VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2012. gada 28. martā ( *1 )
“Kopienas preču zīme — Iebildumu process — Kopienas grafiskas preču zīmes “OUTBURST” reģistrācijas pieteikums — Agrāka valsts vārdiska preču zīme “OUTBURST” — Agrākas preču zīmes faktiska izmantošana — Regulas (EK) Nr. 40/94 43. panta 2. un 3. punkts (tagad – Regulas (EK) Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punkts) — Pierādījumu iesniegšana pirmo reizi Apelāciju padomē — Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punkts (tagad – Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punkts) — Regulas (EK) Nr. 2868/95 22. noteikuma 2. punkts”
Lieta T-214/08
Paul Alfons Rehbein (GmbH & Co.) KG , Glinde [Glinde] (Vācija), ko pārstāv T. Lampel, advokāts,
prasītāja,
pret
Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), ko pārstāv D. Botis un P. Geroulakos, pārstāvji,
atbildētājs,
pārējie procesa ITSB Apelāciju padomē dalībnieki –
Hervé Dias Martinho , ar dzīvesvietu Plesī-Trevisā [Plessis-Trévise] (Francija),
Manuel Carlos Dias Martinho , ar dzīvesvietu Plesī-Trevisā,
par prasību par ITSB Apelāciju otrās padomes 2008. gada 13. marta lēmumu lietā R 1261/2007-2 attiecībā uz iebildumu procesu starp Paul Alfons Rehbein (GmbH & Co.) KG, no vienas puses, un Hervé Dias Martinho un Manuel Carlos Dias Martinho, no otras puses.
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši V. Vadapals [V. Vadapalas] un K. O’Higinss [K. O’Higgins] (referents),
sekretāre S. Spiropulo [S. Spyropoulos], administratore,
ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2008. gada 9. jūnijā,
ņemot vērā atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2008. gada 31. oktobrī,
ņemot vērā replikas rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 12. janvārī,
ņemot vērā prasītājas atbildi uz Vispārējās tiesas lūgumu par dokumentu iesniegšanu,
ņemot vērā ITSB atbildi uz Vispārējās tiesas uzdoto rakstveida jautājumu,
pēc tiesas sēdes 2011. gada 24. novembrī,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1
2005. gada 2. martāHervé Dias Martinho un Manuel Carlos Dias Martinho Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) iesniedza Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, pamatojoties uz grozīto Padomes 1993. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.) (aizstāta ar Padomes 2009. gada 26. februāra Regulu (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.).
2
Reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir šāds grafisks apzīmējums:
3
Preces, attiecībā uz kurām tika pieteikta preču zīmes reģistrācija, ietilpst 18. un 25. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un atbilst šādam aprakstam:
—
18. klase: “ceļasomas un čemodāni, lietussargi, portfeļi, naudas maki, kas nav izgatavoti no dārgmetāliem; rokassomas, mugursomas, riteņsomas, ceļojuma somas, pludmales somas; kastītes tualetes piederumu glabāšanai”;
—
25. klase: “apģērbi, apavi, galvassegas, krekli, ādas vai ādas imitācijas apģērbi, jostas (apģērbam), cimdi (apģērbam), lakati, trikotāžas veļa, zeķes, čības, pludmales kurpes, slēpjzābaki vai sporta kurpes, apakšveļa; kombinezoni, proti, sērfošanas kombinezoni, slēpošanas kombinezoni”.
4
Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts 2005. gada 26. septembraBulletin des marques communautaires [Kopienas Preču Zīmju Biļetenā] Nr. 39/2005.
5
2005. gada 23. decembrī prasītāja, sabiedrība Paul Alfons Rehbein (GmbH & Co.) KG, pamatojoties uz Regulas Nr. 40/94 42. pantu (tagad – Regulas Nr. 207/2009 41. pants), iesniedza iebildumus pret pieteiktās preču zīmes reģistrāciju attiecībā uz visām precēm, kas minētas iepriekš 3. punktā.
6
Iebildumi bija balstīti uz vārdisku preču zīmi “OUTBURST”, kas 1999. gada 31. augustā Vācijā ir reģistrēta ar nr. 39940713, lai apzīmētu preces, kas Nicas Nolīguma izpratnē ietilpst 25. klasē un atbilst šādam aprakstam: “apģērbi, apavi un cepures”.
7
Iebildumi attiecās uz visām ar agrāko preču zīmi aptvertajām precēm.
8
Iebildumi bija pamatoti ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunktā (tagad – Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts) paredzēto pamatu.
9
2006. gada 10. jūlijā reģistrācijas pieteikuma iesniedzēji Hervé Dias Martinho un Manuel Carlos Dias Martinho lūdza, lai prasītāja atbilstoši Regulas Nr. 40/94 43. panta 2. un 3. punktam (tagad – Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punkts) iesniedz pierādījumus par agrākās preču zīmes faktisko izmantošanu.
10
Ar 2006. gada 12. jūlija vēstuli ITSB lūdza prasītāju iesniegt minētos pierādījumus divu mēnešu laikā, proti, ne vēlāk kā 2006. gada 13. septembrī.
