ĢENERĀLADVOKĀTES VERICAS TRSTENJAKAS [VERICA TRSTENJAK] SECINĀJUMI,

sniegti 2011. gada 8. septembrī (1)

Lieta C‑327/10

Hypoteční banka, a.s.

pret

Udo Mike Lindner

(Okresní soud v Chebu (Čehija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Regula (EK) Nr. 44/2001 – Pārstāvja iecelšana patērētājam, kura dzīvesvieta nav zināma – Noteikumi par starptautisko jurisdikciju – Piemērojamība – Regulas Nr. 44/2001 24. pants – Bez atbildētāja gribas un viņam nezinot iecelta pārstāvja ierašanās tiesā – Regulas Nr. 44/2001 17. panta 3. punkts – Vienošanās par teritoriālo jurisdikciju, kas iever netiešu vienošanos par starptautisko jurisdikciju – Direktīvas 93/13/EEK 3. panta 1. punkts un 6. pants – Negodīgas vienošanās par teritoriālo jurisdikciju ietekme uz netiešu vienošanos par starptautisko jurisdikciju – Regulas Nr. 44/2001 16. panta 2. punkts – Pārbaude, vai patērētāja domicils ir dalībvalstī – Regulas Nr. 44/2001 4. pants – Jurisdikcija, ja atbildētāja domicils nav kādā dalībvalstī – Atbildētāja tiesības uz aizstāvību – Regulas Nr. 44/2001 26. panta 2. punkts – Pamattiesību hartas 47. panta otrā daļa

I –    Ievads

1.        Izskatāmais Okresní soud v Chebu [Hebas apgabaltiesa] (turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (2) interpretāciju.

2.        Iesniedzējtiesa būtībā vēlas zināt, vai Regulas Nr. 44/2001 normas liedz piemērot valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru, ceļot prasību pret atbildētāju, kura dzīvesvieta nav zināma, ir iespējams iecelt pārstāvi, kurš tiesvedībā pārstāvētu šo atbildētāju. Izskatāmā lieta pēc būtības ir saistīta ar lietu C‑292/10 G. (3), kurā tiek uzdoti daļēji līdzīgi jautājumi.

3.        Šajā saistībā iesniedzējtiesa turklāt jautā, vai tai var būt jurisdikcija saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 24. pantu, ja šāds pārstāvis ierodas tiesā un neiebilst pret iesniedzējtiesas jurisdikciju (turpmāk tekstā – “atbildētāja ierašanās tiesā”).

4.        Turklāt iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai no vienošanās par teritoriālo jurisdikciju var izrietēt netiešas vienošanās par starptautisko jurisdikciju Regulas Nr. 44/2001 17. panta 3. punkta nozīmē un kā vienošanās par teritoriālo jurisdikciju iespējamā spēkā neesamība, pamatojoties uz tās negodīgumu atbilstoši Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (4) 3. panta 1. punktam un 6. pantam, var ietekmēt vienošanās par starptautisko jurisdikciju spēkā esamību.

I       Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesību normas (5)

1)      Pamattiesību harta

5.        Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā ir reglamentētas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu. Šā panta pirmajā un otrajā daļā ir noteikts:

“Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā.

Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Ikvienai personai ir iespējas saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību.”

2)      Regula Nr. 44/2001

6.        Regula Nr. 44/2001 ietver noteikumus par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (6). Tās preambulas 2., 3., 11. un 13. apsvērumā ir noteikts:

“(2)      Dažas atšķirības starp valstu noteikumiem, kas reglamentē jurisdikciju un spriedumu atzīšanu, kavē pareizu iekšējā tirgus darbību. Būtiski ir noteikumi, lai vienādotu jurisdikcijas kolīziju normas civillietās un komerclietās un lai vienkāršotu formalitātes spriedumu ātrai un vienkāršai atzīšanai un izpildei dalībvalstīs, kurām ir saistoša šī regula.

(3)      Uz šo telpu attiecas tiesu iestāžu sadarbība civillietās Līguma 65. panta nozīmē.

[..]

(11)      Jurisdikcijas normām vajadzētu būt ļoti paredzamām, un tām būtu jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā ir atbildētāja domicils, un jurisdikcijai vienmēr ir jābūt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās tiesvedības priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru. Juridiskas personas domicils būtu jānosaka autonomi, lai kopējās normas padarītu pārskatāmākas un novērstu jurisdikcijas kolīzijas.

[..]

(13)      Saistībā ar apdrošināšanu, patērētāju līgumiem un nodarbinātību, vājākajai pusei vajadzētu būt aizsargātai ar jurisdikcijas normām, kas ir labvēlīgākas tās interesēm, nekā to paredz vispārējās normas.”

