ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI] SECINĀJUMI,

sniegti 2010. gada 15. jūnijā 1(1)

Lieta C‑108/09

Ker-Optika Bt.

pret

ÀNTSZ Dél-dunántúli Regionális Intézete

(Baranya Megyei Bíróság (Ungārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Preču brīva aprite – Pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību – Pārdošanas noteikumi – Kontaktlēcu tirdzniecība, izmantojot internetu – Valsts tiesiskais regulējums, kas kontaktlēcu tirdzniecību atļauj vienīgi specializētos medicīnas ierīču veikalos

I –    Ievads

1.        Šajā lietā Tiesa ir aicināta precizēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvas 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (2) (turpmāk tekstā – “direktīva par elektronisko tirdzniecību”) piemērošanas jomu, kā arī no jauna piemērot savu judikatūru spriedumā apvienotajās lietās Keck un Mithouard (3), lai noskaidrotu, vai aizliegums internetā tirgot kontaktlēcas ir saderīgs ar Līguma noteikumiem par preču brīvu apriti.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības primārās tiesības

2.        EKL 28. pantā ir noteikts, ka “dalībvalstu starpā ir aizliegti importa kvantitatīvie ierobežojumi un citi pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību”.

3.        EKL 30. pantā ir paredzēts, ka “[EKL] 28. un 29. pants neliedz noteikt importa, eksporta vai tranzīta aizliegumus vai ierobežojumus, kas pamatojas uz sabiedrības morāles, sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumiem, uz cilvēku veselības un dzīvības aizsardzības, kā arī dzīvnieku un augu aizsardzības, nacionālu mākslas, vēstures vai arheoloģijas bagātību aizsardzības, vai rūpnieciskā un komerciālā īpašuma aizsardzības apsvērumiem. Šādus aizliegumus vai ierobežojumus tomēr nedrīkst piemērot dalībvalstu tirdzniecībā kā patvaļīgas diskriminācijas vai slēptas ierobežošanas līdzekļus”.

B –    Savienības atvasinātās tiesības

4.        Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvas 98/34/EK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā (4), kurā grozījumi ir izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvu 98/48/EK (5) (turpmāk tekstā – “Direktīva 98/34”), 1. panta 2. punktā informācijas sabiedrības pakalpojumi minētās direktīvas izpratnē tiek definēti šādi:

““pakalpojums” – jebkāds Informācijas sabiedrības pakalpojums, tas ir, jebkāds pakalpojums, ko parasti sniedz par atlīdzību no attāluma, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma.

Šajā definīcijā:

–        “no attāluma” nozīmē, ka pakalpojumus sniedz bez vienlaicīgas pušu klātbūtnes,

–        “ar elektroniskiem līdzekļiem” nozīmē, ka pakalpojumus nosūta un galamērķī saņem ar elektroniskas apstrādes (ieskaitot digitālu kompresiju) un informācijas uzglabāšanas aparatūras palīdzību, un ka tos pilnībā pārraida, nosūta un saņem pa vadiem, pa radio, ar optiskiem vai citiem elektromagnētiskiem līdzekļiem,

–        “pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma” nozīmē, ka pakalpojumus sniedz, pārraidot informāciju pēc individuāla pieprasījuma.

Norādošs to pakalpojumu saraksts, uz kuriem neattiecas šī definīcija, ietverts V pielikumā.

[..]”

5.        Direktīvas par elektronisko tirdzniecību preambulas 18. apsvērumā ir precizēts, ka “darbības, ko būtībā nevar veikt no attāluma un ar elektroniskiem līdzekļiem, piemēram, uzņēmuma grāmatvedības dokumentu obligātā revīzija vai medicīniskā palīdzība, kas prasa fizisku pacienta izmeklēšanu, nav informācijas sabiedrības pakalpojumi”.

6.        Preambulas 21. apsvērumā ir norādīts, ka “koordinētā joma ietver tikai prasības attiecībā uz tiešsaistes darbībām, tādām kā tiešsaistes informācija, tiešsaistes reklamēšana, tiešsaistes pirkšana, tiešsaistes līgumu slēgšana, un neattiecas uz dalībvalstu juridiskajām prasībām attiecībā uz precēm, tādām kā drošības standarti, marķēšanas pienākumi vai atbildība par precēm, vai dalībvalstu prasībām attiecībā uz preču piegādi vai transportēšanu, tostarp medicīnas produktu izplatīšanu”.

