Lieta T‑20/03
Kahla/Thüringen Porzellan GmbH
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Valsts atbalsts – Pastāvošs atbalsts vai jauns atbalsts – Grūtībās nonācis uzņēmums – Tiesiskās drošības princips – Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips – Privātā ieguldītāja kritērijs – Saderīgums ar kopējo tirgu – Nosacījumi
Sprieduma kopsavilkums
1. Valsts atbalsts – Vispārēja atbalsta shēma, ko apstiprinājusi Komisija – Individuāls atbalsts, kas ir jāapstiprina
(EKL 87. un 88. pants)
2. Valsts atbalsts – Jēdziens – Pasākums, kam ir sociāls mērķis
(EKL 87. panta 1. punkts)
3. Valsts atbalsts – Jēdziens – Valsts iestāžu finansējuma piešķiršana uzņēmumam
(EKL 87. panta 1. punkts)
4. Valsts atbalsts – Jēdziens – Privātā ieguldītāja kritērija ieviešana
(EKL 87. panta 1. punkts)
5. Valsts atbalsts – Aizliegums – Atkāpes – Komisijas rīcības brīvība – Iespēja pieņemt pamatnostādnes
(EKL 87. panta 3. punkts; Komisijas Paziņojums 94/C 368/05)
1. Ja Komisija ir vienreiz apstiprinājusi vispārēja atbalsta shēmu, individuālie īstenošanas pasākumi nav tai jāpaziņo, izņemot gadījumus, kad Komisija apstiprinošajā lēmumā ir sniegusi attiecīgas atrunas. Tā kā individuālie pasākumi ir vispārējas atbalsta shēmas individuālie īstenošanas pasākumi, faktori, kas Komisijai jāņem vērā, lai tos izvērtētu, ir tādi paši kā tie, kurus tā ir ņēmusi vērā, izvērtējot vispārējo atbalsta shēmu. Līdz ar to nav lietderīgi, ja Komisija pārbaudītu individuālo atbalstu. Savukārt, ja individuālos pasākumus nenosaka minētās vispārējās shēmas, tie ir jauni atbalsti, kuru saderība ar kopējo tirgu ir pakļauta Komisijas pārbaudei.
Komisijas lēmums, ar kuru tiek izlemta atbalsta atbilstība attiecīgajai shēmai, izriet no Komisijas pienākuma rūpēties par EKL 87. un 88. panta piemērošanu. Līdz ar to Komisijas pārbaude par atbalsta saderīgumu ar apstiprināto vispārēja atbalsta shēmu nav iniciatīva, kas pārsniegtu Komisijas kompetenci. Tātad Komisijas vērtējumu neierobežo valsts iestāžu, kas piešķīrušas atbalstu, vērtējums.
(sal. ar 92., 94. un 95. punktu)
2. Valsts iestāžu iesaistīšanās, lai uzņēmumu atbrīvotu no apgrūtinājuma, kas ietver tādas uzņēmuma saimnieciskajai darbībai raksturīgas izmaksas kā algu izmaksas, šķiet pielīdzināma tādām ekonomiskām priekšrocībām, kādas minētas EKL 87. panta 1. punktā. Tomēr valsts īstenotu pasākumu sociālais raksturs nav pietiekams, lai tos vispār nevarētu kvalificēt kā valsts atbalstu EKL 87. panta izpratnē.
(sal. ar 194. un 197. punktu)
3. Lai noteiktu, vai valsts iestāžu iesaistīšanās uzņēmuma kapitālā, lai arī kādā veidā tā notiktu, var būt valsts atbalsts, ir jāizvērtē, vai līdzīgos apstākļos valsts ieguldītājam pielīdzināms privāts ieguldītājs būtu varējis īstenot šādu svarīgu darījumu. Šajā ziņā, ja privāta ieguldītāja izturēšanās, ar kuru ir jāsalīdzina valsts ieguldītāja, kas seko ekonomiskās politikas mērķiem, iesaistīšanās, noteikti nav tāda kā parastam ieguldītājam, kas kapitālu iegulda, raugoties no tā rentabilitātes viedokļa vairāk vai mazāk īstermiņā, tam ir jābūt vismaz privātai kontrolakciju sabiedrībai vai privātai uzņēmumu grupai, kas savā darbībā ievēro strukturālu, globālu vai sektorālu politiku un ilgtermiņa rentabilitātes perspektīvas. Turklāt salīdzinājums starp valsts ieguldītāju un privāto ieguldītāju uzvedību ir jāveic attiecībā uz attieksmi, kāda attiecīgā darījuma laikā varētu būt privātajam ieguldītājam, ņemot vērā tajā brīdī pieejamo informāciju un paredzamo attīstību.
Pat ja nekas neliedz valsts iestādēm ņemt vērā sociālo, reģionālo vai nozaru politiku, to iemaksa kapitālā jāvērtē saskaņā ar kritēriju par privāto investoru, abstrahējoties no ikviena sociāla rakstura apsvēruma vai reģionālas vai nozaru politikas.
Lai gan gadījumā, kad valsts iestāžu iesaistīšanās ir notikusi paralēli privāto uzņēmēju nozīmīgai iesaistīšanai un pastāvot salīdzināmiem nosacījumiem, atbalsts nepastāv, atbalsta pastāvēšana nav izslēgta tad, ja privātie ieguldījumi tajā pašā uzņēmumā tiek veikti pēc valsts līdzekļu piešķiršanas.
(sal. ar 236.–238., 242. un 254. punktu)
4. Komisijas vērtējums tam, vai pasākums atbilst kritērijam par privāto uzņēmēju tirgus ekonomikā, ir komplekss ekonomiskais novērtējums. Taču, pieņemot tiesību aktu, kas ietver šādu vērtējumu, Komisijai ir piešķirta rīcības brīvība, un tiesas kontrole, kaut gan principā tā pilnībā attiecas uz jautājumu par to, vai pasākums ietilpst EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas jomā, aprobežojas ar pārbaudi attiecībā uz procesuālo noteikumu un noteikumu par pamatojumu ievērošanu, juridisku kļūdu neesamību, apstiprināto faktu materiālo precizitāti un acīmredzamu kļūdu neesamību šo faktu vērtējumā, kā arī uz to, ka nav notikusi pilnvaru nepareiza izmantošana. It īpaši Pirmās instances tiesai nav ar savu ekonomisko novērtējumu jāaizstāj lēmuma izdevēja vērtējums.
(sal. ar 239. punktu)
5. Ar EKL 87. panta 3. punktu Komisijai ir piešķirta plaša rīcības brīvība ar atkāpi no minētā panta 1. punktā noteiktā vispārējā aizlieguma atļaut valsts atbalstu tiktāl, ciktāl vērtējums, šajā gadījumā par to, vai atbalsts ir vai nav saderīgs ar kopējo tirgu, rada problēmas, kas prasa kompleksu ekonomisko faktu un apstākļu vērtēšanu un ņemšanu vērā. Tā kā Kopienu tiesa nevar aizstāt Komisijas kā lēmuma autora konstatēto faktu vērtējumu ar savu vērtējumu, it īpaši ekonomikas jomā, tad Pirmās instances tiesas kontrolei šajā sakarā jāaprobežojas ar pārbaudi par to, vai [Komisija] ir ievērojusi procesuālās normas un ir izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, vai nav pieļautas kļūdas faktu vērtējumā, kā arī vai nepastāv acīmredzama kļūda vērtējumā vai pilnvaru izmantošanā.
Kopienas akta tiesiskums ir jāizvērtē atbilstoši faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kas pastāv akta pieņemšanas brīdī, un Komisijas kompleksi vērtējumi var tikt pārbaudīti, tikai pamatojoties uz apstākļiem, kuri tai bija zināmi vērtējumu veikšanas brīdī.
Turklāt Komisija var pieņemt pasākumus attiecībā uz to, kā tā īstenos savu rīcības brīvību, tādu aktu veidā kā pamatnostādnes attiecībā uz valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai tiktāl, ciktāl šie akti ietver noteikumus, kuri parāda nostāju, kura šai iestādei jāpieņem, un kuri nenovirzās no Līguma noteikumiem.
Tādējādi grūtībās nonākušam uzņēmumam piešķirtu atbalstu nevar atzīt par saderīgu ar kopējo tirgu tikai tāpēc, ka ir paredzēti pārstrukturēšanas pasākumi, pat ja šī pārstrukturēšana ir veiksmīgi īstenota. Lai Komisija varētu novērtēt, vai piešķirtais atbalsts var rosināt atbalstu saņēmušo uzņēmumu rīkoties tā, lai sekmētu EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā noteiktā mērķa sasniegšanu, vispirms ir jāpārliecinās, ka pārstrukturēšanas plāns atbilst visiem materiālajiem nosacījumiem, kas noteikti minētajās pamatnostādnēs.