7.        Regulas II nodaļā ir ietverti noteikumi par jurisdikciju. Šīs nodaļas 1. iedaļā ir ietverti vispārīgi noteikumi. Regulas 2., 3. un 4. pantā, kas iekļauti šajā iedaļā, ir noteikts:

“2. pants

1.      Saskaņā ar šo regulu, personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.

2.      Uz personām, kas nav tās dalībvalsts pilsoņi, kurā ir to domicils, attiecas jurisdikcijas normas, ko piemēro attiecīgās valsts pilsoņiem.

3. pants

1.      Personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā vienīgi saskaņā ar šīs nodaļas 2. līdz 7. iedaļā izklāstītajiem noteikumiem.

2.      Jo īpaši pret tām nepiemēro I pielikumā izklāstītos valsts jurisdikcijas noteikumus.

4. pants

1.      Ja atbildētāja domicils nav kādā dalībvalstī, tad katras dalībvalsts tiesu jurisdikciju, ievērojot 22. un 23. pantu, nosaka attiecīgās dalībvalsts tiesību akti.

2.      Pret šādu atbildētāju visas personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, šajā valstī var tāpat kā attiecīgās valsts pilsoņi izmantot spēkā esošās jurisdikcijas normas un jo īpaši I pielikumā norādītās normas.”

8.        4. iedaļā ir reglamentēta jurisdikcija attiecībā uz patērētāju līgumiem. Tajā ir iekļauts 15., 16. un 17. pants. 15. pantā ir noteikts:

“1.      Lietās saistībā ar līgumiem, ko persona – patērētājs – noslēgusi mērķiem, kurus var uzskatīt par nesaistītiem ar viņa arodu vai profesiju, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, neskarot 4. pantu un 5. panta 5. punktu, ja:

[..]

b)      tas ir līgums par aizdevumu, kas atmaksājams pa daļām, vai jebkāda cita veida kredītu, kas izsniegts nolūkā finansēt preču iegādi; vai

c)      visos citos gadījumos – līgums ir noslēgts ar personu, kas veic komercdarbību vai profesionālo darbību patērētāja domicila dalībvalstī vai jebkādā veidā vērš šādu darbību uz attiecīgo dalībvalsti vai vairākām dalībvalstīm, tostarp attiecīgo dalībvalsti, un līgums ietilpst šādas darbības jomā.”

Regulas 16. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Otra līgumslēdzēja puse var celt prasību pret patērētāju vienīgi tās dalībvalsts tiesās, kurā ir patērētāja domicils.”

Regulas 17. panta 3. punktā ir noteikts:

“No šīs iedaļas noteikumiem var atkāpties vienīgi ar vienošanos:

[..]

3)      kas ir noslēgta starp patērētāju un otru līgumslēdzēju pusi, kuriem abiem līguma slēgšanas laikā ir domicils vai pastāvīgā mītnesvieta tajā pašā dalībvalstī un kas piešķir jurisdikciju šīs dalībvalsts tiesām, ar nosacījumu, ka šāda vienošanās nav pretrunā attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem.”

9.        Regulas Nr. 44/2001 7. iedaļā ir reglamentēta vienošanās par jurisdikciju un iekļauts 23. un 24. pants.

10.      Regulas 23. panta 5. punktā ir noteikts:

“Vienošanās vai trasta dibināšanas akta noteikumi, ar ko piešķir jurisdikciju, nav spēkā, ja tie ir pretrunā ar 13., 17. vai 21. pantu vai ja tiesām, kuru jurisdikciju tie izslēdz, ir izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar 22. pantu.”

11.      Regulas 24. pantā ir paredzēts:

“Papildus jurisdikcijai, kas atvasināta no citiem šīs regulas noteikumiem, jurisdikcija ir dalībvalsts tiesai, kurā atbildētājs ierodas. Šo normu nepiemēro, ja atbildētājs ieradies tiesā, lai apstrīdētu jurisdikciju, vai ja citai tiesai ir izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar 22. pantu.”

12.      Regulas 26. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.      Ja atbildētājs, kura domicils ir vienā no dalībvalstīm, tiek iesūdzēts tiesā citā dalībvalstī un neierodas tiesā, tiesa pēc savas iniciatīvas paziņo, ka tai nav jurisdikcijas, ja vien tās jurisdikcija nav atvasināta no šīs regulas noteikumiem.

2.      Tiesa aptur tiesvedību, kamēr nav pierādīts, ka atbildētājs ir varējis laikus saņemt dokumentu, ar ko celta prasība, vai līdzvērtīgu dokumentu, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, vai ka šajā nolūkā ir veikti visi vajadzīgie pasākumi.”

