995. gada 18. septembra Regulas (EK) Nr. 2198/95 1. pantā, ar kuru grozījumi izdarīti Regulā Nr. 774/94 (OV L 221, 3. lpp.), ko saskaņā ar tās 2. pantu piemēroja no 1995. gada 1. jūlija.”
3 1. pants Komisijas 1994. gada 22. jūnija Regulā (EK) Nr. 1431/94, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus tā importa režīma piemērošanai mājputnu gaļas nozarē, kas paredzēts Padomes Regulā (EK) Nr. 774/94 (OV L 156, 9. lpp.), kura saskaņā ar tās 8. pantu stājās spēkā 1994. gada 26. jūnijā, paredz:
“Uz visu to importu Kopienā, uz ko attiecas tarifa kvotas, kuras 3. un 4. pantā Regulā (EK) Nr. 774/94 atvērtas produktiem, kuri ietilpst tajās grupās, kas minētas šīs Regulas I pielikumā, attiecas [ievešanas] licences uzrādīšana.
Produktu daudzumi, kādiem šos noteikumus piemēro, un maksājuma samazinājuma likme katrai grupai ir noteikta I pielikumā.”
4 Regulas Nr. 1431/94 I pielikumā 0 % maksājuma likme tika piemērota Taizemes izcelsmes putnu gaļas daudzumam līdz 5 100 tonnām gadā ar KN kodu 0207 41 10, 0207 41 41, 0207 41 71 (2. grupa). Tāda pati maksājuma likme tika piemērota Brazīlijas izcelsmes putnu gaļas ikgadējam daudzumam līdz 7 100 tonnām, kas atbilst iepriekš minētajiem KN kodiem (1. grupa), un citu trešo valstu izcelsmes putnu gaļas ikgadējam daudzumam līdz 3 300 tonnām (3. grupa).
5 Ar Padomes 1987. gada 23. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu (OV L 256, 1. lpp.) 1. pantu izveido jaunu preču nomenklatūru (sauktu par “kombinēto nomenklatūru”, saīsināti “KN”). Kombinētā nomenklatūra iekļauta šīs Regulas I pielikumā, kurā ir ietvertas arī piemērojamās nodokļu likmes un cita vajadzīgā informācija.
6 Ar Komisijas 1995. gada 13. jūnija Regulu (EK) Nr. 1359/95 groza I un II pielikumu Padomes Regulā (EEK) Nr. 2658/87 un atceļ Regulu (EEK) Nr. 802/80 (OV L 142, 1. lpp.). Saskaņā ar tās 3. pantu Regula Nr. 1359/95 stājās spēkā 1995. gada 1. jūlijā.
7 Šajā grozītajā versijā kombinētās nomenklatūras trešās daļas “Tarifu pielikumi” III iedaļa “Kvotas” tika papildināta ar 7. pielikumu “PTO tarifu kvotas, ko var atvērt Kopienas kompetentās iestādes”. Šī pielikuma ailē ar 18. kārtas numuru ir noteikts šādi:
Kārtas nr.
KN kods
Apraksts
Kvotā iekļautais daudzums
Nodokļa likme (%)
Citi noteikumi un nosacījumi
1
2
3
4
5
6
…
…
…
…
…
…
18
0207 41 10
0207 41 41
0207 41 71
Saldēti vistu gabali:
bezkaula
krūtiņas un to gabali
citādi
15 500 t
0
8 Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp., turpmāk tekstā – “KMK”) 220. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir noteikts:
“2. [..], vēlāku iegrāmatošanu nedrīkst izdarīt, ja:
[..]
b) pēc likuma apliekamā muitas nodokļa summa kļūdaini iegrāmatota muitas dienestu kļūdas dēļ, kuru attaisnojošu iemeslu dēļ nav varējusi atklāt persona, kas atbild par samaksu, ja pēdējā rīkojusies labticīgi un ievērojusi visus spēkā esošos noteikumus par muitas deklarāciju.”
9 Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (JO L 253, 1. lpp.), 871. pants paredz:
“Gadījumos, [..] kuros muitas dienesti [..] uzskata, ka Kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētie nosacījumi ir izpildīti, vai arī nešaubās par minētajos noteikumos iekļauto kritēriju precīzu piemērošanas jomu attiecībā uz konkrētu gadījumu, minētie dienesti attiecīgo gadījumu iesniedz Komisijai, lai varētu tikt pieņemts lēmums saskaņā ar 872.–876. pantā izklāstīto procedūru [..].”
10 Šīs Regulas 873. pants nosaka:
“Pēc apspriedes ar ekspertu grupu, ko veido visu dalībvalstu pārstāvji, kuri sanāk Komitejā konkrētās lietas izskatīšanai, Komisija lemj, vai konkrētos apstākļos ir pieļaujama attiecīgo nodokļu neiegrāmatošana. [..]”
Prāvas rašanās fakti
11 Prāvas rašanās fakti ir izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 8.–18. punktā:
“8 [..] Biegi [..] un Commonfood [..] ir savstarpēji saistītas Vācijas sabiedrības, kuras darbojas mājputnu gaļas tirdzniecības jomā. Prasītājas ir vienas no galvenajām vistas gaļas ievedējām Vācijā.
