VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)
2016. gada 7. jūlijā ( *1 )
“Eiropas Savienības preču zīme — Spēkā neesamības atzīšanas process — Eiropas Savienības vārdiska preču zīme “LUCEO” — Absolūts atteikuma pamats — Reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas laikā pastāvējusi ļaunticība — Regulas (EK) Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunkts”
Lieta T‑82/14
Copernicus‑Trademarks Ltd , Borhemvuda [Borehamwood] (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv F. Henkel, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko pārstāv A. Schifko, pārstāvis,
atbildētājs,
otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece un persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā –
Maquet GmbH , Raštate [Rastatt] (Vācija), ko pārstāv N. Hebeis, advokāts,
par prasību, kas celta par EUIPO Apelācijas ceturtās padomes 2013. gada 25. novembra lēmumu (lieta R 2292/2012‑4) attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp Copernicus‑Trademarks un Maquet.
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. Berardis [G. Berardis], tiesneši O. Cūcs [O. Czúcz] (referents) un A. Popesku [A. Popescu],
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 4. februārī,
ņemot vērā EUIPO atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 15. maijā,
ņemot vērā personas, kas iestājusies lietā, atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegs 2014. gada 19. maijā,
ņemot vērā replikas rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 4. septembrī,
ņemot vērā personas, kas iestājusies lietā, atbildes rakstu uz repliku, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 18. novembrī,
ņemot vērā Vispārējās tiesas rakstveida jautājumus lietas dalībniekiem, to atbildes uz šiem jautājumiem un to apsvērumus par pārējo lietas dalībnieku atbildēm,
ņemot vērā pieteikuma par tiesas sēdes noturēšanu, ko lietas dalībnieki iesniedz viena mēneša laikā pēc paziņošanas par rakstveida procesa pabeigšanu, neesamību un tādējādi, uzklausījusi tiesneša referenta ziņojumu un saskaņā ar 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 135.a pantu, pieņemot lēmumu lemt par prasību bez procesa mutvārdu daļas,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1
2009. gada 29. jūlijā persona, kas iestājusies lietā, Maquet GmbH, iesniedza Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam (EUIPO) Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. februāra Regulu (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.). Reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir vārdisks apzīmējums “LUCEA LED” attiecībā uz precēm “ķirurģiskās lampas”, kas ietilpst 10. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām. Šis Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts 2009. gada 17. augustaBulletin des marques communautaires [Kopienas Preču Zīmju Biļetenā] Nr. 31/2012.
2
2009. gada 16. septembrīCopernicus EOOD (turpmāk tekstā – “Copernicus”), kuru pārstāvēja M. A., iesniedza EUIPO Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu saskaņā ar Regulu Nr. 207/2009.
3
Reģistrācijai pieteiktā preču zīme (turpmāk tekstā – “strīdīgā preču zīme”) ir vārdisks apzīmējums “LUCEO”.
4
Preces, uz ko attiecās reģistrācija, ietilpst 10., 12. un 28. klasē un attiecībā uz katru no šīm klasēm atbilst šādam aprakstam:
—
10. klase: “Ķirurģijas, medicīnas, zobārstniecības un veterinārijas aparāti, ierīces un instrumenti, locekļu, acu un zobu protēzes; ortopēdiskās preces; ķirurģiskie šuvju materiāli”;
—
12. klase: “Vieglās automašīnas, kas ietvertas 12. klasē; motociklu tipa transportlīdzekļu riteņi, kas iekļauti 12. klasē; motocikli, kas ietverti 12. klasē, mopēdi, kas iekļauti 12. klasē; Traktori, kas ietverti 12. klasē; dzīvojamās automašīnas un dzīvojamās piekabes, kas iekļauta 12. klasē; lidaparāti, kas ietverti 12. klasē; kosmiskie aparāti, kas ietverti 12. klasē; dzelzceļa transportlīdzekļi, kas ietverti 12. klasē; kāpurķēžu transportlīdzekļi, kas ietverti 12. klasē; ūdenstransporta līdzekļi, kas ietverti 12. klasē; amfībijas, kas ietvertas 12. klasē; braucamkrēsli; ratiņkrēslu skūteri; golfa automašīnas; zīdaiņu ratiņi; motorizēto transportlīdzekļu daļas, kas iekļautas 12. klasē, proti, virsbūves komponenti; diskdziņi; motori; šasijas komponenti, jo īpaši bremžu daļas; atsperes; iztvaices aparāti; stūres mehānisms; balstiekārta; riteņi; riepas; rumbu vāki; riteņu aploces; ass piekarierīce; spēka pārvadu komponenti, proti, ķēdes; pārvadmehānismi; piedziņas vārpstas; motorizēto transportlīdzekļu piederumi, kas iekļauti 12. klasē, proti, piekabju sakabes; jumta bagāžnieki, bagāžas tvertnes, bērnu sēdekļi, brezents apklāšanai; sniega ķēdes”;
—
28. klase: “Vingrošanas un sporta preces; spēles”.