13.      Regulas V nodaļā ir ietverti vispārīgi noteikumi. Regulas 59. pantā, kas ir iekļauts šajā nodaļā, ir noteikts:

“1.      Lai noteiktu, vai puses domicils ir dalībvalstī, kuras tiesā ir celta prasība, tiesa piemēro savus tiesību aktus.

2.      Ja puses domicils nav dalībvalstī, kuras tiesā ir celta prasība, tad, lai noteiktu, vai puses domicils ir citā dalībvalstī, tiesa piemēro attiecīgās dalībvalsts tiesību aktus.”

14.      Regulas VII nodaļā ir reglamentēta regulas saistība ar citiem tiesību instrumentiem. Šajā nodaļā iekļautajā 67. pantā ir noteikts:

“Šī regula neliedz piemērot noteikumus, kas konkrētos jautājumos reglamentē jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi un kas ietverti Kopienas aktos vai valstu tiesību aktos, kuri saskaņoti ar šādiem aktiem.”

3)      Direktīva 93/13

15.      Direktīva 93/13 ir vērsta pret negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos.

16.      Tās 3. pantā ir noteikts:

“1.      Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības [labticības prasībai], tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.

[..]

3.      Pielikumā atrodas indikatīvs un nepilnīgs tādu noteikumu saraksts, ko var uzskatīt par negodīgiem.”

17.      Noteikumi direktīvas 3. panta 1. punkta nozīmē saskaņā ar pielikuma q) apakšpunktu ir noteikumi, kuru mērķis vai sekas ir izslēgt vai kavēt patērētāja tiesības celt prasību tiesā vai izmantot jebkādus citus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, it īpaši pieprasot patērētājam iesniegt sūdzības tikai šķīrējtiesā, uz ko neattiecas juridiskas normas, nevajadzīgi ierobežojot tam pieejamos pierādījumus vai liekot tam pierādīt faktus, kurus atbilstoši attiecīgajiem tiesību aktiem vajadzētu pierādīt citai līguma pusei.

18.      Direktīvas 5. panta pirmais un otrais teikums ir šāds:

“Līgumos, kuros visi vai atsevišķi patērētājam piedāvāti noteikumi ir rakstveidā, šiem noteikumiem vienmēr jābūt sastādītiem vienkāršā, skaidri saprotamā valodā. Ja rodas šaubas par kāda noteikuma nozīmi, priekšroka dodama interpretācijai, kas ir vislabvēlīgākā patērētājam.”

19.      Šīs direktīvas 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

B –    Valsts tiesību normas

20.      Občanský soudní řád (Civilprocesa kodekss, turpmāk tekstā – “OSŘ”) 173. panta 1. punktā ir paredzēts, ka maksājuma rīkojumu atbildētājam izsniedz personīgi.

21.      Saskaņā ar OSŘ 29. panta 3. punktu ir iespējams iecelt pārstāvi lietas dalībniekam, kura uzturēšanās vieta nav zināma, kuram nav bijis iespējams izsniegt procesuālos dokumentus zināmajā adresē ārvalstī, kurš ir garīgi slims vai citu ar veselību saistītu iemeslu dēļ nav spējīgs piedalīties tiesvedībā pat uz īsu laiku, vai kurš nav spējīgs saprotami izteikties.

II – Fakti, tiesvedība valsts tiesā un prejudiciālie jautājumi

A –    Fakti

22.      Prasītāja pamata lietā ir saskaņā ar Čehijas tiesībām dibināta juridiska persona, kas reģistrēta Čehijā. Atbildētājs pamata lietā ir Vācijas pilsonis.

23.      2005. gada 19. augustā prasītāja un atbildētājs pamata lietā noslēdza hipotekārā aizdevuma līgumu. Ar to bija jāfinansē nekustamā īpašuma pirkums. Šā līguma slēgšanas dienā atbildētāja pamata lietā dzīvesvieta bija Čehijā.

24.      Šā aizdevuma līguma 8. panta 8. punktā prasītāja un atbildētājs pamata lietā vienojās, ka strīda gadījumā jurisdikcija būs tiesai, kuras teritorijā atrodas prasītājas pamata lietā juridiskā adrese, kas prasības celšanas brīdī ir reģistrēta komercreģistrā.

B –    Tiesvedība valsts tiesā

25.      2008. gada 16. septembrī prasītāja pamata lietā pret atbildētāju pamata lietā iesniedzējtiesā cēla prasību par CZK 4 383 584,60 un nokavējuma procentu piedziņu saistībā ar aizdevuma līgumā noteikto pienākumu neizpildi. 2008. gada 16. oktobrī iesniedzējtiesa izdeva attiecīgu maksājuma rīkojumu.

