Lietā C‑515/03
Eichsfelder Schlachtbetrieb GmbH
pret
Hauptzollamt Hamburg-Jonas
(Finanzgericht Hamburg lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lauksaimniecība – Tirgu kopīgā organizācija – Eksporta kompensācijas – Piešķiršanas nosacījumi – Produkta imports galamērķa trešajā valstī – Jēdziens – Muitas formalitātes, nododot produktu patēriņam trešā valstī – Būtiska apstrāde vai pārstrāde – Reimports Kopienā – Tiesību ļaunprātīga izmantošana
Ģenerāladvokāta Damaso Ruisa-Harabo Kolomera [Dámaso Ruiz-Jarabo Colomer] secinājumi, sniegti 2005. gada 25. maijā
Tiesas spriedums (trešā palāta) 2005. gada 21. jūlijā
Sprieduma kopsavilkums
Lauksaimniecība — Tirgu kopīgā organizācija — Eksporta kompensācijas — Diferencēta kompensācija — Kopienā reeksportēti produkti pēc muitas formalitāšu izpildes, nododot produktu patēriņam trešā valstī — Tiesības saņemt diferencētu eksporta kompensāciju — Nosacījums — Produkta būtiska apstrāde vai pārstrāde — Izņēmums — Ļaunprātīgu praksi raksturojošu elementu esamība — Valsts tiesas kompetencē esoša pārbaude
(Padomes Regulas Nr. 2913/92 24. pants; Komisijas Regulas Nr. 3665/87 17. panta 3. punkts un Komisijas Regula Nr. 1384/95)
17. panta 3. punktā Komisijas Regulā Nr. 3665/87, ar kuru nosaka kopējus sīki izstrādātus noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem, ko jo īpaši attiecībā uz vajadzīgiem piemērojumiem par Urugvajas kārtas Lauksaimniecības nolīguma ieviešanu groza Regula Nr. 1384/95, minētais izvirzītais priekšnosacījums diferencētas eksporta kompensācijas saņemšanai, proti, muitas formalitāšu veikšanai nolūkā attiecīgo produktu laist brīvā apgrozībā galamērķa trešajā valstī ir izpildīts tad, ja šis produkts pēc ievedmuitas samaksas šajā valstī ir pakļauts būtiskai apstrādei vai pārstrādei Regulas Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 24. panta izpratnē pat tad, ja produkts, kas iegūts šīs apstrādes vai pārstrādes rezultātā, ir reeksportēts Kopienā, par to šajā valstī saņemot kompensāciju sakarā ar samaksāto muitu un samaksājot ievedmuitu par ievešanu Kopienā.
Faktiski, ja vēlāk kādam citam uzņēmējam, nevis eksportētājam šī nodeva tiktu atmaksāta, tādējādi retroaktīvi zūdot eksporta kompensācijas juridiskajam pamatojumam, tad ar to eksportētājam tiktu radīta tiesiskā nedrošība, kas būtu apšaubāma tiesiskās drošības kontekstā, un arī viņa tiesības uz kompensāciju būtu atkarīgas no notikumiem vai ekonomiska rakstura rīcības, kuru viņš nebūtu varējis ietekmēt.
Tajā pašā laikā šāda situācija būtu jānošķir no tādas, kur eksportētājs pats ir varējis piedalīties ļaunprātīgas darbības veikšanā, un šādos apstākļos eksporta kompensācijas atmaksu tāpat var prasīt arī tad, ja valsts tiesa uzskata, ka saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu ir iesniegti pierādījumi par eksportētāja ļaunprātīgu rīcību.
(sal. ar. 36, 41. punktu un rezolutīvo daļu)
TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2005. gada 21. jūlijā (*)
Lauksaimniecība – Tirgu kopīgā organizācija – Eksporta kompensācijas – Piešķiršanas nosacījumi – Produkta imports galamērķa trešajā valstī – Jēdziens – Muitas formalitātes, nododot produktu patēriņam trešā valstī – Būtiska apstrāde vai pārstrāde – Reimports Kopienā – Tiesību ļaunprātīga izmantošana
Lieta C‑515/03
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,
ko Finanzgericht Hamburg (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 12. novembrī un kas Tiesā reģistrēts 2003. gada 9. decembrī, tiesvedībā
Eichsfelder Schlachtbetrieb GmbH
pret
Hauptzollamt Hamburg-Jonas.
