TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2016. gada 25. maijā ( *1 )
“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Tiesu iestāžu sadarbība civillietās — Regula (EK) Nr. 44/2001 — Pagaidu un aizsardzības pasākumu atzīšana un izpilde — Sabiedriskās kārtības jēdziens”
Lieta C‑559/14
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Augstākās tiesas Civillietu departaments (Latvija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2014. gada 15. oktobrī un kas Tiesā reģistrēts 2014. gada 5. decembrī, tiesvedībā
Rūdolfs Meroni
pret
Recoletos Limited ,
piedaloties
Aivaram Lembergam,
Olafam Berķim,
Igoram Skokam,
Genādijam Ševcovam.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] (referente), tiesneši A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], S. Rodins [S. Rodin] un J. Regans [E. Regan],
ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
—
Rūdolfa Meroni vārdā – D. Škutāns, advokāts,
—
Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes un E. Pedrosa, pārstāvji,
—
Apvienotās Karalistes valdības vārdā – V. Kaye, pārstāve, kurai palīdz B. Kennelly, barrister,
—
Eiropas Komisijas vārdā – A. Sauka un M. Wilderspin, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2016. gada 25. februāra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 34. panta 1. punktu Padomes 2000. gada 22. decembra Regulā (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.).
2
Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Rūdolfu Meroni un Recoletos Limited par pieteikumu Latvijā atzīt un izpildīt High Court of Justice (England & Wales), Queen`s Bench Division (Commercial Court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Queen`s Bench Division (Komerclietu tiesa), Apvienotā Karaliste) nolēmumu par pagaidu un aizsardzības pasākumiem.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Harta
3
Atbilstoši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantam “Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu”:
“Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā.
Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Ikvienai personai ir iespējas saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību.
[..]”
4
Hartas VII sadaļas “Vispārīgi noteikumi, kas attiecas uz Hartas interpretēšanu un piemērošanu” 51. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Šīs Hartas noteikumi attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām, ievērojot subsidiaritātes principu, un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Tādēļ tās ievēro tiesības un principus, kā arī veicina to piemērošanu saskaņā ar savām atbilstīgajām pilnvarām un ievērojot Savienības kompetenci, kas tai piešķirta Līgumos.”
Regula Nr. 44/2001
5
Regulas Nr. 44/2001 preambulas 16.–18. apsvērumā ir noteikts:
“(16)
Savstarpēja uzticēšanās tiesvedībai [Savienībā] pamato spriedumus, kas pieņemti kādā dalībvalstī un ko atzīst automātiski, bez vajadzības veikt kādu procedūru, izņemot strīdus gadījumus.
(17)
Izmantojot to pašu savstarpējās uzticēšanās principu, procedūrai, kuras mērķis ir kādā dalībvalstī padarīt par izpildāmu spriedumu, kas pieņemts citā dalībvalstī, jābūt efektīvai un ātrai. Tālab sprieduma pasludināšanai par izpildāmu faktiski būtu jānotiek automātiski pēc sniegto dokumentu vienkāršas pārbaudes, nepastāvot nekādai iespējai, ka tiesa pēc savas iniciatīvas varētu atsaukties uz kādu no šajā regulā paredzētajiem izpildes atteikuma pamatojumiem.
(18)
Tomēr tiesību uz aizstāvību ievērošana nozīmē, ka atbildētājam vajadzētu būt iespējai pret izpildāmības pasludināšanas lēmumu iesniegt pārsūdzību, ko izskata saskaņā ar kārtību strīdus gadījumos, ja viņš uzskata, ka pastāv kāds no izpildes atteikuma pamatojumiem. Prasītājam arī vajadzētu būt pieejamai pārsūdzības iespējai, ja ir noraidīts viņa pieteikums pasludināt izpildāmību.”
6
Jēdziens “spriedums” šīs regulas 32. pantā ir definēts kā “jebkurš spriedums, ko pieņēmusi kādas dalībvalsts tiesa, neatkarīgi no sprieduma nosaukuma, tostarp dekrēts, rīkojums, lēmums vai izpildraksts, kā arī izmaksu vai izdevumu noteikšana, ko veic tiesas ierēdnis”.