26.      Šo rīkojumu nebija iespējams izsniegt atbildētājam pamata lietā personīgi, kā tas paredzēts OSŘ 173. panta 1. punktā. Viņš vairs nedzīvoja adresē Velká Hled’sebe (CZ), Žižkova 356, kuru prasītāja pamata lietā bija norādījusi kā atbildētāja pamata lietā dzīvesvietu. Galvenajā iedzīvotāju reģistrā atbildētājam pamata lietā kā pastāvīga dzīvesvieta ir reģistrēta Mariánské Lázně, Třída Vítězství 30/30. Tomēr no Čehijas Republikas policijas ārvalstnieku dienesta 2009. gada 20. februāra paziņojuma izrietēja, ka atbildētājs nedzīvoja arī šajā adresē. Saskaņā ar policijas 2009. gada 2. jūnijā sniegto informāciju atbildētājs pamata lietā, uzturoties Čehijā, dzīvo tikai nelielās viesnīcās vai privātos dzīvokļos. Čehijas Republikas ieslodzījuma vietu pārvalde 2009. gada 20. februārī informēja, ka līdz 2009. gada 18. februārim atbildētājs pamata lietā nav izcietis brīvības atņemšanas sodu vai arestu Čehijas Republikas teritorijā. Iesniedzējtiesai arī neizdevās konstatēt, vai atbildētājam Čehijas teritorijā ir kādi radinieki, kuri varētu paziņot par viņa dzīvesvietu. Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem nevienu no iepriekš minētajām vietām nevarēja uzskatīt par atbildētāja domicilu. No tā secināja, ka atbildētāja pamata lietā domicils nav Čehijas teritorijā.

27.      Tā kā maksājuma rīkojumu nebija iespējams izsniegt, tā izpilde 2009. gada 8. septembrī tika atlikta. Lai varētu turpināt tiesvedību, 2009. gada 3. jūnijā iesniedzējtiesa nolēma piemērot OSŘ 29. panta 3. punktu un iecelt par atbildētāja pamata lietā kā personas ar nezināmu dzīvesvietu pārstāvi advokātu Jozefu Haiduku [Josef Heyduk]. 2009. gada 26. oktobra atbildes rakstā šis pārstāvis iesniedza iebildumus par faktiem attiecībā uz prasības blakus prasījumiem.

C –    Prejudiciālie jautājumi

28.      Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas Tiesas kancelejā tika saņemts 2010. gada 5. jūlijā, iesniedzējtiesa ir uzdevusi šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Ja viens no lietas dalībniekiem tiesvedībā nav tās dalībvalsts pilsonis, kurā notiek tiesvedība, vai šis fakts var būt pārrobežu elements LESD 81. panta nozīmē, kas ir viens no Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas nosacījumiem?

2)      Vai Regula Nr. 44/2001 liedz piemērot valsts tiesību normas, kas ļauj sākt tiesvedību pret personām, kuru dzīvesvieta nav zināma?

3)      Ja atbilde uz otro jautājumu ir noliedzoša, vai tiesas iecelta atbildētāja pārstāvja iesniegtus apsvērumus lietā var uzskatīt par atbildētāja ierašanos vietējā tiesā un šīs tiesas jurisdikcijas atzīšanu Regulas Nr. 44/2001 24. panta nozīmē, pat ja strīda priekšmets ir prasījums saistībā ar patērētāja līgumu un Čehijas Republikas tiesām nebūtu jurisdikcijas šā strīda izskatīšanai atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 16. panta 2. punktam?

4)      Vai vienošanos par konkrētas tiesas teritoriālo jurisdikciju var uzskatīt par tādu, kas pamato izvēlētās tiesas starptautisko jurisdikciju Regulas Nr. 44/2001 17. panta 3. punkta nozīmē, un, ja tā ir, vai tas attiecas arī uz vienošanos par teritoriālo jurisdikciju, kas nav spēkā, pamatojoties uz pārkāptajām Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta prasībām?”

III – Tiesvedība Tiesā

29.      Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāja pamata lietā, Čehijas, Dānijas, Francijas, Ungārijas un Nīderlandes valdības, kā arī Eiropas Komisija.

30.      2011. gada 25. maijā notika tiesas sēde, kurā piedalījās, papildināja savus rakstveida apsvērumus un atbildēja uz jautājumiem Čehijas un Dānijas valdības un Komisija.