9 Ar 1995. gada 29. jūnija dekrētu (saukts par “Eilverteiler”) VFR finanšu ministrs grozīja Vācijā spēkā esošo muitas tarifu, tostarp papildinot to ar tarifa kvotu K 4047 (vistas gaļa) ar nulles likmi, kas stājās spēkā 1995. gada 1. jūlijā. Šī kvota atbilst iepriekš minētajiem KN kodiem 0207 41 10, 0207 41 41 un 0207 41 71. Eilverteiler nebija nekādas norādes par ievešanas licenci produktiem, kas atbilst iepriekš minētajai tarifu kvotai.
10 1995. gada 13.–18. jūlijā un 1995. gada 4.–22. septembrī Biegi deklarēja Taizemes izcelsmes saldētas vistu gaļas gabalu importu vairākos sūtījumos (KN kods 0207 41 10). 1995. gada 24. jūlijā Commonfood deklarēja Taizemes izcelsmes saldētas vistu gaļas gabalu importu vairākos sūtījumos, kas atbilda tam pašam KN kodam. Prasītājas muitas deklarācijai nepievienoja ievešanas licences.
11 Tomēr, ņemot vērā Vācijā spēkā esošā muitas tarifa grozījumus, kas tika izdarīti ar Eilverteiler, kompetentā muitas iestāde izmantoja iepriekš minēto Kopienas tarifa kvotu un piešķīra prasītājām atbrīvojumu no muitas nodokļa.
12 1995. gada augustā prasītājas, šauboties par uzliktajiem nodokļiem muitošanas laikā 1995. gada jūlijā, ar savas atbildīgās personas starpniecību ievešanas licenču jautājumos telefoniski sazinājās ar Federālo finanšu ministru un Tarifa kvotu centrālo uzraudzības iestādi, lai saņemtu paskaidrojumus par attiecīgo produktu ievešanas sistēmu. Sākotnēji iztaujātās iestādes telefoniski atbildēja, ka nodokļi piemēroti pareizi, pat ja netika uzrādīta ievešanas licence muitas deklarācijas pamatojumam. Prasītājas tad lūdza apstiprināt šo informāciju rakstiski.
13 Taču Vācijas Muitas pārvalde 1995. gada 22. augustā prasītājām nosūtītajā vēstulē informēja, ka kvotas izmantošanai vajadzīga ievešanas licences uzrādīšana muitas deklarācijas pamatojumam. Tajā pašā dienā Federālais finanšu ministrs izdarīja grozījumus Vācijā spēkā esošajos muitas tarifos, kas stājās spēkā ar atpakaļejošu datumu. Saskaņā ar šiem grozījumiem, sākot ar 1995. gada 1. jūliju, izmantojot attiecīgo tarifu kvotu, jāuzrāda ievešanas licence.
14 Ar diviem nodokļu lēmumu grozījumiem, ko pieņēma 1996. gada 12. un 13. augustā, kompetentā muitas iestāde, proti, Hauptzollamt Bremen‑Freihafen, uzsāka ievedmuitas nodokļa pēcmuitošanas piedziņu attiecībā uz Commonfood importu par kopējo summu DEM 222 116,06 (1996. gada 12. augusta lēmums) un attiecībā uz Biegi importu – par kopējo summu DEM 259 270,23, no kuras DEM 218 605,64 attiecās uz importu 1995. gada jūlijā un DEM 40 664,59 attiecās uz importu 1995. gada septembrī (1996. gada 13. augusta lēmums).
15 Atsaucoties uz savu labticīgumu, Vācijas iestāžu kļūdu un faktu, ka to kļūda nebija atklājama, prasītājas lūdza, lai ievedmuitas nodokļi netiktu iegrāmatoti pēc muitošanas.
16 Tā kā kompetentā muitas iestāde 1997. gada 30. jūlijā noraidīja viņu prasību, prasītājas cēla prasību Finanzgericht Bremen (Vācija). No 1999. gada 14. decembra tiesas sēdes protokola izriet, ka pēc lietas izmeklēšanas tiesa uzskatīja, ka Biegi prasībai attiecībā uz 1995. gada septembra muitas deklarācijām ir niecīgas izredzes tikt apmierinātai, jo Vācijas Muitas pārvalde iepriekš minētajā 1995. gada 22. augusta vēstulē pienācīgi informēja šo sabiedrību par precīzu tiesisko situāciju. Finanzgericht Bremen tādēļ ieteica Biegi izskatīt iespēju atsaukt savu prasību attiecībā uz minētajām deklarācijām. Turpretī attiecībā uz 1995. gada jūlija muitas deklarācijām tiesa provizoriski uzskatīja, ka prasītājiem var nodrošināt tiesiskās paļāvības aizsardzību KMK 220. panta 2. punkta nozīmē, un ieteica kompetentai muitas iestādei izvērtēt, vai iespējams atsaukt iepriekš minētos nodokļu lēmumu grozījumus, kas tika pieņemti 1996. gada 12. un 13. augustā attiecībā uz šīm deklarācijām.