7.        Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 1. panta 3. punktā ir paredzēts, ka “šī direktīva papildina Kopienas tiesības, kas piemērojamas informācijas sabiedrības pakalpojumiem, neierobežojot aizsardzības līmeni, jo īpaši sabiedrības veselībai un patērētāju interesēm, kā noteikts Kopienas aktos un valsts tiesību aktos, kas tos ievieš, ciktāl tas neierobežo brīvību sniegt informācijas sabiedrības pakalpojumus”.

8.        Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 2. panta a) punktā informācijas sabiedrības pakalpojumi ir definēti kā “pakalpojumi tādā nozīmē, kā noteikts 1. panta 2. punktā Direktīvā 98/34/EK, kura grozīta ar Direktīvu 98/48/EK”.

9.        Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 2. panta h) punktā koordinētā joma ir definēta kā “prasības, kas noteiktas dalībvalstu tiesību sistēmās un kas piemērojamas informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem [..], neatkarīgi no tā, vai tās ir vispārējas vai arī tās ir īpaši izveidotas šiem [..] pakalpojumu sniedzējiem”.

10.      Minētās direktīvas 2. panta h) punkta i) apakšpunktā ir paredzēts:

“Koordinētā joma attiecas uz prasībām, kuras pakalpojuma sniedzējam jāievēro attiecībā uz:

–        informācijas sabiedrības pakalpojuma darbības sākšanu, [piemēram,] prasībām, kas saistītas ar kvalifikāciju, atļauju saņemšanu vai paziņošanu,

–        informācijas sabiedrības pakalpojuma darbības veikšanu, piemēram, prasībām, kas saistītas ar pakalpojuma sniedzēja uzvedību, prasībām attiecībā uz pakalpojumu kvalitāti vai saturu, tostarp tām, kas piemērojamas reklamēšanai un kontraktiem, vai prasībām, kas saistītas ar pakalpojuma sniedzēja saistībām [atbildību].”

11.      Šīs pašas direktīvas 2. panta h) punkta ii) apakšpunktā ir noteikts:

“Koordinētā joma neattiecas uz tādām prasībām kā:

–        prasības, kas piemērojamas pašām precēm,

–        prasības, kas piemērojamas preču piegādei,

–        prasības, kas piemērojamas pakalpojumiem, kurus nepiedāvā [nesniedz] ar elektroniskiem līdzekļiem.”

12.      Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 4. panta 1. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis nodrošina, ka informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēja darbības sākšanu un veikšanu nevar pakļaut iepriekšējas atļaujas saņemšanai vai citām prasībām ar līdzvērtīgām sekām”, šā panta 2. punktā precizējot, ka “šā panta 1. punkts neierobežo atļauju sistēmas, kas nav īpaši un vienīgi mērķētas uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem”.

C –    Ungārijas normatīvie tiesību akti

13.      2001. gada Likuma Nr. CVIII. par elektroniskās tirdzniecības pakalpojumiem un ar informācijas sabiedrību saistītajiem pakalpojumiem (Az elektronikus kereskedelmi szolgáltatások, valamint az információs társadalommal összefüggő szolgáltatásokról szóló 2001. évi CVIII. Törvény; turpmāk tekstā – “2001. gada likums Nr. CVIII”) 1. panta 3. punktā ir noteikts, ka “šā likuma piemērošanas jomā neietilpst informācijas sabiedrības pakalpojumi, ko sniedz un izmanto tiesvedībā vai kādā citā administratīvā procedūrā, un tas neliedz piemērot noteikumus personas datu aizsardzības jomā”. Tā paša panta 4. punktā ir noteikts: “Šā likuma piemērošanas jomā neietilpst [personas] paziņojumi, kas, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, veikti mērķiem, kas nav saistīti ar saimniecisku vai profesionālu darbību vai dienesta pienākumiem, vai tādā pašā veidā veiktie līgumslēgšanas gribas izpaudumi.”