IV – Lietas dalībnieku galvenie argumenti

A –    Par pirmo prejudiciālo jautājumu

31.      Uzdodot pirmo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai ir piemērojami Regulas Nr. 44/2001 noteikumi par jurisdikciju. Tā uzskata, ka to piemērošanas nosacījums ir pārrobežu elementa esamība, tomēr jautā, vai šo elementu var veidot jau vien tas, ka atbildētājam pamata lietā ir citas dalībvalsts pilsonība.

32.      Prasītāja pamata lietā, Čehijas, Dānijas, Francijas un Ungārijas valdības, kā arī Komisija uzskata, ka Regulas Nr. 44/2001 noteikumu par jurisdikciju piemērošanas nosacījums ir pārrobežu elementa esamība, turklāt Komisija apgalvo, ka šis elements esot jānosaka, ievērojot konkrētās lietas apstākļus.

33.      Kā uzskata prasītāja pamata lietā, Čehijas un Francijas valdības, kā arī Komisija, šāda pārrobežu elementa esamības atzīšanai jau pietiek ar to, ka lietā rodas jautājumi par tiesas starptautisko jurisdikciju, kas tā varot būt, ja atbildētājam pamata lietā ir citas valsts pilsonība. Turklāt Komisija norāda, ka šajā gadījumā neesot skaidrs, kur atrodas atbildētāja domicils.

34.      Turpretim Ungārijas, Dānijas un Nīderlandes valdības uzskata, ka apstāklis, ka atbildētājam ir citas dalībvalsts pilsonība, pats par sevi neesot pietiekams, lai pamatotu Regulas Nr. 44/2001 jurisdikciju noteikumu piemērojamību. Tas tādēļ, ka saskaņā ar regulas noteikumiem par jurisdikciju pilsonībai neesot nozīmes.

B –    Par otro prejudiciālo jautājumu

35.      Uzdodot otro prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai Regulas Nr. 44/2001 tiesību normas liedz piemērot tādas valsts tiesību normas, kāds ir OSŘ 29. panta 3. punkts. Saskaņā ar šīm tiesību normām tiesvedība pret personām, kuru dzīvesvieta nav zināma, ir iespējama, ieceļot šīm personām pārstāvi. Iesniedzējtiesai ir šaubas par šāda noteikuma atbilstību it īpaši regulas 2. pantam.

36.      Visi lietas dalībnieki, kas ir snieguši apsvērumus lietā, apgalvo, ka šāds valsts tiesiskais regulējums atbilstot Savienības tiesību prasībām. Proti, procesuālās tiesības neesot pilnībā saskaņotas ar regulu un tāpēc joprojām noteicošā nozīme esot valsts tiesību aktiem. Ja dalībvalstis ievēro Regulas Nr. 44/2001 prasības, tām ir izvēles brīvība piemērot šādus valsts tiesību noteikumus.

37.      Attiecībā uz regulas noteikumiem par starptautisko jurisdikciju, kas jāievēro, Čehijas un Dānijas valdības apgalvo, ka jurisdikciju principā nosakot atbildētāja domicils. Tāpēc iesniedzējtiesai vispirms esot jāpārbauda, vai atbildētāja domicils atrodas Čehijas Republikā vai kādā citā dalībvalstī, turklāt saskaņā ar regulas 59. pantu esot jāpiemēro attiecīgās dalībvalsts tiesību akti. Ja iesniedzējtiesa secināšot, ka atbildētāja domicils nav dalībvalstī, tad atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 4. pantam starptautiskā jurisdikcija nosakāma saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Čehijas valdības priekšlikums ir pieeja, atbilstoši kurai šādā gadījumā valsts tiesa varētu fiktīvi pieņemt, ka atbildētāja domicils ir kādā dalībvalstī, tomēr tā piebilst, ka šāda pieeja esot de lege ferenda risinājums. Šajā saistībā prasītāja apgalvo, ka atbildētājs pamata lietā neesot patērētājs regulas izpratnē un viņa domicils esot Čehijas Republikā. Prasītāja, pamatojoties uz ilgtermiņa līgumu ar atbildētāju pamata lietā, esot varējusi paļauties uz to, ka atbildētājs ilgstoši dzīvos Čehijas Republikas teritorijā.

38.      Par atbildētāja tiesībām uz aizstāvību prasītāja pamata lietā, Ungārijas, Nīderlandes, Francijas un Dānijas valdības norāda, ka, piemērojot šādu valsts tiesisko regulējumu, esot jāņem vērā arī Regulas Nr. 44/2001 26. panta 2. punkts un tajā minētās atbildētāja tiesības uz aizstāvību. Saskaņā ar šo tiesību normu valsts tiesai jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai saistībā ar prasību atbildētājs varētu nodrošināt sev aizstāvību. Ja šie pasākumi būtu veikti, saskaņā ar Hartas 47. panta otro daļu atbildētāja tiesības uz aizstāvību būtu pietiekami aizsargātas. Tomēr regulu nevarot interpretēt tādējādi, ka prasītājam neesot iespējams vērsties pret personu, kuras domicils nav zināms. Tas tādēļ, ka esot jāņem vērā arī prasītāja tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību saskaņā ar Hartas 47. panta pirmo daļu.