11
Prasītāja, atbildot uz šo vēstuli, 2006. gada 11. septembrī iesniedza šādus pierādījumus:
—
izpilddirektora rakstveida paziņojumu, kas datēts ar 2006. gada 25. augustu, kurā tas norādījis, ka prasītājas meitassabiedrība Heinrich Nickel GmbH & Co. KG kopš 2000. gada plaši izmantoja agrāko preču zīmi attiecībā uz sporta apģērbiem, precizējot apģērbu ar šo preču zīmi pārdošanas apjomu, kā arī šī apģērbu skaitlisko daudzumu, ko minētā meitassabiedrība realizējusi katru gadu laikposmā no 2000. līdz 2005. gadam;
—
katru gadu laikposmā no 2000. līdz 2005. gadam realizēto apģērbu ar agrāko preču zīmi pārdošanas sarakstu ar sadalījumu klientiem, to pašu realizētās pārdošanas sarakstu, bet ar sadalījumu pa apģērbu veidiem, vairākas pasūtījuma veidlapas, piegādes veidlapas un faktūrrēķinus, divas lapas (viena no kurām ir datēta ar 2004. gada augustu) no diviem katalogiem, kas izdoti gadatirgus vajadzībām, apģērbu fotogrāfijas, apģērbu etiķetes un divas lapas no reklāmas brošūras – visi šie papildu dokumenti ir pievienoti pielikumā iepriekš minētajam rakstveida paziņojumam;
—
sabiedrības izpilddirektora rakstveida paziņojumu, kas datēts ar 2006. gada 4. septembri, kurā norādīts, ka šī sabiedrība bija pirkusi no Heinrich Nickel sporta apģērbus ar agrākām preču zīmēm un bija tos pārdevusi “plašā apmērā” savos mazumtirdzniecības veikalos vismaz kopš 2000. gada, precizējot par katru gadu laikposmā no 2000. līdz 2005. gadam šo pirkumu apjomu, kā arī nopirkto apģērbu skaitu.
12
Iebildumu nodaļa ar 2007. gada 26. jūnija lēmumu pilnībā noraidīja iebildumus, motivējot ar to, ka prasītāja nebija sniegusi pierādījumus par agrākās preču zīmes faktisko izmantošanu.
13
2007. gada 8. augustā prasītāja saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 57.–62. pantu (tagad – Regulas Nr. 207/2009 58.–64. pants) iesniedza ITSB apelācijas sūdzību par Iebildumu nodaļas lēmumu. 2007. gada 23. oktobrī tā iesniedza ITSB rakstveida paziņojumu, kurā izklāstīts apelācijas sūdzības pamatojums un kura pielikumā tā pievienoja papildu pierādījumus tiem, kurus jau bija iesniegusi procesā pirmajā instancē.
14
ITSB Apelāciju otrā padome ar 2008. gada 13. marta lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) noraidīja apelācijas sūdzību. Attiecībā uz pierādījumiem, kurus prasītāja bija iesniegusi 2006. gada 11. septembrī (skat. iepriekš 11. punktu), Apelāciju padome uzskatīja, ka tie bija “kopumā” nepietiekami, lai pierādītu agrākās valsts preču zīmes faktisko izmantošanu. Attiecībā uz papildu pierādījumiem Apelāciju padome, atsaucoties uz Regulas Nr. 40/94 43. panta 2. un 3. punktu, kā arī uz Komisijas 1995. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Regulu Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV L 303, 1. lpp.) 22. noteikuma 2. punktu, uzskatīja, ka tie ir novēloti, jo tika iesniegti pēc ITSB noteiktā termiņa beigām (skat. iepriekš 10. punktu), un ka nav jaunu apstākļu, kas var attaisnot šo novēloto iesniegšanu. Šādos apstākļos Apelāciju padome uzskatīja, ka nav nepieciešams izvērtēt sajaukšanas iespējas esamības apstākļus.
Lietas dalībnieku prasījumi
15
Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
—
atcelt apstrīdēto lēmumu;
—
piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
16
ITSB prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
—
noraidīt pirmo pamatu kā nepamatotu;
—
gadījumā, ja Vispārējā tiesa nolems, ka izskatāmajā lietā ir piemērojams Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 2. punkts, noraidīt kā nepamatotu arī otro pamatu, noraidīt prasību kopumā un piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;
—
gadījumā, ja Vispārējā tiesa nolems, ka izskatāmajā lietā nav piemērojams Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 2. punkts, nosūtīt lietu atpakaļ Apelāciju padomei, lai tā īsteno savu rīcības brīvību atbilstoši Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punktam (tagad – Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punktam), un piespriest ITSB segt vienīgi savus tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
17
Prasītāja izvirza divus pamatus saistībā ar attiecīgi Regulas Nr. 40/94 43. panta 2. un 3. punkta kopsakarā ar 76. panta 1. punkta f) apakšpunktu (tagad – Regulas Nr. 207/2009 78. panta 1. punkta f) apakšpunkts), kā arī Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 3. punktu pārkāpumu un Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punkta kopsakarā ar Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 2. punktu pārkāpumu.
18
Saistībā ar pirmo pamatu rodas jautājums par to, vai pierādījumi, kurus prasītāja noteiktajā termiņā iesniedza procesā Iebildumu nodaļā, juridiski pietiekami pierāda agrākās preču zīmes faktisko izmantošanu, un saistībā ar otro pamatu rodas jautājums par to, vai Apelāciju padomei bija jāņem vērā arī tie pierādījumi, kurus tai pirmo reizi iesniedza apelācijas procesā.
Par pirmo pamatu – Regulas Nr. 40/94 43. panta 2. un 3. punkta kopsakarā ar 76. panta 1. punkta f) apakšpunktu, kā arī Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 3. punktu, pārkāpumu
19
Kā izriet no Regulas Nr. 40/94 devītā apsvēruma, likumdevējs uzskatīja, ka agrākās preču zīmes aizsardzība ir pamatota vienīgi tad, ja šī preču zīme ir tikusi faktiski izmantota. Atbilstoši šim apsvērumam Regulas Nr. 40/94 43. panta 2. un 3. punktā ir paredzēts, ka Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs var lūgt apliecinājumu [pierādījumu], ka agrākā preču zīme ir tikusi faktiski izmantota teritorijā, kurā tā ir aizsargāta, piecu gadu laikā pirms preču zīmes, kas ir iebildumu priekšmets, pieteikuma publicēšanas.