17 Saskaņā ar [..] Regulas (EEK) Nr. 2454/93 [..] 871. pantu Vācijas Federatīvā Republika 2000. gada 2. augusta un 2001. gada 17. aprīļa vēstulēs lūdza Komisiju izlemt, vai saskaņā ar KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu attaisnojama ir ievedmuitas nodokļa vēlāka neiegrāmatošana pārvaldes strīdos ar Biegi un Commonfood.
18 Uzskatot, ka lietas apstākļi nenorāda uz muitas iestāžu pieļautu kļūdu, kuru nav varējis atklāt labticīgs uzņēmējs KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē, Komisija 2001. gada 14. augustā (lieta T‑309/01) un 2002. gada 5. martā (lieta T‑239/02) pieņēma lēmumus [..] par to, ka ievedmuitas nodokļi, kas ir Vācijas Federatīvās Republikas iepriekš minētā lūguma priekšmets, ir jāiegrāmato.”
Prasība Pirmās instances tiesā un pārsūdzētais spriedums
12 Ar prasības pieteikumiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti 2001. gada 12. decembrī un 2002. gada 8. augustā, prasītājas cēla prasību atcelt strīdīgos lēmumus.
13 Savas prasības atbalstam prasītājas izvirzīja trīs pamatus: pirmkārt, par KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu, otrkārt, par samērīguma principa pārkāpumu un, treškārt, par labas pārvaldības un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu.
14 Ar pārsūdzēto spriedumu (lietas T‑309/01 un T‑239/02 tika apvienotas) Pirmās instances tiesa kā nepamatotus atzina visus prasītāju iesniegto prasību pamatus un pilnībā noraidīja viņu prasības.
15 Attiecībā uz pirmo pamatu Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 83. punktā atzina, ka Komisija pareizi uzskatījusi, ka otrais no kumulatīvajiem nosacījumiem, kas paredzēti KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunktā, – pieredzējušiem uzņēmējiem neatklājama muitas iestāžu kļūda – šajā gadījumā nav izpildīts un tādēļ ir attaisnojama ievedmuitas nodokļa vēlāka iegrāmatošana par strīdīgo ievešanu.
16 Lai nonāktu pie šāda secinājuma, Pirmās instances tiesa pēc piemērojamās judikatūras pieminēšanas pārsūdzētā sprieduma 56. punktā atzīst, ka Vācijas muitas iestādes ir pieļāvušas divas kļūdas – Eilverteiler kļūdainas versijas izdošana un prasītāju 1995. gada jūlijā ievesto preču muitošana, piešķirot tarifa priekšrocības bez ievešanas licences uzrādīšanas.
17 Savukārt Pirmās instances tiesa noliedza vēl vienu prasītāju norādītu kļūdu, ka Tarifu kvotu centrālās uzraudzības iestādes ierēdnis prasītāju darbiniekam Šteineram [Steiner] pirms 1995. gada 13. jūlija, tātad pirms strīdīgās ievešanas, iespējams telefoniski devis nepareizus norādījumus. Pārsūdzētā sprieduma 58. un 59. punktā Pirmās instances tiesa konstatēja, ka neatkarīgi no šo ziņu novēlotas iesniegšanas un attiecināmības, ko apstrīd Komisija, šī telefonsaruna nekādā veidā nav apstiprināta lietas materiālos.
18 Pirmās instances tiesa, noliedzot piemērojamo noteikumu sarežģītību, pārsūdzētā sprieduma 63. punktā norādīja, ka no Regulas Nr. 1431/94 1. panta skaidri izriet, ka par visu importu, uz ko attiecas ilgtermiņa tarifa kvotas, ir jāuzrāda ievešanas licence.
19 Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 65.–67. punktā turklāt norādīja, ka Regula Nr. 1359/95 par preču kombinētās nomenklatūras jauno redakciju, ko piemēro no 1995. gada 1. jūlija, tās 7. pielikumā sniedz Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) tarifu kvotu sarakstu, ko var atvērt Kopienas kompetentās iestādes, un ka tajā iekļautajiem norādījumiem uz citiem muitas tiesību noteikumiem ir tikai deklaratīva nozīme. Tātad Regula Nr. 1359/95 ar 1995. gada 1. jūliju neatver jaunu preferenciālu tarifu kvotu, kas, kā apgalvo, atšķiras no Regulas Nr. 774/94, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 2198/95.
20 Pirmās instances tiesa ir ņēmusi vērā arī faktu, ka kompetentās muitas iestādes neuzstāja uz savu kļūdu, bet gan laboja to ļoti īsā termiņā, proti, mēnesi pēc kļūdas izdarīšanas.
21 Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 70. un 71. punktā norāda, ka prasītājas pieskaitāmas pieredzējušu uzņēmēju kategorijai un ka tām bija zināma ievešanas licences nozīme, lai varētu saņemt ilgtermiņa tarifu kvotu.