39.      Turpretim prasītāja pamata lietā un Francijas valdība norāda, ka pārstāvja iecelšana saskaņā ar OSŘ 29. panta 3. punktu neierobežojot atbildētāja tiesības uz aizstāvību. Gluži pretēji, šīs iecelšanas mērķis ir tiesību uz aizstāvību ievērošana. Čehijas valdība apgalvo, ka gadījumā, ja saskaņā ar regulas 4. pantu jurisdikciju nosaka atbilstoši valsts tiesību aktiem, Regula Nr. 44/2001 tāpat nebūtu piemērojama.

40.      Visbeidzot Nīderlandes un Ungārijas valdības šajā ziņā apgalvo, ka spriedums, kas taisīts, piemērojot tādu valsts tiesību normu, kāds ir OSŘ 29. panta 3. punkts, saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punktu nevarētu tikt atzīts un izpildīts citā dalībvalstī. Arī Komisija apgalvo, ka noteiktos gadījumos varot tikt piemērots regulas 34. panta 2. punkts.

C –    Par trešo prejudiciālo jautājumu

41.      Uzdodot trešo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai tai ir jurisdikcija saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 24. pantu, ja saskaņā ar OSŘ 29. panta 3. punktu iecelts pārstāvis ir ieradies tiesā. Šajā saistībā tā norāda, ka starp prasītāju un atbildētāju pamata lietā noslēgtais aizdevuma līgums ir patērētāja līgums Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē. Tāpēc atbilstoši regulas 16. panta 2. punktam jurisdikcija esot tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas patērētāja domicils.

42.      Komisija, Ungārijas, Francijas un Čehijas valdības uzskata, ka Regulas Nr. 44/2001 24. pants ir piemērojams arī patērētāju līgumiem.

43.      Tomēr, kā uzskata Čehijas, Nīderlandes un Francijas valdības un Komisija, pārstāvja ierašanās nav ierašanās tiesā Regulas Nr. 44/2001 24. panta nozīmē. Šajā saistībā Komisija norāda, ka atbildētāja ierašanās tiesā jēdziens regulas 24. panta nozīmē esot jāinterpretē autonomi. Tiesību uz aizstāvību aizsardzība prasot izskatāmajā lietā neatzīt atbildētāja ierašanos tiesā regulas 24. panta nozīmē, proti, neatkarīgi no tā, kāds esot pārstāvja statuss saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

44.      Turpretim Ungārijas valdība un prasītāja pamata lietā apgalvo, ka pārstāvja ierašanās tiesā saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 24. pantu nozīmējot iesniedzējtiesas jurisdikciju. Pārstāvja pilnvaras esot jāizvērtē valsts tiesai.

45.      Dānijas valdība uzskata, ka jautājums par to, vai ar pārstāvja ierašanos tiesā ir pamatota jurisdikcija saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 24. pantu, ir jāizvērtē katrā atsevišķā gadījumā.

D –    Par ceturto prejudiciālo jautājumu

46.      Uzdodot ceturto prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa vispirms vēlas zināt, vai vienošanos par konkrētas tiesas teritoriālo jurisdikciju var uzskatīt arī par netiešu vienošanos par attiecīgās dalībvalsts tiesu starptautisko jurisdikciju Regulas Nr. 44/2001 17. panta 3. punkta nozīmē. Tāpat tā vēlas zināt, vai vienošanās par teritoriālo jurisdikciju saistošā spēka neesamība, pamatojoties uz tās negodīgo raksturu Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta nozīmē, var ietekmēt arī šādu netiešu vienošanos par starptautisko jurisdikciju.

47.      Čehijas, Dānijas un Francijas valdības, kā arī Komisija apgalvo, ka šāda vienošanās ir netieša vienošanās par jurisdikciju Regulas Nr. 44/2001 17. panta 3. punkta nozīmē. Ungārijas valdība uzskata, ka šajā ziņā turklāt ir jānošķir šādi gadījumi. Ja ir pārrobežu elements, šāds noteikums varot būt noteikums par starptautisko jurisdikciju regulas 17. panta 3. punkta nozīmē. Ja šāda elementa nav, šādu noteikumu varot uzskatīt par noteikumu par starptautisko jurisdikciju tikai tad, ja tas nav pretrunā līgumslēdzēju pušu gribai.