20
Saskaņā ar Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 3. punktu izmantošanas pierādījumiem jāattiecas uz agrākās preču zīmes izmantošanas vietu, laiku, apjomu un raksturu (skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 10. septembra spriedumu lietā T-325/06 Boston Scientific/ITSB – Terumo (“CAPIO”), Krājumā nav publicēts, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).
21
Interpretējot faktiskas izmantošanas jēdzienu, jāņem vērā fakts, ka prasības, saskaņā ar kuru agrākai preču zīmei ir jābūt faktiski izmantotai, lai to varētu pretstatīt Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumam, ratio legis ir mazināt konfliktus starp divām preču zīmēm, ja vien nav ekonomiski pamatota iemesla, kas izriet no preču zīmes faktiskas izmantošanas tirgū (Vispārējās tiesas 2003. gada 12. marta spriedums lietā T-174/01 Goulbourn/ITSB - Redcats (“Silk Cocoon”), Recueil, II-789. lpp., 38. punkts). Savukārt iepriekš 19. un 20. punktā minētajās normās nav paredzēts ne vērtēt uzņēmuma komercdarbības panākumus, ne kontrolēt uzņēmuma ekonomisko stratēģiju, ne arī sniegt aizsardzību preču zīmēm tikai tad, ja to komerciālā izmantošana sasniedz kvantitatīvi nozīmīgu apjomu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedumu lietā T-203/02 Sunrider/ITSB - Espadafor Caba (“VITAFRUIT”), Krājums, II-2811. lpp., 36.–38. punkts un tajos minētā judikatūra).
22
Preču zīme ir faktiski izmantota, ja tā izmantota atbilstoši tās pamata funkcijai, proti, garantēt to preču vai pakalpojumu identitāti, attiecībā uz kurām tā ir reģistrēta, lai radītu vai saglabātu šo preču vai pakalpojumu noietu, izslēdzot simboliska rakstura izmantošanu, kuras vienīgais mērķis ir saglabāt preču zīmes piešķirtās tiesības (pēc analoģijas skat. Tiesas 2003. gada 11. marta spriedumu lietā C-40/1 Ansul, Recueil, I-2439. lpp., 43. punkts). Turklāt nosacījums attiecībā uz preču zīmes faktisko izmantošanu paredz, ka šai preču zīmei, kas ir aizsargāta konkrētajā teritorijā, jābūt izmantotai publiski un ārēji (iepriekš 21. punktā minētais spriedums lietā “VITAFRUIT”, 39. punkts; šajā ziņā un pēc analoģijas skat. arī iepriekš minēto spriedumu lietā Ansul, 37. punkts).
23
Preču zīmes faktiskās izmantošanas rakstura vērtējums ir jābalsta kopumā uz visiem faktiem un apstākļiem, kas ir atbilstoši, lai noskaidrotu tās patieso komerciālo izmantošanu, it īpaši izmantošanu, ko attiecīgajā ekonomiskajā sektorā uzskata par pamatotu, lai saglabātu vai radītu tirgus daļas ar preču zīmi aizsargātajām precēm vai pakalpojumiem, šo preču vai pakalpojumu raksturu, tirgus raksturojumu, preču zīmes izmantošanas apjomu un biežumu (iepriekš 21. punktā minētais spriedums lietā “VITAFRUIT”, 40. punkts; pēc analoģijas skat. arī iepriekš 22. punktā minēto spriedumu lietā Ansul, 43. punkts).
24
Attiecībā uz to, cik nozīmīgi ir tikusi izmantota agrākā preču zīme, ir jāņem vērā tostarp, pirmkārt, visu izmantošanas darījumu komerciālais apjoms un, otrkārt, izmantošanas perioda ilgums, kā arī izmantošanas biežums (iepriekš 21. punktā minētais Vispārējās tiesas spriedums lietā “VITAFRUIT”, 41. punkts, un 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā T-334/01 MFE Marienfelde/ITSB - Vétoquinol (“HIPOVITON”), Krājums, II-2787. lpp., 35. lpp.).
25
Lai izskatāmajā lietā pārbaudītu, vai agrākā preču zīme ir faktiski izmantota, ir jāveic visaptverošs vērtējums, ņemot vērā visus faktorus, kam ir nozīme šajā lietā (iepriekš 21. punktā minētais spriedums lietā “VITAFRUIT”, 42. punkts). Turklāt preču zīmes faktisko izmantošanu nevar pierādīt, pamatojoties uz varbūtībām vai pieņēmumiem, bet tā ir jābalsta uz konkrētiem un objektīviem pierādījumiem par efektīvu un pietiekamu preču zīmes izmantošanu attiecīgajā tirgū (Vispārējās tiesas 2002. gada 12. decembra spriedums lietā T-39/01 Kabushiki Kaisha Fernandes/ITSB - Harrison (“HIWATT”), Recueil, II-5233. lpp., 47. punkts, un 2004. gada 6. oktobra spriedums lietā T-356/02 Vitakraft-Werke Wührmann/ITSB - Krafft (“VITAKRAFT”), Krājums, II-3445. lpp., 28. punkts).
26
Izskatāmajā lietā Apelāciju padome apstrīdētā lēmuma 23. punktā uzskatīja, ka prasītājas pierādījumi, kurus tā iesniedza 2006. gada 11. septembrī (skat. iepriekš 11. punktu) ir “kopumā” nepietiekami, lai pierādītu agrākās preču zīmes faktisko izmantošanu Vācijā atbilstošajā periodā.