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ross [A. Rosas], tiesneši Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet] (referents), S. fon Bārs [S. von Bahr], J. Malenovskis [J. Malenovský] un U. Lehmuss [U. Lõhmus],
ģenerāladvokāts D. Ruiss-Harabo Kolomers [D. Ruiz-Jarabo Colomer],
sekretāre K. Štranca [K. Sztranc], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2005. gada 17. martā,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Eichsfelder Schlachtbetrieb GmbH vārdā – U. Šrēmbgess [U. Schrömbges] un O. Venclafs [O. Wenzlaff], Rechtsanwälte,
– Hauptzollamt Hamburg-Jonas vārdā – M. Blesings [M. Blaesing], pārstāvis,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – G. Brauns [G. Braun], pārstāvis,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 25. maijā,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz 17. panta 3. punkta interpretāciju Komisijas 1987. gada 27. novembra Regulā (EEK) Nr. 3665/87, ar kuru nosaka kopējus sīki izstrādātus noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem (OV L 351, 1. lpp.), ko jo īpaši attiecībā uz vajadzīgiem piemērojumiem par Urugvajas kārtas Lauksaimniecības nolīguma ieviešanu groza Komisijas 1995. gada 19. jūnija Regula (EK) Nr. 1384/95 (OV L 134, 14. lpp., turpmāk tekstā – “Regula Nr. 3665/87”).
2 Šis jautājums tika uzdots saistībā ar prāvu starp sabiedrību Eichsfelder Schlachtbetrieb GmbH (turpmāk tekstā – “Eichsfelder”) un Hauptzollamt Hamburg-Jonas (Hamburgas-Jonas muitas pārvalde, turpmāk tekstā – “Hauptzollamt”) par eksporta kompensācijām saistībā ar liellopu un teļa gaļu, ko Eichsfelder eksportēja no Vācijas uz Poliju.
Atbilstošās tiesību normas
3 Atbilstoši Regulas Nr. 3665/87 4. panta 1. punktam:
“Neskarot 5. un 16. panta noteikumus, kompensācijas samaksa ir pakārtota pierādījumu iesniegšanai par to, ka produkts, par kuru ir pieņemta eksporta deklarācija, vēlākais sešdesmit dienu laikā pēc šīs pieņemšanas nemainīgā stāvoklī ir atstājis Kopienas muitas teritoriju.”
4 Tās pašas regulas 5. panta 1. punkts nosaka:
“Papildus nosacījumam, ka produkts ir atstājis Kopienas muitas teritoriju, diferencētas vai nediferencētas kompensācijas samaksa ir atkarīga no tā, vai produkts, ja vien tas transportēšanas laikā nav gājis bojā nepārvaramas varas apstākļu rezultātā, divpadsmit mēnešu laikā pēc eksporta deklarācijas pieņemšanas ir importēts trešajā valstī un:
a) ja pastāv nopietnas šaubas attiecībā uz produkta patieso galamērķi vai
b) ja attiecībā uz produktu, pamatojoties uz atšķirību starp eksportētam produktam piemērojamo kompensāciju un piemērojamo ievedmuitu līdzvērtīgam produktam brīdī, kad pieņemta eksporta deklarācija, pastāv iespēja, ka tas atkārtoti tiek ievests Kopienā.
[..]
17. panta 3. punkta un 18. panta noteikumi ir piemērojami pirmajā punktā minētajos gadījumos.
Tāpat kompetenti dalībvalstu dienesti var pieprasīt iesniegt papildu pierādījumus, lai pierādītu, ka attiecīgais produktus nemainīgā stāvoklī tik tiešām ir nokļuvis importētājvalsts tirgū.”
5 Regulas Nr. 3665/87 16.–18. pantā noteikti papildu nosacījumi tiem produktiem, par kuriem var saņemt diferencētu kompensāciju atbilstoši to galamērķim, proti, kas attiecas uz pierādījumiem par muitas formalitāšu veikšanu, produktu nododot patēriņam trešajā importētājvalstī.