14.      Šā paša likuma 3. panta 1. punktā ir norādīts, ka “informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanas darbības uzsākšanai un veikšanai iepriekš nav jāsaņem nedz atļauja, nedz kāds cits administratīvs lēmums ar tamlīdzīgu juridisku spēku”.

15.      Veselības ministrijas Noteikumu Nr. 7/2004 (XI. 23.) par medicīnas ierīču tirdzniecībai, remontam un nomai izvirzītajām profesionālajām prasībām (Gyógyászati segédeszközök forgalmazásának, javításának, kölcsönzésének szakmai követelményeiről szóló 7/2004 (XI. 23.) egészségügyi miniszteri rendelet; turpmāk tekstā – “noteikumi Nr. 7/2004”) 1. pantā ir paredzēts, ka “šie noteikumi ir piemērojami visu veidu medicīnas ierīču, izņemot tās, kas ir minētas šo noteikumu 1. pielikumā, tirdzniecības, remonta un nomas darbību īstenošanai, kā arī šādu ierīču piegādei un šādu ierīču izgatavošanai pēc individuāla pasūtījuma. [..] Medicīnas ierīču tirdzniecība, remonts un noma šo noteikumu izpratnē ir uzskatāmi par medicīnas pakalpojumiem”.

16.      To pašu noteikumu 2. pantā ir noteikts:

“Šo noteikumu piemērošanai:

a)      medicīnas ierīce [ir] tehniska medicīnas vai aprūpes ierīce, ko lieto persona, kura uz laiku vai pastāvīgi cieš no veselības stāvokļa pasliktināšanās, fiziskiem vai garīgiem traucējumiem vai invaliditātes,

[..].”

17.      Saskaņā ar noteikumu Nr. 7/2004 3. panta 1. punktu “medicīnas ierīču tirdzniecību, remontu un nomu [..] var veikt specializētos veikalos, kuriem ir speciālajos tiesību aktos paredzētā tirdzniecības atļauja un kuri atbilst šo noteikumu 2. pielikuma I.1. un I.2. punktā paredzētajiem nosacījumiem”.

18.      Noteikumu Nr. 7/2004 4. panta 5. punktā piegāde dzīvesvietā ir regulēta šādi:

“Personas dzīvesvietā var piegādāt:

a)      sērijveida un saremontētas medicīnas ierīces,

b)      medicīnas ierīci, kas tiek izmantota izmēģināšanas un/vai pielāgošanas nolūkā vai kas tiek izgatavota vienīgi pēc individuāliem parametriem un ko tāpēc ir nepieciešams izmēģināt vai iepazīties ar to pirms tā galīgas iegādes.”

19.      Minēto noteikumu 1. pielikumā tieši ir precizēts:

“Šo noteikumu piemērošanas jomā neietilpst šādas medicīnas ierīces:

[..]

–      sērijveidā izgatavotas optiskās preces, izņemot kontaktlēcas;

[..].”

20.      Turklāt noteikumu Nr. 7/2004 2. pielikumā ir ietverti divi no šo noteikumu 3. panta 1. punktā minētajām īpašajiem nosacījumiem. Minētā pielikuma I.1. punkta d) apakšpunktā kā viens no materiālajiem nosacījumiem, kas būtu jāizpilda, ir paredzēts, ka “pēc pasūtījuma izgatavotas kontaktlēcas un brilles drīkst tirgot tikai veikalos, kuru platība ir vismaz 18 kvadrātmetri, vai arī no darbnīcas nodalītās telpās”. Minētā pielikuma I.2. punkta c) apakšpunktā kā viens no personālajiem nosacījumiem, lai nodarbotos ar kontaktlēcu tirdzniecību, ir minēta “optometrista vai acu ārsta, kas ir kvalificēts darbam ar kontaktlēcām, profesija”.

III – Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi

21.      Ker‑Optika Bt. (turpmāk tekstā – “Ker‑Optika” vai “prasītāja pamata lietā”) ir atbilstoši Ungārijas tiesībām dibinātā vienkārša komandītsabiedrība, kas citu savu aktivitāšu starpā nodarbojas ar kontaktlēcu tirdzniecību, izmantojot savu interneta vietni.