27
Savukārt prasītāja uzskata, ka šie pierādījumi, aplūkoti kopumā, skaidri pierāda šādu faktisko izmantošanu.
28
ITSB piekrīt Apelāciju padomes vērtējumam.
29
Prasītāja procesā Iebildumu nodaļā, lai pierādītu agrākās preču zīmes faktisko izmantošanu, iesniedza tās izpilddirektora rakstveida paziņojumu, kuram bija pievienoti vairāki papildu dokumenti, kā arī prasītājas meitassabiedrības Heinrich Nickel klienta [sabiedrības] izpilddirektora sagatavotu rakstveida paziņojumu (skat. iepriekš 11. punktu).
30
Attiecībā uz pirmo rakstveida paziņojumu Apelāciju padome vispirms – apstrīdētā lēmuma 17. punktā – uzskatīja, ka tam nevar būt “pilnīgs” pierādījuma spēks kā rakstveida paziņojumam Regulas Nr. 40/94 76. panta 1. punkta f) apakšpunkta izpratnē. Tā norādīja, ka, lai šādam paziņojumam būtu šāds [pierādījuma] spēks, ieinteresētajai personai ir jāpierāda, ka atbilstoši tās valsts likumiem, kurā tas sagatavots, “[tas ir] uzskatāms par apstiprinātu “ar zvērestu” vai “līdzīgā veidā” vai vismaz [tam ir] ekvivalentas sekas”. Tomēr izskatāmajā lietā prasītāja neesot precizējusi, kādās Vācijas tiesību normās ir paredzēts sods par “nepatiesa paziņojuma sniegšanu [ITSB] notiekošajā procesā attiecībā uz Kopienas preču zīmi, līdzīgi kā ir paredzēts sods par nepatiesa ar zvērestu apstiprināta paziņojuma sniegšanu Vācijas iestādēs”. Turpinot apstrīdētā lēmuma 18. punktā Apelāciju padome precizēja, ka tas fakts vien, ka attiecīgais rakstveida paziņojums nav sagatavots tādā veidā, “kā tas ir paredzēts” iepriekš minētajā tiesību normā, tomēr nav pietiekams, lai secinātu, ka tam vispār nav pierādījuma spēka. ITSB varēja to ņemt vērā, veicot tam iesniegto dokumentu “visaptverošu vērtējumu”, un tas varēja atvieglot “sistēmisku vērtējumu” un dažādo pierādījumu statusā iesniegto dokumentu izpratni, kā arī papildināt tajos ietverto informāciju. Tomēr rakstveida paziņojumā ietvertajiem apgalvojumiem esot jābūt pamatotiem ar papildu un objektīviem pierādījumiem. Visbeidzot apstrīdētā lēmuma 19.–21. punktā Apelāciju padome uzskatīja, ka rakstveida paziņojumam pielikumā pievienotie konkrētie papildu dokumenti, izņemot ar 2004. gada augustu datēto lapu no viena no diviem gadatirgus katalogiem, pietiekami nepierāda agrākās preču zīmes izmantošanas vietu, ilgumu un apjomu.
31
Attiecībā uz otro rakstveida paziņojumu Apelāciju padome apstrīdētā lēmuma 22. punktā vispirms norādīja, ka, lai gan to var uzskatīt par “pieņemamu pierādījumu”, ir jāveic visaptverošs lietas materiālu vērtējums, ņemot vērā visus faktorus, kam ir nozīme lietā. Turpinot tā uzskatīja, ka “ar zvērestu apstiprināts paziņojums, ko sniedzis ieinteresētā lietas dalībnieka klients, un lapa no kataloga nepierāda [nepierādīja] iebildumu iesniedzēja preču zīmes pastāvīgu, stabilu un reālu izmantošanu, ko var pielīdzināt minētās preču zīmes faktiskai izmantošanai”.
32
Pirmkārt, attiecībā uz prasītājas izpilddirektora rakstveida paziņojumu vispirms ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 40/94 76. panta 1. punkta f) apakšpunktā saskaņā ar Regulas Nr. 2868/95 22. noteikumā veikto atsauci uz šo punktu kā preču zīmes izmantošanas pierādījumi ir paredzēti “rakstveida paziņojumi, kas apstiprināti ar zvērestu vai ar līdzīgām sekām [vai līdzīgā veidā] atbilstoši tās valsts likumiem, kurā paziņojums sastādīts”. No tā izriet, ka attiecīgās valsts tiesību aktos ir jānoskaidro, kādas tiesiskās sekas ir rakstveida apliecinājumam vienīgi tad, ja tas nav apstiprināts ar zvērestu vai līdzīgā veidā (Vispārējās tiesas 2005. gada 7. jūnija spriedums lietā T-303/03 Lidl Stiftung/ITSB - REWE-Zentral (“Salvita”), Krājums, II-1917. lpp., 40. punkts). Izskatāmajā lietā ir skaidrs, ka prasītājas izpilddirektora rakstveida paziņojums ir apstiprināts un ka Apelāciju padome to kā tādu ir uzskatījusi par pieņemamu. Tādēļ un neanalizējot tā tiesiskās sekas atbilstoši Vācijas tiesību aktiem, šis rakstveida paziņojums ir viens no pierādījumu veidiem, kas paredzēti Regulas Nr. 40/94 76. panta 1. punkta f) apakšpunktā, uz kuru ir veikta atsauce Regulas Nr. 2868/95/95 22. noteikumā (iepriekš minētais spriedums lietā Salvita, 40. punkts).