22 Visbeidzot, lai secinātu, ka prasītājas nav izrādījušas vajadzīgo rūpību, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 75. punktā norāda, ka uzņēmējam, kas galvenokārt nodarbojas ar ievešanu un izvešanu (importa un eksporta darījumiem) un kuram jau ir noteikta pieredze šajā jomā, lasot attiecīgos “Oficiālā Vēstneša” izdevumus, jāiepazīstas ar Kopienu tiesībām, kas piemērojamas viņa veiktajiem darījumiem. Tā secināja, ka šāds uzņēmējs nevar balstīties tikai uz valstī spēkā esošo tarifu kvotu, lai noteiktu piemērojamo nodokļa likmi. Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 76.–81. punktā secināja, ka prasītājas nevarēja balstīties uz telefoniski sniegto informāciju, ne arī apgalvot, ka tām nepietika laika, lai kompetentām iestādēm rakstiski izteiktu lūgumu izskaidrot attiecīgo tiesisko situāciju.
23 Noraidot otro pamatu, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 88. punktā atzina – tā kā šajā gadījumā nav izpildīti nosacījumi, lai piemērotu KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu, ievedmuitas nodokļa vēlāka iegrāmatošana saskaņā ar strīdīgajiem lēmumiem attiecībā uz strīdīgo ievešanu pati par sevi nevar būt samērīguma principa pārkāpums.
24 Noraidot trešo pamatu, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 93. un 96. punktā norāda, ka, no vienas puses, prasība par labas pārvaldības principa pārkāpumu netika nekādā veidā pamatota un, no otras puses, prasība par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu nebija atbilstoša, jo prasītāju pieminētās situācijas šīs prasības pamatojumam nebija pielīdzināmas.
Lietas dalībnieku prasījumi
25 Biegi un Commonfood prasījumi Tiesai ir šādi:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– daļēji atcelt Komisijas 2001. gada 14. augusta Lēmumu C (2001) 2533 (REC 4/00), ciktāl ar to atzīst par pamatotu vēlāku ievedmuitas nodokļa iegrāmatojumu par summu DEM 218 605,64;
– atcelt Komisijas 2002. gada 5. marta Lēmumu C (2002) 857 (REC 4/01), ar ko atzīst par pamatotu vēlāku ievedmuitas nodokļa iegrāmatojumu par summu DEM 222 116,06;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
26 Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:
– noraidīt apelācijas sūdzību;
– piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par apelāciju
27 Atbalstot savu apelācijas sūdzību, apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza divus pamatus, kas balstīti, pirmkārt, uz KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu un, otrkārt, uz procesuālo noteikumu pārkāpumu.
28 Komisija apgalvo, ka šie pamati ir nepieņemami. Pakārtoti tā apgalvo, ka tie ir nepamatoti.
Par pamatu attiecībā uz KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
29 Apelācijas sūdzības iesniedzējas sūdzas, ka Pirmās instances tiesa, noraidot viņu prasības uz tā pamata, ka viņas varēja atklāt muitas iestāžu pieļauto kļūdu, pārspīlēja prasības par rūpību, kāda uzņēmējiem jāievēro, un neņēma vērā piemērojamā tiesiskā regulējuma sarežģītību.
30 Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts saskaņā ar Tiesas judikatūru interpretējams atbilstīgi šī noteikuma mērķim, kas ir aizsargāt parādnieku tiesisko paļāvību attiecībā uz visu faktoru pareizību, uz kuriem balstās lēmums par muitas nodokļa piedziņu (2002. gada 14. novembra spriedums lietā C‑251/00 Ilumitrónica, Recueil, I‑10433. lpp., 39. punkts). Lai gan saskaņā ar judikatūru kļūdas raksturs ir atkarīgs no attiecīgā tiesiskā regulējuma sarežģītības un termiņa, cik ilgi iestādes neatzina savu kļūdu, šāds termiņš ir tikai pazīme, nevis atsevišķs nosacījums, kas vajadzīgs, lai atzītu šādas kļūdas neatklājamības raksturu. Šajā lietā divas Vācijas kompetentās iestādes pieļāva konstantu un atkārtotu kļūdu. Tiesiskā regulējuma sarežģītība izriet no vairāku tādu regulējumu piemērošanas, kas kombinēti bez skaidriem norādījumiem, un ar “Eiropas Kopienu Oficiālā Vēstneša” lasīšanu nepietiek, lai konkrēti identificētu piemērojamās tiesības.
31 Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka to lēmumu pieņemšanas brīdī Eilverteiler nenoteica pienākumu uzrādīt ievešanas licenci un atsaucās uz Regulu Nr. 1359/95, kuras pielikumā par jaunajām PTO tarifu kvotām zem 18. kārtas numura 6. kolonnā nebija nekādas piezīmes, lai gan attiecībā uz daudzām citām tarifu kvotām šajā kolonnā bija piezīme, ka šo kvotu atvieglojumus iespējams saņemt saskaņā ar attiecīgo Kopienu noteikumu nosacījumiem. Tieši šis trūkums zem 18. kārtas numura lika Vācijas kompetentām iestādēm un apelācijas sūdzības iesniedzējām secināt, ka abas tarifu kvotas mājputnu gaļai, kas noteiktas daudzpusējo sarunu ietvaros Urugvajas kārtā (1986.–1994.) panāktajos nolīgumos, kas ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK noslēgti Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV L 336, 1. lpp.), bija tarifu kvotas, attiecībā uz kurām nevajadzēja uzrādīt ievešanas licenci.