6 Attiecībā uz kompensāciju atmaksu minētās regulas 17. pantā noteikts:
“1. Produkts divpadsmit mēnešu laikā pēc eksporta deklarācijas pieņemšanas ir nemainīgā stāvoklī jāimportē uz trešo valsti vai vienu no trešajām valstīm, kur ir paredzēta kompensācija; tomēr šo termiņu var pagarināt saskaņā ar 47. pantā paredzētajiem nosacījumiem.
[..]
3. Produkts ir uzskatāms par importētu, ja veiktas visas muitas formalitātes, produktu nododot patēriņam trešajā valstī.”
7 Saskaņā ar Regulas Nr. 3665/87 11. panta 3. punktu gadījumā, ja kompensācija ir saņemta nepamatoti, tās saņēmējam tā ir jāatmaksā, ieskaitot visus šī 11. panta 1. punkta pirmajā daļā minētos sodus ar procentiem.
8 Atbilstoši Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Muitas Kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”) 24. pantam:
“Izcelsmes valsts precēm, kuru ražošanā iesaistīta vairāk nekā viena valsts, ir tā, kurā šim nolūkam apgādātā ražotavā notikusi pēdējā būtiskā ekonomiski pamatotā pārstrāde vai apstrāde, kas beidzas ar jauna produkta saražošanu vai ir svarīga tā ražošanas stadija.”
9 15. panta 2. punkts Regulā Nr. 3665/87, kas šai regulai pievienots ar Komisijas 1997. gada 20. februāra Regulu (EK) Nr. 313/97 (OV L 51, 31. lpp.), paredz:
“Ja konstatēts, ka eksportētie produkti ir reimportēti Kopienā:
– pēc būtiskas pārstrādes vai apstrādes trešā valstī, nesasniedzot to pārstrādes līmeni, kas paredzēts Regulas (EEK) Nr. 2913/92 24. pantā,
un
– tiem piemēro samazinātu vai nulles ievedmuitas nodokli salīdzinājumā ar parasto likmi,
kompensācija netiek piešķirta vai, ja tā jau tikusi samaksāta, tad eksportētājam tā jāatmaksā dalībvalstij, kas to samaksājusi.
Šī panta noteikumi nav piemērojami V Pielikumā minētajiem, nemainīgā stāvoklī eksportētiem produktiem, [starp kuriem atrodama arī liellopu un teļa gaļa]. Ja dalībvalstis konstatē, ka attiecībā uz citiem V Pielikumā neminētajiem produktiem draud novirzes no apgrozības, tās nekavējoties par to informē Komisiju.
[..]”
10 Saskaņā ar Komisijas 1999. gada 15. aprīļa Regulas (EK) Nr. 800/1999, ar kuru nosaka kopējus sīki izstrādātus noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem (OV L 102, 11. lpp.), 20. panta 4. punktu:
“[..] kompensāciju tomēr uzskata par nepamatotu un atlīdzina, pat ja kompensācija jau ir samaksāta, ja kompetentās iestādes atklāj:
[..]
d) ka produkti, kas uzskaitīti V pielikumā, ir reimportēti Kopienā:
– pēc būtiskas pārstrādes vai apstrādes trešā valstī, nesasniedzot to pārstrādes līmeni, kas paredzēts Regulas (EEK) Nr. 2913/92 24. pantā, un
– tiem piemēro samazinātu vai nulles ievedmuitas nodokli salīdzinājumā ar nepreferenciālo likmi.
[..]”
11 Iepriekšējos šī sprieduma divos punktos minētie noteikumi nebija stājušies spēkā pamata prāvas norises laikā.
12 Muitas kodeksa 146. panta 1. punkts nosaka:
“Procedūra “izvešana pārstrādei” nav pieejama Kopienas precēm:
[..]
– kuru izvešana ir pamats eksporta kompensācijas piešķiršanai vai kurām tiek piešķirtas citādas finansiālas priekšrocības, minētās preces izvedot atbilstīgi kopējai lauksaimniecības politikai.”