33
Turpinot ir jānorāda, ka Apelāciju padome apstrīdētā lēmuma 17. punktā kļūdaini uzskatīja, ka šādam rakstveida paziņojumam var būt “pilnīgs” pierādījuma spēks procesā ITSB vienīgi tad, kad saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem tas ir kvalificējams kā paziņojums, kas “apstiprināts ar zvērestu” vai“līdzīgā veidā”, vai vismaz tam ir ekvivalentas sekas. Tāpat Apelāciju padome kļūdaini atteicās atzīt, ka prasītājas izpilddirektora rakstveida paziņojumam ir “pilnīgs” pierādījuma spēks, motivējot ar to, ka prasītāja nav precizējusi, kādās Vācijas tiesību normās ir paredzēts sods par nepatiesu paziņojumu. Ne Regulā Nr. 40/94, ne Regulā Nr. 2868/95 nav nekā, kas ļautu secināt, ka preču zīmes izmantošanas pierādījumu, tostarp ar zvērestu apstiprināto paziņojumu, pierādījuma spēks būtu jāizvērtē dalībvalsts tiesību aktu kontekstā (iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Salvita, 42. punkts). Turklāt ir jākonstatē, ka ITSB, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto rakstveida jautājumu, skaidri atzina, ka apstrīdētā lēmuma 17. punktā ietvertie apgalvojumi atšķīrās no iepriekš 32. punktā minētajā spriedumā lietā Salvita paustās nostājas. Tādējādi ITSB pamatoti atzina, ka “neatkarīgi no situācijas atbilstoši valsts tiesībām rakstveida paziņojuma pierādījuma spēks procesā [ITSB ir] relatīvs, proti, tā saturs ir [vērtējams] brīvi”.
34
Tomēr šīm kļūdām nav nozīmes attiecībā uz Apelāciju padomes vērtējuma pamatotību tāpēc, ka šīs kļūdas rezultātā prasītājas izpilddirektora rakstveida paziņojumam netika noliegts pierādījuma spēks vispār. No apstrīdētā lēmuma 18.–23. punkta izriet, ka Apelāciju padome – atbilstoši tās pienākumam (šajā ziņā skat. iepriekš 32. punktā minēto spriedumu lietā Salvita, 41. punkts) – ir pienācīgi ņēmusi vērā šo rakstveida paziņojumu, veicot lietas materiālos esošo dokumentu visaptverošu vērtējumu. Protams, apstrīdētā lēmuma 18. punktā Apelāciju padome uzskatīja, ka minētais rakstveida paziņojums vien nav pietiekams un ka tajā ietvertajiem apgalvojumiem jābūt balstītiem uz papildu “objektīviem” pierādījumiem. Tomēr, kā to pamatoti norāda ITSB, šādai nostājai ir jāpiekrīt tādēļ, ka šo rakstveida paziņojumu bija sagatavojis prasītājas izpilddirektors, nevis trešā jeb neatkarīga persona (šajā ziņā skat. iepriekš 32. punktā minēto spriedumu lietā Salvita, 43.–45. punkts, un Vispārējās tiesas 2008. gada 16. decembra spriedumu lietā T-86/07 Deichmann Schuhe/ITSB – Design for Woman (“DEITECH”), Krājumā nav publicēts, 50. punkts). Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai novērtētu dokumenta pierādījuma spēku, vispirms ir jāpārbauda tajā ietvertās informācijas ticamība. Tātad ir jāņem vērā konkrēti dokumenta izcelsme, tā sagatavošanas apstākļi, tā adresāts un jānoskaidro, vai tā satura kontekstā tas šķiet saprātīgs un ticams (iepriekš minētais spriedums lietā Salvita, 42. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā “DEITECH”, 47. punkts).
35
Izskatāmajā lietā prasītājas izpilddirektora rakstveida paziņojumā ir ietvertas norādes par agrākās preču zīmes izmantošanu attiecībā uz izmantošanas vietu (Vācija), ilgumu (laikposmā no 2000. līdz 2005. gadam), apjomu (gada apgrozījums un gadā pārdoto izstrādājumu skaits) un attiecībā uz apzīmēto preču raksturu (sporta apģērbi, tostarp vestes, lietusmēteļi, slēpošanas apģērbs, bikses, džinsi, T-krekli u.c.). Ir jākonstatē, kā to pamatoti secināja Apelāciju padome, ka šīs norādes tomēr nav pienācīgi apstiprinātas ar minētajam rakstveida paziņojumam pielikumā pievienotajiem dokumentiem.
36
Papildus tam, ka sarakstu, kurā norādīta laikposmā no 2000. līdz 2005. gadam realizētā pārdošana ar sadalījumu klientiem un šo pašu sarakstu ar sadalījumu pa apģērbu veidiem, ir sagatavojusi pati prasītāja, minētie saraksti neietver nekādu atsauci uz agrāko preču zīmi. Papildus tam, ka pasūtījuma veidlapas, piegādes veidlapas un faktūrrēķini attiecas vienīgi uz laikposmu no 2004. līdz 2006. gadam, tajos – kā prasītāja skaidri atzina savos rakstveida paskaidrojumos – turklāt nav minēta agrākā preču zīme. Vienīgā preču zīme, kas parādās šajos iepriekš minētajos dokumentos, ir grafiska preču zīme Nickel Sportswear. Apģērbu fotogrāfijas un etiķetes nesniedz nekādu informāciju par vietu, laiku un apjomu, kādā ir reāli pārdotas preces ar agrāko preču zīmi, ko arī prasītāja skaidri atzīst savos procesuālajos dokumentos. Tas pats attiecas uz otro no divām lapām no tirdzniecības gadatirgus katalogiem, kā arī uz divām lapām no reklāmas brošūras. Attiecībā uz šo brošūru ir konkrēti jānorāda, ka tās esamības fakts vien nepierāda ne to, ka tā ir tikusi izplatīta potenciālajiem Vācijas klientiem, ne tās iespējamās izplatīšanas apjomu, ne preču, ko aizsargā agrākā preču zīme, realizētos pārdošanas apjomus (šajā ziņā skat. iepriekš 25. punktā minēto spriedumu lietā “VITAKRAFT”, 34. punkts). Vienīgais kaut nedaudz atbilstošais elements, lai gan noteikti nepietiekams pats par sevi, jo nesniedz nekādu norādi par izmantošanas apjomu, ir fakts, ka viena no lapām no viena no diviem minētajiem katalogiem ir datēta ar 2004. gada augustu.