5
Copernicus pieprasīja prioritātes tiesības attiecībā uz strīdīgo preču zīmi, kas bija pamatotas ar Austrijas preču zīmes “LUCEO” reģistrācijas pieteikumu Nr. 1533/2009, kurš 2009. gada 16. martā bija iesniegts Österreichisches Patentamt (Austrijas Patentu valde) attiecībā uz tām pašām precēm kā 4. punktā minētās.
6
2009. gada 12. novembrīCapella EOOD, kas 2009. gada 21. oktobrī bija kļuvusi par strīdīgās preču zīmes pieteikuma īpašnieci un ko pārstāvēja M. A., izvirzīja iebildumus pret Eiropas Savienības preču zīmes “LUCEA LED” reģistrācijas pieteikumu atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 41. pantam.
7
Iebildumi bija pamatoti ar strīdīgās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu. Lai arī šis pieteikums tika iesniegts pēc Eiropas Savienības preču zīmes “LUCEA LED” reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas, Capella atsaucās uz tā agrāko raksturu, norādot uz šī sprieduma 5. punktā minēto prioritātes tiesību pieprasījumu.
8
2010. gada 1. martā strīdīgās preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts Bulletin des marques communautaires [Kopienas Preču Zīmju Biļetenā] Nr. 39/2010.
9
Strīdīgā preču zīme tika reģistrēta 2010. gada 26. oktobrī ar numuru 8554974. Kā šīs preču zīmes prioritātes datums reģistrā tika norādīts 2009. gada 16. marts.
10
2011. gada 3. maijā persona, kas iestājusies lietā, iesniedza EUIPO pieteikumu par strīdīgās preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu attiecībā uz visām precēm un pakalpojumiem, saistībā ar kuriem tā bija reģistrēta.
11
Šī pieteikuma pamatojumam norādītie spēkā neesamības pamati ir iekļauti Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunktā. Persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka preču zīmes pieteikuma iesniegšanas laikā Copernicus ir rīkojusies ļaunticīgi.
12
2011. gada 6. septembrīVerus EOOD un 2012. gada 27. augustā – prasītāja Copernicus‑Trademarks Ltd, kuras pārstāvēja M. A., tika reģistrētas Eiropas Savienības preču zīmju reģistrā kā strīdīgās preču zīmes īpašnieces.
13
2012. gada 14. decembrī Anulēšanas nodaļa atzina strīdīgo preču zīmi par spēkā neesošu, pamatojoties uz to, ka Copernicus reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas laikā bija rīkojies ļaunticīgi.
14
Tajā pašā dienā prasītāja, kuru pārstāvēja M. A., pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 58.–64. pantu, iesniedza EUIPO apelācijas sūdzību par Anulēšanas nodaļas lēmumu.
15
2013. gada 13. novembrīIvo‑Kermartin GmbH, kuru arī pārstāvēja M. A., tika reģistrēta Eiropas Savienības preču zīmju reģistrā kā jaunā strīdīgās preču zīmes īpašniece.
16
Ar 2013. gada 25. novembra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura adresāte ir prasītāja, EUIPO Apelācijas ceturtā padome apelācijas sūdzību noraidīja. Tā apstiprināja Anulēšanas nodaļas secinājumu, ka Copernicus strīdīgās preču zīmes pieteikuma iesniegšanas laikā bija rīkojusies ļaunticīgi. Šajā ziņā Anulēšanas nodaļa tostarp pamatojās uz apsvērumu, saskaņā ar kuru Copernicus bija lūgusi reģistrēt strīdīgo preču zīmi tikai lai varētu iebilst pret Eiropas Savienības preču zīmes “LUCEA LED” reģistrācijas pieteikumu un gūt no tā ekonomiskas priekšrocības.
Lietas dalībnieku prasījumi
17
Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
—
atcelt apstrīdēto lēmumu un noraidīt pieteikumu par strīdīgās preču zīmes spēkā neesamību;
—
pakārtoti, atcelt apstrīdēto lēmumu un nodot lietu atpakaļ Apelācijas padomei;
—
piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
18
EUIPO un personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
—
noraidīt prasību;
—
piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
A – Par prasības pieņemamību
19
Prasības pieteikuma iesniegšanas brīdī strīdīgās preču zīmes īpašniece vairs nebija prasītāja, bet gan Ivo‑Kermartin (skat. šī sprieduma 15. punktu).
20
2014. gada 4. septembrī prasītāja kā replikas raksta K.17 pielikumu iesniedza dokumentu, no kura izriet, ka Ivo‑Kermartin to ir pilnvarojusi turpināt uzturēt šo lietu Vispārējā tiesā prasītājas un Ivo‑Kermartin interesēs.
21
Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka Savienības tiesa ir tiesīga izvērtēt, ņemot vērā katras lietas apstākļus, vai pareizas tiesvedības intereses attaisno prasības noraidīšanu pēc būtības, iepriekš nelemjot par tās pieņemamību (spriedums, 2002. gada 26. februāris, Padome/Boehringer, C‑23/00 EU:C:2002:118, 51. punkts).