32 Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Pirmās instances tiesa pieļāva kļūdu faktu novērtējumā, atzīstot gandrīz divus mēnešus par īsu termiņu, kurā Vācijas augstākās muitas iestādes kļūdījās tiesību aktu pieņemšanā. Tas, ka šādas iestādes pieļāva šādu kļūdu, ir pietiekams pierādījums, ka to nevarēja atklāt pieredzējis uzņēmējs, jo īpaši tāpēc, ka tā attiecās uz jaunām tarifu kvotām, kuras nebija noteiktas agrākos Kopienu noteikumos.
33 Attiecībā uz rūpības pienākumu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka tieši viņu atkārtoti uzdotie jautājumi dažādiem dienestiem attiecībā uz ievešanas licences uzrādīšanu vedināja muitas iestādes labot kļūdu, kas bija pieļauta Eilverteiler. Runājot par Pirmās instances tiesas apgalvojumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām bija pietiekami daudz laika, lai rakstiski vērstos Komisijā, tās atgādina sava atbildes raksta apsvērumus, ko tās iesniedza pirmajā instancē. Viņas piebilst, ka muitas tiesību piemērošanas pienākums gulstas uz dalībvalstu muitas iestādēm un ka KMK 220. panta 2. punkts zaudētu nozīmi, ja uzņēmumiem vajadzētu griezties Komisijā, lai saņemtu informāciju.
34 Komisija uzskata, ka šis pirmais pamats ir nepieņemams, jo tas būtībā atkārto tos pamatus un argumentus, kas tika iesniegti Pirmās instances tiesā, vai arī attiecas uz faktiskajiem apstākļiem. Attiecībā uz iesniegtajiem pierādījumiem, kurus Pirmās instances tiesa neuzskatīja par vajadzīgu izvērtēt, apelācijas sūdzība attiecas uz fakta jautājumu un būtībā ir prasības vienkāršs atkārtojums. Šāds atkārtojums jāatzīst arī attiecībā uz apelācijas sūdzībā minēto argumentu par tiesiskā regulējuma sarežģītību, muitas iestāžu kļūdas neatklājamību noteiktos gadījumos un uzņēmumu rūpības pienākumu. Sūdzība par Pirmās instances tiesas nepareizu apstākļu novērtējumu, kas tai kā īsu lika atzīt termiņu, kurā tika pieļauta kļūda, attiecas uz faktu novērtējumu.
35 Komisija pakārtoti apgalvo, ka pamats par Kopienu tiesību pārkāpumu ir nepamatots. Tā norāda, ka iepriekš minētais spriedums lietā Ilumitrónica, uz kuru atsaucās apelācijas sūdzības iesniedzējas, attiecās uz Turcijas iestāžu kļūdu, kas ilga vairāk kā divdesmit gadus, un uz daudz sarežģītākiem tiesību aktiem, kas bija izkliedēti un vecāki par KMK. Tie attiecās arī uz Nolīgumu par asociācijas izveidošanu starp Turciju un Eiropas Ekonomikas kopienu, ko 1963. gada 12. septembrī Ankarā parakstīja Turcijas Republika no vienas puses un EEK dalībvalstis un Kopiena no otras puses un kas Kopienas vārdā ir noslēgts, parakstīts un ratificēts ar Padomes 1963. gada 23. decembra Lēmumu 64/732/EEK (OV 1964, 217, 3685. lpp.), bet ar šo nolīgumu izveidotās Asociācijas Padomes lēmumi nebija publicēti “Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī”. Minētās lietas sarežģītība nav salīdzināma ar šo lietu.
36 Komisija apgalvo, ka kļūdas neatklājamība nav tikusi pierādīta, jo apelācijas sūdzības iesniedzējas nevar pamatot savu apgalvojumu, ka Vācijas muitas iestādes vairākas reizes telefoniski ir apstiprinājušas, ka ievešanas licence nav vajadzīga. Šajā gadījumā nevar atsaukties uz tiesiskā regulējuma sarežģītību, jo pienākumu uzrādīt ievešanas licenci, lai varētu piemērot tarifu kvotas, kuras strīdīgās ievešanas brīdī bija spēkā ilgāk nekā gadu, nevar acīmredzami apšaubīt ar Regulu Nr. 1359/95, kas attiecas vienīgi uz tarifu nomenklatūru un statistiku. Šīs regulas atsauces uz citiem muitas tiesību noteikumiem ir tikai deklaratīvas, un šādu atsauču trūkums nenozīmē, ka šie noteikumi nav piemērojami. Vācijā spēkā esošie tarifi ir vienīgi rokasgrāmata darba atvieglošanai.