(sal. ar 268.–270. un 280. punktu)
PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta paplašinātā sastāvā)
2008. gada 24. septembrī (*)
Valsts atbalsts – Pastāvošs atbalsts vai jauns atbalsts – Grūtībās nonācis uzņēmums – Tiesiskās drošības princips – Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips – Privātā ieguldītāja kritērijs – Saderīgums ar kopējo tirgu – Nosacījumi
Lieta T‑20/03
Kahla/Thüringen Porzellan GmbH, Kāla [Kahla] (Vācija), ko pārstāv M. Šite [M. Schütte] un S. Cilke [S. Zühlke], advokāti,
prasītājs,
ko atbalsta
Freistaat Thüringen (Vācija), ko sākotnēji pārstāvēja A. Vaitbrehts [A. Weitbrecht] un A. van Isendika [A. van Ysendyck], pēc tam Vaitbrehts un M. Nunjess‑Millers [M. Núñez‑Müller], advokāti,
un
Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv V. D. Plesings [W.‑D. Plessing] un M. Lumma [M. Lumma], pārstāvji,
personas, kas iestājušās lietā,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv V. Kreišics [V. Kreuschitz] un V. di Buči [V. Di Bucci], pārstāvji, kuriem palīdz K. Kēnigs [C. Koenig], profesors,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2003. gada 13. maija Lēmumu 2003/643/EK par Vācijas piešķirto valsts atbalstu Kahla Porzellan GmbH un Kahla/Thüringen Porzellan GmbH (OV L 227, 12. lpp.) tiktāl, ciktāl šis lēmums attiecas uz finansējumu, kas piešķirts Kahla/Thüringen Porzellan GmbH.
EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Vilars [M. Vilaras], tiesneši E. Martinša Ribeiru [E. Martins Ribeiro], F. Deuss [F. Dehousse], D. Švābi [D. Šváby] un K. Jirimēe [K. Jürimäe],
sekretāre K. Andova [K. Andová], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2006. gada 19. oktobra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Prāvas rašanās fakti
1 Uzņēmums Kahla Porzellan GmbH (turpmāk tekstā – “Kahla I”), kas nodarbojas ar trauku un porcelāna priekšmetu ražošanu, atrodas Tīringenes federālajā zemē, vienā no reģioniem, kas, piemērojot EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu, iespējams, var saņemt atbalstu.
2 Kahla I tika izveidota 1990. gadā, pārveidojot agrāko Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) kombinātu VEB Vereinigte Porzellanwerke Kahla divās sabiedrībās, no kurām par vienu kļuva Kahla I, ko 1991. gada aprīlī privatizēja Treuhandanstalt (turpmāk tekstā – “THA”). Kahla I 1993. gada 9. augustā sevi pasludināja par maksātnespējīgu un 1993. gada 29. septembrī tika uzsākta tās likvidācijas procedūra.
3 Uzņēmumu Kahla/Thüringen Porzellan GmbH (turpmāk tekstā – “Kahla II” vai “prasītājs”) 1993. gada novembrī izveidoja M. G. R. 1994. gada janvārī tas no likvidējamās sabiedrības Kahla I pārņēma zemes, mašīnas un iekārtas, kā arī 380 darbiniekus.
4 Kahla I nekustamā īpašuma cesiju atbalstīja THA, kurai šie nekustamie īpašumi bija cedēti atpakaļ, kā arī iestāde, kas to bija pārņēmusi, Bundesanstalt für vereinigungsbedingte Sonderaufgaben (BvS).
5 Kahla I aktīvu pārdošanas līgums paredzēja kopējo cenu 7,391 miljona Vācijas marku (DEM) apmērā. DEM 2,05 miljonu cenu par iekārtām vajadzēja maksāt no Tīringenes federālās zemes DEM 2,5 miljonu lielās subsīdijas. Tiesības, preču zīmes, patentētie dizaini un zināšanas tika nodotas par simbolisku DEM 1 maksu, bet klientu saraksts un pasūtījumu grāmata tika nodoti bez maksas. Par uzkrājumiem prasītā cena bija DEM 2,136 miljoni un nekustamie īpašumi, kas ir atbrīvoti no nodokļiem, bija jācedē par DEM 3,205 miljoniem. Vēlāk uzkrājumu cena tika pazemināta. Kopējā maksājamā cena bija DEM 6,727 miljoni.
6 1994. gada 5. martā valsts uzņēmums Thüringen Industriebeteiligungs GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “TIB”), ko kontrolē Tīringenes federālā zeme, iegādājās 49 % prasītāja akciju. 1999. gada 31. decembrī TIB cedēja šīs akcijas M. G. R. un viņa dēlam M. H. R. par augstāku cenu nekā tā, ko TIB samaksāja 1994. gada martā.
7 Pēc sūdzību saņemšanas, sarakstes un tikšanās ar Vācijas Federatīvās Republikas pārstāvjiem Komisija 2000. gada 15. novembrī uzsāka EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru attiecībā uz ad hoc atbalstu par labu Kahla I un prasītājam. Komisijas lēmums uzsākt procedūru tika darīts zināms Vācijas Federatīvajai Republikai 2001. gada 9. janvārī un publicēts Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī 2001. gada 30. jūnijā (OV C 185, 45. lpp.). Komisija pieprasīja Vācijas Federatīvajai Republikai tai darīt zināmus visus dokumentus, norādes un datus, kas nepieciešami atbalsta saderīguma novērtēšanai. It īpaši runa bija par datiem, kas ļauj noteikt, vai Kahla I un prasītājs bija neatkarīgi uzņēmumi vai arī prasītājs bija jāuzskata par uzņēmuma pārņēmēju vai par “risinājumu darbības turpināšanai”. Turklāt runa bija par informāciju, kas ļauj noteikt, vai daži atbalsti bija saderīgi ar apstiprinātajām atbalsta shēmām. Visbeidzot runa bija par Kahla I un prasītāja pārstrukturēšanas plāniem, kas aprakstīja īstenotos vai plānotos ieguldījumus un citu ar pārstrukturēšanu saistīto izmaksu kopumu, kas tika finansēts no valsts atbalsta, paskaidrojot iznākuma bilances un aprēķinus (par Kahla I), aprakstot kapacitātes attīstību, kā arī datus, kas ļauj uzzināt, vai ieguldītājs ir veicis ieguldījumu. Komisija aicināja ieinteresētos lietas dalībniekus tai iesniegt savus apsvērumus par attiecīgo atbalstu.
8 Ar 2001. gada 26. marta vēstuli Vācijas Federatīvā Republika atbildēja uz rīkojumu, sniedzot informāciju par attiecīgo atbalstu un darot zināmus Komisijai jaunus atbalstus. 2001. gada 28. maijā Komisija lūdza papildu informāciju, ko tā saņēma 2001. gada 30. jūnijā un 2001. gada 9. augustā. 2001. gada 31. jūlijā Komisija saņēma prasītāja apsvērumus.
9 Ar 2001. gada 28. novembra vēstuli (OV 2002, C 26, 19. lpp.) Komisija Vācijas Federatīvajai Republikai paziņoja savu lēmumu uzsākt formālu atbalsta izmeklēšanas procedūru par atbalstu, kas nebija saderīgs ar apstiprinātajām atbalsta shēmām, kā arī par atbalstu, kas iepriekš nebija darīts zināms. Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus.
10 2001. gada 10. decembrī lieta tika pārrunāta ar Vācijas Federatīvās Republikas un uzņēmuma pārstāvjiem.
11 2002. gada 30. janvārī Vācijas Federatīvā Republika iesniedza apsvērumus par lēmumu paplašināt procedūru un darīja zināmu detalizētu informāciju. Ar 2002. gada 28. februāra vēstuli prasītājs darīja zināmus Komisijai savus apsvērumus.
12 Pēc jaunas sūdzības saņemšanas, kurā apgalvots, ka prasītājs ir saņēmis citus atbalstus, Komisija ar 2002. gada 30. aprīļa vēstuli lūdza Vācijas Federatīvajai Republikai papildu informāciju, ko tā saņēma 2002. gada 29. maijā.
13 Pēc tikšanās ar Vācijas Federatīvās Republikas pārstāvjiem 2002. gada 24. jūlijā Vācijas Federatīvā Republika sniedza papildu paskaidrojumus 2002. gada 7. augustā. 2002. gada 30. jūlijā prasītājs darīja zināmus savus apsvērumus un ar 2002. gada 1. oktobra vēstuli Vācijas Federatīvā Republika iesniedza jaunus apsvērumus.
14 Formālās izmeklēšanas procedūras beigās Komisija 2002. gada 30. oktobrī pieņēma gala lēmumu C (2002) 4040 par Vācijas Federatīvās Republikas piešķirto valsts atbalstu Kahla I un Kahla II, kas tika paziņots Vācijai 2002. gada 4. novembrī un darīts zināms prasītājam 2002. gada 12. novembrī.
15 Pēc tam, kad tika celta šī prasība (skat. šī sprieduma 39. punktu), Komisija ar 2003. gada 13. maija vēstuli Vācijas Federatīvajai Republikai darīja zināmus 2002. gada 30. oktobra lēmuma grozījumus, it īpaši tā 1. pantā par to, ka rīkojums par atgūšanu attiecas uz 22. pasākumu, 34., 37., 99., 101., 103. un 171. apsvērumā attiecībā uz 16. pasākumu un 146. un 147. apsvērumā attiecībā uz 32. pasākumu. Līdz ar to Komisija pieņēma jaunu lēmumu, 2003. gada 13. maija Lēmumu 2003/643/EK par Vācijas piešķirto valsts atbalstu Kahla I un Kahla II (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Apstrīdētais lēmums tika paziņots prasītājam 2003. gada 16. maijā un publicēts 2003. gada 11. septembrī (OV L 227, 12. lpp.).