37
Prasītāja nevar apgalvot, ka tās izpilddirektora rakstveida paskaidrojumā ietvertās norādes ir tādas, kas var kompensēt iepriekš 36. punktā konstatētās nepilnības. Kā to pamatoti norāda ITSB, rakstveida paziņojumā ietvertās norādes ir jāapstiprina ar citiem pierādījumiem, nevis otrādi.
38
Turpinot – tā iemesla dēļ, ka prasītājas meitassabiedrības klienta izpilddirektora rakstveida paziņojumu ir sniegusi attiecībā pret prasītāju esoša trešā persona, tas pats par sevi ir pietiekams, lai apstiprinātu atsevišķus faktus. Tomēr, kā to apstrīdētā lēmuma 22. punktā pamatoti norādīja Apelāciju padome, šis rakstveida paziņojums, kas attiecas vienīgi uz prasītājas meitassabiedrības viena klienta realizētajiem pirkumiem, ļauj konstatēt vienīgi agrākās preču zīmes ļoti ierobežotu izmantošanu Vācijā atbilstošā laikposmā.
39
Ņemot vērā iepriekš 34.–38. punktā veiktos konstatējumus, ir pamats spriest – kā to darīja Apelāciju padome –, ka, visaptveroši izvērtējot dažādos pierādījumus, kurus prasītāja noteiktajā termiņā iesniedza procesā Iebildumu nodaļā, tie nav pietiekami, lai pierādītu, ka agrākā preču zīme atbilstošajā laikposmā Vācijā ir tikusi plaši, pastāvīgi un reāli izmantota. Attiecīgi ir jāsecina, ka Apelāciju padome nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka izskatāmajā lietā noteiktajā termiņā nav iesniegti pierādījumi par agrākās preču zīmes faktisko izmantošanu.
40
Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu – Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punkta kopsakarā ar Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 2. punkta pārkāpumu
41
Atbilstoši Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punktam ITSB var neņemt vērā faktus vai pierādījumus, ko attiecīgās puses nav iesniegušas laicīgi.
42
Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka, atbilstoši vispārējam noteikumam un ja vien nav noteikts pretējais, faktu un pierādījumu iesniegšana, ko veic lietas dalībnieki, ir iespējama pēc termiņu beigām, kas šādai iesniegšanai ir noteikti minētajā regulā, un ka ITSB nekādā veidā nav aizliegts ņemt vērā faktus un pierādījumus, kas ir izvirzīti vai iesniegti novēloti (Tiesas 2007. gada 13. marta spriedums lietā C-29/05 P ITSB/Kaul, Krājums, I-2213. lpp., 42. punkts; Vispārējās tiesas 2007. gada 6. novembra spriedums lietā T-407/05 SAEME/ITSB - Racke (“REVIAN’s”), Krājums, II-4385. lpp., 56. punkts, un 2007. gada 12. decembra spriedums lietā T-86/05 K & L Ruppert Stiftung/ITSB - Lopes de Almeida Cunha u.c. (“CORPO livre”), Krājums, II-4923. lpp., 44. punkts).
43
Otrkārt, procesa ITSB lietas dalībniekiem paredzētā iespēja norādīt faktus un iesniegt pierādījumus pēc šim nolūkam paredzētā termiņa beigām pastāv nevis beznosacījuma veidā, bet gan ir pakļauta nosacījumam, ka nepastāv pretēji noteikumi. Vienīgi tad, ja šis nosacījums ir izpildīts, ITSB ir rīcības brīvība attiecībā uz novēloti norādīto faktu un iesniegto pierādījumu ņemšanu vērā, ko Tiesa attiecībā uz ITSB ir atzinusi, interpretējot Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punktu (iepriekš 42. punktā minētais spriedums lietā “CORPO livre”, 47. punkts).
44
Izskatāmajā lietā pastāv tiesību norma, kas neļauj ņemt vērā pierādījumus, kurus persona, kas iestājusies lietā, pirmo reizi iesniedza procesā Apelāciju padomē, proti, Regulas Nr. 40/94 43. panta 2. un 3. punkts, ko īsteno ar Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 2. punktu. Šajā iepriekš minētajā tiesību normā ir paredzēts:
“Ja oponējošai pusei [iebildumu iesniedzējam] jāsniedz izmantošanas pierādījums vai jāparāda, ka ir pienācīgi iemesli neizmantošanai, [ITSB] uzaicina viņu sniegt nepieciešamos pierādījumus termiņā, kādu nosaka ITSB. Ja iebilduma iesniedzējs nesniedz šādu pierādījumu norādītajā termiņā, [ITSB] iebildumu noraida”.
45
No šīs normas otrā teikuma izriet, ka agrākās preču zīmes izmantošanas pierādījuma iesniegšana pēc šim nolūkam noteiktā termiņa beigām principā ir pamats iebildumu noraidīšanai un šajā ziņā ITSB nav rīcības brīvības. Agrākās preču zīmes faktiskā izmantošana ir iepriekšējs jautājums, kas tātad ir jāatrisina pirms lēmuma par iebildumiem pieņemšanas pēc būtības (iepriekš 42. punktā minētais spriedums lietā “CORPO livre”, 49. punkts).