48.      Turklāt Francijas valdība un Komisija apgalvo, ka valsts tiesai pēc savas iniciatīvas esot jāpārbauda, vai šis noteikums nav negodīgs Direktīvas 93/13 6. panta izpratnē.

49.      Kā uzskata prasītāja pamata lietā, šāds noteikums neesot jāuzskata par negodīgu noteikumu Direktīvas 93/13 6. panta nozīmē, jo, pirmkārt, neesot patērētāja līguma un, otrkārt, starp prasītājas pamata lietā juridisko adresi Prāgā un atbildētāja pamata lietā dzīvesvietu neesot ļoti liels attālums.

50.      Visbeidzot Čehijas un Ungārijas valdības uzskata, ka šāda vienošanās par starptautisko jurisdikciju esot spēkā arī tad, ja saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu nav spēkā vienošanās par teritoriālo jurisdikciju. Šajā ziņā Regulas Nr. 44/2001 17. panta 3. punkts attiecībā pret Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktu un 6. pantu esot jāaplūko kā lex specialis. Turpretim Dānijas un Francijas valdības, kā arī Komisija apgalvo, ka spēkā neesošs noteikums Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta nozīmē nevarot būt arī spēkā esoša vienošanās par starptautisko jurisdikciju Regulas Nr. 44/2001 17. panta 3. punkta nozīmē.

V –    Juridiskais vērtējums

51.      Pamata lietu raksturo fakts, ka prasītāja iesniedzējtiesā ir cēlusi prasību pret atbildētāju, kura dzīvesvieta nav zināma. Šādā gadījumā saskaņā ar OSŘ 29. panta 3. punktu iesniedzējtiesa var iecelt pārstāvi atbildētājam. Tomēr tā jautā, vai tiesvedības pret atbildētāju turpināšana šajos apstākļos atbilst Savienības tiesību prasībām, un it īpaši Regulai Nr. 44/2001.

52.      Tā kā iesniedzējtiesas šajā ziņā četri uzdotie jautājumi savā starpā ir cieši saistīti, es tos izvērtēšu kopā. Vispirms pievērsīšos jautājumam, vai tāds tiesiskais regulējums, kāds ir OSŘ 29. panta 3. punkts, principā atbilst Regulai Nr. 44/2001 (A). Uz šo jautājumu jāatbild apstiprinoši. Tomēr, piemērojot šādu tiesisko regulējumu, valsts tiesai jāņem vērā Savienības tiesību prasības, kas it īpaši izriet no regulas. Vispirms tie ir regulā paredzētie jurisdikcijas noteikumi (B) un pēc tam – minimālās prasības par atbildētāja tiesībām uz aizstāvību (C).

A –    Tāda tiesību noteikuma, kāds ir OSŘ 29. panta 3. punkts, vispārēja atbilstība Savienības tiesību normām

53.      Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, pārstāvja iecelšana atbilstoši OSŘ 29. panta 3. punktam ļauj turpināt tiesvedību pret atbildētāju pamata lietā, kaut arī viņa dzīvesvieta nav zināma un prasības pieteikums viņam personīgi nav izsniegts.

54.      Regulas Nr. 44/2001 tiesību normas principā neliedz piemērot šādu valsts tiesisko regulējumu. Tas tādēļ, ka ar Regulu Nr. 44/2001 ir jāsaskaņo noteikumi par to, kā sadalīt tiesu jurisdikciju civillietās un komerclietās attiecībās starp līgumslēdzējām valstīm un atvieglot spriedumu izpildi, nevis saskaņot pārējās dalībvalstu procesuālo tiesību normas (7). Tādējādi dalībvalstis principā var brīvi izvēlēties pieņemt tādu procesuālo regulējumu kā OSŘ 29. panta 3. punkts, saskaņā ar kuru atbildētājam, kura dzīvesvieta nav zināma, var iecelt pārstāvi, lai varētu turpināt pret viņu tiesvedību (8).

55.      Tomēr valsts tiesai, piemērojot savas valsts tiesisko regulējumu, pilnībā jānodrošina Savienības tiesību efektivitāte. Tādā gadījumā, kāds ir aplūkots šajā, tai it īpaši jāņem vērā Regulā Nr. 44/2001 paredzētie jurisdikcijas noteikumi un jāgarantē atbildētāja tiesības uz aizstāvību (9).