13 Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu Kopienas finanšu interešu aizsardzību (OV L 312, 1. lpp.) 4. panta 3. punkts paredz:
“Ja ir konstatēts, ka darbības nolūks ir iegūt labumu pretēji attiecīgajā gadījumā piemērojamo Kopienas tiesību aktu mērķiem, labuma saņemšanai vajadzīgos apstākļus radot mākslīgi, šo labumu atbilstoši gadījumam nepiešķir vai atsauc.”
Pamata prāva un prejudiciālais jautājums
14 Eichsfelder uz Poliju eksportēja 20 134 kilogramus atkaulotas liellopu un teļa gaļas. Par preču, kas tika pārdotas sabiedrībai Appelt GmbH, importu Polijā bija maksājams muitas nodoklis. Eichsfelder lūdza Hauptzollamt piešķirt šim produktam eksporta kompensāciju, kā pierādījumu par laišanu brīvā apgrozībā Polijā iesniedzot 1995. gada 30. decembra muitas dokumentu. Ar 1996. gada 1. februāra paziņojumu Hauptzollamt piešķīra Eichsfelder diferencētu eksporta kompensāciju DEM 36 653,23 apmērā.
15 Polijā prece tika pārstrādāta vārītās gaļas ruletēs, un saskaņā ar 1995. gada 3. oktobrī starp šo rulešu ražotāju un Appelt GmbH noslēgto līgumu tās tika eksportētas uz Vāciju. Importējot preci Kopienā, tika piemērots parasts muitas nodoklis. Pēc tam muitas nodokli par gaļu, kas iepriekš tika importēta Polijā, pamatojoties uz rulešu ražotāja pieteikumu, atmaksāja Polijas muitas pārvalde.
16 1999. gada 27. oktobra grozītajā ziņojumā Hauptzollamt konstatēja, ka Polijas iestāžu izmeklēšanas rezultātā izrādījies, ka produkts, par kuru tikusi izmaksāta eksporta kompensācija, pēc 1995. gada 3. oktobra līgumā paredzētās apstrādes ticis eksportēts uz Vāciju. Pieņemot, ka minētais produkts faktiski netika importēts Polijā, Hauptzollamt pieprasīja, lai Eichsfelder atmaksā tai piešķirto eksporta kompensāciju EUR 18 740,50 apmērā.
17 Eichsfelder pret šo lēmumu iesniedza sūdzību, ko Hauptzollamt noraidīja ar 2002. gada 21. oktobra lēmumu. 2002. gada 26. novembrī Eichsfelder apstrīdēja šo lēmumu, ceļot prasību Finanzgericht Hamburg.
18 Šajā tiesā Eichsfelder uzsvēra, ka prece, par kuru tika piešķirta eksporta kompensācija, bija būtiskas pārstrādes objekts Polijā Muitas kodeksa 24. panta izpratnē un ka tādējādi bija pamats pārskaitīt šo eksporta kompensāciju neatkarīgi no tā, kādā muitas režīmā šī pārstrāde notika. Šādas tiesības nebūtu apšaubāmas pat tad, ja prece tās uzlabošanas ietvaros tiktu apstrādāta un no jauna eksportēta uz Vāciju.
19 Hautpzollamt turpretī Finanzgericht Hamburg aizstāvējās, ka dažādi preces laišanas brīvā apgrozībā posmi, proti, eksports uz Poliju, pārstrāde ruletēs, pēc tam eksportēšana uz Vāciju, Polijas muitas pārvaldei par to samaksājot eksporta kompensāciju, ir analizējami kā uzlabošanas pasākumi, kas paredzēti 1995. gada 3. oktobra līguma secinājumos. Tomēr preces uzlabošanas laikā nav atzīstamas par laistām brīvā apgrozībā. Tā kā trūkst eksportu raksturojošā elementa, tad Eichsfelder nav tiesību uz kompensāciju, kas tai tika piešķirta.
20 Finanzgericht Hamburg uzskata, ka šādos apstākļos, kādi tie ir pamata lietā, ievērojot preces reeksportu uz Kopienu īsu brīdi pēc tam, kad tas tika importēts Polijā un tika piešķirta eksporta kompensācija, pastāv šaubas, vai prece tika ievesta Polijā, lai to laistu brīvā apgrozībā. Tāpat nevarēja būt sasniegts eksporta kompensācijas mērķis.