22.      2008. gada 29. augustā ÀNTSZ Pécsi, Sellyei, Siklósi Kistérségi Intézete, kas ir vietējā ÀNTSZ – kā apzīmē sabiedrības veselības un medicīniskās aprūpes valsts dienestus – nodaļa, pieņēma attiecībā uz Ker‑Optika administratīvu lēmumu, ar kuru tai tika aizliegta kontaktlēcu tirdzniecība internetā.

23.      Ker‑Optika iesniedza sūdzību ÀNTSZ Dél‑dunántúli Regionális Intézete, minēto dienestu reģionālajai direkcijai, kas ar 2008. gada 14. novembra lēmumu noraidīja sūdzību un atstāja spēkā vietējās nodaļas pieņemto aizliedzošo lēmumu attiecībā uz Ker‑Optika, pamatojoties uz noteikumu Nr. 7/2004 3. panta 1. punktu. Noteikumos Nr. 7/2004 tātad ir ietverts aizliegums nodarboties ar kontaktlēcu tirdzniecību elektroniskā veidā, jo tajos, gluži otrādi, ir noteikts, ka kontaktlēcu tirdzniecība ir jāveic specializētā optikas veikalā, kuram jāatbilst gan materiālajiem, gan personālajiem nosacījumiem, uz kuriem ir norāde šo noteikumu 3. panta 1. punktā.

24.      Iebilstot pret šādu interpretāciju, kuras dēļ ir aizliegta daļa no tās darbībām, Ker‑Optika iesniedza prasību Baranya Megyei Bíróság (Baraņas meģes tiesa) (Ungārija), lūdzot atcelt Sabiedrības veselības un medicīniskās aprūpes valsts dienestu reģionālās direkcijas lēmumu.

25.      Prasītāja pamata lietā iesniedzējtiesai norādīja, ka, pirmkārt, kontaktlēcu tirdzniecība ir informācijas sabiedrības pakalpojums un ka šajā sakarā strīdīgais lēmums ir pretrunā 2001. gada likuma Nr. CVIII 3. panta 1. punktam, saskaņā ar kuru informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanas darbības uzsākšanai un veikšanai iepriekš nav jāsaņem nedz atļauja, nedz kāds cits administratīvs lēmums ar tamlīdzīgu juridisku spēku. Otrkārt, ņemot vērā, ka noteikumos Nr. 7/2004 ir atļauta medicīnas ierīču piegāde dzīvesvietā, kontaktlēcu tirdzniecībai internetā būtu jābūt atļautai.

26.      Atbildētāja pamata lietā savukārt atsaucās uz direktīvu par elektronisko tirdzniecību, tostarp uz tās preambulas 18. apsvērumu. Atbildētājas ieskatā kontaktlēcu tirdzniecība ir darbība, ko nevar veikt no attāluma, jo tā ir pielīdzināma ārsta konsultācijai, kas prasa fizisku pacienta izmeklēšanu, un tādējādi tā neietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā. Šā iemesla dēļ 2001. gada likuma Nr. CVIII noteikumi, ar kuriem Ungārijas tiesībās transponēta direktīva par elektronisko tirdzniecību, nav piemērojami pamata lietā aplūkojamai darbībai.

27.      Saskārusies ar Savienības tiesību interpretācijas grūtībām, Baranya Megyei Bíróság nolēma apturēt tiesvedību un ar 2009. gada 10. februāra lēmumu par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, pamatojoties uz EKL 234. pantu, uzdeva Tiesai šādus trīs prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai kontaktlēcu tirdzniecība ir ārsta konsultācija, kam vajadzīga pacienta fiziska izmeklēšana, un tādēļ tā neietilpst direktīvas [par elektronisko tirdzniecību] piemērošanas jomā?

2)      Vai, ja kontaktlēcu tirdzniecība nav ārsta konsultācija, kam vajadzīga pacienta fiziska izmeklēšana, EKL 30. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir dalībvalsts tiesību normas, kurās noteikts, ka kontaktlēcas drīkst tirgot tikai specializētā medicīnas ierīču veikalā?