Apstrīdētais lēmums
16 Apstrīdētajā lēmumā Komisija atsevišķi novērtē finansiālos pasākumus, ko valsts varas iestādes ir piešķīrušas Kahla I un prasītājam. Apstrīdētā lēmuma 85. apsvērumā Komisija atgādina, ka, paplašinot pārbaudes procedūru, tā ir secinājusi, ka Kahla I un prasītājs bija atsevišķas juridiskas personas un ka pēdējā bija uzskatāma par “sabiedrības turpinājumu”, jo M. G. R. to izveidoja kā “iespējas sabiedrību”, lai turpinātu likvidējamās sabiedrības Kahla I darbību un pārņemtu tās aktīvus.
17 Attiecībā uz Kahla I Komisija apstrīdētā lēmuma 22. apsvērumā norāda, ka kopš tās izveides līdz tās atzīšanai par maksātnespējīgu valsts varas iestādes tai ir piešķīrušas finansiālus pasākumus par kopējo summu DEM 115,736 miljonu apmērā (1.–10. pasākums).
18 Attiecībā uz prasītāju Komisija izdala 23 finansējumus, kas tam tika piešķirti laikā no 1994. līdz 1999. gadam par kopējo summu – DEM 39,028 miljoni (11.–33. pasākums). Šo pasākumu, kas izklāstīti apstrīdētā lēmuma 34.–59. apsvērumā, skaitā it īpaši minami šādi pasākumi:
– 11. pasākums: 1994. gada 5. martā TIB veiktā 49 % prasītāja akciju iegāde par DEM 1,975 miljoniem;
– 12. pasākums: 1994. gada martā TIB piešķirtais dalības aizdevums DEM 6 miljonu apmērā;
– 13. pasākums: kredīta garantija, ko 1994. gada martā investīciju kredītiem piešķīra Tīringenes federālā zeme, kas sedza 18.–22. pasākumā minētos aizdevumus;
– 14. pasākums: 1994. gada martā Tīringenes federālās zemes piešķirtā 90 % garantija ekspluatācijas kredītiem DEM 6,5 miljonu apmērā, ko 1995. gada septembrī piedāvājusi kāda privāta banka;
– 15. pasākums: 1994. gada maijā Tīringenes federālās zemes samaksātā subsīdija par ieguldījumu sākotnēji DEM 2 miljonu apmērā, kas pieauga līdz DEM 2,5 miljoniem;
– 16. pasākums: valsts bankas aizdevums DEM 0,2 miljonu apmērā, kas prasītāja izveides ietvaros 1994. gada jūnijā tika piešķirts M. G. R. prasītāja kapitāla izveidei (turpmāk tekstā – “EKH aizdevums”);
– 21. pasākums: aizdevums ieguldījumam DEM 3,45 miljonu apmērā, kas tika piešķirts 1995. gada aprīlī;
– 23. pasākums: garantija attiecībā uz 13. pasākumu, kas nodrošināja 1996. gada februārī privātas bankas piešķirtu DEM 1 miljona aizdevumu;
– 26. pasākums: Federālā nodarbinātības dienesta [Bundesanstalt für Arbeit] no 1994. līdz 1996. gadam piešķirtās subsīdijas nodarbinātības jomā DEM 1,549 miljonu apmērā, kas saistītas ar ieguldījumiem apkārtējās vides aizsardzībai;
– 27. pasākums: dažādas subsīdijas, kas no 1994. līdz 1996. gadam piešķirtas DEM 0,492 miljonu apmērā, dalībai gadatirgos un izstādēs, reklāmai, pētījumiem un attīstībai, un darbinieku integrācijai;
– 30. pasākums: garantija attiecībā uz 13. pasākumu, kas nodrošināja 1999. gada maijā privātas bankas piešķirtu DEM 2,32 miljonu aizdevumu;
– 32. pasākums: dažādas subsīdijas, kas no 1997. līdz 1999. gadam piešķirtas DEM 0,352 miljonu apmērā, dalībai gadatirgos un izstādēs, reklāmai, darbinieku integrācijai un personāla izmaksas pētījumu un attīstības darbību ietvaros.
19 Pirmkārt, Komisija uzskata, ka prasītājam piešķirtie finansiālie pasākumi ir atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, un šajā kontekstā secina, ka valsts iestādes nav rīkojušās kā ieguldītāji tirgus struktūrā.
20 Vispārējā veidā Komisija apstrīdētā lēmuma 94.–97. apsvērumā norāda, ka no diviem konsultantu aģentūru sniegtajiem ziņojumiem, proti, 1993. gada novembra Rölfs Bühler Stümpges Hauck & Partner ziņojuma (turpmāk tekstā – “RBSH & P”) un 1994. gada janvāra Arthur Andersen ziņojuma (turpmāk tekstā – “AA”) izriet, ka [Tīringenes federālās] zemes valdības un tās finanšu iestāžu mērķis bija saglabāt darbavietas. Turklāt konsultanti paredzēja vismaz divus darbības gadus ar deficītu un neapsvēra nekādu valsts iestāžu iespējamo dalību.
21 It īpaši attiecībā uz TIB dalību, iegādājoties 49 % prasītāja kapitālu (11. pasākums), Komisija apstrīdētā lēmuma 98. un 99. apsvērumā precizē, ka, pēc konsultantu domām, iespējamie riski bija augsti. Šajā ziņā tā uzskata, ka nekas nav darīts, lai no tā izvairītos, un tāpat nav veikta sagaidāmo ienākumu analīze. Turklāt TIB dalībai piemērotie nosacījumi nebija salīdzināmi ar M. G. R. piemērotajiem nosacījumiem. Šajā kontekstā Komisija precizē, ka pretēji Vācijas Federatīvās Republikas paziņojumiem M. G. R. neieguldīja prasītāja kapitālā DEM 2,055 miljonus, bet tikai DEM 0,055 miljonus. Atlikušie DEM 2 miljoni tika samaksāti no valsts resursiem, kas tika piešķirti M. G. R. aizdevumu veidā, ko Komisija uzskata kā divus atbalsta pasākumus par labu prasītājam (skat. šī sprieduma 24. punktu), no kuriem viens bija valsts dotā garantija bankai, kura piešķīra aizdevumu (16. pasākums), un otru nodrošināja hipotēka uz prasītāja nekustamo īpašumu (aizdevums DEM 1,8 miljoni, kas bija 17. pasākuma priekšmets). Risks, ko uzņēmās TIB, kas dalības veidā prasītāja rīcībā nodeva DEM 1,975 miljonus, acīmredzami bija daudz nozīmīgāks nekā tas, ko uzņēmās privātais ieguldītājs. Turklāt tam bija tiesības lauzt līgumu, ja TIB dalība vai citi pasākumi nebija efektīvi.
22 Kas attiecas uz citiem pasākumiem par labu prasītājam, Komisija apstrīdētā lēmuma 100. apsvērumā uzskata, ka, ņemot vērā uzņēmuma konkrēto situāciju un faktu, ka tas turpina savu darbību tirgū, kuram raksturīgs spēcīgi izteikts ražojumu pārpalikums, ieguldītājs, kurš darbojas tirgus ekonomikā, būtu piešķīris finansiālu atbalstu tikai ar nosacījumiem, kas pastāv, ņemot vērā šos faktus.
23 Tādējādi it īpaši attiecībā uz akcionāra aizdevumu, ko piešķīra TIB (12. pasākums), Komisija apstrīdētā lēmuma 102. apsvērumā norāda, ka tika noteikta 12 % likme, bet tā tika piešķirta, nepieprasot ne mazākās garantijas, un ar iebildi par 0 % likmi vismaz pirmajos divos gados, par procentu summas limitu nosakot 50 % no attiecīgā gada peļņas. Turklāt aizdevumam nav pievienotas papildu balsstiesības un nebija paredzēta nekāda piemaksa par risku, lai kompensētu konsultantu paredzētos riskus.
24 Attiecībā uz atsevišķiem valsts banku piešķirtajiem aizdevumiem (divi aizdevumi, kas piešķirti M. G. R., un 21. pasākums) Komisija apstrīdētā lēmuma 102. apsvērumā norāda, ka tie visi ir piešķirti ar zemāku procentu likmi nekā atsauces likme un neraugoties uz to, ka garantijas sniedza valsts iestādes vai arī tie paši aktīvi vairākkārt kalpoja kā garantijas atšķirīgu aizdevumu nodrošināšanai. Īpaši runājot par aizdevumu EKH (16. pasākums), Komisija apstrīdētā lēmuma 103. apsvērumā norāda, ka par to galvoja valsts un netika sniegts personīga rakstura galvojums un ka pat personīga rakstura galvojums būtu zemāka līmeņa nekā ikviena cita garantija un segtu tikai ļoti niecīgu daļu potenciāli nozīmīgo nemaksāšanas risku. Apstrīdētā lēmuma 130. apsvērumā Komisija norāda, ka šis aizdevuma mērķis, lai gan tas tika piešķirts tieši M. G. R., bija atbalstīt uzņēmumu, un līdz ar to tas ir jāuzskata par atbalstu par labu prasītājam.