22
Šīs lietas apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka procesuālās ekonomijas apsvērumu dēļ vispirms ir jāizvērtē prasības par tiesību akta atcelšanu pamatotība, iepriekš nelemjot par tās pieņemamību, jo katrā ziņā un turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ prasība nav pamatota.
B – Par prasības pamatotību
23
Savas prasības pamatojumam prasītāja ir izvirzījusi trīs pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz Regulas Nr. 207/2009 75. panta otrā teikuma pārkāpumu, otrais – uz minētās regulas 76. panta pārkāpumu un trešais – uz šīs regulas 52. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu.
24
Ar šo trīs pamatu ietvaros izvirzītajiem argumentiem, kuri daļēji pārklājas, prasītāja būtībā vēlas apstrīdēt Apelācijas padomes secinājumu, saskaņā ar kuru Copernicus strīdīgās preču zīmes iesniegšanas laikā bija rīkojusies ļaunticīgi. Šie argumenti attiecas uz Apelācijas padomes secinājumu, saskaņā ar kuru, ņemot vērā visus ar šo pieteikumu saistītos apstākļus, ir jāuzskata, ka Copernicus ir rīkojusies ļaunticīgi. Prasītāja arī norāda argumentus ar mērķi apstrīdēt to Apelācijas padomes konstatējumu pamatotību, kuri attiecas uz šādu apstākļu esamību, kā arī argumentus par to, ka persona, kas iestājusies lietā, pati ir rīkojusies ļaunticīgi un ka Apelācijas padome nav ņēmusi vērā šo apstākli.
25
Ņemot vērā prasītājas izvirzīto pamatu būtību, pēc atbilstīgo tiesību normu un judikatūras atgādināšanas ir jāizvērtē tās argumenti, kuru mērķis ir atspēkot Apelācijas padomes konstatējumus attiecībā uz apstākļiem, kādos tika iesniegts strīdīgās preču zīmes reģistrācijas pieteikums, un pēc tam – argumenti attiecībā uz Apelācijas padomes secinājumu par Copernicus ļaunticību un visbeidzot argumenti par to, ka Apelācijas padome nav pievērsusi pietiekamu vērību personas, kas iestājusies lietā, ļaunticībai.
1. Par atbilstīgajām tiesību normām un judikatūru
26
Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas režīms balstās uz “pirmā iesniedzēja” principu, kas paredzēts Regulas Nr. 207/2009 8. panta 2. punktā. Atbilstoši šim principam apzīmējumu kā Eiropas Savienības preču zīmi var reģistrēt vienīgi tad, ja to neliedz darīt agrāka preču zīme. (skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, SA.PAR./ITSB) – Salini Costruttori (“GRUPPO SALINI”), T‑321/10, EU:T:2013:372, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).
27
Tomēr šī principa piemērošanu tostarp mīkstina Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunkts, saskaņā ar kuru Eiropas Savienības preču zīmi paziņo par spēkā neesošu, ja EUIPO iesniegts attiecīgs pieteikums vai, pamatojoties uz pretprasību lietas izskatīšanas procesā par pārkāpumu, ja pieteikuma iesniedzējs, iesniedzot pieteikumu par preču zīmi, ir rīkojies ļaunticīgi (skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, GRUPPO SALINI, T‑321/10, EU:T:2013:372, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).
28
Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētais ļaunticības jēdziens ir saistīts ar personas, kas ir iesniegusi preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, subjektīvo motivāciju, proti, negodīgu nodomu vai cita veida kaitniecisku nodomu. Tas nozīmē rīcību, kas atkāpjas no principiem, kas ir atzīti par tādiem, kas ir raksturīgi ētiskai rīcībai vai godīgai praksei rūpniecības vai tirdzniecības jomā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 14. februāris, Peeters Landbouwmachines/ITSB – Fors MW (“BIGAB”), T‑33/11, EU:T:2012:77, 35.–38. punkts, un ģenerāladvokātes E. Šarpstones [E. Sharpston] secinājumus lietā Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli, C‑529/07, EU:C:2009:148, 60. punkts).
29
Lai izvērtētu, vai iesniedzējs ir bijis ļaunticīgs, tostarp ir jāizvērtē, vai tas ir plānojis izmantot preču zīmi, kuras reģistrācija ir tikusi lūgta. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka preču zīmes pamata funkcija ir garantēt patērētājam vai gala lietotājam ar preču zīmi apzīmētās preces vai pakalpojuma izcelsmes identitāti, ļaujot viņam bez iespējas sajaukt atšķirt preci vai pakalpojumu no precēm un pakalpojumiem ar citādu izcelsmi (skat. spriedumu, 2009. gada 11. jūnijs, Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli, C‑529/07, EU:C:2009:361, 45. punkts).