Tiesas vērtējums
– Par pirmā pamata pieņemamību
37 Attiecībā uz šī pamata pieņemamību jāatgādina, pirmkārt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no EKL 225. panta, Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas un Tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi jānorāda apstrīdētie elementi spriedumā, kura atcelšana tiek pieprasīta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti apelācijas sūdzības atbalstam (skat. jo īpaši 2003. gada 6. marta spriedumu lietā C‑41/00 P Interporc/Komisija, Recueil, I‑2125. lpp., 15. punkts, un 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑496/99 P Komisija/CAS Succhi di Frutta, Recueil, I‑3801. lpp., 48. punkts).
38 Apelācijas sūdzība, kas tikai burtiski atkārto vai reproducē pamatus un argumentus, kas iepriekš iesniegti Pirmās instances tiesā, tostarp tādus, kas balstīti uz faktiem, ko Pirmās instances tiesa skaidri noraidījusi, neatbilst prasībām par pamatojuma sniegšanu, kas izriet no šiem noteikumiem (skat. jo īpaši iepriekš minētos spriedumus lietā Interporc/Komisija, 16. punkts, un Komisija/CAS Succhi di Frutta, 49. punkts).
39 Taču, ja apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd Kopienu tiesību interpretāciju vai piemērošanu Pirmās instances tiesā, tad pirmajā instancē izskatītos tiesību jautājumus var no jauna izskatīt apelācijas tiesvedībā. Patiešām, ja apelācijas sūdzības iesniedzēja nevarētu balstīt savu apelācijas sūdzību uz pamatiem un argumentiem, kurus tā jau izmantojusi Pirmās instances tiesā, tad apelācijas sūdzība zaudētu daļu no tās jēgas (skat. jo īpaši iepriekš minētos spriedumus lietā Interporc/Komisija, 17. punkts, un lietā Komisija/CAS Succhi di Frutta, 50. punkts).
40 Otrkārt, jāatgādina, ka no EKL 225. panta un Tiesas Statūtu 58. panta izriet, ka apelācijas sūdzību iesniedz tikai par tiesību jautājumiem. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Pirmās instances tiesai ir ekskluzīva kompetence noskaidrot faktus, izņemot gadījumos, kad būtiskas neprecizitātes tās konstatējumos izriet no tai iesniegtajiem lietas materiāliem, un novērtēt šos faktus. Līdz ar to faktu novērtējums, izņemot gadījumus, kad tai iesniegtie pierādījumi ir sagrozīti, nav tiesību jautājums, ko kā tādu apelācijā izskata Tiesa (skat. jo īpaši 1994. gada 1. jūnija spriedumu lietā C‑136/92 P Komisija/Brazzelli Lualdi u.c., Recueil, I‑1981. lpp., 47.–49. punkts, un 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑470/00 P Parlaments/Ripa di Meana u.c., Recueil, I‑4167. lpp., 40. punkts).
41 Savukārt pastāvīgā judikatūra paredz – ja Pirmās instances tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, tad Tiesai saskaņā ar EKL 225. pantu ir kompetence pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un tiesiskās sekas, kuras Pirmās instances tiesa ir paredzējusi. Tiesa vairākkārt ir nolēmusi, ka šāda kvalifikācija ir tiesību jautājums, ko Tiesa kā tādu var izskatīt apelācijā (skat. jo īpaši 1995. gada 19. oktobra spriedumu lietā C‑19/93 P Rendo u.c./Komisija, Recueil, I‑3319. lpp., 26. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Parlaments/Ripa di Meana u.c., 41. punkts).
42 Šajā lietā Biegi un Commonfood apgalvo, ka Pirmās instances tiesa pārkāpa Kopienu tiesības, atzīstot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas varēja atklāt Vācijas muitas iestāžu kļūdas. Jo īpaši viņas kritizē Pirmās instances tiesu par to, ka tā, piemērojot KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu, ko Tiesa interpretējusi, ir pārspīlējusi attiecīgo uzņēmēju rūpības pienākuma prasības un nepareizi novērtējusi piemērojamā muitas regulējuma sarežģītību.
43 Šādos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd Pirmās instances tiesas atbildi uz jautājumu par faktu juridisko kvalifikāciju un lūdz Tiesu izskatīt tiesību jautājumu.
44 Līdz ar to pirmais pamats ir pieņemams.
– Par pirmā pamata pamatotību
45 Vispirms jāatgādina, kā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 56. punktā norāda, ka pastāv divas Vācijas muitas iestāžu kļūdas, proti, kļūdainas Eilverteiler versijas izdošana un apelācijas sūdzības iesniedzēju 1995. gada jūlijā ievesto preču muitošana, piešķirot tarifa atvieglojumus bez ievešanas licences uzrādīšanas.