25 Otrkārt, Komisija pārbauda prasītāja iebildumus.
26 Vispirms tā apstrīdētā lēmuma 106. un 107. apsvērumā precizē, ka prasītājs ir “risinājums darbības turpināšanai”, proti, jaunizveidots uzņēmums Vācijas austrumu daļā, kas ir pārņēmis likvidējamas sabiedrības aktīvus. Pēc Komisijas domām, “risinājumi darbības turpināšanai” nav salīdzināmi ar citiem jaunizveidotiem uzņēmumiem, jo šīs sabiedrības, kas ir pārņēmušas likvidējamas sabiedrības aktīvus un turpina tās darbību, parasti iepriekš neveicot ne mazāko pieņemamo pārstrukturēšanu, manto vairākus strukturālos trūkumus un tām ir nepieciešamas būtiskas izmaiņas, lai pielāgotos tirgus ekonomikai. Komisija paskaidro, ka, ņemot vērā konkrēto situāciju jaunajās federālajās zemēs, tā pieņēma elastīgu un liberālu konceptu, kas ļauj “risinājumiem darbības turpināšanai” saņemt atbalstu pārstrukturēšanai, un norāda, ka šī pieeja tika kodificēta Komisijas Paziņojuma 1999/C 288/02 Kopienas pamatnostādnes attiecībā uz valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (OV C 288, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “1999. gada pamatnostādnes attiecībā uz atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai”) 10. piezīmē.
27 Turklāt Komisija apstrīdētā lēmuma 108.–118. apsvērumā precizē, ka prasītājs bija grūtībās no 1994. gada līdz 1996. gada beigām, kad ļoti iespējams, pateicoties piešķirtajam atbalstam, tas pirmo reizi sasniedza nelielu pozitīvu rezultātu un tā kapitāla daļu vērtība sāka pieaugt.
28 Komisija apstrīdētā lēmuma 108. un 109. apsvērumā norāda, ka Komisijas Paziņojuma 94/C 368/05 Kopienas pamatnostādnes attiecībā uz valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (OV C 368, 12. lpp.; turpmāk tekstā – “1994. gada pamatnostādnes attiecībā uz atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai”) 2.1. punktā paredzētais vispārējais nosacījums ir izpildīts, un atgādina, ka grūtībās nonācis uzņēmums ir uzņēmums, kas ar savu līdzekļu vai savu akcionāru līdzekļu, vai aizņēmuma palīdzību nespēj nodrošināt savu atjaunošanu. Pēc Komisijas domām, no vienas puses, šo situāciju prasītāja izveidošanas laikā un atbalsta piešķiršanas brīdī konstatē RBSH & P un AA sagatavotie ziņojumi, saskaņā ar ko prasītājs ir nonācis grūtībās un paredz savu pārstrukturēšanu, un, no otras puses, to apstiprina fakts, ka šis uzņēmums nekad nav saņēmis finansējumu no privātajām bankām bez valsts atbalsta.
29 Apstrīdētā lēmuma 110. apsvērumā norādot, ka daži 1994. gada pamatnostādņu attiecībā uz atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai rādītāji nav piemērojami jaunizveidotiem uzņēmumiem, Komisija apstrīdētā lēmuma 111.–113. apsvērumā precizē, ka aktīvu zemā neto vērtība, pārmērīgi lielais personāls, pašfinansēšanas bruto līmenis un uzņēmuma parāda pieaugums apliecina, ka prasītājs atbalsta piešķiršanas brīdī bija nonācis grūtībās. Turklāt Komisija apstrīdētā lēmuma 114. apsvērumā paskaidro, ka, ja speciālas atmaksāšanas shēmas piemērošana (33. pasākums), iespējams, izraisīja lielākus zaudējumus, bez valsts atbalsta prasītājs būtu cietis nenoliedzami lielākus zaudējumus un, iespējams, būtu izzudis no tirgus.
30 Komisija apstrīdētā lēmuma 115. un 116. apsvērumā norāda, ka tās secinājumu nevar ex post grozīt fakts, ka prasītāja grūtības tika pārvarētas īsā laika periodā, pateicoties piešķirtajam būtiskajam atbalstam. Tāpat tā apstrīd 2002. gada 21. janvāra ziņojuma, ko iesniedza Vācijas Federatīvā Republika, saturu un atgādina, ka 1994. gadā pieejamajos ziņojumos ir secināts, ka, lai atjaunotu šo uzņēmumu, valsts atbalsts bija absolūti noteicošs.
31 Treškārt, Komisija pārbauda, vai prasītājam piešķirtie atbalsti ir atbilstoši apstiprinātajām atbalsta shēmām, uz ko atsaucas Vācijas Federatīvā Republika.
32 Šīs pārbaudes beigās Komisija apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā secināja, ka vairāki prasītājam piešķirtie pasākumi, to skaitā 17. pasākums (skat. iepriekš 21. punktu), ir pastāvoši atbalsti, kas Komisijai nav no jauna jāpārbauda.
33 Savukārt apstrīdētā lēmuma 128. un 129. apsvērumā Komisija uzskata, ka Tīringenes federālās zemes subsīdija ieguldījumiem (15. pasākums) nav atbilstoša shēmai, saskaņā ar kuru šī subsīdija, domājams, tika piešķirta, norādot, ka prasītājs subsīdijas piešķiršanas laikā bija grūtībās nonācis uzņēmums. Tā precizē, ka formālās pārbaudes procedūras pagarināšanas laikā tā ir kļūdaini norādījusi, ka atļautā shēma ir piemērojama tikai maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), bet Vācijas Federatīvā Republika ļoti pareizi ir norādījusi, ka arī lielie uzņēmumi šīs shēmas ietvaros ar dažiem nosacījumiem būtu varējuši iegūt atbalstus. Komisija savukārt norāda, ka shēma no savas piemērošanas jomas nepārprotami izslēdz grūtībās nonākušus uzņēmumus, un atgādina, ka tā par šo shēmu ir pieņēmusi nelabvēlīgu lēmumu, jo tā ir ļaunprātīgi lietota, tāpēc ka tā tika piemērota it īpaši grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, un tas ir pretrunā Komisijas īpaši pieņemtajām tiesību normām (Komisijas 2002. gada 19. jūnija Lēmums 2003/225/EK par Tīringenes federālās zemes programmu MVU investīciju atbalstam un tās īstenošanu (OV 2003, L 91, 1. lpp.)).
34 Kas attiecas uz EKH aizdevumu (16. pasākums), Komisija apstrīdētā lēmuma 130. apsvērumā precizē, ka tas neatbilst atbalsta programmai kapitāla izveidei, saskaņā ar kuru tas, domājams, tika piešķirts, jo prasītājs nebija MVU.
35 Runājot par subsīdijām nodarbinātības jomā, kas saistītas ar ieguldījumiem apkārtējās vides aizsardzībai (26. pasākums), Komisija apstrīdētā lēmuma 134.–139. apsvērumā uzskata, ka uz tām neattiecas Arbeitsförderungsgesetz (likums par nodarbinātības veicināšanu, turpmāk tekstā – “AFG”) 249.h pants, shēma, ko Komisija apstiprināja kā tādu, kas nav atbalsta shēma. Komisija norāda, ka, no vienas puses, kā to savā 1994. gada 29. jūlija vēstulē paskaidroja Vācijas Federatīvā Republika, AFG 249.h pantā noteiktie pasākumi vides atjaunošanas un uzlabošanas jomā attiecas uz publisko tiesību juridiskām personām un galvenokārt uz reģionālām iestādēm (pilsētas, pagasti, komūnas utt.), to skaitā uz THA pašpārvaldi, un, no otras puses, pasākumiem, kas ir privāta uzņēmuma interesēs, nevar piešķirt atbalstu. Tomēr subsīdiju piešķiršanas brīdī prasītājs bija privāts uzņēmums. Turklāt Komisija norāda, ka daļu subsīdiju piešķīra Tīringenes federālā zeme, lai gan tās piešķirt bija tiesīgs tikai Bundesanstalt für Arbeit (Federālais nodarbinātības dienests). Turklāt subsīdijas labvēlīgā stāvoklī nostādīja prasītāju, jo tās tika piešķirtas veco iekārtu likvidēšanai. Turklāt, pēc Komisijas domām, Vācijas likums ietver ļoti kategorisku atlases elementu, kas attiecīgo pasākumu neļauj uzskatīt par vispārēju pasākumu.
36 Ceturtkārt, Komisija pārbauda pasākumus, kas, domājams, attiecas uz tā dēvēto “de minimis” noteikumu. Kas attiecas it īpaši uz periodu no 1997. līdz 1999. gadam (apstrīdētā lēmuma 152.–154. apsvērums), Komisija apstrīd, ka 30. pasākums un daļa no 32. pasākuma izriet no tā dēvētā “de minimis” noteikuma. Līdz ar to tie ir atbalsti EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.
37 Piektkārt, runājot par atbalstu saderīgumu ar kopējo tirgu, Komisija apstrīdētā lēmuma 157.–174. apsvērumā atgādina, ka attiecībā uz atbalstiem, kas piešķirti līdz 1996. gada beigām, prasītājs līdz 1996. gada beigām bija grūtībās nonācis uzņēmums. Līdz ar to tā uzskata, ka šie atbalsti nav ar kopējo tirgu saderīgi reģionālie atbalsti. Turpinājumā Komisija uzskata, ka 1994. gada pamatnostādnēs attiecībā uz atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai noteiktie nosacījumi, uz ko atsaucas Vācijas Federatīvā Republika, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 80. apsvēruma, šajā gadījumā nav izpildīti. Komisija precizē, ka, no vienas puses, neraugoties uz atkārtotiem rīkojumiem, Vācijas Federatīvā Republika nekad nav paziņojusi neviena pārstrukturēšanas plāna gala redakciju, ne arī norādījusi tos pārstrukturēšanas pasākumus, kas ir faktiski īstenoti, un, no otras puses, ka privātais ieguldījums kopējās pārstrukturēšanas izmaksās nav uzskatāms par nozīmīgu, jo vienīgais patiesi privāta rakstura ieguldījums ir M. G. R. ieguldījums DEM 0,055 miljonu apmērā. Attiecībā uz ad hoc atbalstiem, kas piešķirti pēc 1997. gada, Komisija apstrīdētā lēmuma 175.–184. apsvērumā norāda, ka saskaņā ar pamatnostādnēm par valstu reģionālo atbalstu (OV 1998, C 74, 9. lpp.) tie nevar tikt uzskatīti par saderīgiem ar kopējo tirgu.