21 No citāda veida apsvērumiem varētu izrietēt, ka prece, kas ir kompensācijas objekts, trešajā valstī ir bijusi pakļauta neatgriezeniskai un būtiskai pārstrādei vai apstrādei Muitas kodeksa 24. panta izpratnē. Pastāvot šādam pieņēmumam, varētu uzskatīt, ka prece šīs apstrādes vai pārstrādes dēļ kā tāda ir zudusi, kā rezultātā to vairāk nav iespējams ļaunprātīgi reeksportēt Kopienā. Šādu interpretāciju, ko Tiesa izmantoja 2000. gada 17. oktobra spriedumā Roquette Frères (C‑114/99, Recueil, I‑8823. lpp.) attiecībā uz nediferencētajām kompensācijām, varētu piemērot arī šajā gadījumā attiecībā uz strīdu par diferencētu kompensāciju.
22 Šāda veida interpretācija ir apstiprināma ar to, ka pēc pamata lietā notikušajiem faktiem tika pieņemti noteikumi, kas skaidri paredzēja, ka kompensācija nav pamatota, ja kompetentās iestādes, pirmkārt, ir konstatējušas, ka eksportētie produkti ir reimportēti Kopienā, tos būtiski neapstrādājot un nepārstrādājot Muitas kodeksa 24. panta izpratnē, un, otrkārt, ka šiem produktiem piemēro samazinātu vai nulles likmes ievedmuitas nodokli salīdzinājumā ar parasto likmi.
23 Tāds bija Regulas Nr. 3665/87, ko groza Regula Nr. 313/97, 15. panta 2. punkta un Regulas Nr. 800/1999 20. panta 4. punkta d) apakšpunkta mērķis. Tā kā šie noteikumi ir vērsti pret finanšu interešu ļaunprātīgu izmantošanu, tos bija grūti neņemt vērā, interpretējot spēkā esošās tiesības laikā, kad norisinājās pamata prāvas fakti. Ja minētie noteikumi būtu piemēroti šajā strīdā, eksporta kompensācija nebūtu jāpieprasa, jo attiecīgā prece būtiski tiktu pārstrādāta Polijā un ievesta atpakaļ Kopienā, piemērojot parasto ievedmuitas likmi.
24 Šajā kontekstā Finanzgericht Hamburg nolēma apturēt tiesvedību un Tiesai uzdot šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai 17. panta 3. punkts Regulā (EEK) Nr. 3665/87 tā Regulas (EK) Nr. 1384/95 versijā ir interpretējams tādējādi, ka produkts ir atzīstams par importētu, ja, veicot muitas formalitātes saistībā ar tās nodošanu patēriņam trešā valstī, tas ir pakļauts būtiskai pārstrādei vai apstrādei Regulas (EK) Nr. 2913/92 24. panta izpratnē un ja tas pēc tam ir reeksportēts Kopienā, par to saņemot kompensāciju un samaksājot parasto ievedmuitas likmi?”
Par prejudiciālo jautājumu
25 Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai ir izpildīts Regulas Nr. 3665/87 17. panta 3. punktā paredzētais nosacījums par diferencētas eksporta kompensācijas saņemšanu, proti, muitas formalitāšu veikšana sakarā ar attiecīgā produkta nodošanu patēriņam trešajā valstī, ja šis produkts pēc tam, kad par to šajā valstī samaksāta ievedmuita, attiecīgajā valstī ir pakļauts būtiskai apstrādei vai pārstrādei Muitas kodeksa 24. panta izpratnē un pēc tam ticis reeksportēts uz Kopienu, par to šajā valstī saņemot kompensāciju sakarā ar samaksāto muitu un samaksājot ievedmuitu par ievešanu Kopienā.