7
Regulas Nr. 44/2001 33. pantā ir paredzēts:
“1. Dalībvalstī pieņemtu spriedumu bez kādas īpašas procedūras atzīst pārējās dalībvalstīs.
2. Jebkura ieinteresētā puse, kas sprieduma atzīšanu izvirza par galveno jautājumu strīdā, saskaņā ar šīs nodaļas 2. un 3. iedaļā noteiktajām procedūrām var iesniegt pieteikumu lēmuma pieņemšanai par sprieduma atzīšanu.
3. Ja tiesvedības rezultāts dalībvalsts tiesā ir atkarīgs no lēmuma par saistītu jautājumu attiecībā uz atzīšanu, tad minētā jautājuma izlemšana ir šīs tiesas jurisdikcijā.”
8
Šīs regulas 34. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“Spriedumu neatzīst:
1)
ja šāda atzīšana ir acīmredzami pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā prasa atzīšanu;
2)
aizmuguriska sprieduma gadījumā – ja atbildētājam netika laikus izsniegts dokuments, ar ko celta prasība, vai līdzīgs dokuments, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, izņemot gadījumu, ja atbildētājs nav sācis sprieduma pārsūdzēšanas procedūru, kad viņam bija iespējams to darīt.”
9
Atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 35. panta 2. un 3. punktam tiesai vai iestādei, kurā iesniegts pieteikums par atzīšanu, ir saistoši konstatētie fakti, kas ir pamatā izcelsmes dalībvalsts tiesas jurisdikcijai. Izcelsmes dalībvalsts tiesas jurisdikcija nav pārskatāma. Šīs regulas 34. panta 1. punktā minētais sabiedriskās kārtības kritērijs nevar tikt piemērots normām par jurisdikciju.
10
Šīs regulas 36. pantā ir noteikts, ka ārvalstīs pieņemti spriedumi nekādos apstākļos nav pārskatāmi pēc būtības.
11
Minētās regulas 38. panta 1. punktā ir noteikts:
“Spriedumu, kas pieņemts un izpildāms kādā dalībvalstī, izpilda citā dalībvalstī tad, kad pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma spriedums ir pasludināts par izpildāmu šajā citā dalībvalstī.”
12
Šīs regulas 41. pants ir formulēts šādi:
“Spriedumu pasludina par izpildāmu, tiklīdz ir izpildītas [..] formalitātes [..]. Puse, attiecībā uz kuru prasa izpildi, šajā tiesvedības stadijā nav tiesīga iesniegt nekādus paskaidrojumus pieteikuma sakarā.”
13
Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 42. panta 2. punktu:
“Lēmumu par izpildāmības pasludināšanu izsniedz pusei, attiecībā uz kuru prasa izpildi, pievienojot spriedumu, ja tas šai pusei jau nav izsniegts.”
14
Minētās regulas 43. pantā ir paredzēts:
“1. Visas puses var pārsūdzēt lēmumu par pieteikumu pasludināt izpildāmību.
2. Pārsūdzību iesniedz tiesā, kas norādīta III pielikuma sarakstā.
3. Pārsūdzību izskata saskaņā ar normām, kas reglamentē kārtību strīdus gadījumos.
[..]
5. Pārsūdzību pret izpildāmības pasludināšanu iesniedz mēneša laikā pēc izpildāmības pasludināšanas lēmuma izsniegšanas. Ja pusei, attiecībā uz kuru prasa izpildi, domicils ir dalībvalstī, kas nav tā pati dalībvalsts, kurā pasludināta izpildāmība, tad pārsūdzības termiņš ir divi mēneši, un to sāk skaitīt no dienas, kad lēmums par izpildāmības pasludināšanu izsniegts vai nu personiski, vai arī mītnesvietā. Termiņu nedrīkst pagarināt attāluma dēļ.”
15
Saskaņā ar šīs regulas 45. pantu:
“1. Tiesa, kurā pārsūdzība ir iesniegta [..], atsakās pasludināt izpildāmību vai atceļ to, vienīgi pamatojot to ar kādu no 34. un 35. pantā noteiktajiem iemesliem. [..]