30
Nodoms neļaut tirgot preci noteiktos apstākļos var raksturot pieteikuma iesniedzēja ļaunticību. Tā tas it īpaši ir gadījumā, kad vēlāk izrādās, ka pieteikuma iesniedzējs ir reģistrējis apzīmējumu kā Eiropas Savienības preču zīmi bez nodoma to izmantot, vienīgi lai liegtu trešajām personām iekļūt tirgū (spriedumi, 2009. gada 11. jūnijs, Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli, C‑529/07, EU:C:2009:361, 43. un 44. punkts, un 2014. gada 8. maijs, Simca Europe/ITSB – PSA Peugeot Citroën (Simca), T‑327/12, EU:T:2014:240, 37. punkts).
31
Pieteikuma iesniedzēja nodoms atbilstīgajā brīdī ir subjektīvs elements, kas ir jāizvērtē, ņemot vērā visus atbilstīgos apstākļus, kas ir raksturīgi konkrētajam gadījumam un pastāv pieteikuma reģistrēt apzīmējumu par Eiropas Savienības preču zīmi pieteikuma iesniegšanas brīdī. Šī motivācija parasti tiek noteikta, ņemot vērā objektīvus kritērijus, kuru vidū ir arī uzņēmējdarbības loģika, ar kādu iesniegts reģistrācijas pieteikums (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 11. jūnijs, Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli, C‑529/07, EU:C:2009:361, 37., 42. un 53. punkts).
32
Visaptveroša vērtējuma ietvaros, kas veikts saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunktu, tāpat var tikt ņemtas vērā apstrīdētā apzīmējuma izcelsme un tā izmantošana kopš tā radīšanas, kā arī uzņēmējdarbības loģika, ar kādu iesniegts pieteikums reģistrēt šo apzīmējumu par Eiropas Savienības preču zīmi, kā arī notikumu hronoloģija saistībā ar minēto iesniegšanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 14. februāris, BIGAB, T‑33/11, EU:T:2012:77, 21.–23. punkts).
33
Pieteikuma iesniedzējam, kas vēlas atsaukties uz šo absolūto spēkā neesamības pamatu, ir jāpierāda apstākļi, kas ļauj secināt, ka Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieks, iesniedzot šīs preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, ir rīkojies ļaunticīgi (skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, GRUPPO SALINI, T‑321/10, EU:T:2013:372, 18. punkts).
34
Prasītājas argumenti ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas un šo judikatūru.
2. Par argumentiem, kas attiecas uz Apelācijas padomes konstatējumiem par apstākļiem, kādos ir ticis iesniegts strīdīgās preču zīmes reģistrācijas pieteikums
35
Apstrīdētajā lēmumā Apelācijas padome konstatēja, ka strīdīgās preču zīmes reģistrācijas pieteikums bija daļa no ļaunprātīgas preču zīmju reģistrācijas pieteikumu iesniegšanas stratēģijas ar mērķi pieprasīt prioritātes tiesības attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, apejot Regulas Nr. 207/2009 29. panta 1. punktā paredzēto sešu mēnešu pārdomu periodu un šīs regulas 51. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto piecu gadu nogaidīšanas periodu. Strīdīgās preču zīmes reģistrācijas pieteikums esot ticis iesniegts, tikai lai varētu izvirzīt iebildumus pret personas, kas iestājusies lietā, iesniegto Eiropas Savienības preču zīmes “LUCEA LED” reģistrācijas pieteikumu un gūt no šiem iebildumiem ekonomiskas priekšrocības. Ar strīdīgās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu saistītā iesniegšanas stratēģija neesot bijusi pārredzama trešajām personām.
36
Prasītāja uzskata, ka šie konstatējumi ir kļūdaini.
a) Par konstatējumu, saskaņā ar kuru strīdīgās preču zīmes reģistrācijas pieteikums ir bijis daļa no ļaunprātīgas reģistrācijas pieteikumu iesniegšanas stratēģijas
37
Kā ir ticis izklāstīts šī sprieduma 35. punktā, pirmais apstāklis, kuru Apelācijas padome ir ņēmusi vērā, ir tas, ka strīdīgās preču zīmes reģistrācijas pieteikums bija daļa no tādas preču zīmju reģistrācijas pieteikumu iesniegšanas stratēģijas, kuras mērķis bija prioritātes tiesību pieprasīšana attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, apejot sešu mēnešu pārdomu termiņu, kā arī piecu gadu nogaidīšanas periodu, un bloķējoša stāvokļa piešķiršana M. A., prasītājas pārstāvim, lai tas varētu iebilst pret trešo personu iesniegtajiem preču zīmju reģistrācijas pieteikumiem.