26 Diferencētu eksporta kompensāciju sistēmas mērķis ir atvērt vai saglabāt atvērtus attiecīgo trešo valstu tirgus Kopienas eksportam; kompensācijas diferenciācijas mērķis ir ievērot attiecīgo importa tirgu, kuros Kopienai var būt jebkāda nozīme, īpatnības (1976. gada 2. jūnija spriedums lietā 125/75 Milch‑, Fett‑ un Eier‑Kontor, Recueil, 771. lpp., 5. punkts; 1984. gada 11. jūlija spriedums lietā 89/83 Dimex, Recueil, 2815. lpp., 8. punkts, un 1994. gada 9. augusta spriedums lietā C‑347/93 Boterlux, Recueil, I‑3933. lpp., 18. punkts).
27 Kompensāciju diferenciācijas sistēmas mērķis netiktu ievērots, ja pietiktu ar augstākas kompensācijas samaksu, kad prece ir tikai izkrauta, nesasniedzot galamērķa teritorijas tirgu. Šī iemesla dēļ Regulas Nr. 3665/87 17. panta 3. punktā diferencētas kompensācijas izmaksa ir atkarīga no muitas formalitāšu nokārtošanas, preci nododot patēriņam trešajā valstī, un minēto formalitāšu izpilde principā nodrošina efektīvu pieeju galamērķa teritorijas tirgum (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Dimex, 9. un 10. punkts).
28 Ievedmuitas formalitāšu veikšana būtībā ir piemērojamās ievedmuitas samaksa, ar ko, ja tas tiek pierādīts ar ievedmuitas dokumentiem, tiek garantēts, ka produkts ir nonācis galapunktā. Tas izriet no Regulas Nr. 800/1999 septiņpadsmitā apsvēruma, kas pamata prāvas faktu norises laikā vēl nebija spēkā, taču tiktāl apstiprina Regulas Nr. 3665/87 17. panta 3. punktā paredzēto prasību par muitas formalitāšu veikšanu piemērojamību (šajā sakarā saistībā ar noteiktu Regulas Nr. 800/1999 noteikumu piemērojamību skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Roquette Frères, 20. punkts).
29 Regula Nr. 3665/87 paredz, ka 17. panta 3. punktā izvirzīto prasību noteiktos gadījumos var attiecināt arī uz nediferencētām kompensācijām. Tās ceturtajā apsvērumā ir paredzēts, ka “noteikti eksporta gadījumi var būt ļaunprātīgi. Lai novērstu šādas ļaunprātības, eksporta kompensācija šādos gadījumos papildus nosacījumam, ka produkts ir atstājis Kopienas muitas teritoriju, ir pakārtota arī tādam nosacījumam, ka produkts tiek ievests trešajā valstī, respektīvi, laists apgrozībā trešās valsts tirgū”.
30 Minētās regulas 5. panta 1. punkts paredz arī divus pieņēmumus, kuros nediferencētas kompensācijas samaksa tāpat kā diferencēta kompensācija ir pakārtota nosacījumam par muitas formalitāšu veikšanu, attiecīgo produktu nododot patēriņam galamērķa trešajā valstī:
– ja pastāv nopietnas šaubas attiecībā uz produkta patieso galamērķi un
– ja attiecībā uz preci, pamatojoties uz atšķirību starp izvestam produktam piemērojamo kompensāciju un piemērojamo ievedmuitu līdzvērtīgam produktam brīdī, kad pieņemta eksporta deklarācija, pastāv iespēja, ka tā atkārtoti tiek ievesta Kopienā.
31 Atbildot uz prejudiciālo jautājumu saistībā ar Regulas Nr. 3665/87 5. panta 1. punkta interpretāciju, Tiesa pamatoti izlēma, ka ļaunprātīga iepriekš izvesta produkta atkārtota ievešana Kopienā nevar notikt, ja produkts ir bijis pakļauts būtiskai un neatgriezeniskai apstrādei Muitas kodeksa 24. panta izpratnē, kā rezultātā tas kā tāds vairs nepastāv un ir iegūts jauns produkts, kuram ir piemērojama cita tarifa pozīcija. Šādā situācijā eksporta kompensācijas izmaksu var pakārtot dalībvalstu kompetento iestāžu izvirzītajām prasībām par papildu pierādījumu iesniegšanu, ar kuru palīdzību var pierādīt, ka attiecīgais produkts, kas bijis pakļauts šādai apstrādei, tik tiešām nemainīgā stāvoklī ir nonācis trešās importētājvalsts tirgū (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Roquette Frères, 18.–21. punkts).