38 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Komisija apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punktā paziņoja, ka ar kopīgo tirgu nav saderīgi: TIB akciju iegāde un TIB piešķirtais aizdevums (11. un 12. pasākums), Tīringenes federālās zemes piešķirtās garantijas 90 % apmērā (13., 14., 23. un 30. pasākums), Tīringenes federālās zemes subsīdija (15. pasākums), valsts bankas aizdevums kapitāla izveidei (16. pasākums), valsts bankas aizdevums (21. pasākums), subsīdijas nodarbinātības jomā (26. pasākums), pasākumi darbinieku integrācijai, dalībai gadatirgos un izstādēs un reklāmai (27. pasākums) un pasākumi attiecībā uz pētījumiem un attīstību, darbinieku integrācijai, dalībai gadatirgos un izstādēs un izmaksu samazināšanai (32. pasākums). Apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punktā Komisija Vācijas Federatīvajai Republikai pieprasa veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai atgūtu no prasītāja minētā lēmuma 1. panta 2. punktā norādītos atbalstus.
Process un lietas dalībnieku prasījumi
39 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2003. gada 22. janvārī, prasītājs cēla šo prasību.
40 Ar aktu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2003. gada 30. aprīlī, Vācijas Federatīvā Republika lūdza atļauju iestāties šajā lietā, lai atbalstītu prasītāja prasījumu.
41 Ar aktu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2003. gada 5. maijā, Tīringenes federālā zeme (Freistaat Thüringen) lūdza atļauju iestāties šajā lietā, lai atbalstītu prasītāja prasījumu.
42 Ar piektās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja 2003. gada 9. jūlija rīkojumu Vācijas Federatīvajai Republikai un Tīringenes federālajai zemei tika atļauts iestāties lietā.
43 Pēc grozījumiem Komisijas 2002. gada 30. oktobra lēmumā prasītājs, ņemot vērā šos grozījumus, ar aktu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2003. gada 16. jūlijā, iesniedza replikas rakstu.
44 Vācijas Federatīvā Republika savu iestāšanās rakstu iesniedza 2003. gada 25. augustā.
45 Tīringenes federālā zeme savu iestāšanās rakstu iesniedza 2003. gada 10. septembrī.
46 Noklausījusies tiesneša referenta ziņojumu, Pirmās instances tiesa (piektā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma, pirmkārt, veikt procesa organizatoriskos pasākumus, lūdzot lietas dalībniekus rakstveidā atbildēt uz jautājumiem un iesniegt dokumentus, un, otrkārt, uzsākt mutvārdu procesu. Lietas dalībnieki izpildīja Pirmās instances tiesas lūgumu noteiktajā termiņā.
47 2006. gada 19. oktobra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Pirmās instances tiesas jautājumiem.
48 Prasītāja prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punktu;
– atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz minētā lēmuma 1. panta 2. punktā minētajiem pasākumiem;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;
– neatkarīgi no lietas rezultāta piespriest Komisijai segt izdevumus, kas radušies 2002. gada 30. oktobra lēmuma grozījumu dēļ.
49 Vācijas Federatīvās Republikas, personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punktu un 2. panta 1. punktu vismaz tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Tīringenes federālās zemes piešķirto subsīdiju;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
50 Tīringenes federālās zemes, personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punktu;
– atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz minētā lēmuma 1. panta 2. punktā minētajiem pasākumiem;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;
– neatkarīgi no lietas rezultāta piespriest Komisijai segt izdevumus, kas radušies 2002. gada 30. oktobra lēmuma grozījumu dēļ;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus par iestāšanos lietā.
51 Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
52 Pamatojot savu prasību, prasītājs izvirza četrus atcelšanas pamatus.
53 Pirmie trīs pamati attiecīgi izriet no EKL 87. un 88. panta, tiesiskās drošības principa, tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpuma attiecībā uz Tīringenes federālās zemes subsīdiju investīcijām (15. pasākums) un subsīdijām nodarbinātības jomā, kas saistītas ar ieguldījumiem apkārtējās vides aizsardzībā (26. pasākums).
54 Ceturtais pamats būtībā ir balstīts uz kļūdām faktos un acīmredzamām kļūdām vērtējumā. Prasītājs ceturto pamatu sadala sešās daļās, kas attiecas, pirmkārt, uz faktu materiālo neprecizitāti, otrkārt, uz grūtībās nonākuša uzņēmuma noteikšanu, treškārt, uz TIB darbības novērtējumu attiecībā uz kritēriju par privāto ieguldītāju, ceturtkārt, uz pamatnostādnēm attiecībā uz atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai, piektkārt, uz 22. pasākuma priekšmetu – aizdevuma atgūšanu un, sestkārt, uz tā dēvētajiem “de minimis” atbalstiem laika posmā no 1997. līdz 1999. gadam (32. pasākums). Tomēr, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Komisija it īpaši atcēla rīkojumu par aizdevuma, kas ir 22. pasākuma priekšmets, atgūšanu (skat. iepriekš 15. punktu). Turklāt pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas lietas dalībnieki nav vienojušies par subsīdiju, kas ir 32. pasākuma priekšmets, aprēķināšanu. Atbildot uz Pirmās instances tiesas jautājumu, tās apliecināja, ka vairs nepastāv strīdus jautājumi par 32. pasākumu (tā dēvēto “de minimis” atbalstu laikā no 1997. līdz 1999. gadam), kas tika norādīts tiesas sēdes protokolā. Tātad vairs nav jāpārbauda ceturtā pamata pēdējās divas daļas.
55 Pirmās instances tiesa pirmos trīs pamatus, kas attiecas tikai uz 15. un 26. pasākumu, izskatīs kopā un tad izskatīs atsevišķi ceturto pamatu, kas attiecas uz pārējiem apstrīdētajā lēmumā norādītajiem pasākumiem.
A – Par pirmo, otro un trešo pamatu, kas balstīts uz EKL 87. un 88. panta, tiesiskās drošības principa un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu
1. Par Tīringenes federālās zemes subsīdiju investīcijām (15. pasākums)
a) Lietas dalībnieku argumenti
Par EKL 87. un 88. panta pārkāpumu
56 Prasītājs apgalvo, ka Tīringenes federālās zemes subsīdija investīcijām tika piešķirta atbilstoši apstiprinātai atbalsta vispārējai shēmai un tātad ir pastāvošs atbalsts. Tas galvenokārt uzsver, ka Komisija ar atpakaļejošu spēku ieviesa papildu nosacījumus vispārējā akceptētā atbalsta shēmā, un, pakārtoti, ka tas nevarēja tikt uzskatīts par grūtībās nonākušu uzņēmumu.
– Par shēmas piemērošanas nosacījumiem
57 Prasītājs uzsver, ka Tīringenes federālās zemes programma par labu MVU ieguldījumiem bija piemērojama visiem uzņēmumiem bez izņēmuma un līdz ar to arī grūtībās nonākušiem uzņēmumiem un “risinājumiem darbības turpināšanai”. Šādi nosacījumi neizriet ne no Komisijas 1993. gada 26. novembra atļaujas vēstules, ne no paziņojuma, kas saīsinātā veidā publicēts Oficiālajā Vēstnesī. Tieši pretēji, no šīs publikācijas izrietēja, ka programma ir paredzēta tieši tādiem jaunizveidotiem uzņēmumiem kā prasītājs un ka viens no tās mērķiem bija sniegt sākuma atbalstu.
58 Prasītājs uzskata, ka Vācijas Federatīvās Republikas 1993. gada 26. augusta paziņojumā sniegtie precizējumi bija paredzēti tikai paziņotās shēmas paskaidrošanai un negrozīja programmas nepārprotamo saturu. Ja Komisija uzskatīja, ka paziņotais teksts ietver noteiktus gadījumus, ko tā nevēlas atļaut, tai bija jāuzsāk formāla pārbaudes procedūra un tās ietvaros jāpieprasa shēmas grozījumi vai jāparedz pienākums paziņot individuāli. Katrā ziņā 1993. gada 26. augusta paziņojums neesot izslēdzis programmas piemērošanu tādiem gadījumiem kā prasītāja gadījums, kas ir ieguvis uzņēmuma aktīvus un tos modernizējis.
59 Pēc prasītāja domām, programmas ierobežojumu nevar arī secināt no tās kā reģionālas atbalsta shēmas atļaujas. Savukārt grūtībās nonākuši uzņēmumi atbilstoši Komisijas lēmumu pieņemšanas praksei var saņemt reģionālu atbalstu (Komisijas 1998. gada 22. aprīļa Lēmums 1999/157/EK par valsts atbalstu Triptis Porzellan GmbH i. GV., Tīringene (OV 1999, L 52, 48. lpp.), un Komisijas 2002. gada 2. oktobra Lēmums 2003/383/EK par valsts atbalstu C 44/01 (ex NN 147/98), ko Vācija piešķīra Technische Glaswerke Ilmenau GmbH (OV 2003, L 140, 30. lpp.)), ka tas ir noteikts arī apstrīdētajā lēmumā. Tāpat “risinājums darbības turpināšanai”, kas minēts 1999. gada pamatnostādņu attiecībā uz atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai 10. piezīmē, varētu pretendēt uz Tīringenes federālās zemes subsīdiju, minētā tiesību norma reģionāla atbalsta ietvaros neizslēdz atbalstu jaunizveidotiem uzņēmumiem. Prasītājs norāda, ka šajā kontekstā tas nav saņēmis subsīdiju ieguldījumiem pārstrukturēšanā, bet attaisnotiem ieguldījumiem atbilstoši akceptētajai programmai.