38
Apelācijas padome konstatēja šādas stratēģijas esamību tostarp apstrīdētā lēmuma 20., 25., 31., 32., 35. un 41. punktā. Apstrīdētā lēmuma 20. punktā tā norādīja, ka Copernicus ir sabiedrība, kurai ir saikne ar M. A., un, lai izvērtētu, vai tā ir rīkojusies ļaunticīgi, ir jāņem vērā ne vien tās pašas rīcība, bet arī M. A. rīcība, kā arī visu pārējo ar pēdējo minēto personu saistīto sabiedrību rīcība. Apelācijas padomes ieskatā M. A. ar šo sabiedrību palīdzību īstenoja reģistrācijas pieteikumu iesniegšanas stratēģiju, kas ietvēra ievērojamu reģistrācijas pieteikumu skaitu – 2392 Vācijas preču zīmju pieteikumus un aptuveni 750 Austrijas preču zīmju pieteikumus, kas varēja tikt saistīti ar M. A. un no kuriem labākajā gadījumā katrā valstī tika reģistrēts tikai viens (apstrīdētā lēmuma 25. punkts). Tostarp apstrīdētā lēmuma 25., 35. un 41. punktā Apelācijas padome norādīja, ka visi šie pieteikumi bija iesniegti ar vienīgo mērķi – vēlāk pieprasīt prioritātes tiesības attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmes pieteikumu. M. A. stratēģija sastāvēja no nebeidzamu valsts preču zīmju pieteikumu ķēžu iesniegšanas, nemaksājot nodevas par reģistrācijas pieteikumu iesniegšanu. Ja trešā persona lūdza reģistrēt identisku vai līdzīgu preču zīmi, M. A. attiecīgi lūdza reģistrēt Eiropas Savienības preču zīmi un pieprasīja prioritātes tiesības attiecībā uz to, pamatojoties uz pēdējo valsts preču zīmju pieteikumu ķēdes posmu. Pēc tam viņš iebilda pret trešās personas iesniegto reģistrācijas pieteikumu, pamatojoties uz šo reģistrācijas pieteikumu. Apstrīdētā lēmuma 31. un 32. punktā Apelācijas padome uzskatīja, ka, tā kā tai ir nācies sastapties ar šādu gadījumu tikai lietās, kurās ir iesaistīts M. A., tas nevar būt nejaušības rezultāts, bet tas ir M. A. īstenotās reģistrācijas pieteikumu iesniegšanas stratēģijas sekas.
39
Tostarp apstrīdētā lēmuma 27.–29., 33., 35., 36. un 43. punktā Apelācijas padome izklāstīja iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka strīdīgās preču zīmes reģistrācijas pieteikums ir daļa no šīs ļaunprātīgās reģistrācijas pieteikumu iesniegšanas stratēģijas. Tādējādi apstrīdētā lēmuma 27.–29. punktā tā norādīja, ka kopš 2003. gada apzīmējums “LUCEO” ir bijis reģistrācijas par valsts preču zīmi pieteikumu priekšmets gan Austrijā, gan Vācijā un ka kopš 2005. gada katru pusgadu ir tikuši iesniegti pieteikumi saskaņā ar shēmu “martā Austrijā, septembrī – Vācijā”. Šis pusgada ritms precīzi atbilstot sešu mēnešu pārdomu periodam prioritātes tiesību pieprasīšanai. Vēlāk šie pieteikumi esot tikuši atcelti nodevas par reģistrācijas pieteikumu iesniegšanu nesamaksāšanas dēļ. Tostarp apstrīdētā lēmuma 33. punktā Apelācijas padome konstatēja, ka tikai pēc tam, kad persona, kas iestājusies lietā, bija lūgusi reģistrēt Eiropas Savienības preču zīmi “LUCEA LED”, Copernicus lūdza reģistrēt strīdīgo preču zīmi un pieprasīja prioritātes tiesības attiecībā uz to, pamatojoties uz valsts preču zīmju “LUCEO” reģistrācijas pieteikumu ķēdes pēdējo posmu, proti, uz 2009. gada 16. martā iesniegto Austrijas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu. Apelācijas padome no tā secināja, ka M. A. mērķis, ķēdes veidā iesniedzot dažādus valsts preču zīmes “LUCEO” reģistrācijas pieteikumus, bija iespēja pieprasīt prioritātes tiesības attiecībā uz strīdīgo preču zīmi daudzus gadus pēc pirmā apzīmējuma “LUCEO” reģistrācijas par valsts preču zīmi pieteikuma iesniegšanas, lai arī Regulas Nr. 207/2009 29. pantā ir paredzēts tikai sešu mēnešu pārdomu periods. Apstrīdētā lēmuma 36. un 43. punktā Apelācijas padome norādīja, ka M. A. pats ir norādījis, ka personīgi nav vēlējies izmantot preču zīmi “LUCEO” un nav varējis nosaukt to klientu vārdus, kuri būtu izrādījuši interesi par to. Apstrīdētā lēmuma 35., 36. un 43. punktā Apelācijas padome uzskatīja, ka arguments, saskaņā ar kuru preču zīme “LUCEO” bija tikusi “attīstīta”, izmantojot valsts preču zīmju reģistrācijas pieteikumus, esot tikai parasta aizbildināšanās. Šajā ziņā, pirmkārt, tā norādīja, ka rīcību, kas ietver valsts preču zīmju reģistrācijas pieteikumu atkārtotu iesniegšanu bez nodoma maksāt nodevas par reģistrācijas pieteikumu iesniegšanu vai īstenot šo preču zīmju reģistrēšanu, nevar uzskatīt par preču zīmes attīstību, tāpat kā par šādu attīstību nevar uzskatīt to, ka katrā jaunajā pieteikumā ir nedaudz izmainītas klases. Otrkārt, tā uzskatīja, ka pēc reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas attiecībā uz apzīmējumu, kas jau ir ticis “atrasts”, šajā gadījumā – “LUCEO”, lēmumam par tā reģistrēšanu par Eiropas Savienības preču zīmi nebūtu nepieciešami vairāki pārdomu gadi. Apelācijas padome no tā secināja, ka strīdīgās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma vienīgais mērķis bija “apsteigt” personas, kas iestājusies lietā, iesniegto Eiropas Savienības preču zīmes “LUCEA LED” reģistrācijas pieteikumu.