46
Tomēr Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 2. punkta otro teikumu nevar interpretēt tādējādi, ka tas neļauj ņemt vērā papildu pierādījumus jaunu faktu rašanās gadījumā, pat ja šādi pierādījumi ir iesniegti pēc minētā termiņa beigām (iepriekš 24. punktā minētais spriedums lietā “HIPOVITON”, 56. punkts, un iepriekš 42. punktā minētais spriedums lietā “CORPO livre”, 50. punkts).
47
Izskatāmajā lietā apstrīdētā lēmuma 27.–29. punktā Apelāciju padome, pamatojoties uz iepriekš 41.–46. punktā izklāstītajiem principiem, uzskatīja, ka tai nav nekādas rīcības brīvības, kas tai ļauj ņemt vērā pierādījumus, kurus prasītāja pirmo reizi iesniedza procesā Apelāciju padomē, jo neeksistē neviens jauns elements, kas attaisno šādu novēlotu iesniegšanu.
48
Prasītāja uzskata, ka Apelāciju padomei esot jāņem vērā minētie pierādījumi, jo tie vienīgi papildina un izskaidro tos pierādījumus, kurus tā noteiktajā termiņā jau bija iesniegusi procesā Iebildumu nodaļā. Tā apgalvo, ka iepriekš 24. punktā minētajā spriedumā lietā “HIPOVITON” iedibinātie principi ir piemērojami ne vien gadījumā, kad novēloti iesniegtie pierādījumi nebija pieejami pirms noteiktā termiņa beigām, vai gadījumā, kad Kopienas preču zīmes pieteikuma iesniedzējs ir norādījis jaunus faktiskos apstākļus vai ir atspēkojis iebildumu iesniedzēja iesniegtos pierādījumus, bet arī gadījumā, kad Iebildumu nodaļa ir uzskatījusi iepriekš minētos pierādījumus par nepietiekamiem.
49
ITSB piekrīt Apelāciju padomes argumentācijai, kas ir izklāstīta iepriekš 47. punktā. Tomēr tā ierosina interpretēt Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 2. punktu kā tādu, kas ļauj Apelāciju padomēm neatkarīgi no “jaunu faktoru” esamības akceptēt pierādījumus, kas pirmo reizi iesniegti procesos Apelāciju padomēs gadījumā, kad šie pierādījumi esot “vienīgi papildinoši”, proti, vērsti vienīgi uz to, lai papildinātu pierādījumus, kas noteiktajā termiņā iesniegti pirmajā instancē. Šāda interpretācija šķietami atbilstot kritērijiem, kurus Tiesa noteikusi iepriekš 42. punktā minētajā spriedumā lietā ITSB/Kaul attiecībā uz novēloti iesniegtu pierādījumu pieņemšanu, un esot saderīga ar šī sprieduma “garu”. ITSB pieļauj, ka, ja šāda interpretācija būtu jāpieņem izskatāmajā lietā, nāktos konstatēt, ka Apelāciju padome ir kļūdaini secinājusi, ka tai šajā jautājumā nebija nekādas rīcības brīvības, un attiecīgi būtu jāapmierina otrais [prasības] pamats un jāatceļ apstrīdētais lēmums. ITSB tiesas sēdē piebilda, ka minētā interpretācija saskan ar pieeju, ko Vispārējā tiesa ir paudusi tās 2011. gada 29. septembra spriedumā lietā T-415/09 New Yorker SHK Jeans/ITSB – Vallis K. – Vallis A. (“FISHBONE”) (Krājumā nav publicēts) un 2011. gada 16. novembra spriedumā lietā T-308/06 Buffalo Milke Automotive Polishing Products/ITSB - Werner & Mertz (“BUFFALO MILKE Automotive Polishing Products”) (Krājums, II-7881. lpp.), un norādīja, ka tā paļaujas uz Vispārējās tiesas vērtējumu par to, vai šī interpretācija ir piemērojama arī izskatāmajā lietā.
50
Lietas dalībnieki ir vienisprātis un no lietas materiāliem izriet, ka prasītāja noteiktajā termiņā bija iesniegusi procesā Iebildumu nodaļā atbilstošus pierādījumus ar mērķi pierādīt agrākās preču zīmes faktisko izmantošanu un labticīgi uzskatot, ka tie bija pietiekami, lai pamatotu tās apgalvojumus.
51
Tāpat lietas dalībnieki ir vienisprātis un no lietas materiāliem arī izriet, ka pierādījumi, kurus prasītāja pirmo reizi iesniedza procesā Apelāciju padomē pielikumā savam rakstveida paziņojumam, kurā izklāstīts apelācijas sūdzības pamatojums un ar kuru tā lūdza no jauna pilnībā izvērtēt lietas materiālus, bija paredzēti vienīgi, lai pastiprinātu vai paskaidrotu sākotnējo pierādījumu saturu. Tādēļ tie nebija pirmie un vienīgie izmantošanas pierādījumi.
52
Ņemot vērā iepriekš 50. un 51. punktā izklāstītos argumentus, ir jāuzskata, ka izskatāmajā lietā Apelāciju padomei, pretēji uzskatam, kuru tā paudusi apstrīdētajā lēmumā, bija rīcības brīvība, kas tai ļauj ņemt vai neņemt vērā papildu pierādījumus, kuri iesniegti kopā ar rakstveida paziņojumu, kurā izklāstīts apelācijas sūdzības pamatojums.