60 Tāpat prasītājs norāda, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma, ka programma, neraugoties uz tās nosaukumu, bija piemērojama ne tikai MVU, jo Komisija to bija akceptējusi arī attiecībā uz lielākiem uzņēmumiem.
61 Prasītājs attiecībā uz Lēmumu 2003/225 par programmas ļaunprātīgu piemērošanu apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija shēmas piemērošanas pārbaudi ir skaidri atstājusi prasītāja ziņā un līdz ar to šo lēmumu nevar izmantot pret prasītāju.
62 Visbeidzot prasītājs uzsver, ka Komisijas pārbaudei ir jāaprobežojas ar pārliecināšanos, ka valsts iestāžu veiktajā novērtējumā par atbalsta atbilstību shēmai, saskaņā ar kuru tas ir piešķirts, nav pieļauta acīmredzama kļūda.
63 Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka, pat ja Vācijas valdības 1993. gada 26. augusta paziņojums izslēgtu atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai, Komisija vēl arvien nav noteikusi, ka ar strīdīgo subsīdiju nav ievēroti akceptētās atbalsta programmas nosacījumi. Pēc Vācijas Federatīvās Republikas domām, ir jāpārbauda, vai no 1994. gada maija ex ante perspektīvas strīdīgā subsīdija ieguldījumiem var tikt atzīta par atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai, kas ir izslēgts no programmas piemērošanas. Vācijas Federatīvā Republika šajā ziņā uzskata, ka, ja jaunizveidots uzņēmums, kas nav grūtībās nonācis uzņēmums, nevar saņemt atbalstu pārstrukturēšanai, tad subsīdijas piešķiršana ieguldījumiem atbilst programmas nosacījumiem, jo tā nav atbalsts pārstrukturēšanai.
64 Tīringenes federālā zeme pilnībā atbalsta prasītāja pozīciju un it īpaši kritizē faktu, ka Komisija izveidotu mākslīgu dalījuma līniju starp reģionālo atbalstu un atbalstu pārstrukturēšanai.
65 Komisija iebilst, ka Vācijas Federatīvā Republika 1993. gada 26. augusta paziņojumā nepārprotami precizēja, ka grūtībās nonākuši uzņēmumi bija izslēgti no shēmas piemērošanas jomas un ka no tai paziņotās shēmas, kā arī no Oficiālajā Vēstnesī publicētās atsauces skaidri izriet, ka atbalsts glābšanai un pārstrukturēšanai nebija iekļauts.
– Par prasītāja noteikšanu par grūtībās nonākušu uzņēmumu
66 Prasītājs apgalvo, ka tas ir jaunizveidots uzņēmums, kas nekad ne saskaņā ar uzņēmuma plānu, ne tā reālās attīstības ietvaros nav bijis grūtībās nonācis uzņēmums.
67 Pirmkārt, prasītājs uzsver, ka atbilstoši principam, ko Komisija konstanti ievēro, jaunizveidots uzņēmums nav uzskatāms par grūtībās nonākušu uzņēmumu, pat ja tas pārņem likvidējamās sabiedrības aktīvus. Turklāt visu “risinājumu darbības turpināšanai” noteikšana par grūtībās nonākušiem uzņēmumiem nevar izrietēt no 1999. gada pamatnostādņu attiecībā uz atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai 10. zemsvītras piezīmes. Pēc prasītāja domām, uzskatīt, ka visi Austrumvācijas “risinājumi darbības turpināšanai”, kas maksātnespējas procedūras laikā ir pārņēmuši aktīvus, ir grūtībās nonākuši uzņēmumi, būtu acīmredzami nepareizi un radītu diskrimināciju starp jaunizveidotajiem uzņēmumiem Austrumvācijā un pārējā Eiropas Savienībā.
68 Otrkārt, prasītājs uzsver, ka to ir radījis neatkarīgs ieguldītājs, savā jomā atzīts eksperts, kas nezināja par Kahla I grūtībām. Komisija sava apgalvojuma pamatojumam nav iesniegusi nevienu pierādījumu, saskaņā ar kuru prasītājs būtu tiešām “mantojis” likvidējamās sabiedrības Kahla I grūtības. Pēc prasītāja domām, nepastāv materiālas norādes, kas ļautu secināt, ka prasītājs bija daļa no tā paša “materiālā veidojuma” kā Kahla I. Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru divus uzņēmumus nevar uzskatīt par vienu un to pašu “juridisko vienību”. Prasītājs apliecina, ka tas nav turpinājis likvidējamā uzņēmuma darbību, bet tikai tiesas uzraudzībā veicamas sanācijas procesā par tirgus cenu iegādājies aktīvus un tos izmantojis konsekventa un pieņemama uzņēmuma plāna ietvaros, kas attiecas uz pavisam citu tirgu, izmantojot pavisam citu struktūru un pavisam citu mārketinga stratēģiju, un kas paredzēts krasi atšķirīgam klientu lokam. Turklāt tas, ka prasītājs turpināja ieguldīt iegādātajās lietotajās mašīnās, vēl nenozīmē, ka prasītājs būtu “mantojis” Kahla I grūtības.
69 Treškārt, prasītājs apgalvo, ka RBSH & P sagatavotajā ziņojumā, kā arī AA biroja sagatavotajā ziņojumā ir aprakstīta jauna uzņēmuma izveide. Šajos ziņojumos nav ietverti pārstrukturēšanas plāni un līdz ar to apgalvojums, ka prasītājs jau sākotnēji ir radīts kā grūtībās nonācis uzņēmums, nav pamatota. Pēc prasītāja domām, uzņēmuma plāni parāda, ka nebija paredzēts, ka jaunajam uzņēmumam būs grūtības. Savukārt konsultanti ex ante secināja, ka uzņēmuma plāns ir ekonomiski reālistisks. Šie novērtējumi bija precīzi vai pat ļoti pieticīgi, jo uzņēmums bija piedzīvojis visai veiksmīgu attīstību, kas pārsniedz sākotnējās ieceres, ko apstiprināja auditoru biroja Saale/Revision slēdziens. Prasītājs savā replikas rakstā lūdz, lai par šo jautājumu tiek uzklausīts Pirmās instances tiesas norīkots eksperts.
70 Ceturtkārt, prasītājs uzsver, ka 1994. gada pamatnostādņu attiecībā uz atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai 2.1. punktā un 1999. gada pamatnostādņu attiecībā uz atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai 4. un nākamajos punktos noteikto kritēriju pārbaude parāda, ka tas nebija grūtībās nonācis uzņēmums.
71 Komisija, detalizēti nepārbaudot katru no šiem kritērijiem, nav rīkojusies atbilstoši savai iedibinātai lēmumu pieņemšanas praksei. Pēc prasītāja domām, Komisija patiesībā ir atzinusi, ka vairākums no pamatnostādņu attiecībā uz atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai kritērijiem, tādiem kā peļņas samazināšanās, zaudējumu pieaugums, pašfinansēšanās bruto līmeņa samazināšanās, finanšu izdevumu pieaugums, šajā gadījumā nebija izpildīti vai apliecināja, ka tie nav izšķiroši, ja runa ir par jauna uzņēmuma novērtēšanu.
72 Prasītājs uzskata, ka – pretēji Komisijas apgalvotajam – uzņēmuma plāna rādītāji neatbilst dažiem pamatnostādņu attiecībā uz atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai kritērijiem. Pretēji tam, neto grāmatvedības vērtība, pašfinansēšanās bruto līmenis un finanšu izdevumi, kā to parāda biroja Saale/Revision slēdziens, attīstījās atbilstoši uzņēmuma plānā paredzētajam.
73 Runājot par neto grāmatvedības vērtību, Komisija nav iesniegusi pierādījumus par to, ka tā bija nenormāli zema darbotiesspējīgam uzņēmumam. Tomēr prasītājs jau ir pierādījis, ka neto grāmatvedības vērtība nenorādīja uz nekādām finansiālām vai ekonomiskām grūtībām. Prasītājs apgalvo, ka tas gan ar saviem plāniem (ex ante), gan ar vēl daudzsološākiem skaitļiem nekā tā sasniegtie rezultāti (ex post) nodrošināja, ka iegādātie aktīvi ļāva izveidot rentablu uzņēmumu. Pēc prasītāja domām, aktīvu finansēšanas veids nedod nekādas norādes par to, vai neto grāmatvedības vērtība ir attīstījusies negatīvi vai tā jau no paša sākuma ir bijusi pārāk zema dzīvotspējīgam uzņēmumam. Turklāt Komisija secināja, ka aktīvi tika iegādāti par tirgus cenu, un nepaskaidroja, kā šī neto grāmatvedības vērtība varēja būt pārāk zema, kaut arī tā atbilda tirgus vērtībai.