3)      Vai Ungārijas tiesību akti, kuros kontaktlēcu tirdzniecība atļauta tikai specializētā medicīnas ierīču veikalā, ir pretrunā EKL 28. pantā noteiktajam preču brīvas aprites principam?”

28.      Būtībā iesniedzējtiesa vēlas, lai vispirms tiek noskaidrots, vai pamata lietā aplūkojamā darbība ietilpst direktīvas par elektronisko tirdzniecību jomā, un vienīgi gadījumā, ja Tiesa atbildētu noliedzoši, tā uzdod arī jautājumu par Savienības primāro tiesību interpretāciju. Tieši šajā pēdējā gadījumā varētu būt jārisina judikatūras apvienotajās lietās Keck un Mithouard piemērošanas problēma.

IV – Tiesvedība Tiesā

29.      Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas Čehijas, Grieķijas, Spānijas, Ungārijas un Nīderlandes valdības, kā arī Eiropas Komisija.

30.      Tiesas sēdē, kas notika 2010. gada 15. aprīlī, savus apsvērumus mutvārdos formulēja Grieķijas, Spānijas, Ungārijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija.

V –    Par pirmo prejudiciālo jautājumu

31.      Lūdzot Tiesu noteikt, vai kontaktlēcu tirdzniecība ir uzskatāma par ārsta konsultāciju, kam vajadzīga fiziska pacienta izmeklēšana, iesniedzējtiesa vispirms vēlas uzzināt, vai uz aplūkojamo darbību attiecas direktīva par elektronisko tirdzniecību un, līdz ar to, vai noteikumu Nr. 7/2004 atbilstība Savienības tiesībām ir jāizvērtē saistībā ar minēto direktīvu.

32.      Pamata lietā aplūkojamajos noteikumos Nr. 7/2004 kontaktlēcu, kas Ungārijas tiesībās tiek uzskatītas par medicīnas ierīci, tirdzniecība ir atļauta vienīgi specializētos veikalos ar minimālo platību 18 kvadrātmetri vai ar nodalītu darbnīcu un vienīgi personām, kurām ir optometrista vai acu ārsta profesija. Līdz ar to šāda veida preču tirdzniecība internetā ir aizliegta. Taču iesniedzējtiesa atgādina, ka minētajos noteikumos ietverto galīgam patēriņam paredzēto medicīnas ierīču, tostarp kontaktlēcu, piegāde dzīvesvietā ir atļauta, ievērojot šajos noteikumos ietvertos nosacījumus (6).

33.      Pat pirms noskaidrošanas, vai kontaktlēcu tirdzniecība ir pielīdzināma ārsta konsultācijai, kam vajadzīga pacienta fiziska izmeklēšana, pirmā jautājuma, kas ir jāaplūko kopsakarā ar otro un trešo jautājumu, mērķis manā ieskatā ir noskaidrot, vai valsts tiesiskā regulējuma, kura dēļ internetā nevar pārdot noteiktu preču kategoriju, atbilstība Savienības tiesībām ir jāvērtē vienīgi saistībā ar direktīvu par elektronisko tirdzniecību.

34.      Direktīva par elektronisko tirdzniecību tiecas veicināt pienācīgu iekšējā tirgus darbību, radot šajā jomā tiesisku regulējumu, kura mērķis ir nodrošināt informācijas sabiedrības pakalpojumu brīvu apriti starp dalībvalstīm. Kā norāda tās nosaukums, šī direktīva attiecas vienīgi uz “dažiem” informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskajiem aspektiem, un, kā ir precizēts tās 1. panta 2. punktā, minētā direktīva vienīgi “saskaņo konkrētus valsts noteikumus par informācijas sabiedrības pakalpojumiem attiecībā uz iekšējo tirgu, pakalpojumu sniedzēju reģistrācijas vietu, komercziņojumiem, elektroniskajiem kontraktiem, starpnieku saistībām, rīcības kodeksiem, strīdu noregulējumu bez tiesas, sūdzību ierosināšanu tiesā un sadarbību starp dalībvalstīm”.