32 Šādi interpretējot, Tiesa ņēma vērā Regulas Nr. 800/1999 20. pantu, lai gan tas stājās spēkā tikai pēc tam, kad bija norisinājušies pamata prāvas fakti. Šī panta 4. punktā paredzēts, ka kompensācija ir uzskatāma par nepamatotu, ja produkts ir reimportēts Kopienā un tas nav būtiski apstrādāts vai pārstrādāts Muitas kodeksa 24. panta izpratnē. Tiesa uzskatīja, ka šis noteikums ļauj kliedēt aizdomas par reimportu Kopienā, jo produkts, par kuru pēc Kopienas muitas teritorijas atstāšanas var samaksāt nediferencētu kompensāciju, ir bijis šādas apstrādes vai pārstrādes objekts (iepriekš minētais spriedums lietā Roquette Frères, 20. punkts).
33 No iepriekšminētajiem apsvērumiem izriet:
– ka pēc ievedmuitas samaksas galamērķa trešajā valstī, kas jāpierāda ar kompetenta muitas dienesta dokumentiem, produkts ir uzskatāms par ievestu šajā valstī;
– ka būtiska produkta apstrāde vai pārstrāde trešajā valstī Muitas kodeksa 24. panta izpratnē ir pierādījums tam, ka šī prece trešajā valstī ir patērēta un tā tik tiešām nokļuvusi līdz galamērķa valsts tirgum, kur tā laista brīvā apgrozībā;
– ka tāda būtiska apstrāde vai pārstrāde, kuras rezultātā trešajā valstī tiek radīts jauns produkts, novērš draudus attiecībā uz ļaunprātīgu sākotnējās preces reimportu Kopienā, tādējādi pārkāpjot vienotas un diferencētas kompensāciju sistēmas mērķi, ko paredz Regulas Nr. 3665/87 5. panta 1. punkts un no kā paredz izvairīties Regulas 17. panta 3. punkts.
34 Tajā pašā laikā Komisija un Hauptzollamt uzsver, ka pamata prāvā Polijā importētā liellopu un teļa gaļa ir tikusi pārstrādāta un pēc tam reimportēta Kopienā, par to no kompetentām Polijas iestādēm saņemot importa kompensāciju. Šī kompensācija ir pierādījums tam, ka ievešana beigās nav bijusi pamats muitas formalitāšu veikšanai un ka prece faktiski Polijā netika laista brīvā apgrozībā. 1995. gada 3. oktobra līguma līgumslēdzējas puses, norādot to kā nododamu patēriņam Polijā, noslēpa faktu, ka prece ir bijusi pasīvas uzlabošanas objekts, lai apietu Muitas kodeksa 146. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru nav pieļaujama pasīva Kopienas preču uzlabošana, kuru izvešana ir pamats eksporta kompensācijas atmaksai.
35 Šis arguments nav pieņemams tiktāl, ciktāl ar to tiek izvirzīta vēlme pierādīt, ka importa kompensācijas ir izvedmuitas kompensāciju juridiskā pamatojuma neesamības pamatā.
36 Faktiski, kā to pamatoti atzīst Eichsfelder, šo secinājumu nepamato neviens no Regulas Nr. 3665/87 noteikumiem. Tā kā trešajā valstī ir veiktas muitas formalitātes, preci nododot patēriņam, starp tām arī ievedmuitas samaksa, nevar apstrīdēt, ka precei ir pieeja tirgum, pastāvot tās cenas nosacījumiem šīs trešās valsts tirgū, kas tika ņemta vērā, nosakot kompensācijas apmēru. Ja vēlāk kādam citam uzņēmējam, nevis eksportētājam šī nodeva tiktu atmaksāta, tādējādi retroaktīvi zūdot eksporta kompensācijas juridiskajam pamatojumam, tad ar to eksportētājam tiktu radīta tiesiskā nedrošība, kas būtu apšaubāma tiesiskās drošības kontekstā, un arī viņa tiesības uz kompensāciju būtu atkarīgas no notikumiem vai ekonomiska rakstura rīcības, kuru viņš nebūtu varējis ietekmēt.