46 Saskaņā ar KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu kompetentās iestādes neizdara vēlāku ievedmuitas nodokļa iegrāmatošanu, ja izpildīti trīs kumulatīvi nosacījumi. Pirmkārt, nodokļu neiekasēšana ir notikusi kompetento iestāžu pašu kļūdas dēļ, otrkārt, to pieļautā kļūda ir bijusi tāda, ko labticīgs parādnieks saprātīgi nav varējis atklāt, un visbeidzot, viņš ir ievērojis visus noteikumus spēkā esošajos tiesību aktos, kas attiecas uz muitas deklarāciju (skat. pēc analoģijas 1989. gada 12. jūlija spriedumu lietā 161/88 Binder, Recueil, 2415. lpp., 15. un 16. punkts; 1996. gada 14. maija spriedumu apvienotajās lietās C‑153/94 un C‑204/94 Faroe Seafood u.c., Recueil, I‑2465. lpp., 83. punkts; 1999. gada 9. decembra rīkojumu lietā C‑299/98 P CPL Imperial 2 un Unifrigo/Komisija, Recueil, I‑8683. lpp., 22. punkts, un 2001. gada 11. oktobra rīkojumu lietā C‑30/00 William Hinton & Sons, Recueil, I‑7511. lpp., 68., 69., 71. un 72. punkts).
47 Attiecībā uz otro nosacījumu, kas vienīgais izskatāms šajā apelācijā, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru kompetento muitas iestāžu kļūdas atklājamība jānovērtē, ņemot vērā kļūdas raksturu, attiecīgo operatoru profesionālo pieredzi un rūpību, ko viņi ir pielietojuši (iepriekš minētie spriedumi lietā Faroe Seafood u.c., 99. punkts, un lietā Ilumitrónica, 54. punkts).
48 Attiecībā uz kļūdas raksturu, tā ir jānovērtē, ņemot vērā piemērojamā tiesiskā regulējuma sarežģītību vai, gluži otrādi, pietiekamo vienkāršību (skat. 1992. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑187/91 Belovo, Recueil, I‑4937. lpp., 18. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Faroe Seafood u.c., 100. punkts) un laika periodu, kurā iestādes neatzina savu kļūdu (skat. 1996. gada 12. decembra spriedumu lietā C‑38/95 Foods Import, Recueil, I‑6543. lpp., 30. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Ilumitrónica, 56. punkts).
49 Šajā lietā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 63. punktā noliedza piemērojamā tiesiskā regulējuma sarežģītību, pamatojot ar to, ka piemērojamie noteikumi attiecībā uz strīdīgo Kopienas tarifu kvotu izmantošanu esot noteikti tiesību aktos par Kopienas tarifu kvotu atvēršanu un pārvaldību un par sīki izstrādātiem noteikumiem to piemērošanai, tas ir, Regulā Nr. 774/94, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 2198/95 un Regulu Nr. 1431/94, kuras 1. pants skaidri paredz, ka par visu importu Kopienā, kas veikts šīs ilgtermiņa tarifu kvotas ietvaros, jāuzrāda ievešanas licence.
50 Tomēr jānorāda, ka Komisija ar Regulu Nr. 1359/95 ir izdevusi jaunu preču kombinēto nomenklatūru, ko piemēro no 1995. gada 1. jūlija un kuras 7. pielikumā sniegts tādu PTO tarifu kvotu saraksts, kuras var atvērt Kopienas kompetentas iestādes. 7. pielikuma 6. kolonnā ar nosaukumu “Citi nosacījumi”, kas atveidota šī sprieduma 7. punktā, nav nekādas piezīmes ailē ar 18. kārtas numuru attiecībā uz šajā lietā pieminēto preču kombinēto nomenklatūru, taču attiecībā uz citām precēm šajā pašā kolonnā ir noteikts, ka “[t]iesības pretendēt uz šo kvotu un tās sadali nosaka saskaņā ar attiecīgajos Kopienu noteikumos paredzētajiem nosacījumiem”.
51 No šiem konstatējumiem, pirmkārt, izriet, ka pirmo reizi no 1995. gada 1. jūlija kombinētā nomenklatūra, kas izrietēja no Regulas Nr. 1359/95, atsevišķi norādīja PTO tarifu kvotas, ko var atvērt Kopienas kompetentās iestādes. Šī regula, kuras trešajā apsvērumā noteikts, ka, sākot no 1995. gada 1. jūlija, ir jāīsteno daži tarifu pasākumi, jo īpaši attiecībā uz daudzpusējo tirdzniecības sarunu Urugvajas kārtā noteiktajiem lauksaimniecības produktiem, varētu radīt iespaidu, ka tā šajā datumā atver jaunas tarifu kvotas, kuras atšķiras no tām tarifu kvotām, kuras atvērtas, sākot no 1994. gada 1. janvāra, ar Regulu Nr. 774/94. Turklāt tikai ar 1995. gada 18. septembra Regulu Nr. 2198/95, tātad ar regulu, kuras pieņemšanas datums ir pēc strīdīgās ievešanas, ar atpakaļejošu spēku, sākot no 1995. gada 1. jūlija, tika atvērtas tarifu kvotas precēm, kas bija šīs ievešanas priekšmets.
52 Otrkārt, ņemot vērā piezīmes attiecībā uz citām precēm, jebkādas informācijas trūkums jaunajā kombinētajā nomenklatūrā par nosacījumiem, lai šajā lietā iesaistītās preces varētu pretendēt uz kvotām, var radīt arī iespaidu, ka attiecīgo tarifu kvotu izmantošanai nav nekādi nosacījumi.
53 Visbeidzot, Regulā Nr. 1359/95 nebija nekādas piezīmes, kas ļautu operatoriem uzskatīt, ka informācijai Regulas pielikumos ir tikai deklaratīva nozīme.