2. Ārvalstīs pieņemti spriedumi nekādos apstākļos nav pārskatāmi pēc būtības.”
Latvijas tiesības
16
Civilprocesa likuma 138. pantā ir uzskaitīti prasības nodrošinājuma līdzekļi, proti:
“1)
atbildētājam piederošas kustamas mantas un skaidras naudas apķīlāšana;
2)
aizlieguma atzīmes ierakstīšana attiecīgās kustamas mantas reģistrā vai citā publiskā reģistrā;
3)
prasības nodrošināšanas atzīmes ierakstīšana zemesgrāmatā vai kuģu reģistrā;
4)
kuģa arests;
5)
aizliegums atbildētājam veikt noteiktas darbības;
6)
to maksājumu apķīlāšana, kuri pienākas no trešajām personām, tajā skaitā naudas līdzekļi kredītiestādēs un citās finanšu institūcijās;
7)
izpildu darbības atlikšana (arī aizliegums tiesu izpildītājam nodot naudu vai mantu piedzinējam vai parādniekam vai mantas pārdošanas apturēšana).”
17
Civilprocesa likuma 427. panta pirmās daļas 4. punktā ir paredzēts:
“Apelācijas instances tiesa neatkarīgi no apelācijas sūdzības motīviem ar lēmumu atceļ pirmās instances tiesas spriedumu un nosūta lietu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā, ja apelācijas instances tiesa konstatē, ka [..] tiesas spriedums piešķir tiesības vai uzliek pienākumus personai, kura nav pieaicināta lietā kā lietas dalībnieks.”
18
Minētā likuma 452. panta trešās daļas 4. punktā ir noteikts:
“Par procesuālo tiesību normas pārkāpumu, kas varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas, katrā ziņā uzskatāms tas, ka:
[..]
tiesas spriedums piešķir tiesības vai uzliek pienākumus personai, kura nav pieaicināta lietā kā procesa dalībnieks.”
19
Atbilstoši šā paša likuma 633. pantam:
“(1) Personai, kura uzskata, ka tai ir kādas tiesības uz aprakstīto kustamo mantu vai nekustamo īpašumu, uz kuru tiek vērsta piedziņa, vai tā daļu, jāceļ prasība tiesā pēc vispārējās lietu piekritības.
(2) Prasība par mantas izslēgšanu no aprakstes akta, piedziņas atzīmes dzēšanu zemesgrāmatā vai cita prasība ceļama pret parādnieku un piedzinēju. Ja manta aprakstīta, pamatojoties uz krimināllietas spriedumu daļā par mantas konfiskāciju, kā atbildētājus pieaicina notiesāto un finanšu iestādi.
(3) Ja manta jau pārdota, prasība iesniedzama arī pret personām, kurām manta nodota. Ja tiesa apmierina prasību attiecībā uz nekustamo īpašumu, atzīstams par spēkā neesošu ieraksts zemesgrāmatā par īpašuma tiesību pāreju tā ieguvējam.
[..]”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
20
Pēc tam, kad Receletos un citi bija uzsākuši tiesvedību pret Aivaru Lembergu, Olafu Berķi, Igoru Skoku un Genādiju Ševcovu, High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Commercial Court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Queen’s Bench Division (Komerclietu tiesa)) 2013. gada 9. aprīlī izdeva rīkojumu par pagaidu un aizsardzības pasākumiem. Šis rīkojums minētajām personām netika paziņots.
21
Ar 2013. gada 29. aprīļa rīkojumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais rīkojums”) High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Commercial Court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Queen’s Bench Division (Komerclietu tiesa)) šos pasākumus attiecībā uz minētajām personām atstāja spēkā. Proti, tika atstāts spēkā A. Lembergam piederošā īpašuma arests. Viņam un pārējiem atbildētājiem tika aizliegts atsavināt savas akcijas Latvijā reģistrētajā AS Ventbunkers, rīkoties ar tām vai samazināt to vērtību neatkarīgi no tā, vai akcijas šajā sabiedrībā tiem pieder tieši vai netieši, vai rīkoties ar peļņu vai ieņēmumiem no šo akciju pārdošanas, kā arī citu sabiedrību vai veidojumu akcijām, ar