37 Tajā pašā laikā šāda situācija būtu jānošķir no tādas, kur eksportētājs pats ir varējis piedalīties ļaunprātīgas darbības veikšanā.
38 Šajā sakarā Regulas Nr. 2988/95 4. panta 3. punkts nosaka: “Ja ir konstatēts, ka darbības nolūks ir iegūt labumu pretēji attiecīgajā gadījumā piemērojamo Kopienas tiesību aktu mērķiem, labuma saņemšanai vajadzīgos apstākļus radot mākslīgi, šo labumu atbilstoši gadījumam nepiešķir vai atsauc.”
39 Turklāt Tiesa jau pamatoti ir noteikusi, ka pierādījums par ļaunprātīgu darbību ir pamats tam, ka, no vienas puses, objektīvu apstākļu kopums, no kura izriet, ka, neskatoties uz formālu Kopienu noteikumos paredzēto nosacījumu ievērošanu, ar šo tiesisko regulējumu sasniedzamais mērķis nav sasniegts, ir, no otras puses, subjektīva elementa, proti, nolūka gūt Kopienu tiesībās paredzēto labumu, mākslīgi radot nepieciešamos priekšnosacījumus, pamatā (skat. 2000. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑110/99 Emsland‑Stärke, Receuil, I‑11569. lpp., 52. un 53. punkts).
40 Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai atbilstoši valsts tiesību noteikumiem par pierādījumiem – ciktāl ar to netiek ietekmētas Kopienu tiesības – pamata prāvā ir izpildīti faktiskie šādas ļaunprātīgas darbības priekšnosacījumi.
41 Tādējādi uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 3665/87 17. panta 3. punktā izvirzītais priekšnosacījums diferencētas eksporta kompensācijas saņemšanai, proti, muitas formalitāšu veikšanai nolūkā attiecīgo produktu nodot patēriņam galamērķa trešajā valstī, ir izpildīts tad, ja šis produkts pēc ievedmuitas samaksas minētajā valstī ir pakļauts būtiskai apstrādei vai pārstrādei Muitas kodeksa 24. panta izpratnē pat tad, ja produkts, kas iegūts šīs apstrādes vai pārstrādes rezultātā, ir reeksportēts Kopienā, par to šajā valstī saņemot kompensāciju sakarā ar samaksāto muitu un samaksājot ievedmuitu par ievešanu Kopienā.
42 Šādos apstākļos eksporta kompensācijas atmaksu tāpat var prasīt arī tad, ja valsts tiesa uzskata, ka saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu ir iesniegti pierādījumi par eksportētāja ļaunprātīgu rīcību.
Par tiesāšanās izdevumiem
43 Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
17. panta 3. punktā Komisijas 1987. gada 27. novembra Regulā (EEK) Nr. 3665/87, ar kuru nosaka kopējus sīki izstrādātus noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem, ko jo īpaši attiecībā uz vajadzīgiem piemērojumiem par Urugvajas kārtas Lauksaimniecības nolīguma ieviešanu groza Komisijas 1995. gada 19. jūnija Regula (EK) Nr. 1384/95, izvirzītais priekšnosacījums diferencētas eksporta kompensācijas saņemšanai, proti, muitas formalitāšu veikšanai nolūkā attiecīgo produktu laist brīvā apgrozībā galamērķa trešajā valstī, ir izpildīts tad, ja šis produkts pēc ievedmuitas samaksas šajā valstī ir pakļauts būtiskai apstrādei vai pārstrādei Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 24. panta izpratnē pat tad, ja produkts, kas iegūts šīs apstrādes vai pārstrādes rezultātā, ir reeksportēts Kopienā, par to šajā valstī saņemot kompensāciju sakarā ar samaksāto muitu un samaksājot ievedmuitu par ievešanu Kopienā.
Šādos apstākļos eksporta kompensācijas atmaksu tāpat var prasīt arī tad, ja valsts tiesa uzskata, ka saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu ir iesniegti pierādījumi par eksportētāja ļaunprātīgu rīcību.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – vācu.
Top