74 Turklāt uzņēmuma plānā ierakstītais pašfinansēšanās bruto līmenis un finanšu izdevumi būtu jāuzskata par normāliem. Uzņēmuma plāns skaidri neparedzēja, ka pašfinansēšanās bruto līmenis samazināsies vai ka finanšu izdevumi kļūs pārāk lieli.
75 Attiecībā uz pašfinansēšanās bruto līmeni prasītājs apgalvo, ka, runājot par “start up”, tas vēl arvien ir zems vai sākumā pat negatīvs. Turklāt prasītājs uzsver, ka nepastāv neviens pierādījums tam, ka “cash‑flow” būtu pārāk zems prasītāja funkcionālajai darbībai. Likviditātes grūtības nebija paredzētas un īsteni neparādījās plāna īstenošanas laikā. Starp citu, – pretēji Komisijas viedoklim – sabiedrības “cash‑flow” radās no tās funkcionālās darbības, nevis no atbalsta, un jebkurā gadījumā “cash‑flow” avots nevar pierādīt, ka naudas plūsma ir pārāk zema, jo pat pēc visu atbalstu atvilkuma uzņēmumam ir pozitīvs “cash‑flow”.
76 Attiecībā uz finanšu izdevumiem prasītājs apgalvo, ka tie neizriet no kredītiem, kas bija jāņem pagātnes ekonomisko grūtību dēļ, apgalvojums, uz kuru ir balstīti pamatnostādņu attiecībā uz atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai kritēriji. Tieši pretēji, šie izdevumi izriet tikai no ieguldījumiem ienesīgos pamatlīdzekļos, kas apmierinoša uzņēmuma plāna ietvaros īstermiņā ir izdevīgi, kā to apliecināja tā darbības aktīvā attīstība. Komisija mēģina ignorēt šo faktu, atsaucoties uz šķietamo nepieciešamību pēc ex ante attīstības.
77 Prasītājs tāpat apstrīd Komisijas apgalvojumu, ka nodarbināto skaits bija pārāk liels. Tas atgādina, ka sabiedrība kopš darbības atsākšanas ir pieņēmusi darbā tikai 380 no 696 darbiniekiem, ko 1993. gadā nodarbināja Kahla I. Nelielo štatu samazināšanu līdz 322 darbiniekiem 1996. gada sākumā neizskaidro ekonomiskās grūtības, bet efektīvākas organizācijas ieviešana pēc pirmā darbības posma un pēc pirmo ieguldījumu veikšanas.
78 Attiecībā uz zaudējumiem, ko konsultanti plānoja no 1994. līdz 1996. gadam, prasītājs pārmet Komisijai, ka tā nav pārbaudījusi, vai zaudējumi ir saistīti ar uzņēmuma struktūru, un apgalvo, ka zaudējumi ir saistīti ar darbības uzsākšanu. Pēc prasītāja domām, uzņēmuma plāna īstenošana neradīja nekādus uzņēmuma zaudējumus; vienīgie zaudējumi bilancē radās no nodokļu atmaksāšanas, kas atbilstoši akceptētai atbalsta shēmai ir ārkārtēja. Ja prasītājs būtu veicis atmaksu atbilstoši piemērojamiem vispārējiem noteikumiem šajā jomā, tas būtu uzrādījis peļņu no pirmā gada. Pēc prasītāja domām, tas izriet no tā sniegtajiem paskaidrojumiem formālās pārbaudes procedūras ietvaros un no grāmatvedības eksperta ziņojuma, ko tas iesniedza.
79 Piektkārt, prasītājs uzsver, ka tikai tādēļ vien, ka uzņēmums saņem valsts finanšu līdzekļus, tas nav nonācis grūtībās. Šis apburtais loks novestu pie tā, ka visi uzņēmumi, kas saņem atbalstu ieguldījumiem, lai iegādātos lietotus priekšmetus, būtu grūtībās nonākuši uzņēmumi. Tomēr, ja runājam par plānu, kas ietver finansēšanas programmu, kurā ir plānoti atbilstoši noteikumi, lai izvairītos no paredzamajiem riskiem tā, ka uzņēmums pēc izveides perioda var pastāvēt bez atbalsta, tad izveidoto uzņēmumu nevar uzskatīt par grūtībās nonākušu uzņēmumu.
80 Turklāt TIB un M. G. R. uzņēmuma rīcībā nodeva nozīmīgu apmēru savus līdzekļus, kas nav pielīdzināmi atbalstam. Attiecībā uz M. G. R. ieguldītajiem līdzekļiem prasītājs apgalvo, ka, lai atbildētu uz jautājumu, vai uzņēmums ir grūtībās nonācis uzņēmums, jautājums, kādā veidā ieguldītājs ir finansējis savu ieguldījumu uzņēmumā, nav izšķirošs. Attiecībā uz TIB ieguldītajiem līdzekļiem prasītājs uzskata, ka tie nav pielīdzināmi atbalstam, un apgalvo, ka šo līdzekļu noteikšana par valsts atbalstu jebkurā gadījumā nekādi neietekmētu citu subsīdiju likumību vai subsīdijas ieguldījumiem saderību ar shēmu, kuras ietvaros tā ir piešķirta.
81 Tīringenes federālā zeme it īpaši norāda, ka periods, kurā prasītājs, iespējams, bija nonācis grūtībās, bija īpaši īss, un turklāt paskaidro, ka citas procedūras ietvaros prasītāja nosaukuma iekļaušana grūtībās nonākušo uzņēmumu sarakstā notika netīši un Vācijas Federatīvā Republika to vēlāk izlaboja.
82 Komisija uzskata, ka prasītāja un Tīringenes federālās zemes iesniegtie argumenti ir jānoraida kopumā kā nepamatoti.
Par tiesiskās drošības principa pārkāpumu
83 Prasītājs uzsver, ka Komisija akceptētajā shēmā vēlāk ieviesa jaunus, tam nelabvēlīgus nosacījumus un ka Komisija ar atpakaļejošu spēku attiecīgi grozīja tā juridisko situāciju, pārkāpjot tiesiskās drošības principu. Tā kā akceptēto programmu ietvaros piešķirtajam atbalstam nav nepieciešama atļauja, iespējamie ierobežojumi ir jāatspoguļo vai nu pašā shēmā vai lēmumā par atļauju.
84 Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka tas būtu pretēji tiesiskai drošībai, ka Komisija ex post no atbilstīgas ex ante perspektīvas neatbalstītu kompetentas valsts iestādes interpretāciju, kas ir pamatota ar atbalsta piešķiršanas brīdī spēkā esošajām tiesībām atbalsta jomā. Šajā kontekstā Vācijas Federatīvā Republika uzsver, ka no ex ante 1994. gada maija perspektīvas bija saprātīgi noteikt prasītāju par jaunizveidotu uzņēmumu, uz kuru neattiecas 1994. gada pamatnostādnes attiecībā uz atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai un kas līdz ar to subsīdijas ieguldījumiem veidā nav saņēmis atbalstu pārstrukturēšanai. Turklāt atbilstoši Komisijas 1979. gada paziņojuma ar nosaukumu “Reģionālo atbalsta shēmu koordinēšanas principu piemērošanas noteikumi” (OV C 31) pielikuma 18. punkta i) apakšpunktam “arī ieguldījumu pamatkapitālā, kas īstenots, pārņemot uzņēmumu, kas ir slēgts vai kas bez šīs pārņemšanas tiks slēgts, var uzskatīt par sākotnējo ieguldījumu”. Visbeidzot, tā kā prasītājs ir iegādājies aktīvus par tirgus cenu, 1994. gada pamatnostādnes attiecībā uz atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai neizslēdz, ka strīdīgā subsīdija ieguldījumiem, kas piešķirta šo aktīvu iegādei, var tikt atzīta par reģionālo atbalstu.
85 Tīringenes federālā zeme piekrīt prasītāja argumentācijai un piebilst, ka Komisijai atbilstoši tiesiskās drošības principam ir tikai jāsecina, vai šajā gadījumā valsts iestāde ir ļaunprātīgi izmantojusi apstiprināto programmu.
86 Komisija iebilst, ka apstrīdētais lēmums nav ar atpakaļejošu spēku grozījis prasītāja juridisko situāciju, jo pasākuma piemērošanas joma bija ierobežota jau no paša sākuma.
Par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu
87 Prasītājs atsaucas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu tiktāl, ciktāl Komisija neņēma vērā, ka programmas atļauja, kāda tā ir publicēta, neļāva atklāt bargos ierobežojumus, ko tā ir piemērojusi apstrīdētā lēmuma ietvaros. Prasītājs uzskata, ka uzņēmējs kā krietns un rūpīgs saimnieks, veicot savas darbības, var pieļaut, ka pastāv atbalsts, kad atļautās programmas visi nosacījumi ir izpildīti.
88 Nepastāvot nevienai iebildei programmas vai atļaujas tekstā, prasītājs nevarēja tās atklāt, pat izrādot visu nepieciešamo rūpību. Pieejamā publikācija Oficiālajā Vēstnesī nesniedz nekādas norādes, kas prasītājam liktu šaubīties par atļautās programmas saturu. Tātad tam nebija ne iemesla, ne juridiska pienākuma interesēties Komisijā, vai programmas nosacījumi patiesi ir izpildīti.
89 Turklāt prasītājs uzskata, ka rūpīgs uzņēmējs nevarēja paredzēt, ka Komisija, atkāpjoties no savas pastāvīgās prakses un pārkāpjot pat tās publicēto pamatnostādņu formulējumu, jaunizveidotu uzņēmumu atzīs par grūtībās nonākušu uzņēmumu.