40
Prasītāja apgalvo, ka šie Apelācijas padomes apsvērumi ir kļūdaini. Šajā ziņā tā ir izvirzījusi argumentus, kuru mērķis ir apstrīdēt, pirmkārt, Apelācijas padomes secinājumu par M. A. īstenotas reģistrācijas pieteikumu ļaunprātīgas iesniegšanas stratēģijas esamību, un, otrkārt, secinājumu par to, ka strīdīgās preču zīmes reģistrācijas pieteikums bija daļa no šīs stratēģijas.
Par ļaunprātīgas reģistrācijas pieteikumu iesniegšanas stratēģijas esamību
41
Prasītāja apstrīd Apelācijas padomes secinājumu par M. A. īstenotas ļaunprātīgas reģistrācijas pieteikumu iesniegšanas stratēģijas esamību, kas ir aprakstīta šī sprieduma 38. punktā. Šajā ziņā, pirmkārt, tā apgalvo, ka pretēji Apelācijas padomes konstatējumiem M. A. ir īstenojis leģitīmu komercmodeli, proti, preču zīmes aģenta komercmodeli. Otrkārt, tā apgalvo, ka secinājumi, ko Apelācijas padome ir izdarījusi no citu to tajā izskatāmo lietu esamības, kurās ir bijis iesaistīts M. A., ir kļūdaini.
– Par argumentiem attiecībā uz M. A. īstenotā komercmodeļa leģitīmo raksturu
42
Prasītāja apgalvo, ka Apelācijas padome no to valsts preču zīmju reģistrācijas pieteikumu skaita, kas var būt saistāmi ar M. A., nevarēja secināt, ka tie ir tikuši iesniegti ar vienīgo mērķi vēlāk pieprasīt prioritātes tiesības attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu. Tieši pretēji – lielais šo pieteikumu skaits esot tās viņa leģitīmās darbības kā preču zīmes aģentam tiešas sekas, kura sastāvot no to preču zīmju portfeļa izveides, kuras ir paredzētas pārdošanai trešajām personām, ko Apelācijas padome neesot pietiekami ņēmusi vērā. Valsts preču zīmju reģistrācijas pieteikumi esot preču zīmju attīstības procesa sastāvdaļa.
43
EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd šos argumentus.
44
Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka prasītāja nav izvirzījusi argumentus ar mērķi apstrīdēt Apelācijas padomes apsvērumu, atbilstoši kuram, lai izvērtētu, vai Copernicus ir rīkojusies ļaunticīgi, ir jāņem vērā ne vien tās pašas rīcība, bet arī M. A., kā arī visu pārējo ar viņu saistīto sabiedrību rīcība.
45
Otrkārt, ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 34. punktā Apelācijas padome ir atzinusi, ka nekas neliedz uzņēmumam veikt preču zīmes aģenta darbību un tādējādi šādas darbības ietvaros iesniegt reģistrācijas pieteikumus attiecībā uz preču zīmēm, kuras tas pats nevēlas izmantot, bet gan vēlas pārdot trešajām personām. Tomēr Apelācijas padome uzskatīja, ka M. A. darbība nevar tikt pielīdzināta šādai darbībai.
46
Treškārt, ir jānoraida prasītājas arguments par to, ka valsts preču zīmju reģistrācijas pieteikumu ķēde ir daļa no vēlmes attīstīt preču zīmes, ko leģitīmi varot veikt preču zīmju aģents.
47
Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, nenoliedzami, nekas neliedz atbilstīgi reģistrētas preču zīmes īpašniekam “attīstīt” to ar tai sekojošas preču zīmes palīdzību, grozot to saistībā ar apzīmējumu, attiecīgajām precēm un pakalpojumiem vai aizsardzības ģeogrāfisko apmēru.
48
Tomēr, kā izriet no Apelācijas padomes konstatējumiem, M. A. ir iesniedzis valsts preču zīmju reģistrācijas pieteikumu ķēdi, kuri tika iesniegti katrus sešus mēnešus, pārmaiņus gan Vācijā, gan Austrijā, tieši pirms sešu mēnešu pārdomu perioda prioritātes tiesību pieprasīšanai attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmi atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 29. panta 1. punktam izbeigšanās. Šie pieteikumi vēlāk tika atcelti tādēļ, ka netika samaksāta nodeva par reģistrācijas pieteikuma iesniegšanu, un tādējādi tie valsts preču zīmju birojos netika izskatīti.