54 No šiem apsvērumiem izriet, ka pašā Regulā Nr. 1359/95 bija neskaidrības tās punktos par PTO tarifu kvotu patieso apjomu, jo īpaši attiecībā uz precēm ar KN kodiem 0207 41 10, 0207 41 41 un 0207 41 71. It sevišķi virsraksta un dažādo norāžu kombinācija šīs regulas 7. pielikuma 6. kolonnā radīja situāciju, kas nebija pietiekami vienkārša, lai tās pārbaude ļautu viegli atklāt, ka, sākot no 1995. gada 1. jūlija, tarifu kvotu izmantošana attiecībā uz šīm precēm joprojām bija iespējama, ievērojot Regulā Nr. 1431/94 paredzēto nosacījumu par ievešanas licences uzrādīšanu. Līdz ar to šajā lietā piemērojamo tiesisko regulējumu objektīvi var atzīt par sarežģītu (skat., piemēram, iepriekš minēto spriedumu lietā Ilumitrónica, 57. punkts).
55 Šāds atzinums izriet tieši no Regulas Nr. 1359/95 7. pielikuma satura, kas tikai dažas dienas pirms attiecīgām ievešanas darbībām kombinētajā nomenklatūrā pirmo reizi atsevišķi norādīja PTO tarifu kvotas. Ieinteresēto operatoru pieredzi attiecīgo preču tirdzniecībā šajā gadījumā nevar ņemt vērā, lai uzskatītu, ka tie viegli varēja atklāt kļūdu Eilverteiler. Turklāt šo kļūdu bija pieļāvušas Vācijas augstākās muitas iestādes pašas, kas, grozot savu spēkā esošo tarifu atbilstoši Regulai Nr. 1359/95, nenorādīja, ka, ievedot iepriekš minētajiem kodiem atbilstošās preces, ir jāuzrāda ievešanas licence. Šī kļūda tika izlabota tikai vairākas nedēļas pēc šī dokumenta publicēšanas, kad operatori piemērotā veidā griezās šajās iestādēs, lai pārliecinātos par savu ievešanas darbību pareizību. Šajā sakarā šos operatorus nevar kritizēt par pienācīgas rūpības neizrādīšanu, pamatojot ar to, ka viņi nevērsās rakstiski kompetentās iestādēs pirms strīdīgās ievešanas īstenošanas.
56 No visa iepriekš minētā izriet, ka Pirmās instances tiesa kļūdījās, uzskatot, ka muitas iestāžu pieļautās kļūdas nebija tādas, kuras apelācijas sūdzības iesniedzējas nevarētu saprātīgi atklāt. Līdz ar to tās pamatoti apgalvo, ka Pirmās instances tiesa pieļāva tiesisku maldību, izdarot šādu atzinumu un tādējādi lemjot, ka otrais no kumulatīvajiem nosacījumiem, kas noteikts KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunktā, šajā gadījumā nav izpildīts. Tāpēc pārsūdzētais spriedums šī iemesla dēļ ir jāatceļ; citi apelācijas sūdzības iesniedzēju pamati nav jāizskata.
Par lietas būtību
57 Atbilstoši Tiesas Statūtu 61. pantam, tā kā lietas izskatīšanas stāvoklis to pieļauj, jālemj pēc būtības par apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumiem atcelt strīdīgos lēmumus.
58 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jāatzīst, ka Komisija, strīdīgajos lēmumos attaisnodama ievedmuitas nodokļu vēlāku iegrāmatošanu strīdā starp apelācijas sūdzības iesniedzējām un Vācijas Muitas pārvaldi, kļūdījās, uzskatot, ka lietas apstākļi nenorādīja uz muitas iestāžu kļūdu, ko nevarēja atklāt labticīgs operators KMK 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē.
59 No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju prasība par minētā panta pārkāpumu ir apmierināma. Tāpēc strīdīgie lēmumi ir jāatceļ; citi pamati nav jāizskata.
Par tiesāšanās izdevumiem
60 Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Biegi un Commonfood ir prasījušas piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:
1) atcelt Pirmās instances tiesas 2003. gada 17. septembra spriedumu apvienotajās lietās Biegi Nahrungsmittel un Commonfood/Komisija (T‑309/01 un T‑239/02);
2) atcelt Komisijas 2001. gada 14. augusta Lēmumu C (2001) 2533 (REC 4/00), ciktāl ar to izdod rīkojumu izdarīt vēlāku ievedmuitas nodokļa, kas jāmaksā Peter Biegi Nahrungsmittel GmbH, iegrāmatojumu par summu DEM 218 605,64;
3) atcelt Komisijas 2002. gada 5. marta Lēmumu C (2002) 857 (REC 4/01), ar ko izdod rīkojumu izdarīt vēlāku ievedmuitas nodokļa, kas jāmaksā Commonfood Handelsgesellschaft für Agrar‑Produkte mbH, iegrāmatojumu par summu DEM 222 116,06;
4) piespriest Eiropas Kopienu Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – vācu.
Top