90 Komisija apstrīd visus prasītāja izvirzītos argumentus.
b) Pirmās instances tiesas vērtējums
Par EKL 87. un 88. panta pārkāpumu
91 Prasītājs būtībā apstrīd Komisijas vērtējumu, ka Tīringenes federālās zemes programma par MVU ieguldījumiem neattiecas uz subsīdiju ieguldījumiem, kas ir 15. pasākuma priekšmets.
92 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja vispārēja atbalsta shēma ir vienreiz apstiprināta, individuālie īstenošanas pasākumi nav tai jāpaziņo, izņemot gadījumus, kad Komisija apstiprinošajā lēmumā ir sniegusi attiecīgas atrunas. Tā kā individuālie pasākumi ir vispārējas atbalsta shēmas individuālie īstenošanas pasākumi, faktori, kas Komisijai jāņem vērā, lai tos izvērtētu, ir tādi paši kā tie, kurus tā ir ņēmusi vērā, izvērtējot vispārējo atbalsta shēmu. Līdz ar to nav lietderīgi, ja Komisija pārbaudītu individuālo atbalstu (Tiesas 1994. gada 5. oktobra spriedums lietā C‑47/91 Itālija/Komisija, Recueil, I‑4635. lpp., 21. punkts).
93 Atbalsts, kuru piemērojot tiek stingri un paredzami ievēroti noteikumi, kas formulēti lēmumā par vispārējas shēmas apstiprināšanu, tiek uzskatīts par pastāvošu atbalstu, par ko nav jāziņo Komisijai un kas nav jāpārbauda saskaņā ar EKL 87. pantu (Tiesas 2002. gada 16. maija spriedums lietā C‑321/99 P ARAP u.c./Komisija, Recueil, I‑4287. lpp., 83. punkts, un Pirmās instances tiesas 2004. gada 18. novembra spriedums lietā T‑176/01 Ferriere Nord/Komisija, Krājums, II‑3931. lpp., 51. punkts).
94 Savukārt, ja šos pasākumus nenosaka minētās vispārējās shēmas, tie ir jauni atbalsti, kuru saderība ar kopējo tirgu ir pakļauta Komisijas pārbaudei.
95 Turklāt ir jānorāda, ka Komisijas lēmums, ar kuru tiek izlemta atbalsta atbilstība attiecīgajai shēmai, izriet no Komisijas pienākuma rūpēties par EKL 87. un 88. panta piemērošanu. Līdz ar to Komisijas pārbaude par atbalsta saderīgumu ar šo shēmu nav iniciatīva, kas pārsniegtu Komisijas kompetenci. Tātad, pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, Komisijas vērtējumu neierobežo valsts iestāžu, kas piešķīrušas atbalstu, vērtējums.
96 Pirmās instances tiesa uzskata, ka citi apgalvojumi par EKL 87. un 88. panta pārkāpumu ir jāpārbauda divos veidos. Vispirms ir jāpārbauda Tīringenes federālās zemes programmas konkrētā piemērošanas joma un pēc tam, ņemot vērā šo pārbaudi, vai prasītājam piešķirtais atbalsts atbilst šajā programmā noteiktajiem piešķiršanas nosacījumiem.
– Par akceptētās shēmas piemērošanas jomu
97 Ir jāatgādina, ka 1993. gada 1. jūlijā Vācijas Federatīvā Republika paziņoja par Tīringenes federālās zemes programma par MVU ieguldījumiem kā par reģionālu shēmu.
98 Atbilstoši direktīvas tekstam, kas nosaka Tīringenes federālās zemes programmu, un tās paziņojuma formulārā ietvertajiem norādījumiem shēmas ietvaros potenciālie saņēmēji lielākoties bija MVU, kas darbojas ražošanas nozarē, un citi līdzīgi uzņēmumi Tīringenes federālajā zemē. Tomēr, atkāpjoties no iepriekš minētajiem noteikumiem, lielākie uzņēmumi varēja saņemt atbalstu šīs programmas ietvaros.
99 Saskaņā ar iepriekš minēto direktīvu šis atbalsts attiecās uz visa veida un mērķa ieguldījumiem, izņemot atbalstu pētniecībai un attīstībai. Programmas ietvaros tādas atmaksājamās izmaksas kā paziņojuma formulāra 11. punktā minētās segs gan ieguldījumus ražošanā (izņemot zemes iegādi), gan ieguldījumus, kas veikti pārstrukturēšanas programmas ietvaros.
100 Tāpat no direktīvas teksta un paziņojuma formulāra izriet, ka atbalsts bija saistīts ar plānu un ka to varēja piešķirt tikai ar nosacījumu, ka pastāv “ilgstošs un spēcīgs plāns, ņemot vērā subsīdijas, kas ir saņemtas šīs direktīvas ietvaros, un ko globālo finansēšanas pasākumu ietvaros ir apstiprinājusi uzņēmuma banka”.
101 Vācijas Federatīvā Republika programmas paziņojumā vienlaikus atsaucas uz EKL 87. panta 2. punkta c) apakšpunkta un EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunkta noteikumiem un pamato atbalsta saderīgumu ar kopējo tirgu, balstoties uz īpašajām grūtībām, ar ko saskaras Austrumvācijas MVU saistībā ar pāreju uz tirgus ekonomiku. Šajā kontekstā tā precizē, ka “no pagātnes plānotās ekonomikas mantoto nekustamo īpašumu un iekārtu nolietojums un parasti naudas līdzekļu neesamība rada [radīja] Tīringenes [MVU] neproporcionālas finanšu vajadzības un līdz ar to rada [radīja] jautājumu [..] par viņu pieeju tirgum ar taisnīgiem nosacījumiem”. Šajā kontekstā pasākumu mērķis ir Tīringenes federālajā zemē atjaunot tradicionālo MVU struktūru.
102 Uzskatot, ka ir nepieciešami vēlāki skaidrojumi attiecībā uz jēdzienu “pārstrukturēšanas programma”, kas minēts paziņojuma formulāra 11. punktā (skat. iepriekš 99. punktu), Komisija ar 1993. gada 3. augusta vēstuli lūdza Vācijas Federatīvajai Republikai papildu informāciju.
103 Atbildot uz šo lūgumu, Vācijas Federatīvā Republika savā 1993. gada 26. augusta paziņojumā (turpmāk tekstā – “1993. gada 26. augusta paziņojums”), ko Komisija saņēma 1993. gada 30. augustā, norādīja:
“Runājot par paziņojuma 11. punktu (jēdzienu “pārstrukturēšana”), pastāv acīmredzams pārpratums. [Vācijas] valdība precizē, ka šī atbalsta programma neļauj saņemt atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai. Šiem konkrētajiem mērķiem Tīringenes federālā zeme ir jau atsevišķi paziņojusi divas direktīvas [..]. Atbalsta iegūšanas nosacījumi atbilst Kopienas noteikumu par struktūrfondiem garam un burtam. [..] Kā tas jau tika izklāstīts 1993. gada 1. jūlija [paziņojumā], šo pasākumu mērķis ir atbalstīt pēc 1989. gada privatizēto [MVU], kas, esot darbotiesspējīgi, bieži atrodas nestabilā finansiālā situācijā, nepieciešamos ieguldījumus un centienus piemēroties augstajām tirgus prasībām. “Pārstrukturēšanas programma” šajā kontekstā ir jāuzlūko kā atbalsta programma ieguldījumiem jauna uzņēmuma veidošanā, attīstībā un modernizācijā.”
104 Visbeidzot ar 1993. gada 26. novembra vēstuli Komisija, tieši atsaucoties uz 1993. gada 26. augusta paziņojumu, nolēma neizteikt iebildumus attiecībā uz paziņotās programmas īstenošanu.
105 No iepriekš minētā izriet, ka Vācijas Federatīvā Republika, pirms Komisija bija apstiprinājusi shēmu, pirmkārt, sniedza tai norādes par atbalsta saņēmēju finansiālo situāciju, kam programma bija paredzēta, precizējot, ka runa ir par uzņēmumiem, kas ir privatizēti pēc 1989. gada, kas, “esot darbotiesspējīgi, atrodas finansiāli nestabilā situācijā”.
106 Šajā ziņā ir jāsecina, ka atsauce uz attiecīgo uzņēmumu “finansiāli nestabilu situāciju”, šauri interpretējot it īpaši pēc tās formulējuma, tās konteksta un tās mērķiem (šajā sakarā skat. Tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑277/00 Vācija/Komisija, Recueil, I‑3925. lpp., 20. un 21. punkts un tajos minētā judikatūra), nav uzskatāma par tādu, kas attiecas uz grūtībās nonākušiem uzņēmumiem. Jānorāda, kā Vācijas Federatīvā Republika to izskaidroja paziņojumā par shēmu, ka Tīringenes federālās zemes uzņēmumi kā, starp citu, lielākā daļa bijušo VDR uzņēmumu ir nonākuši īpašās grūtībās pārejas no plānotās ekonomikas uz tirgus ekonomiku dēļ. Šajā kontekstā ir jāsaprot atsauce uz “finansiāli nestabilu situāciju”, kurā, iespējams, varēja nonākt potenciālie saņēmēji programmas ietvaros. Jēdziena “finansiāli nestabila situācija” lietošana tātad attiecas uz grūtībām, kas saistītas ar pāreju