49
Šādu rīcību nevar uzskatīt par leģitīmu komercrīcību, bet tā ir uzskatāma par pretēju Regulas Nr. 207/2009 mērķiem.
50
Kā pamatoti ir norādījusi Apelācijas padome, Regulas Nr. 207/200 29. panta 1. punktā ir paredzēts, ka valsts preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējam ir sešu mēnešu pārdomu laikposms, lai izlemtu, vai viņš vēlas iesniegt arī Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu par tādu pašu preču zīmi attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kas ir identiski precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem pieteikums iesniegts, vai tajos ietilpst. Savukārt minētās regulas 51. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieka tiesības atzīst par atceltām, ja EUIPO iesniegts attiecīgs pieteikums vai pamatojoties uz pretprasību lietas izskatīšanas procesā par pārkāpumu, ja nepārtrauktā piecu gadu ilgā laikā preču zīme Savienībā nav faktiski izmantota saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem tā ir reģistrēta, un nav pamatotu iemeslu tās neizmantošanai.
51
Jākonstatē, ka valsts preču zīmju reģistrācijas pieteikumu secīga iesniegšana ķēdes veidā par vienu un to pašu apzīmējumu attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas ietilpst vismaz daļēji identiskās klasēs, mērķis ir bloķējošas pozīcijas piešķiršana M. A. Ja trešā persona iesniedz identisku vai līdzīgu Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, M. A. lūdz reģistrēt Eiropas Savienības preču zīmi, pieprasa prioritātes tiesības attiecībā uz to, pamatojoties uz valsts preču zīmju reģistrācijas pieteikumu ķēdes pēdējo posmu, un izvirza iebildumus, pamatojoties uz minēto Eiropas Savienības preču zīmes pieteikumu. Valsts preču zīmju reģistrācijas pieteikumu vēlākas iesniegšanas ķēdes veidā mērķis tādējādi ir piešķirt viņam bloķējošu pozīciju uz laiku, kas pārsniedz Regulas Nr. 207/2009 29. panta 1. punktā paredzēto sešu mēnešu pārdomu periodu un pat minētās regulas 51. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto piecu gadu nogaidīšanas periodu.
52
Līdz ar to ir jākonstatē, ka M. A. praktizētā reģistrācijas pieteikumu iesniegšanas stratēģija ne vien neatbilst Regulā Nr. 207/2009 izvirzītajiem mērķiem, bet ka tā nevar neatgādināt “tiesību ļaunprātīgu izmantošanu”, ko raksturo apstākļi, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, neraugoties uz Savienības tiesiskajā regulējumā paredzēto nosacījumu formālu ievērošanu, tajā izvirzītais mērķis nav ticis sasniegts, un, otrkārt, pastāv vēlme iegūt no minētā tiesiskā regulējuma izrietošu priekšrocību, mākslīgi radot tās iegūšanai nepieciešamos apstākļus (spriedumi, 2000. gada 14. decembris, Emsland‑Stärke, C‑110/99, EU:C:2000:695, 52. un 53. punkts, un 2005. gada 21. jūlijs, Eichsfelder Schlachtbetrieb, C‑515/03, EU:C:2005:491, 39. punkts).
53
Ceturtkārt, ciktāl prasītāja apgalvo, ka tā pārdod tās portfelī ietvertās preču zīmes trešajām personām, ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 36. un 43. punktā Apelācijas padome ir secinājusi, ka nav bijis iespējams konstatēt trešās personas, kuras interesētu prasītājas iesniegtie valsts preču zīmju pieteikumi, un ka prasītāja nav norādījusi nevienu argumentu, ar kuru būtu iespējams atspēkot šo apsvērumu. Katrā ziņā ir jānorāda, ka, ja M. A. mērķis bija vienīgi paplašināt savu Eiropas Savienības un valsts preču zīmju portfeli, viņš būtu varējis tikai reģistrēt šīs preču zīmes, nevis ķēdes veidā iesniegt valsts preču zīmju reģistrācijas pieteikumus, kuri netika izskatīti un vēlāk tika atcelti nodevas par reģistrācijas pieteikumu iesniegšanu nesamaksāšanas dēļ.
54
Līdz ar to ir jāsecina, ka Apelācijas padome ir pamatoti atzinusi, ka M. A. un ar viņu saistīto sabiedrību īstenotā rīcība nevar tikt pielīdzināta darbībai, ko leģitīmi varētu veikt preču zīmju aģents, bet tās mērķis bija piešķirt viņam bloķējošu pozīciju uz laiku, kas pārsniedz Regulas Nr. 207/2009 29. panta 1. punktā paredzēto sešu mēnešu pārdomu periodu un šīs regulas 51. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto piecu gadu nogaidīšanas periodu.