B –    Regulas Nr. 44/2001 noteikumu par jurisdikciju ņemšana vērā

56.      Pārstāvja iecelšana atbildētājam pamata lietā iesniedzējtiesu neatbrīvo no pienākuma ievērot Regulas Nr. 44/2001 noteikumus par jurisdikciju. Šie noteikumi ir piemērojami tādā situācijā, kāda ir šajā lietā (1). Tāpēc iesniedzējtiesai jāpārbauda, vai tās jurisdikcija atbilst šiem noteikumiem (2).

1)      Par Regulas Nr. 44/2001 jurisdikcijas noteikumu piemērojamību

57.      Kā izriet no pirmā prejudiciālā jautājuma, iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai izskatāmajā lietā ir piemērojami Regulā Nr. 44/2001 paredzētie jurisdikcijas noteikumi.

58.      Uz šo jautājumu jāatbild apstiprinoši.

59.      Atbilstoši Tiesas judikatūrai (10), kas gan vēl ir pieņemta par Briseles konvencijas jurisdikcijas noteikumiem, bet ir attiecināma uz Regulu Nr. 44/2001 (11), šo noteikumu piemērošanas nosacījums ir pārrobežu elementa esamība (12). Šāda pārrobežu elementa esamībai pietiek ar to, ka dalībvalsts tiesai rodas jautājumi par savu starptautisko jurisdikciju (13).

60.      Šajā lietā aplūkojamā gadījumā rodas turpmāk minētie jautājumi.

61.      Šādi jautājumi var rasties ne tikai tad, ja citas valsts iesaistīšanās ir pamatota ar lietas dalībnieku domicilu, strīda priekšmetu vai strīdīgā notikuma vietu. Arī apstākļi, ka atbildētājam pamata lietā ir citas dalībvalsts pilsonība (14) un ka iesniedzējtiesai nav zināma viņa dzīvesvieta, var būt iemesls, lai rastos šādi jautājumi par tiesas starptautisko jurisdikciju.

62.      Turklāt to, ka ir piemērojami Regulas Nr. 44/2001 noteikumi par jurisdikciju, apstiprina šajā lietā aplūkojamā gadījumā vērā ņemamā regulas 16. panta 2. punkta jēga un mērķis. Saskaņā ar šo tiesību normu prasību pret patērētāju principā var celt vienīgi tās dalībvalsts tiesās, kurā atrodas patērētāja domicils. Šo noteikumu nepiemērošana šajā lietā aplūkojamā gadījumā, kurā tiesa ir vienīgi konstatējusi, ka atbildētāja domicils neatrodas attiecīgajā dalībvalstī, radītu risku, ka pret atbildētāju tiks celta prasība dalībvalstī, kur atrodas tiesa, kaut arī viņa domicils attiecīgajā gadījumā atrodas citā dalībvalstī. Tas padarītu neefektīvu regulas 16. panta 2. punkta aizsargājošo mērķi.

63.      Pret Regulas Nr. 44/2001 noteikumu par jurisdikciju piemērojamību šajā lietā aplūkojamā gadījumā, pirmkārt, iebildumi ir Ungārijas valdībai, jo saskaņā ar regulas 2. panta 2. punktu personām, kas nav attiecīgās valsts pilsoņi, un pilsoņiem, kuru domicils ir attiecīgajā dalībvalstī, jāpiemēro vieni un tie paši noteikumi. Otrkārt, Nīderlandes valdība apgalvo, ka regulā paredzētie noteikumi par starptautisko jurisdikciju principā ir saistīti ar domicilu un pilsonībai nav nozīmes.

64.      Šie iebildumi nepārliecina.

65.      Jautājums, ar kādiem nosacījumiem ir piemērojami Regulas Nr. 44/2001 noteikumi par jurisdikciju, no vienas puses, ir jānorobežo no jautājuma, atbilstoši kādiem kritērijiem saskaņā ar šiem noteikumiem nosaka starptautisko jurisdikciju, no otras puses. Tiesību normās, uz kurām atsaucas minētās valdības, ir ietverti kritēriji, saskaņā ar kuriem nosaka starptautisko jurisdikciju, ja ir piemērojami regulas noteikumi par jurisdikciju. Tomēr no šiem kritērijiem nevar secināt, kad vispār ir piemērojami regulas noteikumi par jurisdikciju.

66.      Tādējādi starpsecinājumā jākonstatē, ka Regulas Nr. 44/2001 noteikumi par jurisdikciju izskatāmajā lietā ir piemērojami un iesniedzējtiesai tie ir jāņem vērā.

2)      Par iesniedzējtiesas jurisdikciju

67.      Iesniedzējtiesai jāpārbauda, vai tai ir jurisdikcija saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 tiesību normām.

68.      Kā izriet no tās uzdotā trešā prejudiciālā jautājuma, šajā saistībā tā vispirms vēlas zināt, vai, pamatojoties uz