53
Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 2. punkts ir jāsaprot tādējādi, ka nekas neliedz ņemt vērā papildu pierādījumus, kas vienīgi papildina citus noteiktajā termiņā iesniegtos pierādījumus, ja sākotnējie pierādījumi nav neatbilstoši, bet ir atzīti par nepietiekamiem. Šāds apsvērums, kas nekādā gadījumā nepadara minēto normu par pārmērīgu, ir jo vairāk atbilstošs tādēļ, ka prasītāja nepārkāpa noteiktos termiņus, apzināti izvēloties novilcināšanas taktiku vai izrādot acīmredzamu neuzmanību, un tādēļ, ka tās iesniegtie papildu pierādījumi vienīgi apstiprināja norādes, kas jau izrietēja no noteiktajā termiņā iesniegtajiem rakstveida paziņojumiem.
54
Šāda interpretācija nešķiet esam pretrunā iepriekš 46. punktā minētajai judikatūrai lietā, kurā faktiskie apstākļi bija atšķirīgi no tiem, kas ir izskatāmajā lieta. Lietā, kas bija pamatā iepriekš 24. punktā minētajam spriedumam “HIPOVITON”, iebildumu iesniedzēja bija iesniegusi pierādījumus noteiktajā termiņā. Vēlāk lietas dalībniece, kura lūdza reģistrēt preču zīmi, savā Apelāciju padomei iesniegtajā procesuālajā dokumentā bija atsaukusies uz jauniem faktiem un argumentiem. Vispārējā tiesa pārmeta Apelāciju padomei, ka tā nelūdza iebildumu iesniedzējai paust viedokli par šo procesuālo rakstu, un nosprieda, ka tai bija liegta iespēja izvērtēt papildu iesniegto pierādījumu lietderību. Tiesa piebilda, ka tādēļ Apelāciju padome nav varējusi ņemt vērā visus faktorus, kam ir nozīme lietā, lai vērtētu, vai šīs preču zīmes izmantošanu var kvalificēt kā faktisku, un ka tādējādi tā bija balstījusies uz nepilnīgu faktisko bāzi (iepriekš 24. punktā minētais spriedums lietā “HIPOVITON”, 54. un 58. punkts). Lietā, kas bija pamatā iepriekš 42. punktā minētajam spriedumam “CORPO livre”, Vispārējā tiesa, lai uzskatītu, ka ITSB nebija rīcības brīvības ņemt vērā pēc noteiktā termiņa iesniegtos pierādījumus, skaidri konstatēja, ka šie pierādījumi nebija papildu pierādījumi, bet “pirmie un vienīgie izmantošanas pierādījumi” attiecībā uz agrākām preču zīmēm, uz kuram atsaucās šajā lietā (iepriekš 42. punktā minētais spriedums “CORPO livre”, 50. punkts).
55
Turklāt secinājums, saskaņā ar kuru Apelāciju padome varēja ņemt vērā papildu pierādījumus, kurus prasītāja tai iesniedza 2007. gada 23. oktobrī, pilnībā atbilst principiem, kurus Tiesa iedibinājusi iepriekš 42. punktā minētajā spriedumā lietā ITSB/Kaul. Tā Tiesa šī sprieduma 44. punktā precizēja, ka tas, ka ITSB, lemjot iebildumu procesā, ņem vērā novēloti iesniegtus faktus vai pierādījumus, var būt it īpaši attaisnojams tad, kad tas uzskata, ka, pirmkārt, šie novēloti iesniegtie fakti vai pierādījumi sākotnēji šķiet patiešām nozīmīgi attiecībā uz iebildumu procesa iznākumu un, otrkārt, kad procesa stadija, kurā šī novēlotā iesniegšana notikusi, un pārējie ar to saistītie apstākļi pieļauj šīs informācijas ņemšanu vērā.
56
Turklāt iepriekš 42. punktā minētajā spriedumā lietā ITSB/Kaul Tiesa attaisnoja novēloti iesniegtu pierādījumu pieņemšanu, balstoties uz tiesiskās drošības un pareizas tiesvedības principiem, saskaņā ar kuriem iebildumu izvērtēšanai pēc būtības ir jābūt iespējami pilnīgākai, lai nepieļautu tādu preču zīmju reģistrāciju, kuras varētu vēlāk tikt atzītas par spēkā neesošām (šajā ziņā skat. šī sprieduma 48., 57. un 58. punktu). Tādēļ šie principi var būt pārāki par procesuālās efektivitātes principu, kas pamato nepieciešamību ievērot termiņus, ja attiecīgās lietas apstākļi to attaisno.
57
No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka otrais [prasības] pamats ir jāapmierina.
58
Attiecīgi apstrīdētais lēmums ir jāatceļ.
59
Turklāt, tā kā ITSB pakārtoti lūdza, lai Vispārējā tiesa nosūta lietu atpakaļ Apelāciju padomei, ir jānorāda, ka saistībā ar Vispārējā tiesā celtu prasību par Apelāciju padomes lēmumu no Regulas Nr. 207/2009 65. panta 6. punkta izriet, ka ITSB ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai izpildītu Vispārējās tiesas spriedumu. Attiecīgi šis pakārtotais prasījums ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
60
Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
61
Tā kā izskatāmajā lietā spriedums ir nelabvēlīgs ITSB, tam ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši prasītājas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
nospriež:
1)
atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) Apelāciju otrās padomes 2008. gada 13. marta lēmumu lietā R 1261/2007-2;
2)
ITSB atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Papasavvas
Vadapalas
O’Higgins
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 28. martā.
[Paraksti]
( *1 ) Tiesvedības valoda – angļu.
Top