55
Neviens no pārējiem prasītājas norādītajiem argumentiem šo secinājumu nevar atspēkot.
56
Pirmkārt, ir jānoraida prasītājas arguments par to, ka patiesībā reģistrācijas pieteikumu skaits neatbilda dažādo reģistrācijai pieteikto preču zīmju skaitam, kas esot daudz lielāks. Šis arguments drīzāk apstiprina Apelācijas padomes apsvērumus. Lai veiktu leģitīmu preču zīmju aģenta darbību, nebūtu bijis nepieciešams iesniegt daudzus reģistrācijas pieteikumus vienai un tai pašai preču zīmei, kā to ir darījis M. A.
57
Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka liela daļa no “attīstītajām preču zīmēm” patiešām tika reģistrētas. Pretēji personas, kas iestājusies lietā, argumentiem M. A. un ar viņu saistītajām sabiedrībām bija nevis tikai 90, bet gan 200 reģistrētu Eiropas Savienības preču zīmju. M. A. esot pastāvīgi centies, cik vien tas bija iespējams no juridiskā un ekonomiskā viedokļa, reģistrēt visas viņa attīstītās preču zīmes.
58
Šajā ziņā, pirmkārt, attiecībā uz argumentu par to, ka M. A. ir centies reģistrēt visas viņa attīstītās preču zīmes, pietiek atgādināt, pirmām kārtām, ka saskaņā ar Apelācijas padomes konstatējumiem liela daļa no reģistrācijas pieteikumiem, kas varēja būt saistāmi ar viņu, netika izskatīti un nodevu par reģistrācijas pieteikumu iesniegšanu nesamaksāšanas dēļ netika apmierināti, un, otrām kārtām, ka prasītāja nav detalizēti apstrīdējusi šos konstatējumus.
59
Otrkārt, Apelācijas padomes apsvērumus neatspēko arī tas, ka uz M. A. vai ar viņu saistīto sabiedrību vārda gala rezultātā tika reģistrēts zināms skaits preču zīmju. Būtībā tās konstatētā ļaunprātīgas reģistrācijas pieteikumu iesniegšanas stratēģija nozīmē, ka brīdī, kad M. A. nolemj izmantot savu bloķējošo pozīciju, viņš lūdz reģistrēt Eiropas Savienības preču zīmi, prasot piešķirt tai prioritāti, pamatojoties uz valsts preču zīmju reģistrācijas pieteikumu ķēdes pēdējo posmu.
60
Treškārt, attiecībā uz konkrēto to preču zīmju skaitu, kas var tikt saistītas ar M. A. vai ar viņu saistītajām sabiedrībām, ir jānorāda, ka Apelācijas padomes apsvērumi ir balstīti uz reģistrācijas pieteikumu, no vienas puses, un reģistrēto preču zīmju, no otras puses, diapazona salīdzinājumu. Pat pieņemot, ka ir tikušas reģistrētas 200 preču zīmes, kā to apgalvo prasītāja, starpība starp valsts preču zīmju reģistrācijas pieteikumu skaitu, kas ir vairāk nekā 3000 pieteikumi, un gala rezultātā reģistrēto preču zīmju skaitu esot ievērojama. Katrā ziņā ir jākonstatē, ka prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas ļautu konstatēt, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā 200 reģistrētās preču zīmes varēja tikt saistītas ar M. A.
61
Tādējādi arī šie argumenti ir jānoraida.
62
Treškārt, ar prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru preču zīmju reģistrācijas pieteikumi daļēji vairs netika turpmāk uzturēti, jo tirgus neattīstījās parasti paredzamajā veidā vai izrādījās, ka izvēlētais nosaukums neatbilda attiecīgajām precēm vai pakalpojumiem, arī nevar pierādīt kļūdu vērtējumā, kas ietekmētu Apelācijas padomes apsvērumus. Tas pats attiecas arī uz argumentu par to, ka dažās nozarēs ir grūti atrast vārdisku apzīmējumu, kas nekonfliktētu ar agrākām tiesībām. Ar šiem argumentiem būtībā nevar pamatot valsts preču zīmju reģistrācijas pieteikumu iesniegšanu ķēdes veidā attiecībā uz vienu un to pašu apzīmējumu.
63
Līdz ar to ir jānoraida visi prasītājas argumenti par to, ka daudzie Vācijas un Austrijas preču zīmju reģistrācijas pieteikumi, kas var būt saistāmi ar M. A., var būt pamatoti ar tā īstenoto leģitīmo komercmodeli.
– Par citām ar M. A. saistītām lietām, kuras ir ņēmusi vērā Apelācijas padome
64
Prasītāja apgalvo, ka Apelācijas padomes secinājums, saskaņā ar kuru situācija, kas tai ir bijusi jāizvērtē šajā lietā (šī sprieduma 38. un 39. punkts), nav bijusi nejauša, ir kļūdains. Vispirms visās piecās Apelācijas padomes minētajās lietās M. A. esot uzzinājis par trešās personas iesniegtu Eiropas Savienības preču z