35.      Tādējādi, pat ja kolektīvajā iztēlē direktīva par elektronisko tirdzniecību ir tā, pateicoties kurai ir varējusi attīstīties elektroniskā tirdzniecība Kopienas iekšējā tirgū, pati direktīva regulē vienīgi noteiktus tirdzniecības posmus, kuros tirdzniecība notiek, nosakot tiesisko regulējumu attiecībā uz šiem posmiem, bet tā neparedz nosacījumus attiecībā uz preču apriti, ko tirdzniecība var radīt. Turklāt šajā direktīvā uzsvars ir likts uz jēdzienu “pakalpojums”, nevis uz jēdzienu “prece”.

36.      Citiem vārdiem, būtu kļūdaini uzskatīt, ka direktīvas par elektronisko tirdzniecību mērķis ir vispārēja preču elektroniskās tirdzniecības liberalizācija. Ne no viena no tās noteikumiem nav iespējams secināt jebkādu dalībvalstu pienākumu vispārējā un sistemātiskā veidā atļaut visu veidu preču tirdzniecību internetā. Turklāt mans viedoklis man šķiet pamatots ar minētās direktīvas koordinētās jomas analīzi.

37.      Ja Tiesai tomēr vajadzētu izlemt plašāk izvērst direktīvas par elektronisko tirdzniecību analīzi, pēc manām domām, joprojām pastāvētu divi iemesli, kas varētu pamatot faktu, ka noteikumu Nr. 7/2004 atbilstība Savienības tiesībām nevar tikt izvērtēta saistībā ar direktīvu par elektronisko tirdzniecību. No vienas puses, to var secināt no šīs direktīvas sniegtās koordinētās jomas definīcijas. No otras puses, manuprāt, kontaktlēcu tirdzniecību visos tās aspektos nav iespējams kvalificēt kā “informācijas sabiedrības pakalpojumu” direktīvas par elektronisko tirdzniecību izpratnē.

38.      Vispirms attiecībā uz koordinēto jomu šīs direktīvas mērķis, kas ir minēts šo secinājumu 34. punktā, neļauj atzīt, ka pārdošanas internetā aizliegumu var pārbaudīt saistībā ar direktīvu par elektronisko tirdzniecību.

39.      Turklāt, cita starpā definējot apstākļus, kādos kontaktlēcas var tikt tirgotas un piegādātas gala patērētājiem, un netieši aizliedzot pārdošanu internetā un tādējādi arī piegādi dzīvesvietā, kas principā raksturo šo tirdzniecības metodi, ja vien tā nenotiek noteikumos Nr. 7/2004 paredzētajos apstākļos (tas ir, vienīgi izmēģināšanas, pielāgošanas vai iepazīšanās nolūkā), minētie noteikumi patiešām regulē to piegādes noteikumus plašā nozīmē. Kontaktlēcu tirdzniecība, kāda tā ir noteikta šajos noteikumos, man tādējādi katrā ziņā nešķiet veidojam daļu no direktīvas par elektronisko tirdzniecību koordinētās jomas.

40.      Kaut gan preambulas 18. apsvērums sākumā noteic, ka “informācijas sabiedrības pakalpojumi ietver plašu tiešsaistē notiekošu ekonomisko darbību spektru” un ka “šīs darbības [it īpaši] var sastāvēt no preču tirdzniecības tiešsaistē”, tūlīt tiek precizēts, ka “tādas darbības kā preču piegāde [kā tāda] vai nesaistes pakalpojumu sniegšana nav ietvertas”. Kas attiecas uz direktīvas preambulas 21. apsvērumu, tajā ir skaidri noteikts, ka “koordinētā joma ietver tikai prasības attiecībā uz tiešsaistes darbībām, tādām kā tiešsaistes informācija, tiešsaistes reklamēšana, tiešsaistes pirkšana, tiešsaistes līgumu slēgšana, un neattiecas uz dalībvalstu juridiskajām prasībām attiecībā uz precēm, tādām kā drošības standarti, marķēšanas pienākumi vai atbildība par precēm, vai dalībvalstu prasībām attiecībā uz preču piegādi vai transportēšanu, tostarp medicīnas produktu izplatīšanu”.

41.      Kā savos rakstveida apsvērumos ir norādījušas Čehijas un Nīderlandes valdības, koordinētās jomas definīcija, kas sniegta direktīvas par elektronisko tirdzniecību 2. panta h) punkta ii) apakšpu